Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA . aklums

- …TĀ NU Taborlinu ieslodzīja dziļi pazemē, Martens teica. Viņam atstāja tikai drēbes, kas mugurā, un mazu galiņu sprēgājošas sveces, kas kliedēja tumsu.

Pesteļnieku karalis bija iecerējis turēt Taborlinu gūstā, līdz bads un slāpes vājinās viņa gribu. Saifs zināja: ja Taborlins zvērēs palīdzēt, viņš turēs solījumu, jo Taborlins nekad nelauza doto vārdu.

Ļaunākais bija tas, ka Saifs bija atņēmis Taborlinam zizli un zobenu un bez tiem Taborlina vara bija vārga un miglaina. Viņš bija pievācis pat Taborlina apmetni, kam nebija noteiktas krāsas, bet viņš… grrh… piedodiet! Bet… āāgh… Hespe, vai tu būsi tik laba un padosi man blašķi?

Hespe pasvieda Martenam ādas pudeli ar ūdeni, un viņš iedzēra prāvu malku. lā, nu ir labāk. Viņš nokremšļojās. Kur es paliku?

Mēs bijām pavadījuši Eldas mežā divpadsmit dienas, un mūsu dzīvei bija izveidojies noteikts ritms. Uzlabojoties mūsu prasmēm, Martens bija mainījis mūsu sākotnējo derību noteikumus. Vispirms likme bija desmit pret vienu, pēc tam piecpadsmit pret vienu, un tāda pati vienošanās viņam bija ar Dedanu un Hespi.

Manas zināšanas par ademu roku valodu pamazām paplašinājās, un Tempi līdz ar to manās acīs vairs nebija bezcerīgi tukša lapa. Jo labāk es iepazinu viņa ķermeņa valodu, jo krāsainākas kļuva viņa aprises.

Tempi bija domājošs un iejūtīgs cilvēks. Dedans vienkārši rīkojās pretēji viņa dabai. Viņam patika joki, kaut arī manējos viņš bieži vien nesaprata, savukārt tie, kurus mēģināja stāstīt viņš, tulkojumā neglāb­jami zaudēja jēgu.

Tas nenozīmēja, ka mūsu vidū valdītu teicama saskaņa. Es joprojām palaikam aizvainoju Tempi, nogrēkodamies pret viņa sociālajām para­žām, kaut ari savu kļūmi nespēju saprast ari pēc tam. Katru dienu centos atdarināt viņa dīvaino deju, un katru dienu viņš mani uzsvērti ignorēja.

- Tāpēc Taborlinam vajadzēja bēgt, Martens turpināja iesākto stāstu. Bet, izpētījis savu alu, viņš redzēja, ka tai nav durvju. Nav logu. Visapkārt viņam pletās tikai gluds, ciets akmens.

Bet Taborlins Lielais zināja visu lietu vārdus un tāpēc spēja visas lietas sev pakļaut. Viņš teica akmenim: “Lūsti!”, un akmens salūza. Siena parplīsa kā papīra lapa, un cauri spraugai Taborlins varēja redzēt debesis un ieelpot spirgto pavasara gaisu.

Taborlins izgāja no alām, iegāja pilī un beidzot nokļuva līdz pašām karaļa zāles durvīm. Durvis viņam bija slēgtas, tāpēc viņš teica: “Dedz!”, un tās spoži uzliesmoja un drīz vien pārtapa pelēkos, smalkos pelnos.

Taborlins iegāja zālē un redzēja tur sēžam karali Saifu kopā ar piec­desmit sargiem. Karalis pavēlēja: “Ņemiet viņu ciet!” Bet sargi nupat bija redzējuši, kā durvis pārvēršas pelnos, tāpēc pievirzījās Taborlinam tuvāk, tomēr neviens neuzdrošinājās pieiet pārāk tuvu, ja saprotat, ko es gribu teikt.

Karalis Saifs iekliedzās: “Gļēvuļi! Es spēkošos burvībā ar Taborlinu un uzvarēšu viņu!” Arī Saifs baidījās no Taborlina, tomēr prasmīgi noslēpa savas bailes. Turklāt Saifam bija zizlis, bet Taborlinam tas bija atņemts.

Tad Taborlins teica: “Ja tu esi tik drošsirdīgs, atdod manu zizli, pirms sākam divkauju!”

“Protams!” Saifs atbildēja, kaut gan patiesībā viņam ne prātā nenāca to atdot. “Tas atrodas tev blakus, tur, tajā lādē.”

Martens pārlaida mums visiem sazvērniecisku skatienu. Redziet, Saifs zināja, ka lāde ir aizslēgta un tai ir tikai viena atslēga. Un šī vienīgā atslēga gulēja viņa kabatā. Tā nu Taborlins piegāja pie lādes un redzēja, ka tā ir aizslēgta. Saifs skaļi iesmējās, un viņa smiekliem pievienojās vairāki sargi.

Tas Taborlinu sadusmoja. Un, pirms jebkurš no viņa pretiniekiem paguva attapties, viņš ar plaukstu iesita pa lādes vāku un iesaucās: “Edro!" Lāde atsprāga vaļā, un Taborlins paķēra savu apmetni, kam nebija noteiktas krāsas, un apmeta to sev ap pleciem.

Martens atkal nokremšļojās. Piedodiet! viņš teica un pārtrauca stāstu, lai iedzertu vēl vienu prāvu malku.

Hespe pievērsās Dedanam. Kā tu domā, kādā krāsā bija Taborlina apmetnis?

Dedans mazliet sarauca pieri, un viņa grimase kļuva gandrīz vai pikta. Kā tu to domā? Nekādā noteiktā krāsā, kā jau bija teikts!

Hespes mute savilkās taisnā svītrā. To es zinu. Bet, kad tu savā prātā mēģini to iztēloties, kāds tas izskatās? Tev taču kaut kāds tas ir jāredz, vai ne?

Dedans bridi rādīja domīgu seju. Es to vienmēr esmu iztēlojies kā kaut ko lāsumainu un mirgojošu, viņš teica. Kā bruģakmeņus pie sveču darbnīcas pēc spēcīga lietus.

- Es to vienmēr esmu iedomājusies netīri pelēku, sacīja Hespe.

- Tādu kā izbalojušu, viņam pastāvīgi ceļojot zem klajas debess.

- Tur ir sava jēga, Dedans teica, un es redzēju, ka Hespes seja atkal atmaigst.

- Balts, ieminējās Tempi. Es domāju, balts. Bez krāsas.

- Es to vienmēr esmu iedomājies kā bāli zilas debesis, atzinās Martens. Zinu, ka tam nav pamata. Bet tā es to redzu.

Visu skatieni pievērsās man.

- Reizēm es iztēlojos to kā daudzkrāsainu segu, es teicu. Hdu, kas sašūta no daudziem gabaliņiem, no dažādu krāsu lupatiņām un atgriezumiem. Bet visbiežāk es redzu to tumšu. It kā tam būtu noteikta krāsa, bet pārāk tumša, lai to varētu redzēt.

Bērnībā stāstus par Taborlinu es biju klausījies kā skurbinošu brī­numu. Tagad, kad zināju patiesību par maģiju, tie mani aizrāva citādu iemeslu dēļ, izraisot kaut ko starp nostalģiju un uzjautrinājumu.

Tomēr Taborlina apmetnis, kam nebija noteiktas krāsas, manā sirdī ieņēma īpašu vietu. Viņa zizlim piemita liela vara. Viņa zobens bija nāvējošs. Viņa atslēga, monēta un svece bija vērtīgi piederumi. Turpretī apmetnis bija Taborlina būtība. Tas pārvērta viņa izskatu, ja vajadzīgs, un paslēpa viņu, ja draudēja briesmas. Tas viņu aizsargāja. No lietus. No bultām. No uguns.

Taborlins tajā varēja daudz ko paslēpt, un tam bija daudz kabatu, pilnas brīnišķām lietām. Nazis. Spēļlieta bērnam. Puķe dāmai. Lai ko Taborlinam ievajadzētos, viņš to atrada savā apmetnī, kam nebija noteik­tas krāsas. Tieši šo stāstu iespaidā es izlūdzos mātei savu pirmo apmetni, kad biju vēl mazs zēns.

Savilku ap pleciem pats savu apmetni. Neglīto, apdilušo, izbalējušo apmetni, ko biju iemainījis no sīktirgotāja skārdnieka. Kādā no mūsu gājieniem uz Krosonu biju nopircis mazliet auduma un iešuvis iekš­pusē dažas neveiklas kabatas. Tomēr arī tagad tas bija trūcīgs aizstājējs manam greznajam vīna krāsas apmetnim un jaukajam, zaļi melnajam apmetnim, ko man bija uzdāvinājusi Fela.

Martens vēlreiz noklepojās un turpināja stāstu: Tātad Taborlins ar plaukstu iesita pa lādi un iesaucās: “Edro!" Lādes vāks atsprāga vaļā, un Taborlins paķēra savu apmetni, kam nebija noteiktas krāsas, un savu zizli. Viņš izsauca milzu zibens šautras un nonāvēja divdesmit sargus. Tad viņš izsauca uguns sienu un nonāvēja vēl divdesmit. Tie, kuri bija palikuši dzīvi, nometa zobenus un kliegdami lūdza žēlastību.

Tad Taborlins izņēma no lādes savas pārējās lietas. Viņš paņēma atslēgu un monētu un noglabāja tās drošā vietā. Visbeidzot viņš izcēla savu vara zobenu, vārdā Skjaldrins, un apjoza…

- Ko? Dedans smiedamies viņu pārtrauca. Muldoņa! Taborlina zobens nebija no vara!

- Turi muti, Den! Martens atcirta, saniknots par iejaukšanos. Tas bija no vara.

- Pats turi muti! Dedans attrauca. Kurš ir redzējis vara zobenu? Varš netur asumu. Tikpat labi varētu mēģināt kādu piebeigt ar lielu penija monētu.

Hespe iesmējās. Tas droši vien bija sudraba zobens, Marten, vai ne?

- Tas bija vara zobens, Martens nepiekāpās.

- Varbūt tas zobens bija pavisam jauns, un viņš pats vēl bija jauns, Dedans skaļā čukstā sacīja Hespei. Viņš toreiz varēja atļauties tikai vara zobenu.

Martens uzmeta viņiem abiem niknu skatienu. Tas bija vara zobens, nejēgas! Ja jums nepatīk, varat paši minēt nobeigumu! Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Ļoti labi, Dedans teica. To mēs varam uzzināt no Kvouta. Kaut arī zaļknābis, viņš prot labi stāstīt. Vara zobens, ko tu neteiksi!

- Patiesībā es gribētu dzirdēt Martena nobeigumu, es teicu.

- Ek, stāsti vien! vecais pēddzinis sarūgtināts izmeta. Man vairs nav noskaņojuma turpināt. Un labāk es klausos, kā runā tu, nevis tas zviedzošais ēzelis.

Vakara stāstu laiks bija viena no nedaudzajām reizēm, kad mēs varē­jām pasēdēt kopā bez sīkumainas ķīvēšanās. Tagad arī tas kļuva arvien sliktāks. Stāvokli apgrūtināja arī tas, ka pārējie arvien biežāk gaidīja vakara izklaides no manis. Cerēdams šo vēlmi apturēt, es biju pamatīgi pārdomājis savu šovakar paredzēto stāstu.

- Reiz senos laikos kādā mazā pilsētiņā dzīvoja mazs zēns, es iesāku. Viņš bija izcils, vai vismaz tā domāja viņa māte. Taču viņam piemita kāda atšķirība. Viņam vēdera vidū bija zelta skrūve. No nabas rēgojās skrūves galviņa.

Viņa māte priecājās vienkārši par to, ka zēnam ir visi roku un kāju pirksti. Bet, kad zēns paaugās, viņš saprata, ka ne visiem cilvēkiem nabā ir skrūves un zelta skrūves nepavisam ne. Viņš jautāja mātei, kādēļ viņam tā vajadzīga, bet māte to nezināja. Pēc tam viņš jautāja tēvam, bet arī tēvs to nezināja. Viņš jautāja vecvecākiem, bet arī tie nezināja.

Kādu laiku zēns ar to samierinājās, tomēr šī doma viņam nedeva miera. Beidzot, kad viņš bija pietiekami paaudzies, viņš sakravāja somu un devās pasaulē, cerēdams atrast kādu, kurš viņam pateiks patiesību.

Viņš gāja no vietas uz vietu, iztaujādams visus, kuri zināja kaut ko par jebko. Viņš iztaujāja vecmātes un ārstus, bet tie neko nespēja izdibināt. Viņš iztaujāja arkanistus, ceļojošus skārdniekus un vecus eremītus, kas dzīvoja mežos, taču neviens neko tamlīdzīgu nebija redzējis.

Viņš devās iztaujāt keldiešu tirgotājus, jo par zeltu tiem vajadzēja zināt vairāk nekā jebkuram citam. Bet keldiešu tirgotāji neko nevarēja pateikt. Viņš devās uz Universitāti pie arkanistiem, jo par skrūvēm un to īpašībām tiem vajadzēja zināt vairāk nekā jebkuram citam. Bet arkanisti neko nevarēja pateikt. Zēns devās pa ceļu pāri kalniem, lai iztaujātu tāliešu burves, taču neviena no viņām nespēja dot atbildi.

Beidzot zēns aizgāja pie Vintasas karaļa, visbagātākā karaļa pasaulē. Bet karalis neko nevarēja pateikt. Viņš aizgāja pie Aturas valdnieka, taču, par spīti lielajai varai, valdnieks neko nevarēja pateikt. Zēns citu pēc citas apstaigāja visas Mazās Karaļvalstis, bet neviens viņam neko nevarēja pateikt.

Beidzot zēns aizgāja pie Modegas augstā karaļa, paša viedākā karaļa pasaulē. Augstais karalis uzmanīgi nopētīja zelta skrūves galviņu, kas rēgojās no zēna nabas. Tad karalis pamāja ar roku, un viņa senešals atnesa zeltīta zīda spilvenu. Uz spilvena stāvēja zelta lādīte. Augstais karalis paņēma zelta atslēgu, kas karājās viņam kaklā, atslēdza lādīti, un tajā gulēja zelta skrūvgriezis.

Augstais karalis paņēma skrūvgriezi un ar žestu aicināja zēnu tuvāk. Satraukumā drebēdams, zēns paklausīja. Tad karalis paņēma zelta skrūv­griezi un iespieda to zēna nabā.

Brīdi pārtraucis stāstīt, es iedzēru prāvu malku. Jutu, ka mans nelie­lais klausītāju pulciņš tiecas pieliekties arvien tuvāk. Tad karalis uzma­nīgi pagrieza zelta skrūvi. Vienreiz nekas nenotika. Otrreiz nekas nenotika. Tad viņš pagrieza to trešoreiz, un zēnam nokrita dibens.

Iestājās sastindzis klusums.

- Ko? Hespe neticīgi pārjautāja.

- Zēnam nokrita dibens, es atkārtoju, rādīdams novainojami no­pietnu seju.

Ilgu laiku neviens neko nesacīja. Visu acis bija pievērstas man. Lies­mas nosprakstēja, un gaisā uzšāvās sarkanas dzirksteles.

- Un kas notika pēc tam? Hespe beidzot jautāja.

- Nekas, es atbildēju. Tas ir viss. Stāsts beidzas.

- Ko? viņa atkārtoja skaļākā balsī. Kas tas par stāstu?

Es grasījos atbildēt, bet tad Tempi sāka skaļi smieties. Viņš smē­jās ilgi, kratīdamies nevaldāmās lēkmēs, līdz palika bez elpas. Drīz arī es pievienojos viņa smiekliem: gan tāpēc, ka man pielipa Tempi jaut­rība, gan tāpēc, ka man pašam šis vienmēr bija licies dīvaini smieklīgs stāsts.

Hespes sejas izteiksme kļuva bīstama, it kā uzjautrinājuma iemesls būtu viņa pati.

Pirmais ierunājās Dedans. Es nesaprotu. Kāpēc…? Viņš apklusa, neizteicis jautājumu līdz galam.

- Vai viņi pielika zēna dibenu atpakaļ? Hespe noprasīja.

Es paraustīju plecus. Par to stāsts klusē.

Dedans, vīlies un neapmierināts, pikti savicināja rokas. Kāda tur bija jēga?

Es rādīju nevainīgu seju. Biju domājis, ka mēs vienkārši stāstām stāstus.

Plecīgais algotnis nikni pablenza uz mani. Jēdzīgus stāstus! Stāstus ar beigām! Nevis stāstus par zēna dibenu… Viņš papurināja galvu.

Tas ir smieklīgi. Es eju gulēt!

Dedans devās kārtot sev guļvietu. Hespe aizgāja uz citu pusi.

Es pasmaidīju, juzdamies pārliecināts, ka viņi man vairs neuzbāzīsies, pieprasīdami stāstus biežāk, nekā es pats to vēlētos.

Arī Tempi piecēlās kājās. Tad, iedams man garām, viņš pasmaidīja un gluži negaidot mani spēcīgi apskāva. Pirms dienkopas tas mani būtu apstulbinājis, taču tagad es zināju, ka fiziska saskarsme ademu vidū nav nekas īpaši neparasts.

Tomēr jutos pārsteigts, ka viņš to darījis citu klātbūtnē. Kā prazdams atbildēju apskāvienam un jutu, ka viņa krūtis joprojām raustās smieklos.

- Nokrita dibens! viņš klusi izmeta un tad devās uz savu guļvietu.

Martens ar skatienu pavadīja Tempi un pēc tam ilgi un domīgi rau­dzījās manī. Kur tu dzirdēji tādu stāstu? viņš jautāja.

- Man to stāstīja tēvs, kad biju vēl puika, es atklāti atbildēju.

- Savāds stāsts, ko stāstīt bērnam.

- Es biju savāds bērns, es teicu. Kad biju lielāks, tēvs atzinās, ka sacerējis stāstus, lai piedabūtu mani apklust. Es nemitīgi apbēru viņu ar jautājumiem. Stundām no vietas. Viņš teica: apklusināt mani varējis vienīgi kaut kas līdzīgs mīklai. Bet parastās mīklas es pārkodu kā riekstus, un viņam drīz to pietrūka.

Es sāku klāt savu guļvietu. Tāpēc viņš sāka sacerēt stāstus, kas atgādināja mīklas, un jautāja, vai es saprotot, kas tajos pateikts. Es mazliet skumīgi pasmaidīju. Atceros, ka dienām ilgi lauzīju galvu par zēnu ar skrūvi nabā, cenzdamies saskatīt tur kādu jēgu.

Martens sarauca pieri. Pret bērnu tas ir cietsirdīgs joks.

Tāds izteikums mani pārsteidza. Kāpēc tu tā domā?

- Viņš muļķoja tevi, lai panāktu mieru un klusumu. Tas nebija labi darīts.

Es gluži samulsu. Viņš nedomāja neko ļaunu. Man tas patika. Man bija par ko domāt.

- Bet tas bija bezjēdzīgi. Tur neko nebija iespējams izdomāt.

- Tas nebija bezjēdzīgi! es iebildu. Tieši tie jautājumi, uz kuriem mēs nespējam atbildēt, dod mums visvairāk. Tie māca mūs domāt. Ja cilvēkam dod atbildi, viņš iegūst tikai nelielu faktu. Bet, ja uzdod jau­tājumu, viņam pašam jāmeklē atbilde.

Izklāju segu uz zemes un pārklāju tai pāri apdilušo skārdnieka ap­metni, kurā ietīties. Ja viņš tādējādi atrod atbildes, tās viņam kļūst par vērtību. Jo grūtāks jautājums, jo vairāk mēs pūlamies. Jo vairāk pūlamies, jo vairāk iemācāmies. Neiespējams jautājums…

Apklusu, nepabeidzis iesākto, jo manī uzplaiksnīja spēja atskārsme. Elodins. Tieši to bija darījis Elodins. To viņš bija darījis visās savās nodar­bībās. Spēles, mājieni, neizprotamās mīklas. Visi tie bija sava veida jau­tājumi.

Martens papurināja galvu un devās projām, bet es biju iegrimis do­mās un to pat nepamanīju. Es biju gribējis rast atbildes, un, par spīti visam, ko tobrīd tiku domājis, Elodins bija centies man tās dot. Tas, ko es viņā biju uzskatījis par ļaunsirdīgu mīklainību, īstenībā bija neatlai­dīgi centieni virzīt pretī patiesībai. Krietnu brīdi es sēdēju klusēdams un sastindzis atskārsmē par viņa mācības tālredzību. Par savu sapratnes trūkumu. Par savu aklumu.