Vieda vīra bailes

TREŠĀ NODAĻA . veiksme

KATRS DIMESTRIS Universitātē sākās lidzlgi iepriekšējiem: vispirms notika eksāmena dienu izloze, un pēc tam veselas dienkopas ilgumā turpinājās pārbaudījuma sarunas ar studentiem. Tas bija savdabīgs neiz­bēgamais ļaunums.

Esmu pārliecināts, ka sākumā tāda kārtība bija ļoti saprātīga. Tajos senajos laikos, kad Universitāte bija mazāka, tādas sarunas varēja būt saturīgas un noderīgas. Tās deva ikvienam audzēknim iespēju pārrunāt ar maģistriem to, ko viņš attiecīgajā laikā iemācījies. Tas bija dialogs. Diskusija.

Taču tagad Universitātē mācījās vairāk nekā tūkstotis studentu. Dis­kusijai īstenībā nebija laika. Ikvienam studentam nedaudzu minūšu laikā vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Sarunas bija īsas, un pat viena nepareiza atbilde vai pārāk ilga vilcināšanās varēja dramatiski ietekmēt turpmāko mācību maksu.

Pirms šīm pārbaudēm studenti drudžaini nodevās mācībām. Pēc tam viņi dzēra, atzīmējot priecīgu iznākumu vai slīcinot bēdas. Tāpēc eksā­menu perioda vienpadsmit dienās lielākā daļa studentu izskatījās labā­kajā gadījumā noraizējušies un noguruši. Sliktākajā gadījumā viņi klīda apkārt pa Universitāti kā šļūceņi, iekritušām acīm un pelēkām sejām, kas liecināja par nepietiekamu miegu, pārliecīgu dzeršanu vai abiem kopā.

Man šķita dīvaini, ka visi pārējie tik nopietni pārdzīvo šīs norises. Lielākā daļa studentu nāca no aristokrātu aprindām vai bagātu tirgotāju ģimenēm. Viņiem augsta mācību maksa nozīmēja tikai nelielu neērtību mazāku kabatas naudu, ko tērēt zirgiem un staigulēm.

Manā gadījumā likme bija ievērojami augstāka. Līdzko maģistri bija noteikuši maksājamo summu, to vairs nevarēja mainīt. Tātad, ja man uzliktu pārlieku augstu mācību maksu, es nedrīkstētu apmeklēt Univer­sitāti līdz brīdim, kad būšu samaksājis prasīto.

* * *

Pirmajai eksāmenu dienai allaž piemita tāda kā svētku gaisotne. Die­nas pirmajā pusē notika izloze, un tā nozīmēja, ka neveiksmīgākajiem studentiem tiem, kuri izlozēja visdrīzākos laikus, vajadzēja doties uz pārbaudi jau pēc dažām stundām.

Kad ierados izlozes vietā, pāri pagalmam stiepās garas rindas, bet studenti, kuri jau bija izvilkuši savas plāksnītes, staigāja apkārt, sūro­damies un cenzdamies pirkt, pārdot vai apmainīt iegūtās lozes.

Ne Vilemu, ne Simmonu es nekur neredzēju, tāpēc iestājos tuvākās rindas galā un centos nedomāt par to, cik maz naudas atlicis manā makā: viens talants un trīs džoti. Biju pieredzējis laiku, kad tāda nauda man liktos vesela bagātība. Taču mācību maksai ar to nepavisam nepietika.

Apkārt pagalmam bija izvietojušies rati, kuru īpašnieki pārdeva desas, kastaņus, karstu sidru un alu. No tuvējiem ratiem man uzvilnīja siltas maizes un tauku smarža. Tie bija piekrauti ar cūkgaļas pīrāgiem un paredzēti cilvēkiem, kuri tos varēja atļauties.

Izloze vienmēr notika Universitātes lielākajā pagalmā. Gandrīz visi to sauca par karoga masta pagalmu, tomēr daži vēl atcerējās tā agrāko nosaukumu un dēvēja to par Jautājumu Zāli. Es tam zināju vēl senāku vārdu: Vēja Nams.

Noskatījos, kā vējš dzenā pār bruģakmeņiem dažas lapas, un, kad pacēlu galvu, ieraudzīju Felu, kas stāvēja rindā apmēram trīsdesmit vai četrdesmit cilvēkus pirms manis un lūkojās atpakaļ. Viņa man sirsnīgi uzsmaidīja un pamāja ar roku. Es pamāju pretī, un Fela, izgājusi no rindas, devās šurp pie manis.

Fela bija skaista. Tāda sieviete, kādu palaikam var ieraudzīt gleznā. Viņai nepiemita izsmalcinātais, mākslīgais skaistums, kāds nereti vēro­jams aristokrātu vidū; Fela bija dabiska un pašpārliecināta, viņai bija lielas acis un pilnīgas lūpas, kas bieži izliecās smaidā. Šeit, Universitātē, kur vīriešu un sieviešu skaita attiecība bija desmit pret vienu, viņa izcēlās gluži kā ķēve aitu aplokā.

- Vai neiebildīsi, ja es stāvēšu kopā ar tevi? Fela jautāja, pienākusi man klāt. Man nepatīk, ja nav neviena, ar ko parunāties. Viņa pievil­cīgi uzsmaidīja pāris puišiem, kuri bija nostājušies rindā aiz manis. Es neiespraucos ārpus kārtas, viņa paskaidroja. Tikai panācu atpakaļ no citas vietas.

Puišiem nebija iebildumu, tomēr viņu skatieni aši pārskrēja Felai un man. Es gandrīz vai dzirdēju viņus klusībā prātojam, kāpēc viena no Universitātes pievilcīgākajām meitenēm palaidusi garām savu vietu rindā, lai stāvētu man blakus.

Tas bija gluži saprotams jautājums. Arī es to būtu gribējis uzdot.

Pavirzījos sānis, atbrīvodams viņai vietu. Brīdi stāvējām plecu pie pleca, un neviens neko neteicām.

- Ko tu mācīsies šajā dimestrī? es beidzot jautāju.

Fela atmeta matus atpakaļ pāri plecam. Domāju, ka turpināšu darbu Arhīvos. Iešu uz ķīmijas nodarbibām. Un Branders uzaicināja mani uz daudznozaru matemātiku.

Es mazliet noskurinājos. Pārāk daudz skaitļu. Man tas nav pa zobam.

Fela paraustīja plecus, un garās, tumšās matu cirtas, ko viņa bija atmetusi atpakaļ, izmantoja izdevību atgriezties un ieskaut glīto seju.

- Kad iemanās, nav tik traki, la gandrīz līdzinās spēlei. Piešķiebusi galvu, viņa paskatījās uz mani. Un ko darīsi tu?

- Turpināšu novērojumus “Medikā", es atbildēju. Mācīšos un strādāšu “Frakcijā”. Studēšu simpātiju, ja Elksa Dals mani pieņems. Un laikam derētu ari nostiprināt siaru valodu.

- Tu proti siaru valodu? Fela izbrīnījusies jautāja.

- Kaut cik protu, es atbildēju. Bet Vils saka, ka es ļoti slikti zinot gramatiku.

Fela pamāja ar galvu, tad iesānis paskatījās uz mani, kodīdama lūpu.

- Arī Elodins aicināja mani pievienoties viņa nodarbībai, viņa sacīja, un balsī skanēja nepārprotamas bažas.

- Elodinam ir nodarbības? es jautāju. Es sapratu, ka viņam vairs neļauj mācīt.

- Šajā dimestrī viņš tās atsāks, Fela teica un ziņkāri paskatījās uz mani. Biju iedomājusies, ka arī tu tajās piedalīsies. Vai tad viņš neizvirzīja tevi Re’lara pakāpei?

- Izvirzīja gan, es atbildēju.

- Ā! Bridi viņa, šķiet, jutās neveikli, tad steigšus piebilda: Droši vien viņš vēl nav paguvis tevi uzaicināt. Vai varbūt grib tevi mācīt in­dividuāli.

Es nevērīgi atmetu ar roku, tomēr doma, ka esmu atstāts ārpusē, nebija patīkama. Ko par Elodinu vispār var zināt? es sacīju. Ja viņš nav jucis, tad ir vislabākais aktieris, kādu man gadījies redzēt.

Fela iesāka kaut ko teikt, bet tad nervozi paskatījās apkārt un pievir­zījās man tuvāk. Viņas plecs piespiedās manējam, un matu cirta kutinot pieskārās ausij. Vai Elodins tiešām nosvieda tevi no Trakūža jumta? viņa čukstus pajautāja.

Es samulsis pasmējos. Tas ir sarežģīts stāsts, atbildēju un neveikli pievērsos citam tematam. Kā sauc viņa kursu?

Fela paberzēja pieri un nesaprašanā iesmējās. Man nav ne mazākās jausmas. Viņš teica, ka kursa vārds esot kursa vārds. Viņa paskatījās uz mani. Ko tas nozīmē? Kad aiziešu uz “Reģistriem un sarakstiem", vai atradīšu to ar nosaukumu “Kursa vārds”?

Bija jāatzlstas, ka es to nezinu, un drīz mēs sākām pārmīt dažādus stāstus par Elodinu. Fela teica, ka viņu kāds skrlvs esot noķēris Arhīvos kailu. Es biju dzirdējis, ka viņš reiz veselu dienkopu pavadījis, staigādams pa Universitāti aizsietām acīm. Fela zināja teikt, ka Elodins esot izgudro­jis kādu valodu un uzbūvējis to no pašiem pamatiem. Es biju dzirdējis, ka viņš vienā no zemākajiem apkārtnes krogiem uzsācis kautiņu tāpēc, ka viens no apmeklētājiem uzstājīgi teicis nevis “izmantot”, bet “lietot”.

- Arī es par to esmu dzirdējusi, Fela smiedamās teica. Bet man stāstīja, ka tas noticis “Zirgā un Četrotnē” un iemesls bijis kāds baronets, kurš stūrgalvīgi teicis “pie tam”.

Mēs gandrīz nemanījām, kā pienāca mūsu kārta. Kvouts, Arlidena dēls! es sacīju. Sieviete ar garlaikotu seju atzīmēja manu vārdu, un es izvilku no melnā samta maisa gludu, bāli iedzeltenu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “SAVALDĪŠANAS DIENA PUSDIENLAIKS”. Tā bija astotā pār­baudījumu diena, tātad man mācībām vēl atlika pietiekami daudz laika.

Fela izvilka savu lozi, un mēs aizgājām projām no galda.

- Ko tu izlozēji? es jautāju.

Viņa parādīja man savu mazo ziloņkaula krāsas plāksnīti. Ugunskura diena, ceturtais zvans.

Tā bija neticami veiksmīga loze viens no pēdējiem pārbaudes lai­kiem. Oho! Apsveicu!

Fela paraustīja plecus un iebāza plāksnīti kabatā. Man tas ir gluži vienalga. Es nepārcenšos ar mācībām. Jo vairāk gatavojos, jo sliktāks ir iznākums. Kļūstu tikai nevajadzīgi nervoza.

- Tad tu vari to kādam pārdot, es ierosināju un pamāju uz apkārt klīstošajiem studentiem. Kāds par tādu laiku noteikti atdos veselu talantu. Varbūt pat vairāk.

- Ari tirgoties es diez kā neprotu, Fela sacīja. Vienkārši pieņemu, < ka jebkura loze man ir veiksmīga, un pie tās palieku.

Tā kā rindā vairs nestāvējām, mums nebija iemesla joprojām turēties kopā. Taču man patika viņas sabiedrība, un arī Fela neizrādīja īpašu vēlēšanos steigties projām, tāpēc mēs vēl kādu laiku bezmērķīgi klejojām pa pagalmu garām un apkārt kustīgajam pūlim.

- Es esmu izsalkusi, Fela pēkšņi teica. Vai gribi aiziet kaut kur paēst pusdienas?

Es sāpīgi apzinājos, cik tukšs ir mans naudas maks. Vēl pavisam nedaudz, un man vajadzētu ielikt tajā akmeni, lai tas neplivinātos vējā.

“Ankerā” es saņēmu brīvas maltītes, jo vakaros uzstājos tur ar lautas priekšnesumiem. Tāpēc izdot naudu par ēdienu citā vietā, it sevišķi tagad, tieši pirms pārbaudījumiem, būtu milzīga aplamība.

- Ļoti gribētu, es godīgi teicu. Un pēc tam ķēros pie meliem:

- Bet man kādu laiku vēl jāpaklejo tāpat un jāpaskatās, vai kāds negrib atpirkt manu pārbaudes laiku. Tirgošanās un kaulēšanās man ir asinis.

Fela iebāza roku kabatā. Ja gribi tālāku eksāmena dienu, vari ņemt manējo.

Paskatījos uz plāksnīti viņas rokā un izjutu skaudru vilinājumu. Divas papildu dienas mācībām būtu dievu dāvana. Vai ari es varētu nopelnīt talantu, to iztirgodams kādam citam. Varbūt pat divus talantus.

- Es negribu piesavināties tavu veiksmi, es smaidīdams atbildēju.

- Un skaidrs, ka ari tu negribi manējo. Turklāt tu jau tāpat esi bijusi pārāk devīga pret mani. Es izteiksmīgi savilku ap pleciem apmetni.

Fela pasmaidīja un pastiepusies pārlaida savilktu plaukstu pāri ap­metņa aizdarei. Priecājos, ka tev tas patīk. Tomēr no savas puses varu teikt tikai to, ka joprojām esmu tev parādā. Viņa nervozi iekoda lūpā, tad ļāva rokai nokrist gar sāniem. Ja pārdomāsi, apsoli darīt man to zināmu!

- Es apsolu.

Viņa vēlreiz pasmaidīja un, viegli pamājusi ar roku, aizgāja projām pāri pagalmam. Noskatīties, kā viņa iet cauri pūlim, bija tikpat kā vērot vēja pūsmu uz dīķa virsmas. Tikai ūdens vilnīšu vietā sašūpojās jaunu vīriešu galvas, kad tie noskatījās Felai pakaļ.

Es joprojām lūkojos viņas virzienā, kad man blakus pienāca Vilems.

- Nu, vai esi beidzis flirtēt? viņš noprasīja.

- Es neflirtēju, atbildēju.

- Bet vajadzēja! Vilems atmeta. Kāda man bija jēga pieklājīgi gaidīt un nepārtraukt, ja tu izšķied savas labākās iespējas?

- Viņa nav tāda! es iebildu. Viņa vienkārši ir draudzīga pret mani.

- To nevar noliegt! Vilems atteica, un asais keldieša akcents divtik pastiprināja sarkasmu viņa balsī. Ko tu izvilki?

Es parādīju viņam savu plāksnīti.

- Tu esi vienu dienu pēc manis. Viņš pacēla pretī savējo. Došu tev džotu par apmaiņu!

Es vilcinājos.

- Paklausies! Vilems teica. Tu taču tikpat nevari mācīties Arhīvos kā mēs pārējie.

Es pikti paskatījos uz viņu. Tavai iejūtībai nav robežu!

- Savu iejūtību es taupu tiem, kuri ir pietiekami gudri, lai nenovestu Arhīvu maģistru līdz baltkvēlei, viņš atbildēja. Tādiem kā tu varu piedāvāt tikai džotu. Gribi vai negribi?

- Es gribu divus džotus, es teicu, ar skatienu pārstaigādams pūli un meklēdams studentus ar izmisušām acīm. Un varu tos dabūt.

Vilems samiedza tumšās acis. Džots un trīs drabi! viņš sacīja.

Es vērīgi paskatījos uz viņu. Džots un trīs, es teicu. Un, kad nākamreiz spēlēsim “stūrus”, tu ņemsi par partneri Simmonu.

Vilems dobji iesmējās un piekrītoši pamāja. Mēs apmainījām plāksnī­tes, un es paslēpu naudu makā: viens talants un četri džoti. Neliels solis uz priekšu. Brīdi padomājis, iebāzu plāksnīti kabatā.

- Vai tu netirgosies tālāk? Vilems jautāja.

Es papurināju galvu. Domāju, ka paturēšu šo laiku sev.

Viņš sarauca pieri. Kāpēc? Ko tu darīsi četras dienas? Tikai dīdīsies un raizēsies.

- Darīšu to pašu, ko visi, es atbildēju. Gatavošos pārbaudījumam.

- Bet kā? viņš jautāja. Tu taču joprojām esi izraidīts no Arhīviem, vai ne?

- Pastāv vēl citas iespējas, es mīklaini atbildēju.

Vilems nicīgi nosēcās. Tas nu nemaz neizklausās aizdomīgi, viņš teica. Un tu vēl prāto, kāpēc cilvēki runā par tevi!

- Es neprātoju, kāpēc viņi runā, es atbildēju. Es prātoju, ko viņi saka.