Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA . augstāka mērķa vārdā

ES PASKATĪJOS uz Simmonu un čukstus teicu: Ivare enim euge.

Simmons bezcerīgi nopūtās. Tev paredzēts studēt savu fiziognomiju!

Kopš vakara, kad mēs aizdedzinājām Ambroza istabas, bija pagājusi vesela dienkopa, un ziema beidzot valdīja ar pilnu sparu. Universitātes pilsētiņā bija sadzītas kupenas līdz ceļiem. Kā vienmēr nepatīkamos laika apstākļos, Arhīvus līdz pēdējai vietai bija aizņēmuši centīgi studenti.

Tā kā visas lasāmtelpas bija pilnas, mēs ar Simmonu bijām spiesti nest savas grāmatas uz “Sējumiem”. Augstā telpa bez logiem šodien bija krietni pilnāka nekā citkārt, tomēr tajā valdīja mēms klusums. Tumšās akmens sienas un apslāpētie čuksti piešķīra šai vietai tādu kā rēgainu gaisotni, un gluži saprotams, kāpēc studenti dēvēja šo vietu par “Kape­nēm”.

- Es taču studēju savu fiziognomiju! klusi mēģināju protestēt.

- Nupat pētīju Gibeja diagrammas. Redzi, ko es atradu! Pastiepu grā­matu, lai viņš to varētu apskatīt.

- Gibeja diagrammas? Simmons satriekts čukstus attrauca. Zvēru, ka vienīgais iemesls, kāpēc tu mācies kopā ar mani, ir tas, lai varētu mani pārtraukt. Viņš aizgriezās no manis pasniegtās grāmatas.

- Tur nav nekā dīvaina, es iebildu. Tikai… re! Paskaties, kas te rakstīts! Simmons atgrūda grāmatu, un es aizsvilos dusmās. Uzma­nīgāk! es iešņācos. Tas ir viens no viņa oriģināliem. Es to atradu aiz citām grāmatām, kas apraktas Mirušajos reģistros. Lorrens man nocirtīs rokas, ja ar to kaut kas notiks!

Simmons atrāvās no grāmatas tā, it kā tā būtu sarkani nokaitēta dzelzs. Oriģināls? Žēlīgais Tehlu, tā droši vien ir rakstīta uz cilvēka ādas! Vāc to projām!

Es gandrīz atļāvos pajokot, ka cilvēka āda diezin vai ņemtu pretī tinti, tomēr, redzēdams Simmona sejas izteiksmi, nolēmu neko neteikt. Taču mana seja laikam bija mani nodevusi.

-Tev ir slimīgas tieksmes! Simmons iešņācās, un viņa čuksts izska­nēja gandrīz nepieļaujamā skaļumā. Dieva māte, vai tad tu nezini, ka viņš graizīja dzīvus cilvēkus, lai redzētu, kā darbojas to orgāni? Es atsakos skatīties uz jebko, kam tas briesmonis pielicis roku!

Es noliku grāmatu atpakaļ uz galda. Tad tu tikpat labi vari mest medicīnu pie malas, es teicu, cik saudzīgi spēdams. Gibejas hercoga pētījumi par cilvēka ķermeni ir paši pamatīgākie, kādi jebkad izdarīti. Viņa pieraksti ir mūsdienu medikamentu pamats.

Tikpat nocietinātiem sejas vaibstiem Simmons paliecās uz priekšu tik­tāl, lai viņa čuksti būtu sadzirdami. Kad Amira ordenis vērsās pret her­cogu, viņi atrada divdesmit tūkstoš cilvēku kaulus. Lielas kaulu un pelnu bedres. Sievietes un bērnus. Divdesmit tūkstošus! Simmona balss brīdi noraustījās, pirms viņš spēja turpināt. Un tie bija tikai atrastie cilvēki!

Ļāvu viņam mazliet nomierināties un teicu: Gibejs sarakstīja div­desmit trīs grāmatas par cilvēka organisma darbību, es uzsvērti atgā­dināju, runādams pēc iespējas mierīgi. Kad Amira ordenis vērsās pret viņu, liela daļa hercoga muižas nodega, četras no šīm grāmatām un visas viņa piezīmes gāja bojā. Pajautā maģistram Arvilam, ko viņš dotu, ja varētu tās neskartas dabūt atpakaļ!

Simmons sparīgi iesita ar plaukstu pa galdu, un troksnis piesaistīja vairāku studentu skatienus. Nolādēts! viņš izgrūda. Es izaugu trīs­desmit jūdžu attālumā no Gibejas! Skaidrā dienā no mana tēva kalniem var redzēt viņa muižas gruvešus!

Tas mani apklusināja. Ja Simmona dzimtas zeme atradās tik tuvu, viņa senči noteikti bija pakļauti Gibejas hercoga kundzībai. Tas nozī­mēja, ka viņi varbūt bija spiesti iesaistīties upuru meklēšanā hercoga eksperimentiem. Pilnīgi iespējams, ka daži viņa priekšteči paši beiguši savu dzīvi atrastajās kaulu un pelnu bedrēs.

Nogaidīju labu brīdi un tad čukstus teicu: Es to nezināju.

Simmons atguva savaldīšanos. Mēs par to nerunājam, viņš stīvi atbildēja un atbīdīja matu šķipsnas no acīm.

Pēc tam mēs nodevāmies katrs savām mācībām, un tikai pēc stun­das Simmons ierunājās atkal. Ko tu atradi? viņš jautāja ar uzsvērtu nevērību, negribēdams izrādīt savu ziņkārību.

- Šeit, uz iekšējās lapas! es satrauktā čukstā atbildēju. Atvēru grā­matas vāku, un, kad Simmons pameta skatienu uz atšķirto lapu, viņa seja neapzināti savilkās sāpīgā grimasē, it kā no grāmatas dvašotu nāves smaka.

- …visu to izlaistīja! atskanēja divu vecāku, nupat lasītavā ienā­kušu studentu balsis. Pēc greznā apģērba es secināju, ka abi pieder pie aristokrātu aprindām, un, kaut gan šie puiši īpaši neklaigāja, viņi īpaši nepūlējās ari klusināt balsi. Anisats lika viņam visu sakopt un tikai pēc tam palaida nomazgāties. Tagad viņš daudzas dienas smirdēs pēc mīzaliem!

- Kas tur ko redzēt? Simmons atjautāja, pētīdams manis atšķirto lappusi. Te ir tikai viņa vārds un datumi.

- Ne jau vidū, paskaties augšpusē! Apkārt lappuses malām. Es norādīju uz dekoratīvo lapas ietvaru. Re, tur!

- Varu derēt, ka tas sīkais ķēms noindēsies, pirms dimestris būs galā, teica otrs ienācējs. Vai tiešām arī mēs kādreiz esam bijuši tik stulbi?

- Es tomēr neko neredzu, Simmons klusi sacīja, mulsi noplātīdams rokas un atbalstīdamies ar elkoņiem pret galdu. Nav nekāda vaina, ja tev patīk tādas lietas, bet mani tādi izgreznotie teksti nekad nav aizrāvuši.

- Mēs varētu aiziet uz “Diviem Grašiem”. Saruna turpinājās dažus galdus attālāk, piesaistot piktus apkārtējo studentu skatienus. Viņiem ir meitene, kas spēlē dūdas. Varu derēt, ka labāku par viņu tu neesi redzējis. Un Lintens saka, ja tev esot kaut cik skanošā, tad viņa… Viņa balss sazvērnieciski pieklusa.

- Nu, ko viņa? es noprasīju, iejaukdamies sarunā, cik rupji iespē­jams. Man nebija jākliedz. “Sējumos” pavisam ikdienišķa balss aizskan pa visu telpu. Diemžēl es beigas īsti nesadzirdēju.

Abi puiši uzmeta man aizkaitinātus skatienus, tomēr neatbildēja.

- Ko tu gribi darīt? Simmons samulsis iešņācās.

- Gribu viņus apklusināt, es atbildēju.

- Vienkārši neliecies zinis! Simmons aizrādīja. Nu re, es skatos tavā sasodītajā grāmatā. Parādi, ko tu gribēji, lai es ieraugu!

- Gibejs mēdza piezīmēt visas savas piezīmju burtnīcas, es teicu.

- Šis ir viņa oriģināls. Tāpēc ir pamats domāt, ka viņš pats zīmēja ari lapas rotājumu, vai ne? Simmons piekrītoši pamāja un atbīdīja matus no acīm. Ko tu te redzi? es lēni norādīju uz dažādām rotājuma vietām. Vai tu redzi?

Simmons papurināja galvu.

Es parādīju vēlreiz, precīzāk piespiezdams pirkstu attiecīgajai vietai.

- Šeit! es teicu. Un vēl šeit, stūri!

Simmona acis iepletās platāk. Burti! I… v… Viņš bridi apklusa, cenzdamies saprast kopējo jēgu. Ivare enim euge. Tas, ko tu nupat muldēji. Viņš atstūma grāmatu malā. Tātad kur ir lietas būtība, ja neņem vērā, ka viņš temiešu valodā bija gandrīz pilnīgs nejēga?

- Tā nav temiešu valoda, es teicu. Tā ir temu valoda. Arhaisks lietojums.

- Un kas ar to gribēts pateikt? Saraucis pieri, viņš paskatījās no grāmatas uz mani. Pretī augstam mērķim?

Es papurināju galvu. Augstāka mērķa vārdā, es izlaboju. Vai izklausās pazīstami?

- Es nezinu, cik ilgi viņa tur būs, viens no skaļajiem atnācējiem turpināja. Ja palaidīsi garām, noteikti nožēlosi!

- Es tev jau teicu, ka šovakar nevaru. Varbūt Savaldīšanas dienā. Tad man vakars būs brīvs.

- Tev derētu aiziet agrāk, es viņam teicu. Savaldīšanas dienā “Divos Grašos” ir pārāk daudz cilvēku.

Abi aizkaitināti paskatījās uz mani. Nebāz degunu, kur nevajag, nīkuli! garākais nošņācās.

Tas mani aizkaitināja vēl vairāk. Atvainojiet, vai tad jūs nerunājāt ar mani?

- Vai izskatījās, ka es runātu ar tevi? puisis indīgi atcirta.

- Tā izklausījās, es atbildēju. Ja es jūs dzirdu, sēžot trīs galdus tālāk, jūs acīmredzot gribat iesaistīt mani sarunā. Es noklepojos. Otra iespēja ir tāda, ka jūs esat pārāk neaptēsti, lai saprastu, ka “Sējumos” jārunā klusi.

Viņš tumši pietvīka un droši vien būtu man atbildējis, taču viņa draugs kaut ko pačukstēja, un abi, savākuši grāmatas, devās projām. Kad durvis aiz viņiem aizvērās, šur tur atskanēja klusi aplausi. Smaidīdams pamāju saviem klausītājiem.

- Par to bija jāgādā skrīviem, Simmons pārmetoši pačukstēja, kad mēs pārliecāmies pār galdu, lai turpinātu sarunu.

- Bet skrīvi negādāja, es atbildēju. Lai nu kā, tagad te ir klusums, un tas ir galvenais. Nu tad saki, ko tev atgādina teiciens “augstāka mērķa vārdā”?

- Amiru, protams, viņš atbildēja. Pēdējā laikā tu par Amiru vien runā. Un kāda ir tava dižā doma?

- Dižā doma ir tāda, es satrauktā čukstā atbildēju, ka Gibejs bija slepens Amira ordeņa piederīgais.

Simmons neticīgi paskatījās uz mani. Diezgan attāls minējums, bet it kā jau saskan. Tas bija piecdesmit gadu, pirms baznīca noliedza šo ordeni. Ap to laiku tas bija jau diezgan demoralizējies.

Es gribēju uzsvērt, ka Gibejs varbūt nemaz nebija demoralizējies. Viņš sekoja Amira mērķim un rīkojās “augstāka mērķa vārdā”. Kaut gan viņa eksperimenti bija atbaidoši, viņa darbs virzīja medicīnas attīstību tādā mērā, ko grūti pat aptvert. Turpmākajos gadu simtos viņa veikums droši vien bija izglābis no nāves desmitreiz vairāk cilvēku.

Tomēr es šaubījos, vai Simmons spēs pieņemt tādu domu ievirzi.

- Demoralizējies vai ne, viņš bija Amira biedrs. Kāpēc gan citādi lai viņš slēptu amiriešu kredo savu piezīmju vāka rotājumā?

Simmons paraustīja plecus. Nu labi, viņš bija amirietis. Bet kāds tam sakars ar visu pārējo?

Es bezcerīgi noplātīju rokas un centos neļaut balsij vaļu. Tas nozīmē, ka ordeni bija slepeni biedri jau agrāk, pirms baznīca to likvidēja! Un tobrīd, kad pontifiks ordeni atlaida, Amiram bija slepeni sabiedrotie. Sabiedrotie, kas varēja rūpēties par viņu drošību. Un tas savukārt nozīmē, ka Amirs varbūt pastāv vēl šodien un apslēptos, nemanāmos veidos turpina kalpot savam mērķim.

Ievēroju pārmaiņu Simmona sejā. Pirmajā brīdī man šķita, ka draugs ir gatavs man piekrist. Bet tad man spēji iekņudējās pakausis, un es aptvēru patiesību. Labdien, maģistr Lorren! es godbijīgi sveicināju, nepagriezdamies apkārt.

- Šeit nav atļauts sarunāties ar studentiem, kuri sēž pie citiem gal­diem, viņš man aiz muguras teica. Tu uz piecām dienām esi atstā­dināts no Arhīviem.

Es pamāju ar galvu, un mēs abi piecēlāmies un savācām savas man­tas. Lorrens ar bezkaislīgu sejas izteiksmi pastiepa man pretī savu garo roku.

Neko neteicis, es ieliku tajā Gibeja piezīmes, un pāris minūšu vēlāk mēs stāvējām ārpusē aiz Arhīvu galvenās ieejas, piemieguši acis saltajā ziemas saulē. Savilku apmetni ciešāk sev apkārt un nodauzīju sniegu no apaviem.

- Atstādināts, Simmons noteica. Gudri nostrādāts!

Es paraustīju plecus un centos neizrādīt samulsumu. Biju cerējis, ka kāds no pārējiem lasītājiem paskaidros situāciju un darīs Lorrenam zināmu, ka es centos panākt klusumu, nevis otrādi. Es tikai centos rīkoties pareizi.

Simmons iesmējās, un mēs lēni devāmies uz Ankera viesnīcas pusi. Viņš iedams zēniski spārdīja nelielu sniega piku. Pasaulei ir vajadzīgi tādi cilvēki kā tu, Simmons sacīja balsī, kas liecināja: viņu pārņem filozofisks noskaņojums. Tu izdari, kas darāms. Ne vienmēr labākajā vai saprātīgākajā veidā, tomēr tas tiek izdarīts. Tu esi rets indivīds.

- Kā tu to domā? es jautāju, jo šī atziņa saasināja manu ziņkāri.

Simmons paraustīja plecus. Nu, kaut vai šodien. Tevi kaut kas traucē,

tevi kāds apvaino, un tu pēkšņi aizsvilsties. Viņš izdarīja strauju rokas kustību. Tu skaidri zini, kas jādara. Tu nevilcinies, tu vienkārši redzi un rīkojies. Brīdi viņš domīgi klusēja. Varu iztēloties, ka tieši tādi bija amirieši. Nav nekāds brīnums, ja cilvēki no viņiem baidījās.

- Es vienmēr nepavisam neesmu tik pārliecināts par sevi, es atzinos.

Simmons pasmaidīja. Tas man neizprotamā kārtā liek justies labāk.