Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . kartes malā

SOLI PA solim mēs turpinājām virzīties cauri Eldas mežam. Katra diena sākās ar cerībām atrast kādu zīmi, kas liecinātu par meklēto taku. Katrs vakars beidzās ar vilšanos.

Dēkas spožums bija neapšaubāmi izplēnējis, un mūsu pulciņā arvien ļutamāk ielauzās aizkaitinājums un nelabvēlība. Jebkādas Dedana sākot­nējās bailes no manis bija pilnīgi noplakušas, un viņš mani nemitīgi bikstīja. Viņš gribēja pirkt pudeli brendija par maera naudu. Es atteicos. Viņš uzskatīja, ka naktīs nevajagot sēdēt sardzē, pietiktu ar drošības virvi apkārt apmetnei. Es nepiekritu.

Ikviena sīka saķeršanās, kurā es guvu virsroku, arvien vairāk noska­ņoja viņu pret mani. Un, mūsu meklējumiem turpinoties, arvien biežāka kļuva viņa klusā kurnēšana. Tā nekad nebija tik drosmīga, lai meklētu tiešu sadursmi, bet ik pa brīdim izpaudās maziskās piezīmēs un drūmā nepakļāvībā.

Turpretī mēs ar Tempi lēni tuvojāmies kaut kam tādam, ko nosacīti varētu saukt par draudzību. Viņa aturiešu valodas prasme kļuva arvien labāka, un mana lauzīšanās ademu valodā bija pilnveidojusies tiktāl, ka to varēja saukt par neveiklu, nevis pilnīgi nemākulīgu.

Es joprojām atdarināju Tempi, kad viņš izpildīja savu lēno deju, un viņš joprojām nepievērsa man uzmanību. Tagad, kad biju ilgāku laiku vingrinājies, es tajā sāku izjust tādu kā kareivīgu piegaršu. Lēna vienas rokas kustība atgādināja sitienu, kokaina pēdas pacelšana lika domāt par spērienu. Kad centos lēnām kustēties reizē ar viņu, manas rokas un kājas vairs nedrebēja aiz piepūles, tomēr mani joprojām kaitināja sava neveiklība. Es bezgala neciešu, ja kaut ko daru slikti.

Piemēram, dejas vidū bija vieta, kas no malas šķita tikpat vienkārša kā elpošana. Tempi pagriezās, izdarīja ar rokām apli un paspēra nelielu soli uz priekšu. Bet, kad vien es mēģināju darīt to pašu, ik reizes neiz­bēgami paklupu. Biju izmēģinājis pusduci dažādu pēdas novietojumu, bet nekas nemainījās.

Bet nākamajā dienā pēc tam, kad biju izstāstījis savu “vaļīgās skrū­ves” stāstu, kā to vēlāk nosauca Dedans, Tempi pārstāja mani ignorēt. Kad es kārtējo reizi paklupu, viņš apstājās un paskatījās uz mani. Viņa

pirksti izdarīja kustību: neatzinība, aizkaitinājums. Sāc vēlreiz! viņš teica un ieņēma dejas stāvokli, kuram allaž sekoja mans paklupiens.

Nostājos tādā pašā pozīcijā un mēģināju atkārtot viņa kustības. Atkal zaudēju līdzsvaru un biju spiests izdarīt šļūcošu soli, lai nepakluptu.

- Manas kājas ir dumjas, es norūcu ademu valodā, savilcis kreisās rokas pirkstus: samulsums.

- Nē. Tempi ar abām rokām satvēra manus gurnus un tos pagrieza. Tad viņš pagrūda manus plecus atpakaļ un iesita man pa ceļgalu, pie­spiezdams mani to saliekt. Jā.

Mēģināju atkal pavirzīties uz priekšu un sajutu atšķirību. Arī šoreiz zaudēju līdzsvaru, bet tikai mazdrusciņ.

- Nē, Tempi vēlreiz teica. Skaties! Viņš iesita sev pa plecu. -Tā! Viņš nostājās tieši man pretī tikai nepilnas pēdas attālumā un atkārtoja kustību vēlreiz. Viņš pagriezās, ar plaukstām sānis izdarīja apli, un viņa plecs atdūrās man pret krūtīm. Kustība bija apmēram tāda pati kā tad, ja ar plecu gribētu atgrūst durvis.

Tempi nekustējās īpaši ātri, bet viņa plecs mani noteikti atgrūda sāņus. Kustība nebija ne rupja, ne piepeša, bet tās spēks bija neatvai­rāms, it kā uz ļaužu pilnas ielas tev piegrūstos zirga sāns.

Es atkārtoju to vēlreiz, visu uzmanību pievērsdams plecam. Es nepaklupu.

Tā kā apmetnē tobrīd mēs bijām divi vien, es atturējos no smaida, bet ar kustībām pavēstīju: laime. Paldies! Mīkstināts izteikums.

Tempi neko neteica. Viņa seja bija neizteiksmīga un rokas nekustējās. Viņš vienkārši aizgāja atpakaļ agrākajā vietā un, aizgriezies no manis, sāka savu deju no sākuma.

Centos uzņemt notikušo attieksmes apmaiņu ar vēsu mieru, tomēr uzskatīju to par lielu komplimentu. Ja es būtu labāk pazinis ademus, būtu sapratis, ka tas nozīmēja daudz vairāk.

* * *

Pārgājuši pāri pakalnam, mēs ar Tempi ieraudzījām, ka mūs gaida Martens. Pusdienām vēl bija par agru, tāpēc man krūtīs uzzibēja cerīga doma, ka varbūt viņš beidzot, pēc visām šīm ilgajām meklējumu dienām, ir uzgājis laupītāju taku.

- Gribēju parādīt jums šo te! Martens teica, norādīdams uz augstu, izpletušos, papardei līdzīgu augu pēdas desmit attālāk. Tas ir diezgan liels retums. Gadiem ilgi neesmu tādu redzējis.

- Kas tas ir?

- To sauc par Ana asmeni, Martens atbildēja, lepni lūkodamies uz savu atradumu. Jums vajadzēs turēt acis vaļā. Nav daudz tādu.

kuri to pazīst, un, ja tuvumā šeit ir vēl citi tādi augi, tas var dot mums pavedienu.

Viņš raudzījās uz mums ar dedzīgu skatienu. Nu? beidzot viņš iitica.

Kāpēc tas ir tik īpašs? es jautāju, saprazdams, ka jāizrāda interese.

Martens pasmaidīja. Ana asmens ir interesants tāpēc, ka necieš

i ilvēkus, viņš paskaidroja. Ja kāda auga daļa pieskarsies jūsu ādai, pec pāris stundām tā kļūs sarkana kā rudens lapa. Vēl sarkanāka. Koša k.i tavs algotņa apģērbs, Martens norādīja uz Tempi. Un pēc tam viss augs nokaltīs un ies bojā.

- Patiešām? Mana interese vairs nebija tēlota.

- Jā, Martens apstiprināja. To nogalina pat sviedru lāse. Tas no­zīmē, ka tas parasti iet bojā pat no apģērba pieskāriena. Vai no saskares ar bruņām. Vai ar mietu, kas tev rokā. Vai zobenu. Viņš pamāja uz ieroci pie Tempi jostas. Daži stāsta, ka tas ejot bojā pat tad, ja tam uzpūš elpu. Bet nevaru apgalvot, ka tā ir patiesība.

Martens pagriezās un veda mūs projām no Ana asmens. Šī ir ļoti, ļoti sena meža daļa. Vietās, kur tuvumā mājo cilvēki, Ana asmens neaug, Mēs esam pārgājuši pāri kartes malai.

- Mēs vēl neesam pat tikuši līdz kartes malai, es iebildu. Mēs precīzi zinām, kur atrodamies.

Martens nicīgi nosēcās. Kartēm nav ārējo malu. Kartēm ir tikai iekšē­jas malas. Tukšumi. Cilvēkiem patīk izlikties, ka viņi visu zina par pasauli. It sevišķi bagātiem cilvēkiem. Kartes šim nolūkam teicami noder. Šajā līnijas pusē ir barona Takstvisa lauki, tajā pusē ir grāfa Aptemani zemes.

Martens nospļāvās. Kartēs nevar atstāt tukšas vietas, tāpēc cil­vēki, kuri tās zīmē, iekrāso kādu vietu un uzraksta “Eldas mežs”. Viņš papurināja galvu. No tā ir tik maz labuma, ka vari kaut vai izdedzināt kartē caurumu. Šis mežs ir tik liels kā Vintasa. Tas nevienam nepieder. Ja aizklīdīsi aplamā virzienā, tu noiesi simt jūdžu un neredzēsi nevienu ceļu, kur nu vēl māju vai uzartu lauku. Šajā apkaimē ir vietas, kas nekad nav jutušas cilvēka kājas nospiedumu vai dzirdējušas viņa balsi.

Es paskatījos apkārt. Izskatās tāds pats kā lielākā daļa mežu, ko esmu redzējis.

- Vilks izskatās kā suns, Martens vienkārši atteica. Bet nav. Suns ir… Viņš sastomījās. Kā saka par dzīvniekiem, kuri visu laiku dzīvo cilvēku tuvumā? Govis, aitas un tā tālāk.

- Pieradināti?

- Tieši tā, viņš teica un paskatījās visapkārt. Kā lauku sēta. Kā dārzs. Kā parks. Ari lielākā daļa mežu ir “pieradināti”. Cilvēki lasa sēnes vai cērt malku, vai iet paburzīties ar savām sirdspuķītēm.

Viņš papurināja galvu un, pastiepis roku, pieskārās tuvējā koka raup­jajai mizai. Tā bija maiga, gandrīz vai mīloša kustība. ŠI vieta ir citāda. Tā ir sena un pirmatnēja. Tai par mums nav ne mazākās bēdas. Ja tie zeļļi, ko mēs medijam, mums negaidot uzbruktu, viņiem pat nebūtu jāaprok mūsu līķi. Mēs gulētu uz zemes simt gadu, un neviens nepienāktu pat tuvumā mūsu kauliem.

Es pagriezos un pārlaidu skatienu zemes kāpumam un kritumam. Vēju nodeldētajiem akmeņiem, bezgalīgajām koku rindām. Centos nedomāt par to, cik vienkārši maers atsūtījis mani šurp, gluži kā pārbīdīdams akmentiņu uz taka spēles galda. Viņš bija atsūtījis mani uz tukšumu kartē. Uz vietu, kur neviens nekad neatrastu manus kaulus.