Vieda vīra bailes

DESMITĀ NODAĻA . dārglieta

MAN NOTEIKTĀ mācību maksa bija deviņi talanti un pieci džoti. Drusku labāk nekā Maneta pareģotie desmit talanti, tomēr vairāk, nekā man bija makā. Līdz rītdienas pēcpusdienai man nauda bija jāiemaksā kasē, citādi es būtu spiests izlaist veselu dimestri.

Mācību pārcelšana uz vēlāku laiku vēl nebūtu traģēdija. Taču tikai studentiem bija atļauts izmantot Universitātes resursus, piemēram, Artefakcijas iekārtas. Tas nozīmēja, ka nesamaksāšanas gadījumā es vairs nevarētu strādāt Kilvina darbnīcā, un tas man bija vienīgais ienākumu avots, kas deva cerības nopelnīt pietiekami daudz naudas turpmākai mācību maksai.

Iegriezos "Novietnē”, un Džeksims draudzīgi pasmaidīja, redzēdams mani tuvojamies atvērtajam lodziņam. Nupat šorīt pārdevām tavas lampas, viņš teica. Panācām nelielu uzcenojumu, jo tās bija pēdējās, kas mums palikušas.

Kādu brīdi šķirstījis reģistru grāmatu, viņš atrada vajadzīgo lappusi.

- Tavi sešdesmit procenti ir četri talanti un astoņi džoti. Atrēķinot mate­riālus un detaļas, ko tu izmantoji… viņa pirksts noslīdēja līdz lappuses apakšai, … tev paliek divi talanti, trīs džoti un astoņi drabi.

Džeksims pievilka reģistru grāmatā kāsīti un izrakstīja man čeku. Es to rūpīgi salocīju un ieliku makā. Tam nebija tīkamā smaguma, kādu rada monētas, tomēr tas nozīmēja, ka mans kopējais ienākums ir pieaudzis līdz vairāk nekā sešiem talantiem. Itin daudz naudas, taču joprojām par maz.

Ja es nebūtu zaudējis savaldīšanos attiecībā uz Hemmi, mana mācību maksa būtu zemāka. Es būtu varējis nopietnāk mācīties un nopelnīt vai­rāk naudas, ja nebūtu bijis spiests gandrīz veselas divas dienas slēpties savā istabā, kur raudāju un mocījos jūtu uzplūdos ar pretīgo plūmju garšu mutē.

Man prātā iešāvās kāda doma. Laikam man derētu sākt kaut ko jaunu, es nevērīgi teicu. Man vajadzēs nelielu tīģeli. Trīs unces alvas. Divas unces bronzas. Četras unces sudraba. Spolīti smalka zelta pave­diena. Vara…

- Pagaidi drusku! Džeksims mani pārtrauca. Viņš pārvilka pirkstu manam vārdam reģistru grāmatas lappusē. Man te nav rakstīts, ka tev ir atļauts strādāt ar zeltu vai sudrabu. Viņš paskatījās augšup uz mani. Vai tā ir kļūda?

Brīdi vilcinājos, negribēdams melot. Nezināju, ka tam vajadzīga atļauja, es teicu.

Džeksims viszinīgi pasmīnēja. Tu neesi pirmais, kurš mēģina kaut ko tamlīdzīgu, viņš sacīja. Skarba mācību maksa?

Es apstiprināju.

Viņš līdzjūtīgi pakratīja galvu. Piedod! Kilvins zina, ka “Novietne” var pārvērsties par augļotāju kantori, ja viņš neievēros piesardzību. Džeksims aizvēra reģistru grāmatu. Tev būs jāiet uz lombardu kā visiem citiem.

Es pacēlu plaukstas un parādīju tās viņam no abām pusēm, ļaudams saprast, ka man nav nekādu dārglietu.

Džeksims saviebās. Jā, tas ir drūmi. Es zinu kādu jēdzīgu augļotāju Sudraba laukumā, kurš ņem tikai desmit procentus mēnesī. Tāpat jau diezgan sāpīga būšana, tomēr labāk nekā sapīties ar pārējiem.

Pamāju ar galvu un nopūtos. Sudraba laukumā atradās ģildei pie­derīgo augļotāju kantori. Tie man neaizdotu ne plika graša. Vismaz labāk, nekā man vajadzējis maksāt līdz šim.

* * *

Iegrimis domās, soļoju uz Imri, nesdams plecā lautu un ar patiku izjuzdams tās pazīstamo svaru.

Biju nepatīkamā stāvoklī, tomēr tā nebija traģēdija. Neviens likumīgs ģildes augļotājs neaizdotu naudu Edema Rū cilts bārenim, kuram nav nekādas drošības ķīlas, taču es varēju aizņemties naudu no Devi. Tomēr man ļoti gribējās, kaut tāda situācija nebūtu radusies. Devi prasīja nesa­mērīgi lielus procentus, turklāt es bažījos par to, kādus pakalpojumus viņa varētu pieprasīt, ja es nespētu laikus atdot parādu. Šaubījos, vai viņa gribētu kaut ko niecīgu. Vai vieglu. Vai gluži likumīgu.

Tādas domas mutuļoja man galvā, kamēr es gāju pāri Akmens tiltam. Apstājos pie aptiekas un pēc tam devos uz “Pelēko Vīru”.

Atvēris ārdurvis, redzēju, ka “Pelēkais Vīrs” ir pansija. Tajā nebija kopējas zāles, kurā apmeklētāji varētu iedzert un ieturēt maltīti. Bija tikai neliela, grezni iekārtota viesistaba, ko papildināja labi ģērbies durvju sargs. Viņš nopētīja mani ar neatzinīgu skatienu, kas nebija tālu no klajas nepatikas.

- Vai varu palīdzēt, jaunais cilvēk? viņš jautāja, kad es iegāju pa durvīm.

- Es nāku apciemot kādu jaunu dāmu, es teicu. Viņu sauc Dinela.

Durvju sargs pamāja ar galvu. Iešu paskatīties, vai viņa ir šeit.

- Nepūlieties! es teicu un devos uz kāpņu pusi. Viņa mani gaida.

Vīrietis enerģiski aizšķērsoja man ceļu. Tā diemžēl nevarēs, viņš

teica. Bet es labprāt noskaidrošu, vai jaunā dāma ir mājās.

Viņš pastiepa roku. Es neizpratnē paskatījos uz to.

- Man vajadzīga jūsu vizītkarte, viņš teica, lai varu to pasniegt jaunajai dāmai.

- Kā jūs varat to izdarīt, ja nezināt, vai viņa ir mājās? es jautāju.

Durvju sargs vēlreiz pasmaidīja. Tas bija žēlīgi laipns, pieklājīgs un

tik nepatīkams smaids, ka es to īpaši ievēroju un paglabāju savā atmiņas krātuvē. Tāds smaids ir mākslas darbs. Būdams izaudzis uz skatuves, es pratu to novērtēt no vairākiem viedokļiem. Tāds smaids dažās soci­ālās situācijās ir iedarbīgāks par nazi, un kādu dienu man to varētu ievajadzēties.

- Ā! durvju sargs atsaucās. Jaunā dāma ir mājās, viņš uzsvērti teica. Bet tas nenozīmē, ka viņa ir mājās, lai pieņemtu jūs.

- Varat pateikt, ka atnācis Kvouts, es sacīju, juzdamies drīzāk uz­jautrināts nekā aizvainots. Es pagaidīšu.

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Durvju sargs kāpa lejā pa kāpnēm ar aizkai­tinātu izteiksmi sejā, it kā būtu cerējis izmest mani pa durvīm. Nāciet man līdzi! viņš teica.

Sekoju viņam pa kāpnēm uz otro stāvu. Viņš atvēra durvis, un es apņēmīgi pagāju viņam garām, cerēdams, ka mana noraidoši pašapzinīgā stāja viņu pienācīgi saērcinās.

Tā bija dzīvojamā istaba ar lieliem logiem, pa kuriem ieplūda vēlās pēcpusdienas saule. Istaba izskatījās plaša, kaut ari tajā bija dāsni izvie­toti dīvāni un krēsli. Pie tālākās sienas stāvēja cimbole ar āmuriņiem, un gandrīz veselu istabas kaktu aizņēma masīva Modegas lielā arfa.

Denna stāvēja istabas vidū, ģērbusies zaļā samta tērpā. Viņas matu sakārtojums teicami izcēla glīto kaklu un atsedza asaru lāsēm līdzīgos smaragda auskarus un pieskaņoto kaklarotu.

Viņa sarunājās ar jaunu vīrieti, kurš bija… nu, pieklājīgākais un pie­mērotākais vārds būtu “glīts”. Viņam bija pievilcīga, gludi skūta seja un lielas, melnas acis.'

Viņš izskatījās pēc jauna aristokrāta, kuru piemeklējušas nedienas, turklāt šķita, ka tās ir ieilgušas. Viņa apģērbs bija izsmalcināts, bet sagumzīts. īsie mati bija acīmredzami apgriezti tā, lai tos varētu sacirtot, taču pēdējā laikā tiem nebija veltīta uzmanība. Viņa acis bija iekritušas, it kā viņš ilgāku laiku būtu slikti gulējis.

Denna pastiepa man pretī rokas. Kvout! viņa iesaucās. Nāc, iepazīsties ar Džefriju!

- Priecājos iepazīties, Kvout! Džefrijs teica. Dinela man ir daudz stāstījusi par jums. Jūs laikam esat tāds kā… hm, kā tos sauc? Burvis, vai? Viņa smaids bija atklāts un pavisam vaļsirdīgs.

- Patiesībā arkanists, es atbildēju, cik pieklājīgi spēdams. “Burvis” pārāk saistās ar bērnišķu pasaku blēņām. Cilvēki gaida, lai viņš nēsātu tumšu apmetni un vicinātos ar putnu iekšām. Un kas esat jūs?

- Džefrijs ir dzejnieks, Denna paskaidroja. Turklāt labs dzejnieks, kaut gan pats cenšas to noliegt.

- Taisnība, Džefrijs piekrita, bet tad viņa smaids noplaka. Man tagad jāiet. Esmu norunājis tikšanos ar cilvēkiem, kuriem negribu likt gaidīt. Viņš noskūpstīja Dennu uz vaiga, sirsnīgi sakratīja manu roku un devās projām.

Denna noskatījās viņam pakaļ, līdz durvis aizvērās. Viņš ir ļoti jauks puisis.

- Tu to saki ar tādu kā nožēlu, es atzīmēju.

-Ja viņš nebūtu gluži tik jauks, varbūt viņš spētu ievietot galvā vien­laikus divas domas. Varbūt tās abas berzētos viena gar otru, līdz uzšķiltu dzirksteli. Nekaitētu pat drusciņa dūmu, jo tad vismaz būtu redzams, ka tur kaut kas notiek. Viņa nopūtās.

- Vai viņš patiešām ir tik neaptēsts?

Denna papurināja galvu. Nē. Tikai vientiesīgs. Viņā nav ne mazākās kripatas aprēķina, un kopš ierašanās šeit viņš mēneša laikā ir vairākkārt pamanījies izdarīt sliktāko izvēli.

Es iebāzu roku apmetņa kabatā un izvilku divas mazas, audeklā ievīs­tītas paciņas zilu un baltu. Es tev atnesu dāvanu.

Mazliet apmulsusi, Denna pastiepa roku, lai tās paņemtu.

Tas, kas pirms dažām stundām man bija šķitis teicams nodoms, tagad lika justies diezgan muļķīgi. Tas ir tavām plaušām, es teicu, piepeši juzdamies neveikli. Es zinu, ka tās tev reizēm sagādā problēmas.

Denna mazliet piešķieba galvu. Pastāsti, lūdzams, no kurienes tu to zini!

- Tu pati to pieminēji, kad mēs bijām Trebonā, es atbildēju. Un es šo to papētīju. Parādīju uz vienu paciņu. Šo izvilkumu var gatavot kopā ar tēju: putnaspalva, panātre, lohatma… Es norādīju uz otru.

- Šīs lapiņas jāvāra ūdenī un jāieelpo tvaiki, ko tās izdala.

Denna domīgi pārlaida skatienu katrai paciņai pēc kārtas.

- Lietošanas norādījumus es uzrakstīju uz lapiņām un ieliku iekš­pusē, es teicu. Zilā paciņa ir tā, kura jāvāra, lai elpotu tvaikus. Atceries, zila tātad ūdens.

Denna paskatījās uz mani. Vai tad tējas izvilkumam arī nav vaja­dzīgs ūdens?

To dzirdot, es mazliet samulsu, pietvīku un mēģināju kaut ko sacīt, bet Denna tikai iesmējās un papurināja galvu. Man gribējās tevi paķir­cināt, viņa draudzīgi teica. Paldies! Tas ir pats jaukākais, ko kāds jau krietni sen manā labā ir pūlējies darīt.

Piegājusi pie kumodes, Denna uzmanīgi ielika abas paciņas izrotātā koka lādītē.

- Izskatās, ka tev klājas gluži labi, es teicu, aplaizdams roku krāšņi iekārtotajai istabai.

Denna paraustīja plecus un vienaldzīgi paskatījās apkārt. Labi klājas Kellinam, viņa teica. Es tikai gozējos viņa gaismā.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Man likās, ka tu esi atradusi sev patronu.

- Tik noteiktu saistību mums nav. Mēs ar Kellinu staigājam kopā, kā mēdz sacīt modegieši, un viņš mani māca spēlēt arfu. Viņa pamāja uz kaktu, kur stāvēja instruments.

- Varbūt parādīsi man, ko esi iemācījusies? es ierosināju.

Denna samulsusi papurināja galvu. Viņas matu sakārtojums izira un

cirtas atrisa pār pleciem. Vēl es neko lāgā neprotu.

- Es apspiedīšu savu dabisko tieksmi svilpt un zoboties, es augst­sirdīgi sacīju.

Denna iesmējās. Nu labi! Tikai mazdrusciņ. Aizgājusi arfai otrā pusē, viņa piebīdīja tai blakus augstu soliņu, lai atbalstītos. Tad viņa pacēla rokas pie stīgām un pēc krietna klusuma brīža sāka spēlēt.

Tā bija “Barveža zvaniņa” melodijas variācija. Es pasmaidīju.

Viņas spēle bija lēna, gandrīz majestātiska. Daudzi iedomājas, ka laba mūziķa mēraukla ir izpildījuma temps. To var saprast. Marī priekšnesums “Eolijā" nenoliedzami bija apbrīnas vērts. Tomēr tas, cik ātri pirksti spēj nospēlēt notis, mūzikā nav noteicošais. īstā panākumu atslēga slēpjas ritma izjūtā.

Līdzīgi ir ar anekdošu stāstīšanu. Jebkurš spēj atcerēties vārdus. Jebkurš spēj tos atkārtot. Bet, lai izraisītu klausītāju smieklus, ar to ir par maz. Anekdote nekļūst smieklīgāka tāpēc, ka tiek stāstīta ātrākā tempā. Tāpat kā daudzos gadījumos, arī šeit rāma nosvērtība ir labāka nekā steiga.

Tieši tāpēc īstu mūziķu ir diezgan maz. Nodziedāt melodiju vai nospē­lēt to uz vijoles prot daudzi. Mehānisks atskaņotājs var izpildīt melodiju bez kļūdām daudz reižu no vietas. Taču ar pareizām notīm nepietiek. Ir jāzina, kā tās nospēlēt. Ātrumu var panākt ar laiku un vingrināšanos, bet ar ritma izjūtu ir jāpiedzimst. Vai nu tā ir, vai arī tās nav.

Dennai tā bija. Viņa spēlēja dziesmu lēni, bet ar dabisku vieglumu. Viņas spēle bija lēna kā izsmalcināts skūpsts. Tajā laikā es no skūpstīša­nās neko vēl nesapratu. Bet, redzēdams viņu stāvam pie arfas ar paceltām rokām, saspringtu uzmanību puspievērtajās acīs un viegli savilktām lūpām, es sapratu, ka gribētu kādreiz izbaudīt tik lēnu, izjustu skūpstu.

Un viņa bija skaista. Laikam gan nebūtu jābrīnās, ka mani īpaši iejūs­mina sievietes, kurās ir jaušama mūzika. Taču todien, kad Denna spē­lēja, es viņu ieraudzīju, šķiet, pirmo reizi. Iepriekš manu uzmanību bija saistījis viņas savdabīgais matu sakārtojums un tērpa griezums. Bet, dzirdot viņu spēlējam, tas viss izgaisa un pazuda.

Laikam es aizklīstu pārāk tālu. Pietiks, ja teikšu, ka viņas spēle bija iespaidīga, kaut arī varēja just, ka viņa vēl tikai mācās. Pāris reižu viņa nospēlēja nepareizas notis, tomēr neiztrūkās un nesarāvās. Mēdz sacīt, ka juvelieris pazīst neslīpētu dārgakmeni. Un es biju juvelieris. Un viņa bija neslīpēts dārgakmens. Un viss bija savā vietā.

- Tu esi tikusi krietni tālāk par “Vāveri niedrēs”, es klusi teicu, kad bija izskanējušas pēdējās skaņas.

Denna noraidīja uzslavu ar nevērīgu rokas mājienu, vairīdamās no mana skatiena. Man nav daudz darāmā, tāpēc pietiek laika, lai vingri­nātos, viņa sacīja. Un Kellins apgalvo, ka man esot itin labas dotības.

- Cik ilgi tu mācies? es jautāju.

- Laikam trīs dienkopas, viņa padomājusi atbildēja. Nē, drusku mazāk.

- Dieva māte! es iesaucos, neticīgi papurinādams galvu. Nestāsti nevienam, cik ātri tev tas izdevies. Citi mūziķi sāks tevi ienīst.

- Pirksti man vēl nav pieraduši, Denna sacīja, pievērsdama tiem skatienu. Es nevaru vingrināties tik ilgi, cik pašai gribētos.

Pastiepu roku un, satvēris vienu no viņas plaukstām, pavērsu to ar delnu uz augšu, lai redzētu pirkstgalus. Uz tiem bija redzamas tulznu pēdas. Tu esi…

Pacēlu skatienu un aptvēru, cik tuvu viens otram mēs stāvam. Jutu rokā viņas plaukstas vēsumu. Viņa lūkojās manī lielām, tumšām acīm. Viena viņas uzacs bija mazliet savilkta augšup. Tā nebija rotaļīgi izliekta, tikai pauda vieglu ziņkāri. Es piepeši sajutu pakrūtē dīvainu vājumu.

- Kas es esmu? Denna jautāja.

Aptvēru, ka man nav ne jausmas, ko esmu gribējis sacīt. Grasījos teikt: man nav ne jausmas, ko gribēju sacīt. Tomēr sapratu, ka tas izklausītos muļķīgi. Tāpēc es neteicu neko.

Denna paskatījās lejup un, saņēmusi manu plaukstu, pagrieza to augšup. Tavas plaukstas ir maigas, viņa teica un viegli pieskārās maniem pirkstgaliem. Man šķita, ka te jābūt sacietējumiem, bet to nav. Tavi pirkstgali ir gludi.

Kad viņas acis bija novērstas, es spēju sakopot domas atbildei. Tam vienkārši vajadzīgs ilgāks laiks, es teicu.

Denna paskatījās augšup un bikli pasmaidīja. Mans prāts atkal kļuva par baltu lapu.

Pēc brīža Denna atlaida manu roku un, paslīdējusi man garām, aizgāja līdz istabas vidum. Vai gribi kaut ko iedzert? viņa jautāja, graciozi apsēzdamās krēslā.

- Tas būtu ļoti laipni, es mehāniski atbildēju. Aptvēru, ka mana roka joprojām muļķīgi karājas gaisā, un ļāvu tai nokrist gar sāniem.

- Paskaties! Denna paņēma no tuvējā galda mazu sudraba zvaniņu un viegli to pakratīja. Pēc tam viņa pacēla vienu plaukstu, izstiepdama visus piecus pirkstus. Viņa pielieca īkšķi, tad rādītājpirkstu un skaitī­dama turpināja.

Mazais pirkstiņš vēl nebija noliekts, kad pie durvīm atskanēja klau­vējiens.

- Lūdzu! Denna iesaucās, un durvīs parādījās labi ģērbtais durvju sargs. Es laikam labprāt iedzertu šokolādi, viņa teica. Un Kvoutam… Viņa jautājoši paskatījās uz mani.

- Tase šokolādes izklausās ļoti labi, es sacīju.

Durvju sargs pamāja ar galvu un pazuda, aizvērdams durvis.

- Reizēm es tā daru tikai tādēļ, lai liktu viņam pakustēties, Denna kautrīgi atzinās, skatīdamās uz zvaniņu. Nesaprotu, kā viņš var šo te sadzirdēt. Kādu laiku man šķita, ka viņš sēž tepat gaitenī, piespiedis ausi pie manām durvīm.

- Vai drīkstu apskatīt tavu zvaniņu? es jautāju.

Denna pasniedza to man. Pirmajā bridi tas izskatījās pavisam parasts, bet, apgriezis to otrādi, redzēju, ka zvaniņa iekšējā virsmā ir iegravētas sīkas sigaldrijas rūnas.

- Viņš nenoklausās aiz durvīm, es teicu, atdodams Dennai zvaniņu.

- Lejā ir otrs zvans, kurš ieskanas reizē ar šo.

- Kā? Denna izbrīnījusies jautāja un minēja atbildi: Maģija?

- Var teikt arī tā.

- Vai kaut kas līdzīgs tam, ko jūs darāt tur? Viņa pagrieza galvu uz upes un Universitātes pusi. Šķiet tā kā drusku… banāli.

- Šis ir pats primitīvākais sigaldrijas izmantojums, kādu esmu redzē­jis, es atbildēju.

Denna jautri iesmējās. Izklausās, ka tu esi apvainojies, viņa teica un pēc brīža piebilda: Tātad to sauc par sigaldriju?

- Šādu lietu gatavošanu sauc par artefakciju, es teicu. Sigaldrija nozīmē ierakstīt vai iegravēt rūnas, kuras liek priekšmetam darboties.

Dennas acis iemirdzējās. Tātad tā ir maģija, kam nepieciešams kaut ko uzrakstīt? viņa jautāja, ieinteresēti saliekusies krēslā uz priekšu.

- Kā tā darbojas?

Es vilcinājos. Ne tikai tāpēc, ka jautājums bija pārlieku plašs, bet tāpēc, ka Universitātei bija rūpīgi izstrādāti noteikumi par Arkanuma noslēpumu izpaušanu. Tas ir diezgan sarežģīti, es teicu.

Par laimi, tajā brīdī pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens un ienāca durvju sargs ar kūpošām šokolādes tasēm. No tīkamās smaržas man mutē saskrēja siekalas. Vīrietis nolika paplāti uz tuvējā galdiņa un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.

Iedzēru malciņu un labpatikā pasmaidīju, izjuzdams piesātināto, sal­do garšu. Daudz gadu neesmu dzēris šokolādi, es teicu.

Denna paņēma tasīti un pārlaida skatienu istabai. Savādi iedo­māties, ka daži šādos apstākļos dzīvo visu mūžu, viņa domīgi sacīja.

- Vai tev tas nepatīk? es izbrīnījies jautāju.

- Man patīk šokolāde un arfa, viņa atbildēja. Bet es varētu iztikt bez zvaniņa un bez istabas, kas domāta tikai sēdēšanai. Viņas lūpas savilkās gandrīz nicinošā vaibstā. Un es neciešu domu, ka mani ap­sargā, it kā es būtu dārglieta, ko kāds varētu nozagt.

- Tātad tu negribi būt dārglieta?

Denna mazliet piemiedza acis virs paceltās tasītes, itin kā nesapraz­dama, cik nopietni es runāju. Man nepatīk būt ieslēgtai, viņa sacīja ar drūmu pieskaņu balsī. Ir jau labi, ja man atvēl istabas, taču tās nav manas, ja es nevaru nākt un iet pēc savas patikas.

To dzirdot, es izbrīnā savilku uzacis, taču Denna nevērīgi atmeta ar roku, pirms es paguvu kaut ko sacīt. Nu, tā jau gluži nav, viņa nopū­tās. Tomēr nešaubos, ka Kellins vienmēr zina, kad es eju un nāku. Es zinu, ka durvju sargs viņam izstāsta par katru manu apmeklētāju. Tas drusku tracina. Denna greizi pasmaidīja. Laikam jau tas izklausās briesmīgi nepateicīgi, vai ne?

- Nepavisam ne, es atbildēju. Kad biju vēl zēns, mūsu trupa ceļoja, kur vien vēlējās. Bet katru gadu mēs vairākas dienkopas pavadījām sa­va patrona muižā un sniedzām priekšnesumus viņam un viņa viesiem.

Kavēdamies atmiņās, es pakratīju galvu. Barons Greifallovs bija viesmīlīgs namatēvs. Mēs ēdām pie viņa galda. Viņš deva mums dāva­nas… Brīdi apklusu, atcerēdamies mazu alvas zaldātiņu pulku, ko viņš man bija uzdāvinājis. Centos nokratīt šo domu. Bet manam tēvam tas nemaz nepatika. Viņu tas tracināja, Tēvs necieta apziņu, ka cits cilvēks viņu jebkurā laikā var izrīkot pēc sava prāta.

-Jā! Denna iesaucās. Tieši tā tas ir! Ja Kellins pasaka, ka varētu mani tajā un tajā vakarā apciemot, es pēkšņi jūtos kā piekalta pie grīdas. Ja aizeju projām, esmu nepieklājīga un stūrgalvīga, bet, ja palieku uz vietas, jūtos kā suns, kas tup aiz durvīm un gaida saimnieku.

Bridi mēs sēdējām klusēdami. Denna izklaidīgi pavirpināja pirkstā gredzenu, un bāli zilajā akmenī piepeši atmirdzēja saules stars.

- Lai nu kā, es teicu, paskatīdamies apkārt, šis istabas tomēr ir jaukas.

- Hs ir jaukas, kad tu esi šeit, sacīja Denna.

* * *

Dažas stundas vēlāk es kāpu pa šaurajām kāpnēm miesnieka veikala aizmugurē. No šaurās šķērsielas augšup cēlās vāja, bet uzbāzīga vecu tauku smaka, tomēr es pacilāti smaidīju. Pēcpusdiena divatā ar Dennu bija rets ieguvums, un mans solis bija neticami viegls, kaut arī zināju, ka dodos slēgt līgumu ar dēmonu.

Pieklauvēju pie masīvajām koka durvīm kāpņu augšgalā un gaidīju. Neviens pie ģildes piederīgs augļotājs neuzticētu man ne pliku peniju, tomēr visur atrodas cilvēki, kuri ir gatavi aizdot naudu. Dzejnieki un citi romantiķi sauc viņus par vara vanagiem vai vienkārši par blēžiem, bet īstais apzīmējums viņiem ir gaeleti. Tie ir bīstami darboņi, un saprātīgi cilvēki allaž turas no tiem pa gabalu.

Durvis pavērās spraugā, tad atvērās plašāk, un tajās parādījās jauna sieviete ar laumiņas seju un gaiši rudiem matiem. Kvout! Devi iesau­cās. Es jau baidījos, ka šajā dimestri tevi neredzēšu!

Iegāju iekšā, un Devi aizgrūda durvju bultu. Lielā istaba, kurā nebija logu, patīkami smaržoja pēc sinnas augļiem un medus, un pēc šķērsielas smakas tā bija patīkama pārmaiņa.

Gandrīz veselu istabas sienu aizņēma liela gulta ar baldahīnu; tumšie aizkari ap to bija aizvilkti ciet. Pie otras sienas atradās kamīns, liels koka rakstāmgalds un grāmatplaukts, kura lielāko daļu aizpildīja dažādas grā­matas. Kamēr Devi aizslēdza un aizbultēja durvis, es piegāju plauktam tuvāk, lai pārskatītu virsrakstus.

- Vai šis ir jauns Malkafa eksemplārs? es jautāju.

-Jā, Devi atbildēja un, pienākusi tuvāk, nostājās man blakus. Jauns alķīmiķis, kurš nebija spējīgs samaksāt parādu, ļāva man pārskatīt savu grāmatplauktu un izvēlēties, ko gribu, lai izlīdzinātu visas domstarpības. -

Devi uzmanīgi izvilka no plaukta kādu grāmatu, atsedzot skatienam zeltītu virsrakstu “Ieskats un pārskats”. Viņa paskatījās uz mani ar draisku smaidu. Vai tu esi to lasījis?

- Neesmu, es atbildēju. Biju gribējis izlasīt šo grāmatu pirms kār­tējā eksāmena, taču nebiju atradis “Krātuvē” nevienu kopiju. Esmu par to tikai dzirdējis.

Pēc neilgas domāšanas Devi pasniedza grāmatu man. Kad būsi izlasījis, atnāc šurp, un mēs to pārrunāsim. Man pēdējā laikā ļoti pie­trūkst saturīgu sarunu. Ja mums izdosies veiksmīga diskusija, varbūt es aizdošu tev vēl kādu grāmatu.

Kad biju to paņēmis, viņa ar pirkstu viegli iesita pa cieto vāku. Šī grāmata ir vērtīgāka par tevi! viņa sacīja bez jebkādas koķetērijas balsī. Ja tu to sabojāsi, vajadzēs attiecīgi piemaksāt.

- Centīšos būt ļoti uzmanīgs, es teicu.

Devi pamāja ar galvu, tad pagriezās un devās pie rakstāmgalda. Nu tad ķeramies pie lietas! Viņa apsēdās. Tev vairs nav daudz laika, vai ne? viņa jautāja. Mācību maksa ir jānokārto līdz rītdienas pusdienlaikam.

- Mana dzīve ir bīstama un pacilājoša, es teicu, sekodams viņai un apsēzdamies pretī pie rakstāmgalda. Un, kaut gan tava sabiedrība mani vienmēr ielīksmo, es biju cerējis šajā dimestri iztikt bez taviem pakalpojumiem.

- Kā tev patīk Re’lara mācību maksa? Devi jautāja ar zinošu izteiksmi sejā. Cik smagi viņi tev iebelza?

- Tas ir pārāk personīgs jautājums, es atbildēju.

Devi atklāti paskatījās man acīs. Mēs gatavojamies slēgt diezgan personīgu vienošanos, viņa izteiksmīgi sacīja. Nedomāju, ka es būtu pārkāpusi robežas.

- Deviņi ar pusi, es teicu.

Devi nicīgi nosēcās. Biju domājusi, ka tu sevi parādīsi no vislabākās puses. Kad es biju Re’lara pakāpē, man nekad neuzlika augstāku maksu par septiņiem talantiem.

- Tev bija pieeja Arhīviem, es atgādināju.

- Man bija pieeja plašam intelektu klāstam, Devi lietišķi teica.

- Turklāt es esmu ļoti attapīga! Viņa pasmīnēja, un abos viņas vaigos parādījās pievilcīgas bedrītes.

- Tu esi spožāka par tikko izkaltu peniju, es atzinu. Neviens vīrietis nespētu stāties tev pretī.

- Arī dažas sievietes knapi turas kājās! Devi izmeta. Viņas val­dzinošais smaids vispirms kļuva velnišķi draisks un tad pārtapa klaji ļaunīgā smīnā.

Nesaprazdams, kā uz to reaģēt, es pievērsos drošākam tematam.

- Diemžēl man vajadzēs aizņemties četrus talantus, es teicu.

- Ā! Devi atsaucās. Pēkšņi kļuvusi lietišķa, viņa sakrustoja rokas sev priekšā uz galda. Diemžēl es pēdējā laikā esmu šo to mainījusi sava veikala norisēs, viņa sacīja. Pašlaik es izsniedzu aizdevumus tikai tad, ja tie nav mazāki par sešiem talantiem.

Necentos slēpt savu sarūgtinājumu. Seši talanti? Devi, tāds papildu parāds būtu nepanesams akmens man kaklā!

Viņa nopūtās, izskatīdamās vismaz mazdrusciņ vainīga. Ari man ir sava problēma. Izsniedzot aizdevumu, es uzņemos zināmu risku. Ja mans parādnieks nomirst vai mēģina aizbēgt, es riskēju zaudēt savu ieguldījumu. Es riskēju ari ar to, ka parādnieki var ziņot par mani. Es riskēju ar to, ka mani var tiesāt pēc dzelzs likuma vai, vēl ļaunāk, nodot augļotāju ģildei.

- Tu zini, ka es nekad neko tādu nemēģinātu, Devi.

- Tas nemaina kopējo situāciju, Devi turpināja. Risks paliek spēkā, un tas ir vienāds gan lielu, gan mazu summu gadījumos. Kāpēc lai es tik nopietni riskētu mazu aizdevumu dēļ?

- Mazu? es pārjautāju. Ar četriem talantiem es varētu iztikt ve­selu gadu!

Devi paklaudzināja ar pirkstu pa galdu un domīgi savilka lūpas. -* Papildu garantija?

- Kā parasti, es atbildēju, veltīdams viņai visapburošāko smaidu.

- Mana neatvairāmā pievilcība!

Devi neslēpti iesprauslājās. Par neatvairāmu pievilcību un trim asiņu lāsēm tu vari aizņemties sešus talantus ar maniem noteikumiem. Piecdesmit procenti par diviem mēnešiem!

- Devi, es lūdzoši teicu, ko lai es iesāku ar lieko naudu?

- Sarīko ballīti, viņa ierosināja. Pavadi dienu “Sprādzē”. Sameklē vietu, kur uz augstām likmēm uzspēlēt “faraonu”.

- “Faraons” ir nodoklis cilvēkiem, kuri nespēj izskaitļot varbūtības, es teicu.

- Tad paņem banku un savāc nodokļus! Devi atcirta. Nopērc sev kaut ko skaistu un uzvelc to, kad nākamreiz nāksi pie manis! Viņa nomēroja mani ar draudīgi izaicinošu skatienu. Varbūt tad es drīzāk būšu gatava dot tev atlaides.

- Kā būtu, ja es aizņemtos sešus talantus uz vienu mēnesi par div­desmit pieciem procentiem? es jautāju.

Devi papurināja galvu, tomēr neizskatījās naidīgi noskaņota. Kvout, es cienu tavu vēlmi kaulēties, bet tu neko nevari piedāvāt pretī. Tu esi šeit tāpēc, ka tev nav citas izvēles. Es esmu šeit, lai tādu stāvokli izmantotu. Viņa bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Ar to es pelnu savu iztiku. Tas apstāklis, ka tev ir pievilcīga seja, šeit nespēlē nekādu lomu.

Devi nopietni ielūkojās man acis. Varam paskatīties ari no otras puses: ja kāds ģildes augļotājs aizdotu tev naudu, tu taču nenāktu šurp tikai tāpēc, ka es esmu glīta un tev patīk manu matu krāsa.

- H ir skaista, es teicu. Mums, sarkanmatainajiem, vajadzētu turēties kopā.

- Vajadzētu gan, viņa piekrita. Es ierosinu turēties kopā, maksājot piecdesmit procentus par diviem mēnešiem.

- Labi! Es smagi atlaidos pret krēsla atzveltni. Tu esi uzvarējusi.

Devi triumfējoši pasmaidīja, un viņas vaigos atkal parādījās bedrītes.

- Uzvarēt es varu tad, ja spēlējam mēs abi. Atvērusi rakstāmgalda atvilktni, viņa izņēma mazu stikla pudelīti un garu adatu.

Es pastiepu roku, taču Devi nepabīdlja tās uz manu pusi, tikai domīgi lūkojās manī. Visu labi apsverot, varbūt pastāv vēl cita iespēja.

- Man patiktu cita iespēja, es sacīju.

- Mūsu iepriekšējā sarunā tu ļāvi noprast, Devi teica, ka zini slepenu ieeju Arhīvos.

Es brīdi vilcinājos. Laikam tā bija.

- Tāda informācija man būtu ļoti vērtīga, viņa izmeta ar pārāk uzkrītošu nevērību. Devi acīs dega kaismīga, gandrīz alkatīga vēlēšanās, kaut gan viņa centās to apslēpt.

Paskatījos lejup uz savām plaukstām un klusēju.

- Es došu tev desmit talantus tūlīt un tepat uz vietas, Devi bez aplinkiem teica. Tas nebūs aizdevums. Es pirkšu informāciju. Ja mani “Krātuvē” pieķers, es no tevis nekādas ziņas neesmu saņēmusi.

Domās apsvēru, ko es varētu nopirkt par desmit talantiem. Jaunas drēbes. Lautas futrāli, kas nedraudētu kuru katru brīdi izjukt. Papīru. Cimdus gaidāmajai ziemai.

Nopūtos un papurināju galvu.

- Divdesmit talantu! Devi teica. Un ģildes pieņemtos procentus par visiem varbūtējiem aizdevumiem nākotnē.

Divdesmit talantu nozīmētu, ka es pusgadu varu aizmirst rūpes par mācību maksu. Varētu “Frakcijā” strādāt pats pie saviem projektiem un nebūtu spiests gatavot klāja lampas. Varētu pasūtīt apģērbu pie drēb­nieka. Pirkt svaigus augļus. Varētu izmantot veļas mazgātavu, nevis mazgāt visu savām rokām.

Negribīgi ievilku elpu. Es…

- Četrdesmit talantu! Devi kaismīgi iesaucās. Ģildes procenti! Un tu drīkstēsi pārgulēt ar mani!

Par četrdesmit talantiem es varētu nopirkt Dennai pašai savu pusarfu. Es varētu…

Pacēlu acis un redzēju, ka Devi cieši raugās manī no galda pretējās puses. Viņas lūpas bija valgas un gaiši zilajās acīs dega uguntiņas. Viņa lēni, neapzināti sakustināja plecus kā kaķis pirms lēciena.

Iedomājos par Auri, kas jutās apmierināta savas Apakšzemes drošībā. Ko viņa darīs, ja viņas mazajā valstībā ielauzīsies svešiniece?

- Piedod, es teicu, bet tas nav iespējams. Iekļūšana tur ir… sarež­ģīta. Tā saistīta ar vēl kādu cilvēku, kas droši vien to negribēs pieļaut. Nolēmu nepievērst uzmanību Devi piedāvājuma otrajai daļai, jo nepa­visam nesapratu, kā uz to atbildēt.

Iestājās ilgs, saspringts klusums. Nolādēts! Devi beidzot izgrūda.

- Izklausās, ka tu runā patiesību!

- Tā ir, es teicu. Zinu, ka tā nav patīkama.

- Nolādēts! Viņa nikni pablenza uz mani caur pieri un pastūma pudelīti un adatu pāri rakstāmgaldam.

Iedūru plaukstas virspusē un noskatījos, kā asinis no manas rokas ierit pudelītē. Pēc trim pilieniem iebāzu pudelītē arī adatu.

Devi apzieda korķi ar kādu lipīgu vielu un dusmīgi iebāza to pudelītes kaklā. Pēc tam viņa pasniedzās atvilktnē un izvilka asu dimanta irbuli.

- Vai tu man uzticies? viņa jautāja, ieskrāpēdama stiklā skaitli. Vai tomēr gribi, lai es to aizzīmogoju?

- Es tev uzticos, es atbildēju. Tomēr man labāk patiktu, ja tu to aizzīmogotu.

Devi izkausēja gabalu zīmogvaska un uzpilināja to pudeles kaklam. Piespiedu tam savas talanta stabulītes, atstājot izteiksmīgu nospiedumu.

Iebāzusi roku citā atvilktnē, Devi izvilka sešus talantus un trokšņaini nobēra tos uz galda. Tas varētu likties nenozīmīgs sīkums, ja viņas acis nebūtu tik saltas un naidīgas.

- Es tik un tā atradīšu iespēju tur iekļūt! Devi teica, un viņas balsī skanēja ledains skarbums. Parunā ar to otru cilvēku! Ja tu man palīdzēsi, es parūpēšos, lai tev tas nebūtu jānožēlo.