Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT OTRA NODAĻA . krīze

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es devos uz Lejas Severenu jau drīz pēc saules lēkta. Gaidīdams aptiekas atvēršanas laiku, paēdu siltas brokastis kartupeļus ar olām. Pēc tam nopirku vēl divas pudeles ar mencu aknu eļļu un dažas citas lietas, par kurām nebiju iedomājies iepriekšējā dienā.

Pēc tam nostaigāju visā garumā pa Skārdnieku ielu, cerēdams nejauši satikt Dennu, kaut gan rīts bija krietni par agru, lai viņa būtu piecēlusies un izgājusi pastaigā. Apjumtas kulbas un zemnieku rati sacentās par telpu bruģētajās ielās. Uzstājīgi ubagi grozījās rosīgākajos ielu stūros, un veikalu īpašnieki izlika izkārtnes un vēra vaļā logu slēģus.

Skārdnieku ielā es saskaitīju divdesmit trīs viesnīcas un pansijas. Apsvēris, kuras no tām varētu Dennai likties pievilcīgas, piespiedu sevi doties atpakaļ uz maera muižu. Šoreiz izvēlējos kravas celtni daļēji tādēļ, lai mulsinātu tos, kas brauca kopā ar mani, bet daļēji arī tāpēc, ka maera iedotais maks bija jau gandrīz iztukšots.

Tā kā man bija jāsaglabā nevērīga savaldība, es paliku savās istabās, gaidīdams, kad maers atsūtīs kādu man pakaļ. Aizsūtīju savu kartīti un gredzenu Bredonam, un pēc īsa brīža viņš sēdēja man pretī, kareivīgi uzbrukdams man taka spēlē un izklaidēdams mani ar stāstiem.

- …tā nu maers lika viņu pakarināt pie karātavām. Tieši pie austrumu vārtiem. Tur viņš karājās vairākas dienas kaukdams un lādēdamies. Sauk­dams, ka neesot vainīgs. Apgalvodams, ka tas esot netaisnīgi un viņš pieprasot tiesas prāvu.

Es īsti nespēju noticēt. Pie karātavām?

Bredons nopietni pamāja ar galvu. Pie īstām dzelzs karātavām. Dievs vien zina, kur viņš šajos laikos pamanījās tādas atrast. Izskatījās gluži kā aina no teātra izrādes.

Meklēju vārdus puslīdz neitrālai atbildei. Lai cik smieklīgi tas izklau­sās, es zināju, ka nedrīkstu atklāti kritizēt maeru. Mjā, es novilku.

- Bandītisms ir briesmīga parādība.

Bredons grasījās nolikt akmentiņu uz spēles galda, taču pārdomāja.

- Daudzi cilvēki domāja, ka tas ir diezgan… viņš nokremšļojās, …diez­gan nepieņemami. Bet skaļi neviens to neteica, saproti? Tas bija šaušalīgs notikums. Bet cerēto mērķi tas sasniedza.

Beidzot viņš izdomāja, kur novietot akmentiņu, un kādu laiku mēs spēlējām klusēdami.

- Cik savādi, es teicu. Pirms pāris dienām es nejauši satiku cil­vēku, kurš nezināja, kādu vietu Kaudiks ieņem kopējā ainā.

- Tas nav nekāds brīnums, Bredons atmeta un ar mājienu norādīja uz spēles galdu. Gredzenu došana un saņemšana ir ļoti līdzīga taka spēlei. No pirmā skata noteikumi šķiet ļoti vienkārši. Kad tie jāievēro darbibā, viss kļūst daudz sarežģītāk. Viņš ar skaļu klikstu pārvietoja akmentiņu, un tumšajās acis zibēja uzjautrinājuma uguntiņas. Patiesibu sakot, es nesen skaidroju šis paražas sarežģītās nianses kādam svešzemniekam, kurš par tām nebija dzirdējis.

- Tas bija ļoti laipni no jūsu puses, es teicu.

Bredons augstsirdīgi paklanījās. Vienkārši tas šķiet pirmajā brīdī, viņš teica. Barons ir augstāks par baronetu. Taču reizēm jauna nauda ir vērtīgāka par senām asinīm. Reizēm kontrole pār kādu upi ir sva­rīgāka nekā karavīru skaits, ko iespējams raidīt kaujā. Reizēm viens cilvēks faktiski ir vairāk nekā viens cilvēks. Svanisas grāfs savdabīga mantojuma dēļ ir arī Tevnas vikonts. Viens cilvēks, bet divas dažādas politiskas esamības.

Es pasmaidīju. Mana māte reiz stāstīja par kādu pazīstamu vīrieti, kurš bijis saistīts ar padotā zvērestu pats sev, es teicu. Viņam katru gadu pienācās daļa no paša nodokļiem, un jebkāda apdraudējuma gadī­jumā līgumi paredzēja, ka viņš var nodrošināt pats sevi ar tūlītēju un uzticamu militāru atbalstu.

Bredons saprotoši pamāja. Tas notiek biežāk, nekā cilvēki domā, viņš teica. It sevišķi senajās dzimtās. Piemēram, Steipss vienlaikus ieņem dažādas atšķirīgas pakāpes.

- Steipss? es pārjautāju. Bet viņš taču ir tikai kambarsulainis, vai nav tiesa?

- Nūjā, Bredons lēni atteica. Tā jau tas ir. Bet viņš nebūt nav tikai kambarsulainis vien. Viņa dzimta ir diezgan sena, taču viņam nav sava titula. Formāli viņš neieņem augstāku vietu kā pavārs. Bet viņam pieder nozīmīgs zemesīpašums. Viņam ir nauda. Un viņš ir maera kam­barsulainis. Viņi ir pazinuši viens otru kopš zēnu gadiem. Visi zina, ka viņš ir Alverona uzticības persona.

Bredona tumšās acis cieši ieskatījās manējās. Kurš uzdrošinātos apvainot tādu cilvēku ar dzelzs gredzenu? Aizej uz viņa istabu, un tu ieraudzīsi patiesību: Steipsa traukā glabājas tikai zelts.

* * *

Drīz pēc mūsu spēles beigām Bredons atvainojās un piecēlās, aizbildi­nādamies ar kādu neatliekamu norunu. Par laimi, tagad man bija lauta, kas palīdzēja aizpildīt laiku. Kādu laiku nodarbojos ar pārskaņošanu, pārbaudīju grifa daļas un satraucos par tapiņu, kura allaž bija pārāk vaļīga. Es tik ilgi biju šķirts no sava instrumenta, ka tagad mums abiem vajadzēja laiku, lai atkal varētu saprasties.

Ritēja stunda pēc stundas. Attapos izklaidīgi spēlējam “Panātres žēla­bas” un piespiedu sevi rimties. Pienāca un aizgāja dienvidus. Man atnesa pusdienas un aiznesa lietotos traukus. Es vēlreiz uzskaņoju lautu un nospēlēju dažas gammas. Pēc brīža attapos, ka, pats nemanīdams, spē­lēju “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”. Tikai tad sapratu, ko manas rokas ir gribējušas pateikt. Ja maers joprojām būtu dzīvs, viņš līdz šim laikam būtu jau devis ziņu un aicinājis mani pie sevis.

Ļāvu lautai apklust un sāku saspringti domāt. Man jāsteidzas projām! Tūlīt pat. Steipss bija redzējis, kā es atnesu maeram zāles. Man varēja piedēvēt pat to, ka esmu mainījis Kaudika iedotās pudelītes saturu.

Aptverdams savu bezpalīdzīgo stāvokli, jutu, ka mani pārņem lēnas, žņaudzošas bailes. Es pietiekami labi nepārzināju maera īpašumus, lai spētu prasmīgi aizbēgt. Šorīt ceļā uz Lejas Severenu man bija vajadzējis griezties atpakaļ un taujāt pareizo virzienu.

Klauvējiens pie durvīm bija skaļāks nekā parasti, sparīgāks, nekā mēdza klauvēt izsūtāmais zēns, kurš parasti ieradās pie manis ar ziņu no maera. Sardze! Es sastindzis sēdēju krēslā. Vai labāk būtu atvērt durvis un izstāstīt patiesību? Vai tomēr izlēkt pa logu dārzā un mēģināt kaut kā aizbēgt?

Klauvējiens atkārtojās, un šoreiz tas bija skaļāks. Ser? Ser?

Balsi apslāpēja aizvērtās durvis, taču es sapratu, ka tā nav sardzes vīra balss. Atvēru durvis un ieraudzīju jaunu zēnu, kas nesa paplāti ar maera dzelzs gredzenu un kartīti.

Es tos paņēmu. Uz kartītes drebelīgā rokrakstā bija uzrakstīts tikai viens vārds: Steidzami.

* * *

Steipss izskatījās neparasti saguris un nesakopies, un viņa sveiciens bija tikpat ledains kā skatiens. Vakar viņš bija izskatījies tāds, it kā gribētu redzēt mani mirušu un apraktu. Šodien viņa skatiens teica, ka pietiktu tikai ar aprakšanu.

Maera guļamistaba bija bagātīgi izrotāta ar mēnesspuķēm. To izsmal­cinātā smarža gandrīz apslāpēja smakas, kuras tām bija paredzēts no­mākt. Steipsa izskats un ziedu aromāts lika man saprast, ka mani pare­dzējumi par gaidāmo ļauno nakti ir bijuši tuvu patiesībai.

Alverons bija iekārtots gultā sēdus. Viņš izskatījās apmēram tāds, kā varēja gaidīt, proti, izmocīts, taču šķita, ka viņš vairs nesvīst un necieš sāpes. Patiesību sakot, maers izskatījās gandrīz vai līdzīgs eņģelim. Pār viņu bija nolaidies saules gaismas četrstūris, kas piešķīra viņa ādai tādu ka trauslu caurspīdīgumu, un izjukušie mati mirdzēja viņam ap galvu kā sudraba kronis.

Kad piegāju tuvāk, viņš atvēra acis, izjaukdams dievišķo ilūziju. Nevie­nam eņģelim nebija tik gudru acu kā Alveronam.

- Ceru, ka jūsu gaišībai klājas labi? es pieklājīgi apvaicājos.

- Tā nekas, viņš atbildēja. Taču tie bija tikai pieklājības vārdi, kas neizteica neko.

- Kā jūs jūtaties? es jautāju nopietnākā toni.

Viņš pievērsa man ilgu skatienu, kas pauda neatzinibu par to, ka esmu uzrunājis viņu tik familiāri, un pēc brīža teica: Vecs. Es jūtos vecs un vārgs. Maers dziļi ievilka elpu. Un tomēr es jūtos labāk nekā vairākas iepriekšējās dienas. Drusku sāp, un esmu ļoti noguris. Bet es jūtos… tīrs. Man šķiet, ka esmu pārcietis krīzi.

Es nejautāju par iepriekšējo nakti. Vai gribat, lai es pagatavoju jums jaunu porciju tējas?

- Lūdzu. Viņa tonis bija atturīgs un pieklājīgs. Nespēdams uzminēt maera noskaņojumu, es pievērsu uzmanību tējai un pēc brīža pasniedzu viņam krūzi.

Viņš iedzēra malku un jautājoši paskatījās uz mani. Šai ir citāda

garša.

- Tajā ir mazāk opija, es paskaidroju. Pārāk liels daudzums jūsu gaišībai būtu kaitīgs. Jūsu organisms kļūtu no tā atkarīgs tieši tāpat, kā tas bija atkarīgs no ofala.

Alverons pamāja ar galvu. Tu redzēsi, ka maniem putniem klājas labi, viņš sacīja uzsvērti nevērīgā tonī.

Es paskatījos caur durvīm blakusistabā un redzēju, ka zeltknābīši lidinās savā zeltītajā būri tikpat moži kā iepriekš. Apjautu mājienu, kas slēpās viņa vārdos. Viņš joprojām neticēja, ka Kaudiks varētu slepeni dot viņam indi.

Biju pārāk samulsis, lai atrastu ātru atbildi, bet pēc pāris elpas vil­cieniem sacīju: Putnu veselība man rūp ievērojami mazāk nekā jūsējā. Tātad jums patiešām ir labāk, jūsu gaišība?

- Tāda ir manas slimības daba. Tā uznāk un atkāpjas. Maers nolika tējas krūzi, izdzēris tikai ceturto daļu. Reizēm tā pāriet pavisam, un tad Kaudiks var brīvi klejot apkārt veseliem mēnešiem, vācot augus un citas sastāvdaļas saviem maisījumiem. Šajā sakarā es gribēju sacīt, viņš teica, salicis rokas klēpī, lai tu esi tik laipns un atnes no Kaudika manas zāles!

- Protams, jūsu gaišība. Es plati pasmaidīju, cenzdamies neievērot neomulīgo sajūtu, kas brieda krūtīs. Savācu sīkumus, ko biju izkaisījis, gatavodams tēju, un iebāzu paciņas un zālīšu saišķus atpakaļ sava tumš­sarkanā apmetņa kabatās.

Maers cēli pamāja ar galvu, aizvēra acis un šķita atkal ieslīgstam rāmā, saulainā snaudā.

* * *

- Mūsu topošais vēsturnieks! Kaudiks iesaucās, ielaizdams mani pa durvīm un piedāvādams apsēsties. Man uz brītiņu jāatvainojas, bet es tūlīt būšu atpakaļ.

Ieslīgu polsterētajā krēslā un tikai pēc tam ievēroju apskatei novie­totos gredzenus uz tuvējā galda. Kaudiks bija pacenties pat tiktāl, ka sagādājis tiem īpašu paliktni. Visi gredzeni bija pagriezti tā, lai varētu izlasīt virspusē iegravētos vārdus. Gredzeni bija daudzi un dažādi sudraba, dzelzs un zelta.

Gan mans zelta gredzens, gan Alverona dzelzs gredzens gulēja nelielā paplātē uz galda. Es tos paņēmu, saprazdams, ka šis ir izsmalcināts veids, kā bez vārdiem piedāvāt gredzenu atpakaļ.

Ar apvaldītu ziņkārību es aplūkoju lielo torņa istabu. Kāds Kaudikam varēja būt iemesls dot maeram indi? Šī vieta šķita ikviena arkanista sapnis, un labāka par to varēja būt vienīgi pati Universitāte.

Es ieinteresēts piecēlos un aizgāju līdz Kaudika grāmatplauktiem. Viņam bija cienījama bibliotēka, kurā varēja būt gandrīz simt grāmatu. Pazinu diezgan daudzus virsrakstus uz cieši savietotajām muguriņām. Redzēju vairākas ķīmijas uzziņu grāmatas. Bija arī grāmatas par alķīmiju. Citas vēstīja par dabaszinātnēm, herboloģiju, fizioloģiju, bestioloģiju. Lielākā daļa sējumu, šķiet, attiecās uz vēstures jomu.

Man prātā iešāvās kāda doma. Varbūt es varētu savā labā izmantot vintasiešiem piemītošo māņticību? Ja Kaudiks bija nopietns speciālists un kaut vai uz pusi tik māņticīgs kā vidusmēra vintasietis, viņš varētu kaut ko zināt par čandriāniem. Turklāt ērtība bija tā, ka es tēloju apro­bežota augstmaņu dēliņa lomu un tāpēc man nevajadzēja bažīties par savu reputāciju.

Kaudiks iznāca no blakusistabas un šķita diezgan pārsteigts, ierau­got mani stāvam pie grāmatplaukta. Tomēr viņš ātri saņēmās un laipni pasmaidīja. Vai redzi tur kaut ko interesantu?

Pagriezos un papurināju galvu. īpaši nē, es atbildēju. Vai jūs zināt kaut ko par čandriāniem?

Kaudiks brīdi pārsteigts skatījās uz mani, tad skaļi iesmējās. Zinu, ka viņi nenāks pa nakti tavā istabā un neizzags tevi no gultas! viņš atbildēja, biedējoši kustinādams pret mani pirkstus, it kā ķircinātu mazu bērnu.

- Tātad jūs nepētāt mitoloģiju? es jautāju, apspiezdams neapmieri­nātību par viņa reakciju. Centos nomierināt sevi ar domu, ka tas pavisam noteikti pārliecinās Kaudiku par manu neaptēstā kundziņa dabu.

Kaudiks nosēcās. Tā nav nekāda mitoloģija! viņš nicinoši atmeta.

- To būtu grūti pat nosaukt par folkloru. Tās ir māņticīgas pļāpas, un es tām netērēju laiku. To nedarītu neviens nopietns pētnieks.

Viņš sāka rosīties pa istabu, aizdarīdams pudeles un novietodams tās skapīšos, sakārtodams papīru kaudzes un likdams grāmatas atpakaļ plauktos. Ja runājam par nopietniem pētījumiem, man šķiet, tu teici, ka tevi interesējot Laklesu dzimta?

Bridi es neziņā skatījos uz viņu. Pēc visa, kas šajā starplaikā bija noticis, es biju gandrīz paguvis aizmirst sava apmeklējuma naivo, vakar izgudroto ģenealoģijas ieganstu.

- Ja tas jūs neapgrūtina, es aši atbildēju. Kā jau teicu, es par viņiem tikpat kā neko nezinu.

Kaudiks nopietni pamāja ar galvu. Tādā gadījumā tev nekaitētu dažas ziņas par viņu dzimtas vārdu. Viņš mazliet pārbīdīja spirta lam­piņu zem burbuļojoša pārtvaices aparāta, ap kuru stiepās iespaidīgs vara caurulīšu klāsts. Lai ko viņš destilētu, tas noteikti nebija firziķu brendijs.

- Redzi, vārdi un nosaukumi var ļoti daudz pasacīt par to īpašniekiem.

Es nespēju apvaldīt smaidu, tomēr steigšus to apspiedu un uzklāju sejai atbilstošu izteiksmi. Ko jūs sakāt?

Viņš pagriezās un paskatījās uz mani tieši tajā brīdī, kad biju savaldī­jies. -Jā gan! viņš teica. Redzi, vārdu pamatā dažreiz ir citi, senāki vārdi. Jo vārds senāks, jo tas ir tuvāks patiesībai. Lackless šai dzimtai ir samērā jauns vārds; tam nav daudz vairāk par sešsimt gadiem.

Šoreiz man nevajadzēja tēlot izbrīnu. Un sešsimt gadu nozīmē, ka vārds ir jauns?

- Laklesu dzimta ir sena. Kaudiks mitējās staigāt pa istabu un iekār­tojās apbružātā atpūtas krēslā. Daudz senāka par Alveronu dzimtu. Pirms tūkstoš gadiem Laklesu dzimta bija vismaz tikpat varena kā Alve­ronu dzimta. Daļa no zemēm, kuras šodien sauc par Vintasu un Modegu, kā arī plaša Mazo Karaļvalstu teritorija, kādreiz piederēja Laklesiem.

- Un kāds agrāk bija viņu dzimtas vārds? es jautāju.

Kaudiks paņēma biezu grāmatu un nepacietīgi sāka šķirstīt lappu­ses. Te tas ir! Dzimtas vārds bija Loeclos vai Loklos, vai Loeloes. Visi šie vārdi nozīmē vienu un to pašu: Lockless. Tajos laikos pareizrakstība bija ļoti svarīga.

- Kuri laiki tie bija? es jautāju.

Viņš vēlreiz ieskatījās grāmatā. Tas bija aptuveni pirms deviņsimt gadiem, bet es esmu lasījis citas dzimtu vēstures, kurās Loeclos dzimta ir pieminēta jau tūkstoš gadu pirms Aturas krišanas.

Mani gluži samulsināja doma, ka dzimta var būt senāka par impē­rijām. Tātad Loklesu dzimta kļuva par Laklesu dzimtu? Kāda iemesla dēļ dzimta varēja mainīt savu vārdu?

- Daži vēsturnieki atdotu savu labo roku, lai varētu uz to atbildēt,

- Kaudiks teica. Vispārpieņemtā teorija ir tāda, ka viņu vidū radās kāda nesaprašanās, kas sašķēla dzimtu. Katrs atšķēlies zars pieņēma pats savu vārdu. Aturā viņi kļuva par Lack-key dzimtu. Šo cilvēku bija daudz, taču viņi piedzīvoja grūtus laikus. Redzi, no turienes ir radies vārds lackey “pakalpīgs sulainis”. Trūkumā nonākušajiem augstma­ņiem nācās klanīties un izdabāt citiem, lai savilktu galus kopā.

Dienvidos viņi pieņēma Laclith vārdu, un šis dzimtas zars lēnām izgaisa aizmirstībā. Tas pats notika ar Kaepcaen dzimtas zaru Modegā. Vislielākā dzimtas daļa palika šeit, Vintasā, tikai Vintasa tolaik neek­sistēja. Kaudiks aizvēra grāmatu un pasniedza to man. Vari to aiz­ņemties, ja vēlies!

- Paldies! Es paņēmu grāmatu. Jūs esat ļoti laipns.

Tālumā atskanēja zvanu torņa dimdoņa. Es mēdzu pārlieku izplūst, Kaudiks sacīja. Iztērēju visu mums paredzēto laiku, bet neko derīgu tev nepastāstīju.

- Vēsture pati par sevi nozīmē daudz, es pieklājīgi teicu.

- Varbūt tevi tomēr interesē daži stāsti par citām dzimtām? viņš jautāja, pieiedams pie darba galda. Es nesen pavadīju ziemu kopā ar Džekisu dzimtu. Barons ir atraitnis. Ļoti bagāts un diezgan ekscentrisks vīrs. Kaudiks paskatījās uz mani, jautājoši savilcis uzacis, un skatiens ieplestajās acīs ļāva noprast, ka šajā stāstā slēpjas kaut kas skandalozs. -Ja es būtu drošs, ka mans vārds nekur netiks minēts, varētu atcerēties dažas ļoti interesantas ziņas.

Vilinājums izkrist no lomas bija liels, tomēr es papurināju galvu.

- Varbūt pēc tam, kad būšu ticis galā ar Laklesu nodaļu, atbildēju ar svarīgu pašapziņu, kā mēdz izturēties cilvēks, kurš nodevies gluži nelietderīgam pasākumam. Mani pētījumi ir diezgan sīki un sazaroti. Negribētos, lai man sajūk domu pavedieni.

Kaudiks mazliet sarauca pieri, tad paraustīja plecus, atrotīja piedurk­nes un sāka gatavot maeram paredzētās zāles.

Ari šoreiz es uzmanīgi vēroju viņa darbošanos. Šī nebija alķīmija. To es zināju, jo vairākkārt biju vērojis Simmona darbu. Šī pat īsti nebija ķīmija. Tāda zāļu maisīšana drīzāk atgādināja rīkošanos pēc receptes. Bet kādas bija sastāvdaļas?

Raudzījos, kā viņš pēc kārtas izpilda katru darbību. Kaltētā lapa droši vien bija bitene. Šķidrums aizkorķētajā pudelē noteikti bija murats vai slāpekļskābe, katrā ziņā kaut kāda veida skābe. Burbuļodama un garo­dama svina traukā, tā izšķīdināja nelielu daudzumu svina, varbūt tikai ceturtdaļu skrupula. Baltais pulveris droši vien bija ofals.

Kaudiks piemeta šķipsniņu pēdējās sastāvdaļas. Nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Tā atgādināja sāli, bet lielākā daļa vielu ārēji ir līdzīgas šālim.

Rīkodamies ar zālēm, Kaudiks dīki pārstāstīja dažas galma tenkas. DeFerra vecākais dēls esot salauzis kāju, lēkdams ārā pa priekanama logu. Lēdijas Hesuā pēdējais mīļākais esot illietis, kurš neprotot ne vārda aturiešu valodā. Klīstot baumas, ka ziemeļu pusē Karaļa lielceļu esot apsēduši laupītāji, taču par bandītiem cilvēki runājot vienmēr, tāpēc tas neesot nekas jauns.

Tenkas man ir pilnīgi vienaldzīgas, bet es protu notēlot interesi, ja vajadzīgs. Visu šo laiku es uzmanīgi vēroju Kaudiku, gaidīdams kādu sīku, nodevīgu izpausmi. Tā varēja būt tikko jaušama nervozitāte, kāda sviedru lāsīte, acumirklīga sastomīšanās. Tomēr nekā tāda nebija. Ne mazākais sīkums neliecināja, ka viņš gatavo maeram indi. Kaudiks iztu­rējās pilnīgi brīvi un nepiespiesti.

Vai varētu būt, ka viņš indi dod maeram nejaušības dēļ? Tas šķita neiespējami. Ikviens arkanists, kurš nopelnījis gilderu, pietiekami labi zina ķīmiju, lai…

Tad man kaut kas iešāvās prātā. Varbūt Kaudiks nemaz nav arkanists? Varbūt viņš ir tikai tumšā amata tērpā ģērbies cilvēks, kurš neprot atšķirt aligatoru no krokodila? Varbūt viņš ir gudrs viltvārdis, kurš dod maeram indi tīrās nezināšanas dēļ?

Varbūt viņa pārtvaices aparātā patiešām ir firziķu brendijs.

Kaudiks iespieda aizbāzni dzintarkrāsas pudelītes kaklā un iedeva to man. Te būs! viņš teica. Tikai noteikti nes to viņam tūlīt! Zāles vislabāk ir dzert, kamēr tās vēl siltas.

Zāļu temperatūrai nav pilnīgi nekādas nozīmes. To zina jebkurš aptiekars.

Es paņēmu pudelīti un pastiepu pirkstu pret viņa krūtīm, it kā būtu pamanījis tur kaut ko jaunu. Oho, vai tas ir amulets?

Pirmajā brīdī Kaudiks mazliet samulsa, bet tad satvēra ādas auklu un izvilka no tērpa apakšas kaklā pakārto priekšmetu. Savā ziņā jā, viņš atbildēja ar iecietīgu smaidu. Pārlaižot virspusēju skatienu svina gabalam, redzēju, ka tas ir ļoti līdzīgs Arkanuma gilderam.

- Vai tas pasargā no Jauniem gariem? es klusinātā balsī jautāju.

- Protams! viņš vīzdegunīgi atmeta. No visa kā.

Es nervozi noriju siekalas. Vai drīkstu to aptaustīt?

Kaudiks paraustīja plecus un, pieliecies tuvāk, pastiepa to uz manu pusi.

Es bikli satvēru to starp īkšķi un rādītājpirkstu, tad atlēcu soli atpakaj. Tas man iekoda! spalgi iesaucos, purinādams roku un ielikdams balsī sašutumu un bažas.

Redzēju, kā viņš apvalda smaidu. Ā, tad man laikam tas jāpabaro. Kaudiks ieslidināja svina gabaliņu atpakaļ zem tumšā tērpa. Bet tagad ej! Ar rokas kustību viņš raidīja mani projām.

Devos atpakaļ uz maera istabām, masēdams sastingušos pirkstus, lai atjaunotu tajos jutīgumu. Tas nepārprotami bija īsts Arkanuma gilders. Kaudiks bija īsts arkanists. Viņš ļoti labi zināja, ko dara.

* * *

Atgriezos maera istabās un piecas minūtes piespiesti čaloju šo un to, liedams trillīšu dzirdināmajos traukos jaunatnesto, joprojām silto zāļu šķidrumu. Putni lidinājās, možas enerģijas pilni, zuzēja un smalki čiepstēja.

Tikmēr maers izdzēra krūzi tējas, klusi vērodams mani no savas guļ­vietas. Pabeidzis darboties ap putniem, es atvadījos un devos projām, cik drīz vien pieklājība ļāva.

Kaut gan mēs bijām sarunājušies tikai par nenozīmīgiem sīkumiem, piemēram, par laiku, es maera sejā biju izlasījis viņa domas tikpat skaidri kā grāmatā. Viņš mani uzmanīja. Viņš apsvēra dažādas iespējas. Viņš man neuzticējās.