Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . parādi

TĀ KĀ man tagad bija daudz brīva laika, ap dimestra vidu es noīrēju divu zirgu pajūgu un iegribas uzplūdā aiztraucos uz Tarbeanu.

Ceļā uz turieni pagāja visa Sagrābšanas diena, un lielāko Ugunskura dienas daļu es pavadīju, apstaigādams vecās vietas un maksādams vecus parādus: apciemoju kurpnieku, kurš bija labsirdīgi izturējies pret baskājainu puiku, viesnīcnieku, kurš bija ļāvis man dažas naktis pārgulēt pie viņa pavarda, drēbnieku, pret kuru biju agresīvi izturējies.

Dažas Piekrastes vietas bija apbrīnojami pazīstamas, citas turpretī bija pārvērtušās līdz nepazīšanai. Tas mani īpaši nepārsteidza. Tik rosīga pilsēta kā Tarbeana mēdz nepārtraukti mainīties. Pārsteigumu sagādāja kas cits: dīvainā nostalģija, ko es jutu pret šo vietu, kaut gan tā pret mani bija izturējusies ļoti cietsirdīgi.

Kopš manas aizceļošanas no Tarbeanas bija pagājuši divi gadi. Pēc daudzajiem šī starplaika notikumiem tā šķita vesela mūžība.

Lietus nebija lijis dienas desmit, un pilsēta bija izžuvusi kā sausa lapa. Ielās kūpēja simttūkstoš kāju sacelti putekļu mākoņi. Putekļi nosēdās man uz drēbēm, ķērās matos un koda acīs. Centos nedomāt par to, ka tie ir galvenokārt pulverī pārvērtušies zirgu mēsli ar beigtu zivju, ogļu drumslu un urīna piejaukumu, kopā veidojot aromātisku buķeti.

Ja elpoju caur degunu, bija jāpacieš nepatīkamā smaka. Bet, ja elpoju caur muti, jutu garšu, turklāt putekļi iekļuva plaušās un lika man kle­pot. Neko tik nepatīkamu no agrākajiem gadiem es neatcerējos. Vai šeit vienmēr bija tik netīrs? Vai vienmēr gaisā bija tik pretīga smaka?

Pēc pusstundas meklējumiem es beidzot atradu vecās mājas krās­matas, zem kurām pletās pagrabs. Nokāpu lejā pa kāpnēm un pa garo gaiteni aizgāju līdz drēgnajai telpai. Trapiss joprojām bija turpat. Tapat kā tolaik viņš staigāja kailām kājām un skrandainā ietērpā un vēsajā pustumsā zem pilsētas ielām aprūpēja pamestos dzīves pabērnus.

Viņš mani pazina. Nevis tā, kā palaikam mani pazina citi, nevis kā topošu stāstu varoni. Nekam tādam Trapisam neatlika laika. Viņš mani atcerējās kā netīro, izsalkušo puiku, kas kādā ziemas vakarā, cīnīdamies ar drudzi un raudādams, bija nokritis pa viņa kāpnēm. Kā varat iedo­māties, tāpēc viņš man kļuva vēl jo mīļāks.

Iedevu viņam tik daudz naudas, cik viņš bija ar mieru pieņemt: piecus talantus. Centos iedot vēl, taču Trapiss atteicās. Ja viņš izdošot pārāk daudz naudas, viņš paskaidroja, tad piesaistīšot nevēlamu uzmanību. Viņam un bērniem drošāk esot tad, ja viņus neviens neievērojot.

Apliecināju cieņu Trapisa attapībai un pārējo dienas daļu pavadīju, palīdzēdams viņam dažādos darbos. Sūknēju ūdeni un pienesu maizi. Ātri apskatīju bērnus, tad aizgāju uz aptieku un atnesu dažas lietas, kas viņiem varētu palīdzēt.

Visbeidzot apskatīju Trapisu pašu, cik nu viņš man to ļāva. Ierīvēju viņa sāpīgās, pietūkušās pēdas ar kamparu un māteslapu un uzdāvināju viņam cieši piegulošas zeķes un izturīgas kurpes, lai viņam vairs neva­jadzētu staigāt pa miklo pagrabu basām kājām.

Kad pēcpusdiena pārtapa vakarā, pagrabā cits pēc cita sāka ierasties noskranduši bērni. Daži gribēja ēst, citi bija ievainoti vai arī meklēja drošu vietu, kur pārgulēt. Visi nopētīja mani ar aizdomu pilniem ska­tieniem. Mans apģērbs bija jauns un tīrs. Es šeit nebiju piederīgs. Es nebiju savējais.

Uzkavēdamies ilgāk, es izraisītu sarežģījumus. Labākajā gadījumā mana klātbūtne liktu izsalkušajiem bērniem justies tik neomulīgi, ka viņi vairītos palikt pie Trapisa pa nakti. Tāpēc es atvadījos un devos projām. Dažreiz tas ir vienīgais, ko iespējams citu labā darīt.

* * *

Tā kā līdz krodziņu rosīgākajam laikam vēl bija atlikušas vairākas stundas, es nopirku krēmkrāsas papīra lapu un pieskaņotu bieza per­gamenta aploksni. Tie bija augstas kvalitātes rakstāmpiederumi, daudz glītāki par tiem, kādus biju lietojis agrāk.

Tad uzmeklēju klusu kafejnīcu, kur pasūtīju tasi šokolādes un glāzi ūdens. Noliku papīru uz galda un izvilku no ēnsega kabatas rakstām­spalvu un tinti. Pēc tam smalkā, slīpā rokrakstā uzrakstīju šādas rindas:

“Ambroz!

Bērns ir Tavs. Tu zini, ka tā ir patiesība, un to zinu arī es.

Baidos, ka mana ģimene atteiksies no manis. Ja Tu nerīkosies kā džentlmenis un nepildīsi savu pienākumu, es iešu pie Tava tēva un visu viņam izstāstīšu.

Nemēģini pārbaudīt manu pacietību. Lēmums ir pieņemts.”

Atstāju vēstuli bez paraksta, uzvilku tikai vienu lielo burtu, kas varēja būt dekoratīvs “R” vai neveikls “B”.

Tad iemērcu pirkstu ūdens glāzē un ļāvu vairākiem pilieniem nokrist uz papīra lapas. Kad papīrs ap tiem bija mazliet piebriedis un izsmērējis tinti, es tos nosusināju. Izdevās gluži ciešama līdzība ar asaru lāsēm.

Pēdējam pilienam ļāvu uzkrist uz paraksta vienīgā burta, un tas kļuva vēl neskaidrāks. Tagad izskatījās, ka tas varētu būt arī “F” vai “P”, vai “E”. Varbūt pat “K”. Patiesībā to varēja noturēt par jebko.

Rūpīgi salocīju papīru un, aizgājis pie vienas no istabas lampām, izkausēju un uzspiedu locījuma vietai prāvu zīmogvaska gabalu. Uz aploksnes uzrakstīju:

“Ambrozam Džekisam Universitāte. (Divas jūdzes no Imres.)

Beleneja Barrena Kopvalstības vidiene.”

Samaksāju par dzērienu un devos uz Lopu Dzinēju laukumu. Pāris ieliņu attālumā no tā novilku savu ēnsegu un iebāzu to ceļamaisā. Tad nosviedu vēstuli uz ielas, uzkāpu tai virsū un, brīdi pavalstījis smiltīs, pacēlu un nopurināju.

Kad biju gandrīz sasniedzis laukumu, ieraudzīju pēdējo, kas man vēl bija vajadzīgs. Ehei! es uzsaucu vecam, ūsainam vīram, kas sēdēja, atspiedies pret ēkas sienu. Došu tev puspeniju, ja tu ļausi man aiz­ņemties savu cepuri!

Večuks noņēma noplukušo galvassegu un paskatījās uz to. Viņa pakau­sis zem tās bija kails un ļoti bāls. Viņš samiedza acis pret pēcpusdienas sauli. Manu cepuri? viņš pārjautāja rupjā, piesmakušā balsī. Par veselu peniju vari ņemt to pavisam, un lai tev labi klājas! Vecais vīrs pasmīnēja un cerīgi pastiepa vāju, drebelīgu roku.

Iedevu viņam peniju. Vai tu varētu uz brīdi paturēt šo te? es jautāju un pasniedzu viņam aploksni, bet pats ar abām rokām uzstūmu galvā veco, bezveidīgo cepini. Tuvējā veikala skatlogā pārliecinājos, ka esmu pabāzis zem tās visas savas sarkanās cirtas.

- Tev piestāv! večuks teica un sulīgi noklepojās. Paņēmu atpakaļ aploksni un apskatīju viņa atstātos netīros pirkstu nospiedumus.

No turienes līdz Lopu Dzinēju laukumam bija tikai pāris soļu. Mazliet sakumpis, piemiegtām acīm sāku klejot cauri pūlim. Pēc maza brīža līdz manām ausīm atplūda atšķirīgais dienvidu Vintasas akcents, un es piegāju pulciņam vīru, kuri cēla vezumā brezenta maisus.

- Hei! es teicu ar tādu pašu akcentu. Vai jūs, zēni, braucat uz Imres pusi?

Viens no uzrunātajiem ievēla maisu ratos un, purinādams rokas, panācās tuvāk. Brauksim cauri, viņš teica. Vai tu meklē vedēju?

Es papurināju galvu un izvilku no ceļamaisa aploksni. Man jānosūta uz turieni vēstule, es teicu. Gribēju vest pats, bet mans kuģis atiet tikai rit. Man to iedeva viens jūrnieks no Gannerijas par ceturtdaļbitu, lai es nogādājot galā. Viņam to par veselu bitu bija iedevusi kāda augstdzimusi dāma. Es pamirkšķināju ar aci. Cik saprotu, viņai bija traki svarīgi, lai tā pēc iespējas drīzāk nokļūtu pie kāda kunga.

- Ceturto daļu bita? vīrietis atjautāja, purinādams galvu. Liecies mierā! Tik daudz par vēstuli neviens nemaksās.

- Nesaki vis! es pacēlu pirkstu. Papriekš paskaties, kam tā domāta. Pacēlu aploksni, lai viņš to varētu apskatīt.

Vīrietis samirkšķināja acis. Džekisam? viņš lēni novilka, un viņa sejā uzplaiksnīja atskārsme. Vai tas būtu barona Džekisa dēls?

Es viszinīgi pamāju ar galvu Vecākais. Bagāts zēns. Tāds samaksās labu naudu par sirdsdāmas vēstuli. Droši vien veselu noblu.

Vīrietis aplūkoja aploksni. Var jau būt, viņš piesardzīgi noteica.

- Bet skaties! Tur rakstīts tikai “Universitāte”, un viss. Es tur esmu bijis, la nav maza vieta.

- Barona Džekisa mantinieks neguļ kaut kādā būdā! es pikti atmetu.

- Paprasi kādam, kur ir vissmalkākā viesnīca, un skaidrs, ka atradīsi viņu tur.

Vīrietis domīgi pamāja ar galvu, un viņa roka neviļus taustīja pēc maka. Laikam jau es varētu tevi no tās atbrīvot, viņš negribīgi no­vilka. Bet tikai par ceturtdaļbitu. Man šā vai tā sanāk riskēt.

- Esi tak cilvēks! es žēlabaini pretojos. Man tā bija jāstiepj līdzi astoņsimt jūdzes! Tā ir daudz vērtīgāka!

- Nu labi! viņš teica, vilkdams no maka monētas. Došu tev trīs bitus.

- Man vajag pusi raunda! es tiepos.

- Ņem trīs bitus un pazūdi! Vīrietis pastiepa netīru, aprepējušu plaukstu.

Iedevu viņam vēstuli. Un neaizmirsti pateikt, ka tā ir no augstdzimušas dāmas! es teicu, pagriezdamies uz promiešanu. Tam kundziņam naudas netrūkst. Izspied no viņa visu, ko vari!

Aizgājis no laukuma, es iztaisnoju plecus un noņēmu cepuri. Izvilku no ceļamaisa ēnsegu un apliku to ap pleciem. Svilpodams devos tālāk un, iedams garām plikgalvainajam, vecajam ubagam, atdevu viņam cepuri kopā ar trim saņemtajiem bitiem.

* * *

Kad pirmoreiz dzirdēju stāstus, kādi par mani klejoja Universitātē, es nodomāju, ka tiem būs īss mūžs. Biju gaidījis, ka uzzibējusī liesma noplaks tikpat ātri kā uguns, kam beidzies kurināmais.

Tomēr tā nebija noticis. Stāstos par Kvoutu, kas izglābis meitenes un pārgulējis ar Felurianu, patiesības druskas jaucās ar smieklīgiem meliem, kurus es biju izplatījis, lai celtu savu reputāciju. Tas bija gana labs kuri­nāmais, lai stāsti turpinātu liesmot un izplatīties kā meža ugunsgrēks, kam talkā nāk spēcīgs vējš.

Patiesību sakot, es nezināju, vai par to vajadzētu uzjautrināties vai satraukties. Kad aizgāju uz Imri, cilvēki paslepus rādīja uz mani un sačukstējās. Mana skandalozā slava izplatījās tiktāl, ka nebija vairs iespē­jams neuzkrītoši aiziet uz upes otru krastu un nemanītam klausīties citu stāstos.

Turpretī Tarbeana atradās četrdesmit jūdžu attālumā.

Aizgājis no Lopu Dzinēju laukuma, es atgriezos istabā, ko biju noīrējis kādā no Tarbeanas pievilcīgākajām vietām. Vējš no okeāna neielaida šajā pilsētas daļā smakas un putekļus, un gaiss bija tīrs un spirgts. Pasūtīju vannu un pārgalvīgas izšķērdības uzplūdā samaksāju trīs penijus kal­potājam, lai tas aiznestu manas drēbes uz tuvāko keldiešu mazgātavu. Zēna gados tāds vēriens būtu mani pilnīgi apdullinājis.

Pēc tam, tīrs un patīkami smaržodams, devos lejā uz ēdamzāli.

Viesnīcu es biju izvēlējies pārdomāti. Tā nebija pārmēru izsmalcināta, bet nepavisam nebija noplukusi. Ēdamzāle bija mājīga telpa ar zemiem griestiem. Ēka atradās divu rosīgāko Tarbeanas ceļu krustojumā, un es redzēju keldiešu tirgotājus draudzīgi tērzējam ar Illas jūrniekiem un Vintasas pajūgu braucējiem. Šī bija izcili piemērota vieta stāstiem.

Itin drīz es sēdēju bāra letes galā un klausījos, kā esmu nogalinājis Trebonas Melno Briesmoni. Tas mani apstulbināja. Es patiešām biju Trebonā nogalinājis trakojošu draku, bet pirms gada, kad pie manis ieradās Ņina, viņa nebija zinājusi manu vārdu. Mana popularitāte acīmredzot bija izpla­tījusies līdz Trebonas pilsētai un tālākajā gaitā piesaistījusi ari šo stāstu.

Tur, pie bāra letes, es uzzināju daudz jauna. Dzirdēju, ka man piederot dzintara gredzens, ar kuru es varot pakļaut dēmonus. Es spējot dzert visu nakti līdz ritam un nejust nekādas sekas. Mans rokas pieskāriens atdarot jebkuru slēdzeni, un man piederot apmetnis, kas darināts no zirnekļa tīkliem un ēnām.

Šeit es pirmoreiz dzirdēju, ka mani nosauc par Kvoutu Arkanu. Tas acīmredzot nebija jauns vārds. Cilvēki, kuri klausījās šo stāstu, izturējās tā, it kā to labi zinātu.

Dzirdēju, ka Kvouts Arkans zinot vārdu, ar kuru gaisā var apturēt bultas. Kvouts Arkans asiņojot vienīgi tad, ja nazis, kas viņā iedūries, gatavots no neapstrādāta, nerūdita metāla.

Jaunais kantorists tuvojās stāsta dramatiskajām beigām, un es ar patiesu interesi vēlējos zināt, kā apturēšu baiso dēmonu pēc tam, kad mans apmetnis gandrīz sadedzis un gredzens sabirzis druskās. Bet tieši tajā brīdi, kad es ielauzos Trebonas baznīcā, sadragādams durvis ar burvju vārdu un vienu kailas rokas sitienu, viesnīcas durvis atsprāga vaļā un atsitās pret sienu ar troksni, kas iztrūcināja visus klātesošos.

Uz sliekšņa stāvēja jauns pāris. Sieviete bija jauna un skaista, tum­šiem matiem un tumšām acīm. Vīrietis bija eleganti ģērbies, un viņa seja panikā izskatījās gluži balta. Es nesaprotu, kas noticis! viņš izmisis iesaucās un uztraukti skatījās apkārt. Mēs vienkārši gājām pa ielu, un pēkšņi viņa vairs nespēja paelpot!

Es biju sievietei blakus, pirms citi paguva piecelties kājās. Viņa bija pa pusei saļimusi uz tuvākā sola, un pavadonis neziņā līkņāja pār viņu. Sieviete bija piespiedusi vienu roku pie krūtīm un ar otru nevarīgi mēģi­nāja vīrieti atstumt. Vīrietis tam nepievērsa uzmanību un, tuvu pieliecies, kaut ko stāstīja klusā, satrauktā balsī. Cenzdamās atrauties, sieviete aizvirzījās līdz pašam sola galam.

Es uzmanīgi pabīdīju vīrieti nost. Man šķiet, viņai pašlaik vajag ap sevi lielāku telpu.

- Kas jūs esat? vīrietis spalgā balsī noprasīja. Vai jūs esat ārsts? Kas ir šis cilvēks? Ašāk sameklējiet ārstu! Viņš mēģināja atgrūst mani malā.

r Paklau! es uzsaucu lielam, plecīgam jūrniekam, kas sēdēja pie galda. Savāc šo vīru un apsēdini viņu tur! Mani vārdi skanēja kā pātagas plīkšķi, un jūrnieks, pielēcis kājās, sagrāba jauno vīrieti aiz skausta un aizvilka projām.

Pagriezos pret sievieti un, vērodams viņu, redzēju, kā glītā mute mazliet paveras. Viņa ierāva ļoti īsu un seklu elpu. Sievietes acis bija miklas un pārbiedētas. Es pieliecos tuvāk un ļoti saudzīgi teicu: Viss būs labi. Viss būs kārtībā. Paskaties man acīs!

Viņas skatiens sastapa manējo, un sejā parādījās atskārsme un pār­steigums. Man vajag, lai tu elpotu manā vietā. Uzliku plaukstu uz viņas samocītajām krūtīm. Viņas āda bija karsta un pietvīkusi. Viņas sirds sitās kā pārbiedēts putns. Piespiedu otru plaukstu viņas sejai. Dziļi ieskatījos viņai acīs. Tās bija kā tumši atvari.

Pieliecos tik tuvu, ka būtu varējis viņu noskūpstīt. Viņa smaržoja pēc mēnesspuķēm, pēc zaļas zāles, pēc ceļa putekļiem. Es ieklausījos. Es aizvēru acis. Es dzirdēju vārda čukstu.

Es to izrunāju klusi, bet tik tuvu, ka pieskāros viņas lūpām. Es to izrunāju klusi, bet tik tuvu, ka čuksts izvijās cauri viņas matiem. Es to izrunāju cieti un noteikti, tumši un maigi.

Dzirdēju nošalcam ievilktas elpas plūsmu. Atvēru acis. Apkārtējā klu­sumā dzirdēju nākamās straujās elpas samtaino šalkmi. Mans sasprin­dzinājums atslāba.

Viņa uzlika savu plaukstu uz manējās, kas gulēja viņai virs sirds.

- Man vajag, lai tu elpotu manā vietā, viņa atkārtoja. Tie ir septiņi vārdi.

- Jā, es teicu.

- Mans varonis! Denna smaidīdama sacīja un lēni ievilka elpu.

* * *

- Tas bija kaut kāds dīvains spēks, zāles tālākajā galā dzirdēju ple­cīgā jūrnieka balsi. Kaut kas spocīgs viņa balsi. Zvēru pie visas pasaules sāls, es jutos kā lelle, ko rausta aiz striķa!

Klausījos izklaidīgi, ar vienu ausi. Nojautu, ka matrozis gluži vienkārši bija pieradis bez ierunām paklausīt, ja dzirdēja pavēlošu balsi.

Bet sacīt viņam to nebija jēgas. Gan tas, kā biju palīdzējis Dennai, gan mani spilgti sarkanie mati un tumšais apmetnis bija atklājis visiem, ka esmu Kvouts. Tātad te darbojās maģija, lai ko sacītu es pats. Man nebija iebildumu. Tas, ko biju paveicis šovakar, bija stāsta vai pat vai­rāku stāstu vērts.

Tā kā cilvēki bija mani pazinuši, viņi mūs uzmanīgi vēroja, tomēr nemēģināja tuvoties. Dennas pavadonis bija nozudis, pirms iedomājā­mies lūkoties pēc viņa, tāpēc mēs zāles kaktā baudījām tīkamu savrupību.

- Man vajadzēja zināt, ka satikšu tevi šeit, Denna teica. Tu vien­mēr esi tur, kur man ir vismazāk cerību tevi atrast. Vai tu beidzot esi pametis Universitāti?

Es papurināju galvu. Sadomāju dažas dienas paslinkot.

- Vai tu drīz dosies atpakaļ?

- Patiesībā rīt. Esmu sarunājis ratus.

Viņa pasmaidīja. Vai tu gribētu kompāniju?

Es atklāti paskatījos viņai acīs. Tu noteikti zini atbildi.

Denna mazliet pietvīka un novērsās. Laikam zinu gan.

Kad viņa nolieca galvu, tumšie mati noslīdēja pār pleciem un ieskāva viņas seju. No tiem vēdīja silta, piesātināta smarža, kā saulesgaisma ar sidru. Tev ir brinum jauki mati, es teicu.

Man par izbrīnu, viņa pietvīka vēl tumšāk un pašūpoja galvu, nepa­celdama skatienu. Vai tāds ir mūsu sasniegums pēc visa šī ilgā laika? viņa jautāja, aši paskatīdamās uz mani. Glaimi?

Tagad bija mana kārta samulst. Es… es negribēju… Tas ir, es gri­bēju… Sastomījies apklusu un ievilku elpu, tad viegli pieskāros mazai, sarežģīti sapītai bizītei, kas bija pa pusei apslēpta viņas matos. Tava bize, es paskaidroju. Tā gandrīz skaidri saka: esmu brinum jauka.

Dennas lūpas izbrīnā savilkās, veidojot gandrīz precīzu apli, un roka neviļus pārslīdēja matiem. Tu proti izlasīt, ko tā saka? viņa neticīgi jautāja ar gluži vai izbiedētu izteiksmi sejā. Žēlīgais Tehlu, vai ir kaut kas, ko tu nezini?

- Es mācos illiešu valodu, es teicu. Pareizāk sakot, mēģinu mācī­ties. Tava bizīte ir pīta no sešām, nevis četrām šķipsnām, tomēr tā gan­drīz atgādina stāstu mezglu, vai nav tiesa?

- Gandrīz? Denna pārjautāja. Krietni vairāk nekā gandrīz! Vi­ņas pirksti steidzīgi knibinājās ap zilo aukliņu bizes galā. Pat Illas iedzīvotāji šodien reti prot illiešu valodu! viņa izmeta manāmi aiz­kaitinātā tonī.

- Man ar šo valodu neveicas, es teicu. Zinu tikai nedaudzus vārdus.

- Pat tie, kuri runā illiešu valodā, neapgrūtina sevi ar mezgliem. Denna iesāņus uzmeta man piktu skatienu. Un tie ir lasāmi ar pirk­stiem, nevis ar skatīšanos.

- Man galvenokārt ir bijis jāmācās no grāmatu attēliem, es paskaid­roju.

Beidzot viņa bija atraisījusi zilo aukliņu un sāka pīt vaļā bizi, veikliem pirkstiem iegludinādama to atpakaļ pārējos matos.

- Tā nevajadzēja darīt, es teicu. Iepriekš man patika labāk.

- Tur jau tā lieta! Viņa paskatījās uz mani, lepni izsliedama zodu un sapurinādama matus. Nu tā! Un ko tu tagad teiksi?

- Baidos tev sacīt vēl kādu komplimentu, es teicu, īsti nesapraz­dams, ko esmu nogrēkojies.

Dennas izturēšanās mazliet atmaiga un aizkaitinājums noplaka.

- Mani tas vienkārši samulsināja. Nekad nebiju gaidījusi, ka kāds to spēs izlasīt. Kā tu justos, ja tevi kāds redzētu staigājam ar izkārtni “Esmu žilbinošs skaistulis”?

Brīdi valdīja klusums. Pirms tas kļuva neveikls, es jautāju: Vai ne­atturu tevi no svarīgiem pienākumiem?

- Tikai no skvaira Strahotas. Viņa nevērīgi atmeta ar roku uz dur­vīm, aiz kurām bija pazudis viņas pavadonis.

- Vai tas bija svarīgs pienākums? Es skopi pasmaidīju un jautājoši savilku uzacis.

- Visi vīrieši uzskata sevi par kaut kādā ziņā svarīgiem, viņa ar mākslotu skarbumu atbildēja.

- Tātad viņi joprojām iet uzbrukumā?

Dennas sejā iezagās skumjas, un viņa nopūtās. Biju cerējusi, ka ar laiku tāds uzbrukums ies mazumā. Taču pārliecinājos, ka viņi ir tikai mainījuši taktiku. Viņa pacēla roku, atklādama skatienam divus gre­dzenus. Tagad viņi dāvina nevis rozes, bet zeltu, un dodami kļūst ar­vien pārdrošāki.

- Tomēr tie, kuri tevi apgrūtina, vismaz ir naudīgi vīrieši, es mie­rinoši teicu.

- Kam vajadzīgi šie naudīgie vīrieši? viņa atmeta. Visi vienādi, lai cik naudas kuram būtu!

Es saudzīgi uzliku plaukstu viņai uz rokas. Mēģini piedot tiem nelaimīgajiem, kuriem ir tirgoņu domāšana! Šie nabaga bagātnieki redz, ka tevi nav iespējams sagūstīt, un cenšas nopirkt to, kas nav nopērkams, turklāt paši to labi zina.

Denna jūsmīgi sasita plaukstas. Žēlsirdīgs vārds ienaidnieka labā!

- Gribēju tikai atgādināt, ka tev arī pašai patīk dot dāvanas, es teicu. To es zinu labāk par jebkuru citu.

Dennas skatiens nocietinājās, un viņa papurināja galvu. Ir milzīga atšķirība, vai dāvanu dod pēc brīvas gribas, vai arī tā domāta, lai kādu sev piesaistītu.

- To nevar noliegt, es piekritu. Zelta važas var būt tikpat iedar­bīgas kā dzelzs važas. Bet diez vai var pārmest cilvēkam, kurš grib iz­rotāt tevi ar zeltu.

- Var jau būt, Denna atbildēja ar bālu, gurdenu smaidu. Bet viņu mājieni reti līdzinās rotai. Viņa paskatījās uz mani. Un tu pats? Vai tu labāk vēlētos uzlūkot mani kā rotu vai kā gluži citādu iepriecinājumu?

- Par to es esmu domājis, sacīju, noslēpumaini smaidīdams, jo apzinājos, ka manā Ankera viesnīcas istabā, droši noglabāts, guļ Dennas gredzens. Pārlaidu viņai teatrāli izteiksmīgu skatienu. Zināms iegu­vums būtu jebkurā gadījumā, tomēr zelts tev nav īsti piemērots. Tu esi pārāk spoža, lai censtos tevi vēl izskaistināt.

Denna satvēra manu elkoni un cieši to paspieda, dāvādama man sirsnīgu smaidu. Ai, Kvout, ja tu zinātu, kā man tevis pietrūka! Doties uz šo pasaules malu mani lielā mērā mudināja cerība atrast tevi. Viņa piecēlās un pastiepa roku. Nāc, aizved mani no šīs vietas!