Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . pār akmeņiem un saknēm

MĒS NOLĒMĀM uzticēties atrastajai kartei un doties taisni caur mežu uz rietumiem Krosonas virzienā. Pat tad, ja mēs paietu pilsētai garām, mēs nevarētu iziet citur kā uz lielceļa un tādējādi aiztaupītu sev daudzu jūdžu gājienu.

Hespes ievainotās kājas dēļ gājiens bija lēns, un pirmajā dienā mēs nogājām tikai sešas vai septiņas jūdzes. Vienā no mūsu daudzajiem atpūtas brīžiem Tempi sāka man nopietni mācīt ketanu.

Nejēga būdams, es biju nospriedis, ka viņš to ir jau sācis man mācīt. Patiesībā Tempi bija tikai labojis manas neciešamās kļūdas, jo tās viņu kaitināja. Tieši tāpat es gribētu uzskaņot cita spēlētāja lautu, ja tas vienā istabā ar mani spēlētu greizā tonī.

Šī apmācība bija pavisam citāda. Mēs sākām ketanu no paša sākuma, un viņš laboja manas kļūdas. Visas manas kļūdas. Jau pirmajā kustībā vien viņš atrada astoņpadsmit kļūdu, un ketans aptver vairāk nekā simt kustību. Man ātri radās šaubas par šīs apmācības iznākumu.

Un es sāku mācīt Tempi lautas spēli. Spēlēju priekšā notis, mācīju viņam to nosaukumus, tad parādīju dažus akordus. Šķita, ka iesākumam tas ir gluži labs paņēmiens.

Mēs cerējām sasniegt Krosonu līdz nākamās dienas pusdienlaikam. Taču priekšpusdienā atdūrāmies pret drūmu, dvakojošu purvu, kas kartē nebija atzīmēts.

Tas bija visai nožēlojamas dienas sākums. Katru soli vajadzēja spert ar lielu piesardzību, iztaustot pamatu zem kājām, un mēs virzījāmies uz priekšu tik lēni kā rāpojot. Kādā brīdī Dedans satrūkās, pakrita un kārpīdamies nošļakstīja mūs visus ar rāvas ūdeni. Viņš teica, ka esot redzējis moskītu sava īkšķa lielumā un snuķītis tam bijis līdzīgs sieviešu matadatai. Ieteicos, ka tas varēja būt zeltknābītis. Dedans atbildēja ar vairākiem nepatīkamiem, piedauzīgiem ierosinājumiem, kam lai es izde­vīgā brīdi veltījot laiku.

Dienai stiepjoties pret vakaru, mēs atmetām domas par izkļūšanu uz ceļa un sākām ilgoties pēc kaut kā pieticīgāka, piemēram, pēc neliela sausas zemes laukumiņa, kur varētu pasēdēt, nebīstoties no iestigšanas. Taču visapkārt joprojām pletās tikai purvs un akači, un ap mums mudžēja odu un mušu bari.

Kad beidzot izkļuvām no purva, saule jau slīdēja aiz apvāršņa un nomācošais karstums strauji pārtapa drēgnā saltumā. Smagi soļojām i.ilak, līdz beidzot taka sāka vīties augšup. Kaut gan bijām noguruši un samirkuši, mēs vienprātīgi nolēmām doties tālāk, lai kaut cik attālinātos no kukaiņiem un purvāja smakas.

Debesīs mirdzēja pilnmēness, pietiekami apgaismodams mūsu ceļu cauri mežam. Par spīti grūtajai dienai, mūsu noskaņojums palēnām uz­labojās. Hespe jutās tik pagurusi, ka ļāva Dedanam sevi balstīt, un, kad dubļiem notrieptais algotnis aplika viņai roku, Hespe paziņoja, ka viņš tik patīkami neesot smaržojis mēnešiem ilgi. Dedans atbildēja, ka esot gatavs bez ierunām pakļauties tik cēlsirdīgas sievietes spriedumam.

Sasprindzis gaidīju, ka šī vārdu apmaiņa kļūs arvien dzēlīgāka un nīgrāka. Taču, iedams viņiem aiz muguras, ievēroju, cik neparasti maigs ir Dedana rokas skāviens. Hespe balstījās pret viņu ļoti saudzīgi, šķiet, daudz nedomādama par ievainoto kāju. Pametu skatienu uz Martenu, un vecais pēddzinis pasmaidīja, mēnesgaismā pazibinādams baltos zobus.

Drīz uzgājām dzidru strautu, kurā nomazgājām purva smaku un dubļus. Izskalojām sabristās drēbes un pārvilkām sausu apģērbu. Es izņēmu no ceļamaisa savu apdilušo, nodriskāto apmetni un apliku to ap pleciem, naivi cerēdams, ka tas kaut cik pasargās no vakara vēsuma.

Kad bijām gandrīz saveduši sevi kārtībā, no strauta augšteces līdz mums atplūda klusa dziesmu skaņa. Sasprindzinājām dzirdi, taču ūdens čalas neļāva skaidri sadzirdēt.

Tomēr dziedāšana nozīmēja cilvēkus, un cilvēki nozīmēja, ka mēs vairs neesam tālu no Krosonas, varbūt pat tuvojamies “Penija” viesnīcai, ja purvs licis mums novirzīties pārāk tālu uz dienvidiem. Pat jebkura lauku māja būtu labāka par vēl vienu nakti zem klajām debesīm.

Cerība tikt pie mīkstas gultas, siltas maltītes un vēsa dzēriena lika mums saņemties, savākt mantas un doties tālāk par spīti nogurumam un sāpēm.

Gājām gar strautu augšup, un Dedans ar Hespi joprojām turējās cieši blakus. Dziesmu skaņa te atšalca, te atkal pagaisa. Neseno lietavu dēļ ūdens upītē bija augsts, un straumes čalas pār akmeņiem un saknēm palaikam bija tik skaļas, ka nedzirdējām pat savu soļu troksni.

Strauts kļuva arvien platāks un pārtapa rāmā upē; biezais pamežs pamazām sadila, un cauri retajiem kokiem mēs ieraudzījām plašu kla­jumu.

Dziedāšana bija apklususi. Neredzējām ne ceļu, ne viesnīcu, pat ne niecīgu ugunskura gaismu. Bija tikai plašs klajums, ko apspīdēja mēnesgaisma. Upe plezdamās saplūda spožā ezerā. Un ezera malā uz gluda akmens sēdēja…

- Augstais Tehlu, sargi mani no dēmoniem naktī! Martens sastin­dzis izdvesa. Taču viņa balsī skanēja drīzāk bijība nekā bailes. Un viņš necentās skatīties projām.

- Tā ir… Dedans vārgi nočukstēja, tā ir…

- Es neticu pasaku tēliem, mēģināju sacīt, bet mani vārdi izgaisa tikko dzirdamā čukstā.

Tā bija Feluriana.