Vieda vīra bailes

DIVDESMITĀ NODAĻA . Mainīgais vējš

NĀKAMAJĀ VAKARĀ mana uzturēšanās vieta bija “Zelta Ponijs” pēc daudzu apkārtējo sprieduma, pati greznākā viesnīca upes Universitātes pusē. Šī vieta lepojās ar izsmalcinātām virtuvēm, krāšņiem staļļiem un lietpratīgiem, pakalpīgiem sulaiņiem. Tas bija augsta līmeņa uzņēmums, ko izmantot varēja atļauties tikai visbagātākie studenti.

Protams, es nebiju apmeties pašā viesnīcā. Tupēju uz jumta, slēp­damies ēnā un cenzdamies pēc iespējas nedomāt par to apstākli, ka mans iecerētais plāns ir tālu ārpus “Nepiedienīgas uzvedības” robežām. Ja ļaušu sevi pieķert iezogamies Ambroza istabās, mani neapšaubāmi izslēgs no Universitātes.

Bija skaidra un ļoti vējaina rudens nakts. Vējš nozīmēja gan priekš­rocību, gan risku: lapu šalkoņa varētu apslāpēt manis radītos sīkos trokšņus, tomēr es baidījos, ka uzmanību var piesaistīt mana apmetņa plandošās malas.

Mūsu plāns bija vienkāršs. Biju pabāzis zem Ambroza durvīm aizlī­mētu vēstuli. Tā bija bez paraksta, tikai koķets aicinājums uz satikšanos Imrē. To bija rakstījis Vilems, jo mēs ar Simmonu nospriedām, ka viņam ir vissievišķīgākais rokraksts.

Mēģinājums viegli varēja neizdoties, tomēr es domāju, ka Ambrozs šo ēsmu norīs. Man labāk būtu paticis personisks aicinājums no kāda konkrēta cilvēka, taču svarīgi bija iesaistīt šajā pasākumā pēc iespējas mazāk dalībnieku. Es būtu varējis lūgt Dennas palīdzību, taču gribēju sagādāt viņai pārsteigumu, atdodams viņas zaudēto gredzenu.

Vilems un Simmons bija manas modrās acis: Vils sēdēja kopējā ēdam­zālē, un Simmons kavējās šaurajā ieliņā pie viesnīcas aizmugures durvīm. Viņu uzdevums bija dot man ziņu, kad Ambrozs aizies no viesnīcas. Vēl vairāk: viņiem vajadzēja darīt man zināmu, ja viņš atgrieztos, pirms es būtu paguvis pārmeklēt viņa istabas.

Jutu labās puses kabatā spēju kustību tur divas reizes nepārprotami noraustījās paslēptais ozola zariņš. Pēc brīža signāls atkārtojās. Vilems deva man zīmi, ka Ambrozs ir izgājis no viesnīcas.

Kreisās puses kabatā es biju ielicis gabalu no bērza zara. Tādu pašu zariņu turēja rokā Simmons, kas uzmanīja viesnīcas aizmugures durvis.

Šis bija vienkāršs un iedarbīgs signalizācijas paņēmiens cilvēkiem, kuri pietiekami pārzināja simpātijas prasmes.

Rāpos lejā pa jumta slīpumu, uzmanīgi likdams kājas uz masīvajiem māla dakstiņiem. No zēna gadu pieredzes Tarbeanā es zināju, ka tie var viegli ieplaisāt, izkustēties no vietas un laupīt pēdai pamatu.

Nokļuvu līdz jumta malai, kas atradās piecpadsmit pēdas virs zemes. Tas nebija reibinošs augstums, tomēr ar to pietiktu, lai kritienā lauztu kāju vai pat kaklu. Zem garās otrā stāva logu rindas stiepās šaura jumta josla. Rindā bija desmit logu, un vidējie četri bija Ambroza istabas logi.

Pāris reižu izstaipījis pirkstus, lai atslābinātu sasprindzinājumu, es sāku virzīties pa šauro jumta joslu.

Šādos gadījumos pats galvenais ir koncentrēt visu uzmanību uz da­rāmo. Neskatīties zemē. Neskatīties pār plecu. Neievērot apkārtējo pasauli un cerēt, ka tā atbildēs ar to pašu. Tieši šī iemesla dēļ biju aplicis apmetni. Nejaušs nakts vērotājs varētu pamanīt tikai tumšu plankumu, bet valkātāju pazīt nebūtu iespējams. Vismaz tā man gribējās cerēt.

Pirmais logs bija tumšs, un otrajam bija aizvilkti aizkari. Taču aiz trešā spīdēja blāva gaisma. Es vilcinājos. Ja cilvēkam ir tik gaiša āda kā manējā, viņam nepavisam nav ieteicams nakts laikā ieskatīties logā. Gaišā seja uz tumsas fona izceļas gluži kā pilns mēness. Nolēmu neris­kēt, bet pārmeklēju apmetņa kabatas, līdz atradu “Frakcijā” paņemtu skārda gabalu, ko biju pārveidojis par primitīvu spoguli. Ar tā palīdzību es palūkojos aiz stūra un ieskatījos pa logu.

Istabu apgaismoja dažas blāvas lampas, un es tajā redzēju milzīgu gultu ar baldahīnu tik lielu kā mana istabiņa Ankera viesnīcā. Gulta bija aizņemta. Pat ļoti aktīvi aizņemta. Turklāt tajā rēgojās vairāk kailu roku un kāju, nekā varētu piederēt diviem cilvēkiem. Diemžēl mans skārda gabals bija mazs, un es nespēju pārredzēt visu kopskatu, citādi būtu varējis iemācīties šo to interesantu.

Brīdi prātoju, vai vajadzētu iet atpakaļ un tuvoties Ambroza logiem no otras puses, bet pēkšņi sacēlās stiprs vējš, aizveldams pār bruģak­meņiem lapu mākoni un draudēdams noraut mani no šaurā pamata zem kājām. Ar drebošu sirdi nolēmu riskēt un iet garām apgaismotajam logam. Spriedu, ka istabas iemītniekiem ir interesantākas nodarbes par lūkošanos zvaigznēs.

Uzvilku virs galvas kapuci un satvēru zobos apmetņa malas, tādējādi paslēpdams seju, bet atstādams brīvas rokas. Šādi ietinies, soli pa solim virzījos garām logam, uzmanīgi klausīdamies, vai kaut kas neliecina, ka esmu pamanīts. No istabas atskanēja vairāki pārsteiguma saucieni, tomēr šķita, ka tiem nav sakara ar mani.

Pirmais Ambroza logs bija izsmalcināta vitrāža. Skaista, bet nepie­mērota atvēršanai. Nākamais bija tieši tāds, kādu man vajadzēja: plats divviru logs. Izvilku no apmetņa kabatas tievu vara stieples gabalu, lai atāķētu vienkāršo aizdari, kas turēja logu ciet.

Kad logs nepadevās, es sapratu, ka Ambrozs ir nodrošinājies ar pa­pildu aizbīdni. Tas man nozīmēja vairākas garas minūtes piņķerīga darba, jo strādāt vajadzēja ar vienu roku un pilnīgā tumsā. Par laimi, vismaz šajā brīdī vējš bija pierimis.

Taču, kad biju ticis galā ar otro aizbīdni, logs joprojām nekustējās. Lādēdams Ambroza slimīgo piesardzību, es meklēju trešo atslēgu, un pagāja desmit minūtes, iekams es aptvēru, ka logs ir vienkārši, iespriedies.

Vairākas reizes paraustīju rāmi, un tas nebija tik vienkārši kā varētu likties. Kā varat nojaust, logu ārpusē nebija rokturu. Beidzot es pārlieku iekarsu un parāvu pārāk stipri. Logs atsprāga vajā, atgrūzdams mani atpakaļ. Balansēju uz pašas jumta malas, cenzdamies atgūt līdzsvaru un pretodamies tieksmei atkāpties atpakaļ, jo zināju, ka aiz manis ir tikai piecpadsmit pēdas augsts tukšums.

Vai jūs pazīstat sajūtu, kad esat atgāzuši krēslu pārāk tālu atpakaļ un sākat atmuguriski krist? Es jutu kaut ko līdzīgu, vienlaikus lamādams sevi un mocīdamies nāves bailēs. Vicināju rokas, zinot, ka tas nepalīdzēs, un manu prātu apdullināja spējš panikas vilnis.

Mani izglāba vējš. Kamēr es grīļojos uz jumta malas, sacēlās spēcīga brāzma, pagrūzdama mani tieši tik daudz, lai es atgūtu līdzsvaru. Ar vienu izstiepto roku es ieķēros atvērtā loga rāmī un izmisīgi ierāpos istabā, vairs nedomādams par to, cik skaļi vai klusi to daru.

Iekļuvis iekšā, es noslīgu uz grīdas un brīdi smagi elsoju. Kad mani sirdspuksti beidzot sāka kaut cik pierimt, vējš aizcirta logu man virs galvas, un es vēlreiz iztrūkos.

Izvilku savu simpātijas lampu, ieslēdzu visblāvāko apgaismojumu un pārlaidu šauro gaismas apli istabai. Kilvinam bija pilnīga taisnība, kad viņš to nosauca par zagļu lampu. Šādiem gājieniem tā bija izcili piemērota.

Līdz Imrei un atpakaļ bija vairākas jūdzes, un es cerēju, ka ziņkārība liks Ambrozam vismaz pusstundu gaidīt iedomāto slepeno pielūdzēju. Lai ikdienišķos apstākļos atrastu tik sīku lietiņu kā gredzens, vajadzētu veselu dienu. Taču es paļāvos, ka Ambrozs nebūs iedomājies to nogla­bāt. Pēc viņa domām, tā nebija zagta manta. Viņš to varētu uzskatīt par nenozīmīgu krāmu vai par trofeju.

Sāku mērķtiecīgi pārmeklēt Ambroza istabas. Uz kumodes un naktsskapīša gredzena nebija. Neatradu to arī rakstāmgalda atvilktnēs un uz dārglietu paplātes viņa ģērbistabā. Iedomājieties, Ambrozam nebija pat slēdzamas dārglietu lādes, tikai paplāte ar daždažādām nevērīgi nomestām piespraudēm, gredzeniem un ķēdītēm.

Es atstāju visu turpat, kur tas bija, kaut gan, patiesību sakot, man radās vēlme aptīrīt šo nelieti pliku. Ar nedaudzām dārglietām man būtu pieticis vesela gada mācību maksai. Taču tas nesaderējās ar manu plānu, un mans plāns bija iekļūt istabā, atrast gredzenu un pazust. Kamēr es neatstāju nekādas liecības par savu klātbūtni, Ambrozs visdrīzāk droši vien nodomātu, ka gredzenu ir pazaudējis, ja vispār pamanītu, ka tā vairs nav. Mana iecere bija ideāls noziegums bez aizdomām, bez izmeklēšanas un bez sekām.

Turklāt tik mazā pilsētiņā kā Imre būtu ļoti grūti tikt vaļā no zagtām dārglietām. Un ļoti viegli būtu noskaidrot, ka taciņa ved pie manis.

Vēl varu piebilst, ka nekad neesmu bijis krietnuma priesteris, un Ambroza istabās netrūka citu izdevību. Tāpēc es izdabāju savām iegri­bām. Pārmeklēdams viņa kabatas, es mazliet atārdīju dažas vīles, parū­pēdamies, lai nākamreiz, kad viņš sēdīsies uz krēsla vai zirga mugurā, bikšu aizmugure eleganti pārplīstu pušu. Atvilku vaļīgāk istabas skur­steņa aizbīdni, lai tas drīz nokristu pavisam un ielaistu istabā dūmus, kamēr viņš pūlēsies pielikt to atpakaļ.

Kamēr centos izdomāt kādu nelietīgu triku ar Ambroza spalvām ro­tāto platmali, man kabatā neganti noraustījās ozola zariņš, un es spēji salēcos. Zariņš noraustījās vēlreiz un pārlūza uz pusēm. Es klusi nola­mājos. Ambrozs bija projām ne vairāk kā divdesmit minūtes. Kas viņam licis tik drīz atgriezties?

Izslēdzu simpātijas lampu un aši iegrūdu to kabatā. Pēc tam ieskrēju blakusistabā, lai pa logu aizbēgtu projām. Protams, kaitinoša bija apziņa, ka vajadzējis tik daudz pūlēties, lai iekļūtu šeit, bet pēc tam tūlīt jāaiziet, tomēr, ja Ambrozs nepamanītu, ka viņa istabās ielauzies nelūgts viesis, es varētu vienkārši atnākt šeit kādā citā vakarā.

Bet logs neparko nevērās vaļā. Pagrūdu stiprāk, domādams, ka kārtējā vēja brāzma iespriedusi to ciešāk.

Tad es pamanīju, ka apkārt loga iekšējai palodzei stiepjas tieva misiņa strēle. Blāvajā gaismā nespēju izlasīt sigaldriju, tomēr pazinu sardzes signālus. Tad es sapratu, kāpēc Ambrozs ir atgriezies. Viņš zināja, ka kāds ir ielauzies viņa istabās. Turklāt vislabākie apsardzes paņēmieni neaprobežojās ar brīdinājumu; tie spēja noslēgt logus un durvis, lai zaglis netiktu ārā.

Metos uz durvīm, izmisīgi meklēdams apmetņa kabatās kaut ko garu un tievu, ar ko atdarīt atslēgu. Neko piemērotu neatradis, es pagrābu rakstāmspalvu no viņa rakstāmgalda, iegrūdu to atslēgas caurumā, tad strauji pagriezu uz sāniem, nolauzdams metāla galviņu, kas palika slē­dzenē. Pēc brīža izdzirdēju čerkstošu, metālisku troksni: Ambrozs mēģi­nāja atslēgt istabas durvis no ārpuses, drudžaini taustīdamies un lādē­damies, ka atslēga neiekļaujas slēdzenē.

Tajā bridi es biju jau atgriezies pie loga un spīdināju savu rokaslampu turp un atpakaļ gar misiņa strēmeli, klusi pie sevis murminādams rūnas. Tas bija diezgan vienkārši. Varēju padarīt aizsardzības strēli nekaitīgu, ieskrāpējot dažas saistītas rūnas, un pēc tam atvērt logu un aizbēgt.

Aizskrēju atpakaļ uz dzīvojamo istabu un paķēru no Ambroza galda papīra nazi, steigā apgāzdams tintnīcu. Nupat grasījos ķerties pie rūnām, kad aptvēru, cik tas būtu muļķīgi. Ambroza istabās varētu ielauzties jebkurš sīks zaglis, taču tādu cilvēku, kuri pietiekami labi zina sigaldriju, lai neitralizētu aizsardzības sistēmu, bija daudz mazāk. Tikpat labi es varētu ieskrāpēt loga rāmi savu vārdu.

Bridi centos sakopot domas, tad atliku papīra nazi atpakaļ vietā un pacēlu apgāzto tintnīcu. Atgriezos pie loga un uzmanīgāk aplūkoju garo misiņa strēmeli. Kaut ko salauzt ir daudz vienkāršāk nekā izprast.

Divtik grūti tas ir tad, ja ārpus durvīm skan apslāpētas lamas, ko pavada klaboņa un žvadzoņa, kādam pūloties dabūt vaļā slēdzeni.

Tad gaitenī pēkšņi iestājās klusums, un tas bija vēl satraucošāk. Kad beidzot man bija izdevies izdibināt aizsardzības joslas sistēmu, izdzirdēju ārpusē vairāku cilvēku soļus. Sašķēlu prātu trijās daļās un, spiezdams vaļā logu, sakopoju visu uzmanību uz Alaru. Lai pārvarētu aizsardzības sistēmas spēku, es vilku siltumu no sava ķermeņa, un kājas un rokas man kļuva aukstas. Kamēr pūlējos nekrist panikā, izdzirdēju dobju būkšķi, triecienu pret istabas durvīm.

Logs atsprāga vaļā, un es atmuguriski izrāpos pāri palodzei uz jumta. Tajā pašā brīdī dzirdēju vēl vienu triecienu pa durvīm, un atskanēja lūstoša koka troksnis. Es būtu vēl paguvis nokļūt drošībā, taču zem manas kājas nokrakstēja māla dakstiņš. Slīdēdams ieķēros ar abām rokām palodzē un mēģināju atgūt līdzsvaru.

Tad nākamā vēja brāzma sagrāba atvērto logu un meta to pret manu galvu. Es aizsargādamies pacēlu roku, un logs trāpīja man pa elkoni. Viena no mazajām rūtīm sašķīda druskās. Grūdiens pasvieda mani sānis, un es zaudēju ari labās kājas atbalstu.

Tā kā visas iespējas šķita izsmeltas, es spriedu, ka atliek vienīgi krist lejā no jumta.

Tīrā instinkta vadīts, izmisīgi taustījos apkārt ar rokām. Izkustināju no vietas vēl vairākus dakstiņus, tad ieķēros jumta malā. Tvēriens nebija stingrs, taču tas palēnināja kritienu, un es apsviedos otrādi, tāpēc neno­kritu ne uz galvas, ne uz muguras. Kritu ar seju uz leju kā kaķis.

Tikai atšķirība ir tāda, ka kaķim visas četras kājas ir vienādā garumā. Es nokritu uz plaukstām un ceļgaliem. Plaukstas tikai iesmeldzās, bet ceļgali, atsizdamies pret bruģakmeņiem, iesāpējās tik asi kā, šķiet, vēl nekad. Sāpes bija apdullinošas, un es iegaudojos kā suns, kas saņēmis kājas spērienu.

Nākamajā mirklī pār mani nobira smagu, sarkanu dakstiņu krusa. Lielākā daļa sašķīda pret bruģi, bet viens trāpīja man pa pakausi un cits atsitās pret elkoni, padarīdams nejutīgu visu apakšdelmu.

Es ne mirkli neatļāvos par to domāt. Salauzta roka sadzīs, bet izslēg­šana no Universitātes ietekmēs visu manu mūžu. Pārmetu apmetņa ka­puci pāri galvai un piespiedu sevi piecelties kājās. Ar vienu roku turē­dams kapuci, aizstreipuļoju dažus soļus un patvēros zem “Zelta Ponija” dzegas, kur mani no augšstāva loga nevarēja ieraudzīt.

Tad metos skriet un skrēju, skrēju, skrēju…

* * *

Beidzot piesardzīgi un grīļīgi uzrāpos uz jumta un pa logu ielīdu savā istabā. Tas bija lēni un grūti, taču man nebija izvēles. Es nevarēju iet garām visiem kroga zāles apmeklētājiem izspūris, klibodams un izska­tīdamies tāds, it kā būtu nokritis no jumta.

Kad biju atguvis elpu un kādu laiku lādējis sevi par vairākām satrie­coši idiotiskām kļūdām, apskatīju savus ievainojumus. Atvieglots pārlie­cinājos, ka neesmu lauzis kājas, bet zem abiem ceļgaliem pletās plašumā koši zilumi. Krītošais dakstiņš bija atstājis pakausī punu, tomēr vaļēja ievainojuma nebija. Un, kaut gan elkonī pulsēja trula sāpe, plauksta vairs nebija nejutīga.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Es brīdi sastingu, tad izvilku no kabatas bērza zariņu, aši nomurmināju sasaisti un paraustīju to uz priekšu un atpakaļ.

Dzirdēju gaitenī iztrūcinātu saucienu un pēc tam Vilema klusos smieklus. Te nav nekā jocīga! atskanēja Simmona balss. Laid mūs iekšā!

Ielaidu viņus istabā. Simmons apsēdās uz gultas malas, un Vilems atkrita krēslā pie rakstāmgalda. Es aizvēru durvis un apsēdos otrā gultas galā. Arī tad, kad visi bijām apsēdušies, mazā istabiņa šķita pārpildīta.

Brīdi nopietni raudzījāmies cits citā, un tad Simmons teica: Cik saprotu, Ambrozs šovakar savās istabās iztraucēja zagli. Bet nenoķēra, jo tas izlēca pa logu.

Es īsi, neskanīgi iesmējos. Tā nevarētu teikt. Biju jau gandrīz ārā, kad vējš aizcirta logu, un es dabūju belzienu ar rāmi. Tas mani nolidi­nāja no jumta.

Vilems atviegloti nopūtās. Es baidījos, ka esmu saputrojis sasaisti.

Es papurināju galvu. Brīdinājumus es saņēmu laikā. Vienkārši pats nebiju pietiekami uzmanīgs.

- Kāpēc viņš tik agri atgriezās? Simmons jautāja, paskatīdamies uz Vilemu. Vai tu kaut ko dzirdēji, kad viņš iegāja zālē?

- Varbūt viņam ienāca prātā, ka mans rokraksts nav pietiekami sie­višķīgs, Vilems teica.

- Viņa logiem bija pierlkoti sargi, es paskaidroju. Droši vien sasaistīti ar gredzenu vai citu lietu, ko viņš nēsā līdzi. Acīmredzot tie deva zīmi, līdzko es atmūķēju logu.

- Vai tu to atradi? Vilems jautāja.

Es papurināju galvu.

Simmons pastiepās, lai tuvāk apskatītu manu roku. Kas tev tur ir?

Ari es paskatījos turp, bet neko īpašu neredzēju. Tad paraustīju kreklu un pamanīju, ka tas ir pielipis pie rokas. Pētīdams nopietnākās brūces, es to nebiju pamanījis.

Nedrošām kustībām novilku kreklu pāri galvai. Piedurkne elkoņa vietā bija saplēsta un notriepta ar asinīm. Es nolamājos pie sevis. Man bija tikai četri krekli, un šis tagad bija pagalam.

Mēģināju apskatīt ievainojumu, bet ātri aptvēru, ka redzēt sava elkoņa aizmuguri pie labākās gribas nav iespējams. Ļāvu to apskatīt Simmonam.

- Nav nekā briesmīga, viņš teica, turēdams pirkstus pāris collu atpletumā. Ada ir pārcirsta tikai vienā vietā, un asiņu nav daudz. Pārējais ir tikai noskrambāts. Izskatās, ka tu esi atsities pret kaut ko cietu.

- Man trāpīja krītošs jumta dakstiņš, es paskaidroju.

- Tev veicas, Vilems norūca. Kurš vēl būtu mācējis nokrist no jumta un tikt cauri ar dažām skrambām?

- Man uz ceļgaliem ir zilumi ābola lielumā, es teicu. Veicies man būs tad, ja rīt spēšu pastaigāt. Tomēr ar prātu es apzinājos, ka viņam ir taisnība. Dakstiņš, kurš trāpīja man pa elkoni, viegli būtu varējis pār­lauzt man roku. Sadragātu dakstiņu malas dažreiz ir asas kā naži, un, ja tas būtu kritis citādi, mana roka varēja būt pārcirsta līdz kaulam. Es ienīstu māla dakstiņus.

- Nu, varēja būt ļaunāk, Simmons moži noteica, celdamies kājās.

- Iesim uz “Mediķu”, lai tevi salāpa.

- Kraem nē! iesaucās Vilems. Un “Mediķu" viņš nedrīkst iet! Tur jautās, kas noticis un vai vēl kāds nav ievainots.

Simmons atkal apsēdās. Protams! viņš izmeta, šķietami pikts pats uz sevi. Es taču to zināju. Viņš vēlreiz pārlaida man vērīgu skatienu.

- Tev vismaz nav tādu ievainojumu, ko citi varētu redzēt.

Es paskatījos uz Vilemu. Tev laikam ir grūti skatīties uz asinīm?

Vilema sejā parādījās tāds kā aizvainojums. Es neteiktu vis… Viņa skatiens pārslīdēja manam elkonim un seja mazliet nobālēja par spīti keldieša tumšajai ādai. Viņa lūpas savilkās tievā svītrā. Jā.

- Godīgi teikts. Es sāku plēst sabojātu kreklu strēmelēs. Apsveicu, Sim! Tu esi iecelts par kaujas lauka ārstu. Atvēru atvilktni un izņēmu āķveida adatu un ketgutu, jodu un mazu trauciņu ar zoss taukiem.

Simmons platām acīm paskatījās uz adatu, pēc tam uz mani.

Es viņam draudzīgi uzsmaidīju. Tas ir vienkārši. Es tev visu izstās­tīšu.

* * *

Es sēdēju uz grīdas, pacēlis roku virs galvas, kamēr Simmons nomaz­gāja, sašuva un pārsēja manu elkoni. Pārsteigts secināju, ka viņš nebūt nav tik pārjūtīgs, kā biju iedomājies. Ar rokām viņš darbojās saudzīgāk un pārliecinošāk nekā daudzi “Medikas” studenti, kuri daudz reižu bija veikuši šādas procedūras.

- Tātad mēs trijatā visu nakti spēlējām “elpu”? Vilems jautāja, uzkrītoši vairīdamies skatīties uz manu pusi.

- Izklausās labi, Simmons piekrita. Vai varam sacīt, ka es uzvarēju?

- Nē, es atbildēju. “Ponija” apmeklētāji noteikti redzēja Viļu. Sāciet tikai melot, un mani pavisam noteikti pieķers.

- Ā! Simmons saprata. Ko tad lai mēs sakām?

- Patiesību. Es norādīju uz Vilemu. Tu trača laikā sēdēji “Ponijā” un pēc tam atnāci pie manis pastāstīt, kas noticis. Es pamāju uz mazo galdiņu, uz kura nekārtīgā kaudzē gulēja zobrati, atsperes un skrūves.

- Es tev parādīju kādu atrastu harmonijas pulksteni, un jūs abi man skaidrojāt, kā to salabot.

Simmons izskatījās vīlies. Nav necik aizraujoši, viņš novilka.

- Vienkārši meli ir vislabākie, es teicu, celdamies kājās. Vēlreiz paldies jums abiem! Ja jūs nebūtu uzmanījuši apkārtni, viss varēja beig­ties ļoti bēdīgi.

Simmons piecēlās un atvēra durvis. Piecēlās ari Vilems, taču viņš palika stāvam un negrasījās iet ārā. Es kādu vakaru dzirdēju dīvainas runas, viņš teica.

- Kaut kas interesants? es jautāju.

Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu. Ļoti interesants. Atceros, tu teici, ka esot beidzis kaitināt kādu augstas aristokrātu dzimtas pārstāvi. Biju izbrīnījies, ka tu beidzot esi nolēmis likt aizmigušu suni mierā.

- Muļķības, Vil! sacīja Simmons. Ambrozs nav aizmidzis. Viņš ir suns ar putainu purnu un pelnījis, lai viņu pārmāca.

- Man viņš drīzāk atgādina saniknotu lāci, Vilems teica. Tādu, ko tu katrā ziņā gribi bakstīt ar degošu nūju.

- Kā tu tā vari teikt? Simmons dedzīgi iesaucās. Vai viņš savā divu gadu skriva darbā ir saucis tevi citādi kā par zemes tārpu? Un vai esi aizmirsis, kā viņš slepeni sajauca manus sāļus un gandrīz padarīja mani aklu? Un Kvouts vēl nez cik ilgi cīnīsies ar to plūmju draņķi…

Vilems pacēla roku un ar galvas mājienu lika saprast, ka pieņem Simmona iebildumu. Es zinu, ka tā ir taisnība, un tikai tāpēc ļauju sevi ieraut šajās jūsu nejēdzībās. Gribēju tikai atgādināt. Viņš paska­tījās uz mani. Tu, jādomā, saproti, ka esi pamatīgi nopūlējies savas Dennas labā, vai ne?