Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . starpspēle — Trīskārt aizslēgtā lāde

KVOUTS PACĒLA roku, dodams Hronistam zīmi, ka laiks pārtraukt stāstu. Pierakstltājs noslaucīja rakstāmspalvas uzgali audekla gabalā un stīvām kustībām izvingrināja plecus. Neteicis ne vārda, Kvouts izvilka apbružātu kāršu komplektu un sāka dalīt kārtis. Basts paņēma savējās un ziņkāri tās nopētīja.

Hronists sarauca pieri. Kas…?

Ārā uz lieveņa koka grīdas atskanēja soļi, “Ceļakmens” durvis atvērās, un pa tām ienāca plikgalvains, drukns vīrietis izšūtos svārkos.

- Mērs Lants! viesnīcnieks iesaucās un, nolicis kārtis, piecēlās kā­jās. Kā varu jums pakalpot? Vai vēlaties kaut ko iedzert? Varbūt kādu uzkodu?

- Es neatteiktos no glāzes vīna, mērs atbildēja, ienākdams dziļāk telpā. Vai jums te pašlaik ir sarkanais Gremsbijs?

Viesnīcnieks papurināja galvu. Diemžēl nē, viņš atbildēja. Jūs jau zināt, kādi ir ceļi. Grūti saglabāt pienācīgus krājumus.

Mērs piekrītoši pamāja ar galvu. Nu tad jebkādu sarkano! viņš teica. Bet liec vērā, ka vairāk par peniju es nemaksāšu!

- Protams, ne, ser! viesnīcnieks iztapīgi atbildēja, mazliet žņau­dzīdams rokas. Vai kaut ko ēdīsiet?

- Nē, plikpauris atbildēja. Patiesībā esmu atnācis, lai izmantotu pierakstītāja pakalpojumus. Nolēmu pagaidīt, līdz satraukums drusku pierimstas un mēs varam atrast kaut cik netraucētu brīdi. Viņš pārlaida skatienu tukšajai zālei. Ceru, ka neiebildīsiet, ja es kādu pusstundu izmantošu jūsu telpas?

- Nepavisam ne! viesnīcnieks pakalpīgi pasmaidīja. Ar rokas mā­jienu viņš raidīja Bastu projām.

- Bet man ir ļoti labas kārtis! Basts protestēja, pavēcinādams plaukstu ar kārtīm.

Viesnīcnieks bargi paskatījās uz palīgu un devās uz virtuvi.

Mērs novilka svārkus un uzlika tos uz krēsla atzveltnes, bet Basts tikmēr kurnēdams savāca pārējās kārtis.

Viesnīcnieks atnesa no virtuves glāzi sarkanvīna un ar lielu misiņa atslēgu aizslēdza ārdurvis. Mēs ar puiku iesim augšā, viņš teica.

- Tad jūs varēsiet netraucēti darboties.

- Tas ir ārkārtīgi laipni, mērs sacīja, apsēzdamies pretī Hronistam.

Kad būšu beidzis, es pakliegšu.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu un bīdīja Bastu no ēdamzāles augšā pa kāpnēm. Atvēris savas istabas durvis, viņš ar rokas mājienu aicināja Hastu iekšā.

- Interesanti, ko vecais Lants grib paturēt noslēpumā! Kvouts teica, līdzko durvis aiz viņiem bija aizvērtas. Ceru, ka tas neies pārāk ilgi.

- Viņam ir divi bērni no atraitnes Krīlas, Basts lietišķi atzīmēja.

Kouts izbrīnā savilka uzacis. Tiešām?

Basts paraustīja plecus. To zina visa pilsēta.

Kvouts nicīgi nosēcās un apsēdās lielā, polsterētā krēslā. Ko mēs šo pusstundu darīsim? viņš jautāja.

- Mums ļoti sen nav bijušas mācību stundas. Basts atvilka no mazā rakstāmgalda koka krēslu un apsēdās uz tā malas. Tu man varētu kaut ko pamācīt.

- Mācību stundas… Kvouts domīgi novilka. Tu varētu palasīt Celum Tinture.

- Reši! Basts lūdzoši iesaucās. Tā ir tik garlaicīga! Man nav iebil­dumu pret mācībām, bet vai jāmācās ir katrā ziņā no grāmatām?

Basta tonis izvilināja Kvoutam smaidu. Nu tad minēsim mīklas? Basta sejā parādījās apmierināts smīns. Labi, ļauj man drusku padomāt! Viņš piesita pirkstus pie lūpām un pārlaida skatienu istabai. Pēc brīža viņa acis apstājās pie gultas kājgaļa, kur gulēja tumšā lāde.

Viņš nevērīgi pameta ar roku. Kā tu atvērtu manu lādi, ja būtu sadomājis to darīt?

Basta sejā parādījās bažīga izteiksme. Tavu trīskārt aizslēgto lādi, Reši?

Kvouts paskatījās uz savu audzēkni un dzirkstoši iesmējās. Manu… kā tu teici? viņš neticīgi pārjautāja.

Basts pietvīka un nodūra skatienu. Tieši tā es to domās dēvēju, viņš nomurmināja.

- Runājot par vārdiem… Kvouts domīgi novilka, un viņa lūpās kavējās smaids. Tā taču ir pasaciņa, vai tev tā neliekas?

- Tu pats to pagatavoji, Reši, Basts drūmi teica. Trīs slēdzenes, izmeklēts koks un tā tālāk. Nav mana vaina, ja tas izklausās pēc pasa­ciņas.

Kvouts paliecās uz priekšu un samierinoši uzlika plaukstu Bastam uz ceļgala. Tas ir teicams apzīmējums, Bast. Tas vienkārši pārsteidza mani negaidot. Viņš atkal atspiedās pret krēsla atzveltni. Nu labi! Tātad kā tu mēģinātu izlaupīt Bezasiņu Kvouta trīskārt aizslēgto lādi?

Basts pasmaidīja. Kad tu tā runā, tu izklausies pēc pirāta, Reši. Viņš vērtējoši aplūkoja lādi no istabas otras malas. Cik saprotu, prasīt tev atslēgas nav nopietni? pēc brīža viņš jautāja.

- Pilnīgi pareizi, Kvouts atbildēja. Mūsu uzdevuma labad pie­ņemsim, ka esmu atslēgas pazaudējis. Vai vēl labāk pieņemsim, ka esmu miris un tu drīksti brīvi pārmeklēt visas manas slepenās lietas.

- Tas skan drusciņ drūmi, Reši, Basts sacīja ar saudzīgu pārme­tumu balsī.

- Dzīve ir drusciņ drūma, Bast, Kvouts atbildēja, un šoreiz viņa tonī nebija nekādas jautrības. Labāk būs, ja tu sāksi pie tā pierast. Viņš ar roku pamāja uz lādi. Sāc gudrot, man gribas redzēt, kā tu pārkodīsi šo nelielo riekstu!

Basts neizteiksmīgi paskatījās uz viņu. Tavi tēlainie teicieni ir vēl trakāki par grāmatu mācībām, viņš teica un piecēlies aizgāja pie lādes. Dīki paspārdījis to ar kāju, viņš noliecās un apskatīja divas atsevišķās slēdzeņu pamatnes. Viena bija gatavota no tumšas dzelzs, otra no spoža vara. Basts ar pirkstu pabakstīja noapaļoto vāku un sarauca degunu.

- Nevaru teikt, ka man ļoti patiktu šis koks, Reši. Un dzelzs slēdzene nenoliedzami ir visīstākā nekrietnība.

- Redzi nu, cik noderīgu mācību tu jau uzreiz esi guvis, Kvouts sausi noteica. Tu esi atklājis visaptverošu patiesību: pasaulē neizbēgami ir jāsastopas ar nekrietnību.

- Un šeit nav nevienas eņģes! Basts iesaucās, pētīdams lādes aiz­muguri. Kā vispār iespējams vāks bez eņģēm?

- Man pagāja diezgan daudz laika, lai to dabūtu gatavu, Kvouts sacīja ar nepārprotamu lepnuma pieskaņu balsī.

Basts nometās četrrāpus un ieskatījās vara atslēgcaurumā. Viņš pacēla vienu plaukstu un cieši piespieda to pie vara slēdzenes pamat­nes. Pēc tam viņš aizvēra acis un kādu laiku kluss un sastindzis gaidīja, itin kā cenzdamies ieklausīties.

Vēl pēc brīža viņš saliecās uz priekšu un uzpūta slēdzenei elpu. Kad nekas nenotika, viņa lūpas sakustējās. Kaut gan izrunātie vārdi bija tik klusi, ka tos nebija iespējams sadzirdēt, to intonācijā skanēja nepār­protams lūgums.

Pēc krietna laika Basts izslējās taisni un sarauca pieri. Tad viņš šķelmīgi pasmīnēja, izstiepa roku un pieklaudzināja pa kastes vāku. Tas notika gandrīz bez jebkāda trokšņa, it kā viņš klaudzinātu pa ak­meni.

- Tīrās ziņkārības labad es gribu jautāt, Kvouts teica, ko tu darītu, ja kāds pieklauvētu pretī?

Basts piecēlās kājās, izgāja no istabas un pēc brīža atgriezās ar vai­rākiem instrumentiem rokās. Nometies uz viena ceļgala, viņš ar saliektu stiepli vairākas ilgas minūtes darbojās ap vara slēdzeni. Pēc kāda laika viņš sāka paklusi lamāties. Mainot stāvokli, lai atrastu citādu leņķi, viņa plauksta pieskārās nespodrajai dzelzs slēdzenes pamatnei, un viņš šņākdams un spļaudīdamies atrāvās atpakaļ.

Atkal piecēlies kājās, Basts nosvieda stiepli un izvilka garu spoža metāla lauzni. Viņš mēģināja pabāzt tā tievo galu zem vāka, taču ciešajā •..ilaiduma vietā neatrada nevienu atbalsta punktu. Pēc neilga laika viņš .itmeta arī to.

Tad Basts mēģināja pašķiebt lādi uz sāniem, lai apskatītu tās dibenu, taču pat ar vislielākajiem pūliņiem spēja tikai paslidināt to apmēram i ollu pa grīdu. Cik tā sver, Reši? Basts izmisis iesaucās. Ap trīs­simt mārciņu?

- Vairāk nekā četrsimt, ja tā ir tukša, Kvouts atbildēja. Vai atce­ries, kāda klapata bija to uznest pa kāpnēm?

Basts nopūtās un ar saniknotu sejas izteiksmi ilgi pētīja lādi vēlreiz. Tad viņš no savas darbarīku kaudzes izvilka mazu cirvīti. Tas nebija rupl

Viņš viegli pamētāja cirvīti plaukstā, it kā pārbaudīdams tā svaru.

Tas ir nākamais, ko es darītu, Reši. Ja es patiešām un katrā ziņā vēlē­tos tikt iekšpusē. Viņš uzmeta skolotājam savādu skatienu. Bet ja tu to nevēlies…

Kvouts bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Neskaties uz mani, Bast. Es esmu miris. Dari, kā vēlies!

Basts pasmīnēja un ļāva cirvītim nokrist uz lādes noapaļotā vāka. Atskanēja savāda, klusa džinkstoņa, it kā attālā istabā apslāpēti ieska­nētos zvans.

Brīdi nogaidījis, uzklupa lādei un sāka to neganti dauzīt. Vispirms viņš sita ar vienu roku, pēc tam ar abām, cilādams tās sparīgos vēzienos, it kā skaldītu malku.

Spožais, lapai līdzīgais asmenis atteicās ieurbties kokā, un katrs vēziens aizslīdēja sāņus, it kā Basts mēģinātu saskaldīt lielu vienlaidu akmens bluķi.

Beidzot Basts mitējās un, smagi elpodams, noliecās apskatīt lādes vāku. Viņš pārlaida plaukstu tā virsmai, pēc tam pievērsa uzmanību cirvīša asmenim un nopūtās. Tu proti labi padarīt darbu, Reši.

Kvouts pasmaidīja un viegli piesita pirkstus iedomātas platmales malai.

Basts ilgi raudzījās uz lādi. Es mēģinātu to aizdedzināt, bet zinu, ka roahs nedeg. Drīzāk varētu to sakarsēt tiktāl, lai vara slēdzene izkustu. Bet tas būtu iespējams tikai tad, ja viss šis darinājums gulētu ēzes uguni ar vāku uz leju. Viņš paskatījās uz lādi, kas bija tik liela kā augstmaņa ceļojumu čemodāns. Un ugunij vajadzētu būt pamatīgākai nekā tā, kas atrodama šis pilsētiņas smēdē. Turklāt es pat nezinu, cik karstam jābūt varam, lai tas izkustu.

- Tāda informācija noteikti būtu atrodama mācību grāmatās, Kvouts teica.

- Un tu, visticamāk, pret to esi nodrošinājies.

- Esmu gan, Kvouts atzinās. Bet ideja bija laba. Tā liecināja par daudzpusīgu domāšanu.

- Un skābe? Basts jautāja. Es zinu, ka mums lejā ir daži spēcīgi līdzekļi…

- Skudrskābe pret roahu ir bezspēcīga, Kvouts teica. Sālsskābe tāpat. Kaut kas tev varētu izdoties ar karaļūdeni. Bet koks ir diezgan biezs, un mums tās mantas nav daudz.

- Es nedomāju par koku, Reši. Es atkal domāju par slēdzenēm. Ja skābes būtu pietiekami daudz, es varētu izēsties tām cauri.

- Tu iedomājies, ka tās viscaur ir no vara un dzelzs, Kvouts teica.

- Pat tad, ja tā būtu, vajadzētu ļoti daudz skābes un tev būtu jāraizējas, ka skābe var iepilēt lādē un sabojāt visu, kas tur atrodas. Protams, tas pats sakāms par uguni.

Basts vēl krietnu laiku pētīja lādi, domīgi braucīdams lūpas. Vai­rāk es neko nevaru iedomāties, Reši. Man vajadzēs ilgāku laiku, lai to izprātotu.

Kvouts pamāja ar galvu. Basts, izskatīdamies mazliet sašļucis, savāca instrumentus un aiznesa tos projām. Atgriezies viņš pastūma lādi no otras puses, aizgrūzdams to par nelielu collas daļu atpakaļ, līdz tā atkal atradās vienādā līmenī ar gultas kājgali.

- Tas bija labs mēģinājums, Bast, Kvouts mierinoši sacīja. Ļoti pārdomāts. Es tavā vietā būtu gājis tieši tādu pašu ceļu.

- Ehei! no lejas dobji atskanēja mēra sauciens. Es esmu beidzis!

Basts pielēca kājās un, piegrūdis krēslu pie rakstāmgalda, steidzās uz

durvīm. Spējā kustība satricināja kādu no saburzītajām papīra lapām, kas gulēja uz galda, un tā nokrita uz grīdas, palēcās un paripoja zem krēsla.

Basts apstājās un brīdi palika uz vietas, tad pieliecās to pacelt.

- Nē, Kvouts drūmi teica. Lai paliek! Basts apstājās pusceļā ar izstieptu roku, tad izslējās un izgāja no istabas.

Kvouts viņam sekoja, aizvērdams istabas durvis.