Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . zīmīga neesamība

PIENĀCA EKSĀMENU dienas izloze, un man laimējās izvilkt samērā pa­vēlu pārbaudes laiku. Es priecājos par iegūto laika rezervi, jo tiesas prāva bija laupījusi man iespēju pienācīgi gatavoties eksāmeniem.

Tomēr īpašas raizes es nejutu. Vēl man bija atlicis laiks mācībām, un es brīvi varēju izmantot Arhīvus. Vēl jo vairāk pirmo reizi kopš iera­šanās Universitātē es vairs nebiju ubags. Manā makā gulēja trīspadsmit talantu. Pat pēc Devi parāda procentu atmaksas man pietiktu naudas nākamajai mācību maksai.

Pats labākais bija tas, ka garās stundas, ko biju aizvadījis, meklējot ziņas par grammu, bija man iemācījušas daudz ko vērtīgu par Arhīviem. Kaut gan es nezināju tik daudz, cik zina pieredzējis skrīvs, biju tomēr iepazinis daudzus slēptus nostūrus un citiem nezināmus noslēpumus. Tāpēc, gatavodamies eksāmeniem, es ļāvu sev ari brīvību lasīt citādu literatūru.

* * *

Aizvēru grāmatu, ko biju cītīgi lasījis. Tā bija labi uzrakstīta, visap­tveroša Aturas baznīcas vēsture. Tikpat nelietderīga kā visas pārējās grāmatas.

Dzirdēdams aizcērtamies manas grāmatas vākus, Vilems pacēla galvu.

- Nekā? viņš jautāja.

- Vēl mazāk, es atbildēju.

Mēs abi sēdējām vienā no ceturtā stāva lasāmkambariem, kas bija krietni mazāks par mūsu ierasto vietu trešajā stāvā, bet, tā kā eksāmenu laiks bija jau pavisam tuvu, varējām priecāties, ka mums laimējies vispār atrast atsevišķu telpu.

- Kāpēc tu nemet mieru? Vilems jautāja. Tu noņemies ar savu Amiru kā braucējs ar beigtu zirgu jau… cik ilgi? Divas dienkopas?

Es pamāju ar galvu, negribēdams atzīties, ka mani meklējumi Amira virzienā sākušies jau krietni pirms mūsu gājiena pie Leļļa.

- Un ko tu līdz šim esi atradis?

- Grāmatu plauktus, es atbildēju. Desmitiem stāstu. Ziņu drumslas simtiem vēstures aprakstos.

Vilems nosvērti paskatījās uz mani. Un šī bagātīgā informācija tevi ir nokaitinājusi.

- Nē! es teicu. Raizes man dara informācijas trūkums. Nevienā no šīm grāmatām nav nekādas saturīgas informācijas par Amiru.

- Nekādas? Vilems neticīgi pārjautāja.

- Protams, ikviens vēsturnieks pēdējos trīssimt gados runā par vi­ņiem, es sacīju. Viņi prāto par to, kā Amirs ietekmējis impērijas norietu. Filozofi runā par viņu darbības ētiskajām niansēm. Es pamāju uz grāmatu kaudzes pusi. No tā es uzzinu, ko cilvēki domā par Amiru. Es neko neuzzinu par Amiru pašu!

Vilems sarauktu pieri paskatījās uz grāmatu kaudzi. Nevar taču būt, ka izsakās tikai vēsturnieki un filozofi!

- Ir arī nostāsti, es teicu. Senākos avotos ir stāsti par to, kādu milzu ļaunumu Amirs likvidējis. Vēlāki materiāli stāsta par viņu briesmu darbiem. Amirietis Renerē nogalina pērkamu tiesnesi. Cits amirietis Džanpujā apspiež zemnieku dumpi. Trešais Melithi pilsētā noindē pusi vietējās aristokrātijas.

- Un tā nav saturīga informācija? Vilems nesaprata.

- Tie ir tenku stāsti, es atbildēju. Otrās un trešās šķiras pasakas. Trīs ceturtdaļas no tiem ir pa ausu galam saklausītas baumas. Es nekur nevaru atrast nevienu pierādījumu. Kāpēc nevienos baznīcas reģistros nav atrodams pērkamais tiesnesis? Viņa vārdam vajadzētu būt minētam katrā prāvā, kuru viņš tiesājis. Kādā datumā notika zemnieku dumpis, un kāpēc nevienā citā vēstures aprakstā par tādu nav ziņu?

- Tas bija pirms trīssimt gadiem, Vilems pārmetoši sacīja. Nevar taču gribēt, lai visas sīkākās ziņas būtu saglabājušās.

- Es gribētu, lai saglabājušās ir kaut vai dažas ziņas. Tu taču zini, cik tehlieši ir sīkumaini attiecībā uz saviem reģistriem, es teicu. Mums ir saglabājušies tiesu dokumenti par veselu gadu tūkstoti no simt dažā­dām pilsētām, kas stāv noglabāti otrajā pazemes stāvā. Piekrautas pilnas istabas…

Es noraidoši atmetu ar roku. Bet labi, aizmirsīsim sīkākās ziņas un detaļas! Es nevaru atrast atbildes uz lieliem un svarīgiem jautājumiem. Kad nodibināja Amira ordeni? Cik amiriešu tajā bija? Kas viņiem maksāja un cik daudz? No kurienes nāca nauda? Kur viņi apguva mācības? Kā viņi kļuva par tehliešu baznīcas daļu?

- Uz to ir atbildējis Feltemi Reiss, Vilems teica. Viņus radīja neatalgoto tiesnešu tradīcija.

Uz labu laimi paņēmis no kaudzes vienu grāmatu, es nometu to uz galda viņam priekšā. Parādi man kaut vienu liecību, kas apstiprinātu šo teoriju! Atrodi man vienu ierakstu, kas liecinātu par neatalgota ties­neša iecelšanu Amira pakāpē! Parādi vienu ierakstu par amirieša darbu tiesā! Parādi man vienu baznīcas dokumentu, kurā minēts, ka amirietis vada tiesas prāvu! Es kareivīgi sakrustoju rokas uz krūtīm. Ķeries klāt, es pagaidīšu.

Vilems nepievērsa grāmatai uzmanību. Varbūt amiriešu nebija tik daudz, cik cilvēki iedomājas. Varbūt bija tikai daži, un kontrolēt savu reputāciju nebija viņu varā. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tev jāsaprot, kā tas mēdz notikt.

- Nē, es teicu. Tā ir zīmīga neesamība. Reizēm arī neko neatrast nozīmē kaut ko atrast.

- Tu sāc runāt kā Elodins, Vilems sacīja.

Es pikti paskatījos uz viņu, tomēr nolēmu nenorīt šo ēsmu. Nē, tu paklausies brītiņu! Kāpēc ir tik maz faktiskas informācijas par Amiru? Pastāv tikai trīs iespējas.

Pacēlis pirkstus, sāku tās uzskaitīt. Viena: nekas netika pierakstīts. Domāju, ka to mēs droši varam atmest. Viņi bija pārāk svarīgi, lai vēs­turnieki, ierēdņi un visi pedantiski apsēstie baznīcas kalpi viņus tik uzkrītoši pamestu bez uzmanības. Es noliecu vienu pirkstu.

- Otra: dīvainas nejaušības dēļ grāmatas, kurās ir šī informācija, vien­kārši nav atradušas ceļu uz Arhīviem. Bet tas ir smieklīgi. Grūti iedomā­ties, ka visu daudzo gadu gaitā nekas par šo tematu nav nonācis līdz pasaules lielākajai bibliotēkai. Es noliecu otru pirkstu.

- Trešā. Izslēju pēdējo pacelto pirkstu. Kāds šo informāciju ir aizvācis, pārveidojis vai iznīcinājis.

Vilems sarauca pieri. Kuram tas būtu vajadzīgs?

- Jā, patiešām, kuram? es pārjautāju. Kurš visvairāk iegūtu, ja visa informācija par Amiru tiktu iznīcināta? Bridi klusēju, kāpinādams sasprindzinājumu. Kurš cits kā pats Amirs?

Biju gaidījis, ka Vilems apstrīdēs manu domu, bet viņš to nedarīja.

- Interesanta iespēja, viņš teica. Bet kāpēc tev šķiet, ka aiz tā varētu slēpties Amirs? Daudz saprātīgāks šķiet pieņēmums, ka atbildīga par to ir baznīca. Skaidrs, ka tehliešiem ļoti patiktu klusām izdzēst ziņas par amiriešu zvērībām.

- Taisnība, es piekritu. Bet šeit, Kopvalstībā, baznīca nav sevišķi spēcīga. Un šīs grāmatas nāk no visas pasaules. Keldiešu vēsturniekam nevarētu būt nekādas pretestības vai nožēlas, rakstot Amira vēsturi.

- Keldiešu vēsturniekam nebūtu nekādas intereses rakstīt par kādu ķecerīgu pagānu baznīcas atzaru, Vilems uzsvērti atbildēja. Turklāt kā gan ietekmi zaudējusi amiriešu saujiņa spētu izdarīt to, ko nespēja pat baznīca?

Es saliecos krēslā uz priekšu. Manuprāt, Amirs ir daudz senāks nekā tehliešu baznīca, es teicu. Aturas impērijas laikā liela daļa viņu spēka sakņojās baznīcā, taču viņi bija kaut kas vairāk nekā pulciņš apkārtklīstošu tiesnešu.

- Un kas tev liek tā domāt? Vilems jautāja. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka es drīzāk zaudēju viņa atbalstu nekā to iegūstu.

Sena māla trauka fragments, es nodomāju. Stāsts, kuru dzirdēju no veca vīra Tarbeanā. Un kaut kas, ko čandriāni nejauši pateica pēc tam, kad bija nogalinājuši visus, ko es pazinu.

Nopūtos un papurināju galvu, apzinādamies, cik ķerts es izklausītos, ja pateiktu patiesību. Tieši šī iemesla dēļ es pārmeklēju Arhīvus. Man vajadzēja kādu taustāmu liecību, kas apstiprinātu manu teoriju, kaut ko tādu, kas nepadarītu mani par apsmieklu.

- Es atradu tiesas dokumentu kopijas no tiem laikiem, kad Amirs krita nežēlastībā, es teicu. Vai tu zini, cik amiriešu Tarbeanā nonāca tiesas priekšā?

Vilems paraustīja plecus.

Es pacēlu vienu pirkstu. Viens. Viens amirietis visā Tarbeanā! Un ierēdnis, kurš pierakstīja tiesas prāvas norisi, lika skaidri saprast, ka tiesājamais cilvēks ir pamuļķis un nesaprot notiekošo.

Joprojām redzēju šaubas Vilema sejā. Padomā taču! es lūdzoši teicu. Tas sīkās drumstalas, ko esmu atradis, liek domāt, ka impērijā pirms ordeņa likvidēšanas bija vismaz trīs tūkstoši amiriešu. Trīs tūk­stoši labi apmācītu, pamatīgi apbruņotu, bagātu vīriešu un sieviešu, kuri pilnībā ticēja augstākam mērķim.

Tad kādu dienu baznīca viņus apsūdzēja, likvidēja visu ordeni un kon­fiscēja viņu īpašumus. Es noklakstināju pirkstus. Un trīs tūkstoši baisu, taisnīguma apsēstu fanātiķu gluži vienkārši pazuda? Pagriezās uz otriem sāniem un nolēma, ka ļaus kādam citam turpmāk gādāt par augstāko mērķi? Neprotestēja? Nepretojās? Neko nedarīja?

Bargi paskatījos uz viņu un enerģiski papurināju galvu. Nē! Tas runātu pretī cilvēka dabai. Turklāt es neesmu atradis nevienu ierakstu par to, ka baznīca būtu saukusi pie atbildības kādu Amira ordeņa locekli. Kaut vienu. Vai tik neiespējami ir pieņemt, ka viņi aizgājuši pagrīdē, lai turpinātu savu darbu slēptā veidā?

- Un, ja tas šķiet saprātīgs pieņēmums, es turpināju, pirms viņš bija paguvis mani pārtraukt, vai tikpat saprātīgi nebūtu pieļaut, ka viņi varēja censties saglabāt savu slepenību, rūpīgi izretinot pēdējo trīssimt gadu vēstures aprakstus?

Sekoja ilgs klusums.

Vilems nemēģināja tūlīt to noliegt. Interesanta teorija, viņš lēni sacīja. Bet tā vedina mani uzdot vēl vienu jautājumu. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Vai tu šodien esi dzēris?

Es salēcos krēslā. Nē!

Vilems piecēlās. Tad ir pēdējais laiks sākt. Tu pārāk ilgi esi nosēdējis pie visām šīm grāmatām. Tev jāatspirdzina prāts!

Tā nu mēs aizgājām iedzert, tomēr tas negaisināja manas aizdo­mas. Līdzko radās izdevība, es izklāstīju savu teoriju Simmonam. Viņš to pieņēma vieglāk nekā Vilems. Tas gan nenozīmē, ka viņš būtu man noticējis: viņš tikai pieļāva tādu iespēju. Un teica, ka man par to derētu ieminēties Lorrenam.

To es nedarīju. Arhīvu maģistrs ar bezkaislīgo seju mani joprojām darīja nervozu, un es pēc iespējas vairījos no viņa, baidīdamies, ka va­rētu sagādāt viņam ieganstu izraidīt mani no Arhīviem. Un nepavisam negribēju ierosināt domu, ka viņa dārgos Arhīvus pēdējo trīssimt gadu laikā kāds ir krietni paretinājis.