Vieda vīra bailes

PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA . vara

NAKAMAJĀ DIENĀ Alverons atkal atsūtīja pēc manis, un drīz mēs atkal pastaigājāmies pa dārza celiņiem. Viņa roka viegli balstījās pret manu elkoni. Iesim uz dienvidu daļu! maers teica, pastiepdams spieķi.

Dzirdēju, ka drīz visā krāšņumā ziedēšot mēnesspuķes.

Nogriezāmies uz takas pa kreisi, un maers dziļi ievilka elpu. Pastāv divi varas veidi: iedzimtā un piešķirtā vara, Alverons teica, ļaudams man nojaust šodienas sarunas tematu. Iedzimtā vara cilvēkam piemīt kā daļa no viņa paša. Piešķirto varu nodrošina vai uz laiku aizdod citi cilvēki. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu. Es pamāju ar galvu.

Pārliecinājies, ka es piekritu, maers turpināja: Iedzimtā vara ir acīmredzama parādība. Ķermeņa spēks. Viņš paplikšķināja pa manu satverto elkoni. Prāta spēks. Personības spēks. Tas viss cilvēkam piemīt iekšēji. Tas mūs raksturo. Tas nosaka mūsu robežas.

- Pilnīgi un galīgi ne, jūsu gaišība, es uzmanīgi iebildu. Cilvēks vienmēr var sevi pilnveidot.

- Tas nosaka mūsu robežas, maers nepiekāpīgi atkārtoja. Cilvēks ar vienu roku nekad nebūs cīkstonis. Cilvēks ar vienu kāju nekad nespēs skriet tik ātri kā cilvēks ar divām kājām.

- Ademu karotājs ar vienu roku var būt varenāks par parastu karo­tāju, kuram ir abas rokas, jūsu gaišība, es uzsvērti iebildu. Par spīti savai nepilnībai.

- Jā jau jā! maers pikti piekrita. Mēs varam sevi pilnveidot, tre­nēt savu ķermeni, izglītot savu prātu, sapost sevi ārēji. Viņš pārlaida plaukstu rūpīgi apcirptajai, iesirmajai bārdai. Jo pat ārējais izskats savā ziņā ir vara. Tomēr robežas ir visam. Kaut gan vienrocis spēj kļūt par labu karotāju, viņš nespēj spēlēt lautu.

Es lēni pamāju ar galvu. Tas ir trāpīgi sacīts, jūsu gaišība. Mūsu varai ir robežas, kuras mēs spējam paplašināt, bet ne jau bezgalīgi.

Alverons pacēla pirkstu. Taču tas ir tikai pirmais varas veids. Iero­bežojumi pastāv vienīgi tad, ja mēs paļaujamies uz sev piemītošo varu. Vēl pastāv vara, ko piešķir citi. Vai tu saproti, ko es domāju ar piešķirto varu?

Es brīdi domāju. Nodokļus?

- Hmm, maers izbrīnījies novilka. Patiesībā tas ir diezgan labs piemērs. Vai tu agrāk esi daudz par to domājis?

- Mazliet esmu, es atzinos, bet ne gluži tādā izpratnē.

- Tas ir grūts jautājums, viņš teica, šķietami apmierināts ar manu atbildi. Kā tev šķiet, kurš varas veids ir spēcīgāks?

Ilgi man nebija jādomā. Iedzimtā vara, jūsu gaišība.

- Interesanti. Un kāpēc tu tā saki?

- Tāpēc, ka varu, kura piemīt iekšēji, cits nespēj atņemt, jūsu gaišība.

- Ā! Viņš pacēla slaidu, brīdinošu pirkstu. Bet mēs jau vienojā­mies, ka tāds varas veids ir ļoti ierobežots. Piešķirtajai varai nav robežu.

- Nav robežu, jūsu gaišība?

Alverons vilcinādamies pamāja ar galvu, pieļaudams nelielu atkāpi.

- Nu, teiksim, tai ir ļoti maz robežu.

Es joprojām nevarēju piekrist. Laikam maers izlasīja to manā sejā, jo pieliecās man tuvāk un sāka skaidrot: Pieņemsim, ka man ir ienaid­nieks, jauns un spēcīgs cilvēks. Pieņemsim, ka viņš man ir kaut ko no­zadzis, teiksim, naudu. Vai tu saproti manu domu?

Es pamāju ar galvu.

- Nekādi prāta treniņi man neļautu mēroties ar divdesmit gadu vecu, kareivīgi noskaņotu pretinieku. Un ko es tad daru? Es sameklēju kādu no maniem jaunajiem, spēcīgajiem draugiem un aizsūtu viņu pārmācīt šo vīru. Tādējādi es spēju izdarīt to, kas citādā ceļā nebūtu iespējams.

- Jūsu ienaidnieks varētu pats pārmācīt jūsu draugu, es sacīju. Mēs nogriezāmies ap stūri. Arkveida statņi virs takas darīja taku līdzīgu ēnainam tunelim, ko veidoja biezs, sulīgi zaļš lapojums.

- Tādā gadījumā pieņemsim, ka es sameklēju trīs draugus, maers papildināja iepriekš teikto. Un pēkšņi esmu ieguvis trīs vīru spēku! Pat tad, ja mans ienaidnieks būtu ļoti stiprs, viņš nekad nevarētu sasniegt tādu līmeni. Paskaties, kādas mēnesspuķes! Stāsta, ka dārzā tās esot ļoti grūti ieaudzējamas.

Mēs ienirām augu tuneļa puskrēslā, kur starp lapu un statņu ēnām vīdēja simtiem sulīgi sarkanu ziedu. To smarža bija salda un satraucoša. Viegli pārlaidu roku kādai no tumši sarkanajām puķēm. Tā šķita apbrī­nojami maiga. Es iedomājos par Dennu.

Maers turpināja iesākto sarunu. Lai nu kā, tu nesaprati galveno domu. Citu spēka izmantošana ir tikai sīks piemērs. Pastāv tādi varas veidi, ko iespējams vienīgi piešķirt.

Viņš neuzkrītoši pamāja uz kādu dārza malu. Vai redzi tur grāfu Farlendu? Ja pajautāsi par viņa titulu, viņš apstiprinās, ka tas viņam ir piešķirts. Viņš apgalvos, ka tas ir daļa no viņa paša, gluži kā miesa un asinis. Patiesībā daļa no viņa asinīm. To pašu sacīs gandrīz ikviens aristokrāts. Visi apgalvos, ka viņu izcelsme pati par sevi nozīmē tiesības valdīt.

Maers paskatījās uz mani, un viņa acīs zibēja uzjautrinājuma dzirk­stis. Taču viņi maldās. Tā nav iedzimta vara. la tiek piešķirta. Es varētu atņemt tādam cilvēkam zemi un padarīt viņu par ielas ubagu.

Alverons aicinoši pamāja, un es pieliecos viņam mazliet tuvāk. Te ir liels noslēpums. Tas attiecas pat uz manu titulu, manu bagātību, manu ietekmi uz cilvēkiem un manu zemi. Tā ir tikai piešķirta vara! Tā man pieder ne vairāk kā tava stiprā roka, uz kuras es balstos. Viņš paplikšķināja man pa plaukstu un pasmaidīja. Bet es zinu atšķirību un tieši tāpēc esmu vienmēr saglabājis savu ietekmi.

Maers izslējās taisni un ikdienišķā tonī teica: Labdien, grāfi Jauka diena pastaigai, vai nav tiesa?

- Tiesa gan, jūsu gaišība! Mēnesspuķes gluži aizrauj elpu. Uzru­nātais grāfs bija masīvas miesasbūves cilvēks ar spēcīgiem žokļiem un biezu bārdu. Izsaku komplimentu!

Kad grāfs bija pagājis mums garām, Alverons turpināja: Vai tu ievē­roji, ka komplimentu par mēnesspuķēm viņš izteica man? Bet es nekad mūžā neesmu pat pieskāries dārznieka lāpstai! Ar itin apmierinātu sejas izteiksmi viņš iesāņus paskatījās uz mani. Vai tu joprojām domā, ka iedzimtā vara ir labākā no abām?

- Jūsu arguments ir spēcīgs, gaišība, es teicu. Tomēr…

- Tevi nav viegli pārliecināt. Nu tad es minēšu vēl vienu pēdējo pie­mēru. Vai tu piekriti, ka es nekad nespēšu dzemdēt bērnu?

- To laikam droši var apgalvot, jūsu gaišība.

- Bet, ja sieviete piešķir man tiesibas viņu apprecēt, es varu radīt dēlu. Ar piešķirtas varas palīdzību vīrietis spēj kļūt straujš kā zirgs un stiprs kā vērsis. Vai tas ir iespējams ar iedzimtu varu?

To es nevarēju apstrīdēt. Apliecinu cieņu jūsu argumentam, gaišība.

- Un es apliecinu cieņu gudrībai, kas liek tev to pieņemt. Viņš klusi pasmējās, un tajā pašā brīdī dārzu pāršalca attālā zvanu torņa skaņas, kas vēstīja dienas stundu. Ek, sasodīts! maers sadrūmušu seju izmeta. Man jāiet ieņemt savu pretīgo nostrum, citādi Kaudiks nez cik ilgi vairs nebūs valdāms. Es jautājoši paskatījos uz Alveronu, un viņš paskaidroja: Kaudiks nez kā atklāja, ka vakardienas devu esmu izmetis naktspodā…

- Jūsu gaišībai vajadzētu nopietnāk domāt par savu veselību.

Alverons nikni pablenza uz mani. Tu pārkāp robežas! viņš pikti

iesaucās.

Es samulsis pietvīku, taču nepaguvu atvainoties, jo viņš ar rokas mājienu mani apklusināja. Protams, tev taisnība! Es zinu savus pie­nākumus. Bet tu runā gluži tāpat kā viņš! Ar vienu Kaudiku man pilnīgi pietiek.

Viņš apklusa, lai sasveicinātos ar kādu pāri, kas nāca mums pretī. Vīrietis bija garš un izskatīgs, dažus gadus vecāks par mani. Sieviete bija gadus trīsdesmit veca, tumšām acīm un izsmalcinātu, ļaunīgu mutes līniju. Labvakar, lēdija Hesuā! Ceru, ka jūsu tēvam ir labāk ar veselību?

- Ā, jā! sieviete atsaucās. Ārsts apgalvo, ka tuvākajās divpadsmit dienās viņš būšot uz kājām. Viņas skatiens sastapa manējo un brīdi kavējās uz vietas, lūpām izliecoties viszinīgā smaidā.

Nākamajā brīdī viņa bija pagājusi garām, un es jutu, ka esmu maz­liet nosvīdis.

Ja maers to pamanīja, viņš nepievērsa tam uzmanību. Briesmīga sieviete! Ik pārnedēļas cits vīrietis. Viņas tēvs tika ievainots divkaujā ar eskvairu Haitonu par “nepiedienīgu” piezīmi. Piezīme bija patiesa, bet, ja nonāk līdz zobeniem, tas vairs nav svarīgi.

- Un eskvairs?

- Nākamajā dienā nomira. Žēl. Viņš bija lāga vīrs, tikai nemācēja savaldīt mēli. Alverons nopūtās un paskatījās augšup uz zvanu torni.

- Kā iepriekš teicu, ar vienu ārstu man pilnīgi pietiek. Kaudiks klukst man apkārt kā cāļumāte. Es neciešu zāles, ja veselība iet uz labo pusi.

Maers šodien patiešām izskatījās labāk. Manas rokas atbalsts viņam pastaigas laikā nebija īsti vajadzīgs. Nojautu, ka viņš turas man elkonī tikai tādēļ, lai mums būtu iegansts iet cieši blakus un sarunāties. Jūsu veselības uzlabošanās liecina, ka viņa palīdzība jūs tiešām dziedina, es teicu.

-Jā, jā. Viņa zāles atvaira slimību uz dienām desmit vai divpadsmit. Reizēm pat uz vairākiem mēnešiem. Viņš drūmi nopūtās. Bet tā vienmēr atkal atgriežas. Vai tiešām man būs jādzer visi tie maisījumi līdz mūža galam?

- Varbūt tāda vajadzība ar laiku zudīs, jūsu gaišība.

- Ari es tā cerēju. Savos pēdējā laika ceļojumos Kaudiks savāca augus, kas man apbrīnojami palīdzēja. Pēc beidzamā ārstēšanās perioda es gandrīz gadu turējos pie veselības. Domāju, ka beidzot esmu ticis vaļā no savas kaites. Maers pikti pablenza uz spieķi. Bet te nu es esmu!

- Es labprāt palīdzētu, jūsu gaišība, ja tas būtu manos spēkos.

Alverons pagriezās un cieši ieskatījās man acīs. Pēc brīža viņš pie

sevis pamāja ar galvu. Es ticu, ka tu tiešām to darītu, viņš teica.

- Cik savādi!

Pēc tam mums bija vēl vairākas līdzīgas sarunas. Es nopratu, ka maers cenšas mani iepazīt tuvāk. Ar prasmi, kas iegūta, četrdesmit ga­dus dzīvojot galma intrigu vidū, viņš izsmalcināti virzīja sarunu sev vēlamā virzienā, izdibināja manas domas, centās noteikt, vai esmu viņa uzticēšanās vērts.

Kaut gan man nebija maera pieredzes, arī es gluži labi mācēju uztu­rēt sarunu. Manas atbildes vienmēr bija pārdomātas un pieklājīgas. Pēc dažām dienām starp mums sāka veidoties savstarpēja cieņa. Šīs attie­cības nebija līdzīgas manai draudzībai ar grāfu Threpi. Maers nekad neaicināja mani aizmirst viņa titulu vai apsēsties viņa klātbūtnē, tomēr mēs jutāmies arvien tuvāki. Threpi es varēju saukt par draugu, turpretī maers drīzāk atgādināja tādu kā tālīnu vectēvu: viņš bija labsirdīgs, bet vecāks, pēc dabas nopietns un atturīgs.

Man radās iespaids, ka maers ir vientuļš cilvēks, kas spiests turēties atstatu no saviem padotajiem un galma ļaudīm. Brīžiem man pat radās aizdomas, ka viņš ir sūtījis Threpem ziņu, cerēdams atrast laika kavētāju. Cilvēku, kurš būtu gudrs, taču nesaistīts ar galma politiku un tādējādi dotu viņam iespēju palaikam risināt godīgu, atklātu sarunu.

Sākumā es atmetu tādu domu kā neiespējamu, taču dienas ritēja, un maers joprojām nepieminēja iemeslu, kādēļ aicinājis mani šurp.

Ja man būtu bijusi lauta, es būtu varējis ļoti patīkami pavadīt laiku, taču lauta aizvien vēl gulēja Lejas Severenas lombardā, un līdz tās izpirkšanai bija atlikušas septiņas dienas. Tāpēc man bija jādzīvo bez mūzikas, jāiztiek ar savu istabu atbalsīm un jāpacieš sava nolādētā, dīkā bezdarbība.

Valodas par mani izplatījās arvien vairāk, un daži galma ļaudis iera­dās mani apciemot. Daži izlikās, ka vēlas parādīt laipnību. Citi neslēpa, ka grib patenkot. Reizēm man pat radās aizdomas par pavedināšanas nolūkiem, taču šajā dzīves posmā es par sievietēm zināju tik maz, ka tādas spēlītes bija gluži veltīgas. Kāds kungs pat mēģināja aizņemties no manis naudu, un man bija pamatīgi jāsavaldās, lai nesmietos viņam sejā.

Viņu valodas bija dažādas, un dažādas bija arī izsmalcinātības pakā­pes, taču visi viņi nāca viena un tā paša iemesla dēļ: izvilināt no manis vēlamās ziņas. Bet, tā kā maers bija piekodinājis, lai es nerunāju par sevi, visas mūsu sarunas bija īsas un neapmierinošas.

Te man jāpiebilst: visas, izņemot vienu. Izņēmumi apstiprina likumu.