Vieda vīra bailes

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA . Šķinda

ES STĀVĒJU uz jumta, apkārt zibēja tuvais negaiss, un mana sirds krūtis bija smaga kā akmens. Gribēju steigties Auri pa pēdām un atvainoties, taču zināju, cik tas ir bezcerīgi. Pēc nevēlamiem jautājumiem viņa allaž mēdza pazust, un, ja Auri aizbēga, viņa pazuda alā žiglāk par trus Apakšzemē bija tūkstošiem vietu, kurās viņa varēja paslēpties. Man ne­bija nekādu cerību viņu atrast.

Turklāt man vajadzēja domāt par ļoti svarīgiem jautājumiem. Iespē­jams, pat šajā brīdī kāds centās izdibināt manu atrašanās vietu. Man gluži vienkārši nebija laika.

Atpakaļceļš pāri jumtiem man prasīja gandrīz stundu. Tuvā negaisa zibens atplaiksnījumi nevis atviegloja, bet apgrūtināja iešanu, jo katrs zibsnis arī pēc nozušanas uz krietnu brīdi apžilbināja acis. Tomēr pama­zām es klibodams aizkļuvu līdz “Centra” ēkas jumtam, kur parasti tikos ar Auri.

Stīvām kustībām nolaidos lejā pa ābeles stumbru līdz slēgtajam iekšpagalmam. Grasījos iesaukties cauri smagajai metāla restei, kas iezīmēja ceļu uz Apakšzemi, bet tad netālu krūmos pamanīju tikko jaušamu kustību.

Centos ieskatīties tumsā, taču redzēju tikai neskaidrus apveidus. -V Auri? es iesaucos pēc iespējas maigā balsī.

- Man nepatīk stāstīt, viņa klusi atbildēja, un vārdos skanēja asaras. No visiem atbaidošajiem pārdzīvojumiem, ar ko biju sastapies pēdējo dienu laikā, šis bija neapšaubāmi sāpīgākais.

- Lūdzu, lūdzu, piedod, Auri! es teicu. Vairāk es neko nejautāšu. Es apsolu!

Krūmāja ēnās atskanēja tikko dzirdams šņuksts, kas sastindzināja manu sirdi un atlauza no tās krietnu gabalu.

- Ko tu šovakar darīji tur augšā uz jumtiem? es jautāju. Zināju, ka tāds jautājums ir drošs. Biju daudz reižu uzdevis to jau agrāk.

- Skatījos uz zibeni, Auri šņukstēdama atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: Es redzēju vienu, kas izskatījās pēc koka.

- Kas bija tajā zibenī? es klusi pavaicāju.

- Galvaniska jonizācija, Auri atbildēja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņa piebilda: Un upes ledus. Un vilkvālīšu šūpošanās.

- Kaut es būtu to redzējis! es teicu.

- Un ko tu darīji tur augšā uz jumtiem? viņa jautāja un uz brīdi apklusa, sīki iesmiedamās starp žagām. Tāds kā jucis un gandrīz pliks!

Mana sirds mazliet norima. Meklēju vietu, kur atstāt savas asinis, es atbildēju.

- Cilvēki parasti atstāj tās sevī iekšā, Auri teica. Tā ir ērtāk.

- Lielāko daļu arī es gribu atstāt iekšā, es paskaidroju. Bet man ir bažas, ka mani kāds meklē.

- Ā! Auri atsaucās, it kā viņai viss būtu skaidrs. Krūmājā kaut kas sakustējās, un pustumsas fonā izslējās tumšāka ēna: Auri piecēlās stāvus. Tev jānāk man līdzi uz “Šķindu”!

- “Šķindu” es laikam neesmu redzējis, es teicu. Vai tu mani agrāk esi vedusi uz turieni?

Sīkā, šalcošā kustība varēja nozīmēt noraidošu galvas purināšanu.

- Tā ir privāta vieta.

Dzirdēju metālisku troksni, tad čaboņu un pēc tam ieraudzīju zem paceltajām restēm uzzibam zilgani zaļu gaismu. Nokāpu lejā un tunelī atkal sastapu Auri.

Gaismeklis viņas rokā apspīdēja tumšus plankumus uz viņas sejas; tie droši vien bija radušies, kad viņa slaucīja asaras. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju Auri notriepušos. Viņas acis bija tumšākas nekā parasti un deguns bija sarkans.

Auri nošņaukājās un noberzēja savu plankumaino seju. Ek, tu! viņa nopietni sacīja. Tu esi īsts biedēklis!

Es paskatījos lejup uz savām asiņainajām rokām un krūtīm. Esmu gan, es piekritu.

Tad viņa veltīja man tikko jaušamu, bet varonīgu smaidu. Šoreiz es pārāk tālu neaizbēgu, viņa teica un lepni izslēja zodu.

- Par to man prieks, es teicu. Un vēlreiz piedod!

- Nevajag! Viņa īsi, bet enerģiski papurināja galvu. Tu esi mans kirids, tāpēc vienmēr būsi pasargāts no pārmetumiem. Pastiepusi roku, viņa piedūra pirkstu manām asiņainajām krūtīm. Ivare enim euge.

* * *

Auri veda mani pa tuneļu labirintu, kas veidoja Apakšzemi. Mēs de­vāmies arvien dziļāk, izgājām cauri “Lēcieniem” un pagājām garām “Čirkstūdenim”. Pēc tam, izlīkumojuši pa vairākiem izlocītiem gaiteņiem, devāmies vēl dziļāk pazemē pa riņķveida akmens kāpnēm, kuras es ne­kad agrāk nebiju redzējis.

Kāpdams es jutu mikla akmens smaržu un dzirdēju vienmērīgas teko­ša ūdens čalas. Ik pa laikam atskanēja čerkstoša skaņa, it kā stikla drumslas berzētos pret akmeni, vai ari dzidrākas šķindas, it kā stikls sistos pret stiklu.

Apmēram pēc piecdesmit pakāpieniem platās riņķveida kāpnes bei­dzās pie plaša, melna ūdens laukuma. Klusībā prātoju, cik dziļi kāpnes turpinās zem ūdens virsmas.

Gaisā nebija jaušama nekāda puvekļu vai sastāvējuša ūdens smaka. Ūdens bija tīrs un dzidrs, un es redzēju sīkus vilnīšus virmojam ap kāp­nēm un tālāk tumsā, kur mūsu apgaismojums vairs nesniedzās. Atkal dzirdēju stikla šķindoņu un ieraudzīju divas pudeles, kas griezās un riņķoja virs ūdens vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viena no tām pazuda zem ūdens un vairs neizpeldēja augšup.

No sienā iemontēta lāpas misiņa turekļa lejup karājās brezenta maiss. Auri pasniedzās tajā un izvilka masīvu, aizkorķētu pudeli, kurā, pēc visa spriežot, kādreiz bija glabājies Bredona alus.

Viņa pasniedza pudeli man. Tās var pazust uz stundu. Reizēm tikai uz minūti. Reizēm uz vairākām dienām. Un dažreiz vispār neatgriežas. Viņa izvilka no maisa vēl vienu pudeli. Vislabāk ir palaist vismaz čet­ras vienlaikus. Tad, statistiski ņemot, divām vienmēr vajadzētu peldēt.

Es piekrītoši pamāju, izvilku no apspurušā maisa atrisušu šķiedru un notriepu to ar asinīm no savas plaukstas. Tad atkorķēju pudeli un iemetu šķiedru tajā.

- Matus ari, Auri teica.

Es izrāvu no galvas dažus matus un iebīdīju tos pudeles kaklā. Pēc tam cieši uzspiedu korķi un iemetu pudeli ūdenī. Tā sāka lēni peldēt, mezdama saraustītus apļus.

Auri iedeva man vēl vienu pudeli, un mēs visu atkārtojām vēlreiz. Kad virmojošajā ūdenī sāka riņķot ceturtā pudele, Auri pamāja ar galvu un enerģiski saberzēja plaukstas.

- Nu tā! viņa teica ar lielu gandarījumu balsī. Ļoti labi! Tagad mēs esam drošībā.

* * *

Pēc pāris stundām nomazgājies, uzlicis tīrus pārsējus un krietni pie­dienīgāk apģērbies, es devos uz Vilema istabu “Steliņģos”. Tonakt un vēl daudzas citas naktis Vilems un Simmons pēc kārtas sēdēja sardzē, kamēr es gulēju, un ar savu Alaru gādāja par manu drošību. Viņi bija vislabākie draugi pasaulē. Tādi, ko vēlētos ikviens, bet tikai retais ir pelnījis vismazāk jau es.