Vieda vīra bailes

DEVITA nodaļa . piedienīga uzvedība

VĒL NEIZŽUVUŠIEM matiem es pa šauro “Dobuma” gaiteni devos uz kāpnēm un pēc tam augšā uz plašo telpu, kas atgādināja amfiteātri bez publikas. Tāpat kā citās reizēs telpa bija tumša un apgaismots bija vienīgi lielais pusloka galds. Aizgājis līdz gaismas loka malai, es paliku pieklājīgi stāvam.

Rektors ar rokas mājienu aicināja mani nākt tuvāk, un es aizgāju līdz galda vidum, lai pasniegtu viņam savu eksāmena plāksnīti. Pēc tam atkāpos un paliku stāvam mēreni spožajā gaismā starp abiem izliektā galda ragiem.

Deviņi maģistri pievērsa man deviņus acu pārus. Es labprāt teiktu, ka viņi izskatījās kā vienādu kraukļu rinda uz sētas, vai kaut ko tikpat dramatisku. Bet, kaut gan visi viņi bija ģērbušies tradicionālajos maģis­tru tērpos, atšķirības bija tik uzkrītošas, ka salīdzinājums ar jebkādu vienotu kopu nebūtu vietā.

Vēl vairāk: viņu sejās es skaidri redzēju gurduma pazīmes. Tikai tajā brīdī es sapratu: lai cik ļoti studenti ienīda eksāmenu laiku, ari maģist­riem šis periods nebūt nebija pastaiga rožu dārzā.

- Kvouts, Arlidena dēls, rektors oficiālā tonī noskandēja. Re’lars. Viņš pamāja uz tālāko pusmēness ragu galda labajā pusē. Medicīnas maģistr?

Arvils paskatījās lejup uz mani, un viņa seja aiz apaļajām brillēm izskatījās vecīgi tēvišķa. Kādas ir mhenkas medicīniskās īpašības? viņš jautāja.

- Tas ir iedarbīgs anestēzijas līdzeklis, es teicu. Spēcīgs katatoniāts. Potenciāls caurejas līdzeklis. Bridi domīgi nogaidīju. Tam iespējamas arī daudzas sekundāras komplikācijas. Vai gribat, lai es tās uzskaitu?

Arvils papurināja galvu. “Medikā” ierodas pacients, kurš sūdzas par sāpēm locītavās un apgrūtinātu elpošanu. Viņam ir sausa mute, un viņš apgalvo, ka uz mēles esot salda garša. Viņš sūdzas par aukstumu un drebuļiem, bet īstenībā svīst un karst drudzī. Kāda ir tava diagnoze?

Es ievilku elpu un brīdi vilcinādamies klusēju. Es “Medikā” neuz­stādu diagnozes, maģistr Arvil. Šim nolūkam es pieaicinātu kādu El’thes pārstāvi.

Arvils man uzsmaidīja, un āda ap viņa acīm savilkās krunciņās.

- Pareizi! viņš teica. Bet tīrās intereses labad, kādu cēloni tu saskatītu?

- Vai pacients ir students?

Arvils izbrīnījies paskatījās uz mani. Kāds tam sakars ar lietas būtību?

- Ja cietušais strādā “Frakcijā”, cēlonis var būt metālkausētāju sli­mība, es teicu. Arvils izbrīnā sarauca pieri, un es piebildu: “Frakcijā” ir iespējama dažādu veidu saindēšanās ar smagajiem metāliem. Tas gadās reti, jo studenti ir labi apmācīti darbam, tomēr jebkurš, kas strādā ar karstu bronzu, var ieelpot pietiekami daudz indīgu garaiņu, lai aizietu bojā, ja neievēro sevišķu piesardzību. Redzēju, ka Kilvins piekrītoši māj ar galvu, un priecājos, ka man nav jāatzīst skaļi: vienīgais iemesls, kāpēc es to zinu, ir tas, ka pirms mēneša esmu vieglā formā izjutis to pats uz savas ādas.

Arvils domīgi nosēcās un pamāja uz galda pretējo galu. Aritmēti­kas maģistr?

Branders sēdēja galda kreisā izliekuma smailē. Pieņemot, ka naudas mainītājs prasa četrus procentus, cik peniju var dabūt pret talantu? Jautājumu viņš uzdeva, nepaceldams skatienu no priekšā noliktajiem papīriem.

- Kāda veida penijus, maģistr Brander?

Viņš pikti pacēla galvu. Mēs joprojām dzīvojam Kopvalstībā, ja atmiņa mani neviļ.

Es bridi galvā rēķināju, izmantodams skaitļus no grāmatām, kuras Branders bija izvietojis Arhīvu grāmatplauktā. Tie neatbilda reālajam maiņas kursam, kādu noteiktu augļotājs; tie bija oficiālie skaitļi, kurus izmantoja valdības un finansisti, lai tiem būtu kopējs pamats savstar­pējiem meliem. Dzelzs penijos trīssimt piecdesmit, es teicu un pēc tam piebildu: Viens. Ar pusi.

Branders pievērsās saviem papīriem, pirms es biju pateicis atbildi līdz galam. Tavs kompass rāda zeltu pie divsimt divdesmit, platīnu pie simt divpadsmit un kobaltu pie trīsdesmit divi. Kur tu atrodies?

Šis jautājums mani samulsināja. Orientēšanās pēc trejlapu kompasa prasīja detalizētas kartes un sarežģītu triangulāciju. Parasti to izmantoja tikai kuģu kapteiņi un kartogrāfi, un savos aprēķinos tie lietoja precīzas, sīki izstrādātas kartes un tabulas. Trejlapu kompasu es biju redzējis tikai vienu reizi mūžā.

Vai nu šis bija jautājums, kas apskatīts vienā no Brandera norādītajām grāmatām, vai ari tīši izgudrots, lai mestu man sprunguli spieķos. Tā kā Branders un Hemme bija draugi, es spriedu, ka šis ir otrais gadījums.

Aizvēru acis, iztēlojos civilizētās pasaules karti un prātoju, kāds minē­jums būtu vistuvāk īstenībai. Tarbeanā? es teicu. Varbūt kaut kur Illā? Atvēru acis. Atklāti sakot, es nezinu.

Branders kaut ko atzīmēja uz papīra lapas. Vārdu maģistr? viņš sacīja, nepaceldams galvu.

Elodins paskatījās uz mani ar velnišķu, viszinīgu smīnu, un pēkšņi mani pārņēma bailes, ka viņš varētu atklāt manu lomu savās šārīta izdarībās Hemmes dzīvoklī.

Taču viņš tikai izteiksmīgi pacēla trīs pirkstus. Tev rokā ir trīs pīķi, viņš teica, un pieci pīķi ir izspēlēti. Sakļāvis kopā abu plaukstu pirkstgalus, viņš nopietni palūkojās uz mani. Cik pīķu būs kopā?

- Astoņi pīķi, es atbildēju.

Pārējie maģistri mazliet sagrozījās savos krēslos. Arvils nopūtās. Kilvina pleci saguma. Hemme un Branders atļāvās saskatīties un pabolīt acis. Kopējais iespaids bija tāds, it kā viņi ciestu no ilga un kaitinoša sasprindzinājuma.

Elodins veltīja viņiem saniknotu skatienu. Kas ir? viņš noprasīja ar griezīgu pieskaņu balsī. Jūs gribat, lai es ņemu šo teātri nopietni? Gribat, lai es uzdodu jautājumus, uz kuriem spēj atbildēt tikai vārdnieks?

Pārējie maģistri pēc šī jautājuma apklusa, neveikli sakustējās un vai­rījās paskatīties uz viņu. Vienīgi Hemmes seja pauda atklātu naidu.

- Ļoti labi, Elodins teica un vēlreiz pievērsās man. Viņa acis bija tumšas un balsij piemita savāds skanējums. Tā nebija skaļa, bet katrs vārds itin kā piepildīja visu zāli. Šķita, ka tā neatstāj brīvu telpu nevienai citai skaņai. Kurp dodas mēness, Elodins drūmi jautāja, kad tas pamet mūsu debesis?

Kad viņš pārstāja runāt, zāle šķita kļūstam neparasti klusa. It kā viņa balss būtu izrāvusi pasaulē caurumu.

Bridi gaidīju, vai jautājumam sekos kāds papildinājums. Man na^ ne jausmas, es atzinos. Pēc Elodina mana balss izklausījās sīka un neskanīga.

Elodins atmeta ar roku un galanti pamāja uz citu vietu pie pusloka galda. Simpātijas maģistr!

Elksa Dals bija vienīgais, kurš savā oficiālajā amattērpā šķita jūtamies nepiespiesti. Kā allaž, viņa tumšā bārda un kalsnā seja atsauca man at­miņā ļaunā burvja tēlū no daudzām sliktām aturiešu lugām. Viņš parau­dzījās uz mani ar tādu kā līdzjūtīgu skatienu. Ko tu vari sacīt par lineāras galvaniskas pievilkšanās sasaisti? viņš nevērīgi noprasīja.

Noskaitīju atbildi tekoši un bez grūtībām.

Viņš pamāja ar galvu. Kāds ir nepārvarama sairuma attālums dzel­zij?

- Piecarpus jūdžu, es teicu, izmantodams mācību grāmatas atbildi, par spīti tam, ka vārds “nepārvarams” man nebija īsti pieņemams. Kaut gan jebkāda nozīmīga enerģijas daudzuma pārvietošana vairāk nekā sešu jūdžu attālumā bija statistiski neiespējama, simpātijas maģija tomēr ļāva izdarīt meklējumus daudz lielākos attālumos.

- Kad unce ūdens sākusi vārīties, cik daudz siltuma vajadzīgs, lai tas novārītos pavisam?

Centos atsaukt atmiņā datus no iztvaikošanas tabulām, ar kurām biju strādājis “Frakcijā”. Simt astoņdesmit taumu, es atbildēju ar lielāku pārliecību nekā patiesībā jutu.

- Man pietiek, Elksa Dals teica. Alķīmijas maģistr?

Mandrags noraidoši pavēcināja plaunkumaino roku. Es izlaidīšu.

- Viņš labi prot atbildēt par pīķiem, Elodins iestarpināja.

Mandrags uzmeta Elodinam piktu skatienu. Arhīvu maģistr?

Lorrens raudzījās uz mani ar bezkaislīgu izteiksmi iegarenajā sejā.

- Kādi ir Arhīvu noteikumi?

Pēc šī jautājuma es pietvīku un nolaidu skatienu. Kustēties klusi, es teicu. Ar cieņu izturēties pret grāmatām. Ievērot skrīvu norādīju­mus. Neienest telpās ūdeni. Neienest ēdienu. Es krampjaini noriju siekalas. Neienest uguni.

Lorrens pamāja ar galvu. Ne viņa balss tonis, ne izturēšanās nelieci­nāja par neatzinīgu attieksmi, taču tas lika man justies vēl sliktāk. Viņš paskatījās uz citu vietu pie galda. Artefakcijas maģistr!

Es klusībā nošķendējos. Pēdējā dimestra laikā biju izlasījis visas sešas grāmatas, kuras maģistrs Lorrens bija izvēlējies Re’laru mācībām. Tikai Felteni Reisa “Impērijas krišana” vien bija prasījusi man desmit stun­das. Es ārkārtīgi vēlējos atgūt pieeju Arhīviem un biju izmisīgi cerējis atstāt labu iespaidu uz Lorrenu, atbildot uz visiem viņa uzdotajiem jau­tājumiem.

Taču tur neko nebija iespējams mainīt. Es pagriezos pret Kilvinu.

- Vara galvaniskā vadāmība! plecīgais, lācim līdzīgais maģistrs nodārdināja cauri bārdai.

Nosaucu piecus variantus. To man bija vajadzējis izmantot aprēķinos savām klāja lampām.

- Gallija vadītspējas koeficients!

Tas man bija jāzina, kad veicu izstarotāju dopēšanu lampām. Vai Kilvins man tīšām uzdeva tik vieglus jautājumus? Es atbildēju.

- Labi! Kilvins teica. Retorikas maģistr!

Es dziļi ievilku elpu un pagriezos pret Hemmi. Biju pacenties izlasīt trīs no viņa norādītajām grāmatām, kaut gan nekad neesmu ieredzējis retoriku un bezjēdzīgu filozofēšanu.

Tomēr uz dažām minūtēm varēju apspiest savu nepatiku un tēlot labu, paklausīgu studentu. Es esmu no Edema Rū cilts un protu iejusties lomā.

Hemme caur pieri pablenza uz mani, un viņa apaļā seja atgādināja saniknotu mēnesi. Vai tu aizdedzināji manas istabas, nožēlojamais klīdeni?

Klaji izteiktais jautājums mani pārsteidza pilnīgi negaidot. Biju gatavs ļoti grūtiem jautājumiem vai āķīgiem jautājumiem, vai jautājumiem, kurus viņš varēja sagrozīt tā, lai jebkura mana atbilde liktos nepa­reiza.

Taču šis piepešais apvainojums mani gluži izsita no sliedēm. Es sevišķi neciešu apzīmējumu “klīdenis”. Mani sagrāba spēcīgs emociju vilnis, un pēkšņi es atkal sajutu mutē plūmju garšu. Kamēr mana prāta labākā daļa meklēja piedienīgākos atbildes vārdus, es jutu, ka lūpas jau runā. Es neaizdedzināju jūsu istabas, teicu pavisam godīgi. Bet man žēl, ka to neizdarīju. Un žēl, ka jūs tajā brīdī negulējāt iekšā, cieši aizmidzis.

Niknumu Hemmes sejā nomainīja apstulbums.

- Re’lar Kvout! rektors dusmīgi iesaucās. Uzvedies piedienīgi, citādi es pats izvirzīšu tev apsūdzību par nepiedienīgu uzvedību!

Plūmju garša pazuda tikpat spēji kā radusies, to nomainīja neliels reibonis, un es nosvīdu apjukumā un bailēs par izdarīto. Piedodiet, rektor! es ātri sacīju, nodūris acis. Tas man izspruka dusmās. “Klī­denis” ir vārds, ko manas cilts ļaudis uzskata par sevišķi apvainojošu. Ta lietojums ir ļāvis vieglu roku nogalināt tūkstošiem Edema Rū piede­rīgo.

Starp rektora uzacīm ievilkās izbrīna rieva. Es nezinu šī konkrētā vārda etimoloģiju, viņš domīgi teica. Upēc tieši tāds būs mans jautā­jums.

- Pagaidi! Hemme iesaucās. Es vēl neesmu beidzis!

- Tu tomēr esi beidzis, rektors noskaldīja skarbā, noteiktā balsī.

- Tava uzvedība, Džeison, ir tikpat nepiedienīga kā šī zēna uzvedība, turklāt tev ir mazāk attaisnojumu. Tu parādīji, ka nespēj ievērot pro­fesionālu uzvedību, tāpēc ciet klusu un uzskati, ka tev ir veicies, ja es neizsaku tev oficiālu fājienu!

Hemme dusmās nobālēja, taču neteica vairs ne vārda.

Rektors pievērsās man. Valodniecības maģistrs! viņš nosauca savu oficiālo amata vārdu. Re’lar Kvout, kāda ir vārda “klīdenis” etimoloģija?

- Šis vārds radās vajāšanas kampaņu laikā, kuras uzsāka valdnieks Alsions, es atbildēju. Viņš izdeva lēmumu, kurā teikts, ka ikvienu no apkārtceļojošiem paklīdeņiem drīkst sodīt ar naudassodu, apcietinājumu vai izsūtīšanu bez tiesas prāvas. Šo apzīmējumu saīsināja par “klldeni” metaplazmiskas enklitizācijas ceļā.

Rektors izbrīnā savilka uzacis. Patiešām?

Es apstiprinoši pamāju. Un tas ietver nievājošu mājienu gan uz ceļojošu aktieru dzīvesveidu, gan viņu noskrandušo ārieni.

Rektors nopietni pamāja ar galvu. Paldies, Re’lar Kvout! Apsēdies malā, kamēr mēs apspriežamies.

/