Vieda vīra bailes

PIECDESMIT OTRĀ NODAĻA . Īss ceļojums

MANS CEĻOJUMA maršruts bija vienkāršs. Vajadzēja doties lejup pa straumi līdz Tarbeanai, šķērsot Reftas šaurumu, braukt lejup gar krastu līdz Džanpujai un pēc tam augšup pret straumi pa Arrandas upi. Tas nozīmēja lielāku līkumu nekā pa zemesceļu, taču ilgākā laikā tāds ceļo­jums bija ērtāks. Pat tad, ja es noīrētu pasta zirgu un mainītu to katrā izdevīgā gadījumā, brauciens pa sauszemes ceļu līdz Severenai prasītu gandrīz trīs dienkopas. Un lielākā ceļojuma daļa paietu, šķērsojot Aturas dienviddaļu un Mazās Karaļvalstis. Tikai priesteri un muļķi uzskatīja, ka turienes ceļi ir droši.

Brauciens pa ūdensceļiem bija par vairākiem simtiem jūdžu garāks, taču kuģiem jūrā nav jārēķinās ar sauszemes ceļu līkumiem un pagrie­zieniem. Un, kaut gan labs zirgs ir ātrāks par kuģi, jāt visu dienu un nakti bez atpūtas nav iespējams. Ceļojums pa ūdeni varēja prasīt dienas divpadsmit atkarībā no laika apstākļiem.

Turklāt izvēlēties jūras braucienu mani skubināja arī ziņkārība. Līdz šim es biju pazinis tikai ūdensceļu pa upi. Bažījos vienīgi par to, ka ceļojums ierobežotā vēja, viļņu un jūrnieku sabiedrībā ātri varētu kļūt garlaicīgs.

* * *

Ceļojuma laikā nācās pieredzēt vairākus nepatīkamus sarežģījumus.

īsi sakot, mūs pārsteidza vētra, pirāti, nodevība un kuģa avārija, kaut gan viss notika citādā secībā. Pats par sevi saprotams, ka es paveicu daudz ko nozīmīgu šo to varonīgu, šo to neapdomīgu, šo to gudru un pārdrošu.

Ceļojuma laikā mani aplaupīja, centās noslīcināt, līdz beidzot es paliku Džanpujas ielās bez graša kabatā. Lai izdzīvotu, es ubagoju garo­zas, zagu svešas kurpes un deklamēju dzeju. Tieši pēdējais visskaidrāk parāda, kādā izmisumā es biju nonācis.

Bet, tā kā šiem notikumiem nav sakara ar mana stāsta būtību, es par tiem nerunāšu un veltīšu laiku svarīgākiem apstākļiem. Vārdu sakot, Severenā es nokļuvu pēc sešpadsmit dienām. Tas bija mazliet vairāk, nekā biju iecerējis, tomēr visa ceļojuma laikā nevienu brīdi man nekļuva garlaicīgi.