Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMITĀ NODAĻA . labvēlība

DIVAS STUNDAS vēlāk es viens sēdēju ēdamzālē. Man sāpēja galva, un sejas puse bija karsta un pietūkusi. Kādā bridi biju iekodis mēlē, tāpēc ēšana sagādāja sāpes un visam bija asiņu piegarša. Mans noskaņojums bija tieši tāds, kā varat iedomāties, tikai vēl sliktāks.

Kad pretējā sēdvietā ieslīdēja stāvs sarkanās drēbēs, es baidījos paska­tīties augšup. Ja tur apsēdusies Karsereta, tad ir slikti. Bet, ja tā ir Vašeta, tad vēl sliktāk. Biju atnācis uz ēdamzāli pēc iespējas vēlu, kad tā jau tukšojās, un cerēju izvairīties no viņām abām.

Bet, pacēlis galvu, es redzēju, ka tā ir Penthe ugunīgā jaunā sieviete, kas bija uzvarējusi Šehinni.

- Sveiks! viņa teica aturiešu valodā ar nelielu akcentu.

Es izdarīju atbilstošu kustību: laipns oficiāls sveiciens. Ņemot vērā to, kā bija pagājusi šī diena, spriedu, ka jācenšas būt pēc iespējas uzmanī­gam. Vašetas izteikumi lika man domāt, ka Penthe skolā ieņem augstu un attiecīgi godātu stāvokli.

Tomēr viņa neizskatījās sasniegusi atbilstošu vecumu. Varbūt iemesls bija viņas sīkā sirdsveida seja, bet viņai nevarēja dot daudz vairāk par divdesmit gadiem.

- Vai mēs varētu sarunāties tavā valodā? viņa jautāja aturiešu mēlē. Tā būtu labvēlība. Man ļoti vajag vingrināties sarunu valodā.

- Labprāt to atbalstīšu, es atbildēju aturiešu valodā. Tu runā ļoti labi. Tas mani dara greizsirdīgu. Kad es runāju ademu valodā, jūtos kā liels, lempīgs lācis, kas stampā pa apkārtni smagos zābakos.

Penthe skopi, atturīgi pasmaidīja, bet tad aizsedza muti ar roku un mazliet pietvīka. Vai smaidīt ir pareizi?

- Smaidīt ir pareizi un laipni. Tāds smaids, ko nupat redzēju, pauž vieglu uzjautrinājumu. Un tas ir īsti vietā, jo es nupat pateicu mazu joku.

Penthe atvilka roku no sejas un atkārtoja biklo smaidu. Viņa bija apburoša kā pavasara puķe. Lūkojoties viņā, es jutu sirdī iegulstam patī­kamu mieru.

- Citā situācijā es atbildētu uz tavu smaidu ar savējo, es teicu.

- Bet šajos apstākļos baidos, ka citi to uztvers par nepieklājību.

- Lūdzu! viņa teica, vienlaikus izdarīdama vairākus žestus, ko ikviens varēja redzēt. Drosmīgs aicinājums. Uzstājīgs lūgums. Draudzīga attieksme. Man jāvingrinās.

Es pasmaidīju, kaut gan neatļāvos tik platu smaidu kā citos apstākļos. Daļēji tas bija piesardzības dēļ un daļēji tāpēc, ka man joprojām sāpēja seja. Man ir patīkami atkal smaidīt, es teicu.

- Man ir bažas par savu smaidu. Penthe sāka izdarīt roku kustības, bet tad tās pārtrauca. Viņas sejas izteiksme mainījās un acis savilkās mazliet šaurākas, it kā viņu kāds būtu aizkaitinājis.

- Vai tā? Es jautāju, ar žestu pauzdams nelielas bažas.

Viņa pamāja ar galvu. Kā to pasaka ar seju?

- Apmēram tā. Es viegli saraucu uzacis, tuvinot tās vienu otrai.

- Un sieviete turklāt darītu tā! Es mazliet uzmetu lūpu. la kā esmu vīrietis, es darītu tā. Savilku lūpas lejupvērstā lokā, atdarinādams mazu neapmierinātību.

Penthe meizteiksmīgi raudzījās manī. Izbīlis. Sievietēm un vīriešiem tas atšķiras? viņa jautāja ar neticību balsī.

- Tikai dažreiz, es mierinoši atbildēju. Un tikai sīkumos.

- Ir tik daudz tāda… viņa teica, un balsī jautās gandrīz vai izmi­sums. Savā ģimenē visi zina, ko nozīmē katra sīka sejas kustība. Cilvēks uzaug vērodams. Pazīst visu, kas ir citos. Zina visu par draugiem, kuri ir blakus no bērna gadiem. Ar tiem ir viegli. Bet citur… Viņa papurināja galvu. Kā var atcerēties, kad ir pareizi rādīt zobus? Cik bieži pieklājas pieskarties acīm?

- Es saprotu, kā tas ir, domīgi teicu. Es ļoti labi protu runāt savā valodā. Varu ielikt vārdos visgudrākās nozīmes. Bet šeit tas neko nedod. Es nopūtos. Saglabāt nekustīgu seju ir ļoti grūti. Ir tāda sajūta, it kā es pastāvīgi aizturētu elpu.

- Vienmēr tā nevajag, Penthe sacīja. Mēs vienmēr nedzīvojam ar nekustīgu seju. Kad esi kopā ar… Viņa aprāvās, tad izdarīja ātru kustību atvainošanās.

- Man neviena tik tuva nav, es teicu. Viegla nožēla. Cerēju, ka esmu tuvāk sadraudzējies ar Vašetu, bet šodien pats to izputināju.

Penthe pamāja ar galvu. Es redzēju. Pastiepusi roku, viņa pārvilka īkšķi manai sejai. Pietūkušajai vietai pieskārās tīkams vēsums. Acīm­redzot tu viņu ļoti sadusmoji.

- To saka arī džinkstoņa manās ausīs, es teicu.

Penthe papurināja galvu. Nē. To saka zīmes tavā sejā. Šoreiz viņa pieskārās pati savai sejai. Citam tā varētu būt kļūda, bet Vašeta nekad tādas neatstātu, ja negribētu, lai visi to redz.

Māgā man kaut kas sagriezās, un es neapzināti pacēlu roku pie sejas. Protams. Tas nebija vienkārši sods. Tas bija vēstījums visai Ademrei.

- Kāds es esmu muļķis! es klusi nopūtos. Neaptvēru to līdz pat šim brīdim.

Kādu bridi mēs ēdām klusēdami, un tad es pajautāju: Kāpēc tu šo­dien atnāci apsēsties pie manis?

- Kad šodien tevi ieraudzīju, nodomāju, ka esmu daudzus dzirdējusi runājam par tevi. Bet neko nebiju uzzinājusi no tevis paša. Neilgs klusums.

Tad viņa ar pirkstu galiem pieskārās manam lūpu kaktiņam. Ko nozīmē šāds greizs smaids?

Viegls izsmiekls, es paskaidrodams atbildēju ar žestu. Bet tas attiecas uz mani, nevis uz tevi. Varu iedomāties, ko citi runā.

- Ne tikai sliktu, Penthe saudzīgi atbildēja.

Tad, pacēlusi skatienu, viņa ielūkojās man tieši acīs. Viņas acis mazajā sejā izskatījās ļoti lielas, mazliet tumšākas nekā citiem ademiem. Kad viņa pasmaidīja, tās bija tik dzidras un mirdzošas, ka man spēji sažņau­dzās sirds. Jutu acīs kāpjam asaras un aši nodūru galvu, lai slēptu savu neveiklību.

- Ai! viņa klusi iesaucās un steigšus izdarīja kustību nelaimīga atvainošanās. Nē. Mani smaidi un pieskārieni acīm bieži ir nepareizi. Biju domājusi ko citu. Labvēlīgs uzmundrinājums.

- Tavs smaids ir pareizs, es teicu, nepaceldams skatienu un nikni mirkšķinādams acis, lai aizdzītu asaras. Tā ir negaidīta labvēlība tādā dienā, kad neesmu to pelnījis. Tu esi pirmā, kas ar mani sarunājas pati pēc savas vēlēšanās. Un tavā sejā ir maigums, no kura man sāp sirds. Ar kreiso roku izdarīju kustību pateicība, priecādamies, ka nav jāskatās viņai acīs un jāatklāj, kā es jūtos.

Penthes kreisā roka pasniedzās pāri galdam un saņēma manējo. Tad viņa pagrieza manu plaukstu augšup un maigi iespieda tajā pirkstus, izdarīdama kustību mierinājums.

Paskatījos augšup un veltīju viņai smaidu, kas, cerams, pauda mund­rumu.

Viņa to gandrīz precīzi atkārtoja, bet tad aizsedza muti ar plaukstu.

- Es joprojām raizējos par saviem smaidiem.

- Tam nav iemesla. Tava mute ir izcili piemērota smaidiem.

Penthe atkal paskatījās uz mani, īsu mirkli ielūkojās man acīs un

tikpat strauji novērsās. Patiešām?

Es pamāju ar galvu. Manā valodā tā ir mute, par kuru es gribētu uzrakstīt… Spēji aprāvos un nosvīdu, attapdamies, ka gandrīz esmu pateicis “dziesmu”.

- Dzejoli? viņa izpalīdzīgi ieminējās.

- Jā, es ātri piekritu. Tavs smaids ir tā vērts.

- Tad uzraksti tādu! viņa teica. Manā valodā.

- Nē, es nevilcinādamies iebildu. Tas būtu lāča dzejolis. Pārāk lempīgs tādai kā tu.

Tas viņu, šķiet, tikai paskubināja, un viņas acis dedzīgi iemirdzējās.

- Dari to! Ja tas būs lempīgs, es jutīšos labāk pati savu neveiklību dēļ.

- Ja es to darīšu, es brīdināju, tad tas būs jādara arī tev. Manā valodā.

Biju domājis, ka tas viņu atturēs, taču Penthe vilcinājās pavisam īsu bridi un tad piekrītoši pamāja.

Atsaucu atmiņā vienīgo ademu dzeju, ko biju dzirdējis: pāris drum­stalu no zīda vērpēja runām un daļu no Šehinni stāsta par loka šāvēju. Tas nebija daudz.

Pārdomāju vārdus, kurus zināju, iztēlojos to skanējumu. Šajā brīdī es skaudri izjutu lautas trūkumu. Tieši tāpēc jau mums ir mūzika. Vārdi vieni paši bieži vien nespēj paveikt to, ko mēs vēlamies. Kad ar vārdiem nepietiek, talkā nāk mūzika.

Beidzot es nervozi paskatījos apkārt, apmierināts, ka ēdamzālē pali­kusi vairs tikai neliela saujiņa cilvēku. Paliecos uz priekšu un sāku runāt:

“Neuzvaramā Penthe Nenēsā zobenu rokā.

Ziedam līdzīgā mute Sirdis pa gabalu cērt."

Viņa vēlreiz pasmaidīja, un smaids bija tieši tāds, kā teicu. Tas smel­dzoši iestrāvoja man krūtīs. Felurianas smaids bija skaists, taču tas bija sens un visgudrs. Penthes smaids bija mirdzošs kā jauns penijs. Tas bija kā vēss ūdens manai izkaltušajai, pagurušajai sirdij.

Tas bija jaunas sievietes piemīlīgais smaids. Pasaulē nav nekā jau­kāka. Tas ir vērtīgāks par sāli. Ja tā pietrūkst, mūsos kaut kas sirgst un mirst. Esmu par to pārliecināts. Kaut kas tik vienkāršs! Tas ir savādi. Brīnumaini un savādi.

Penthe uz brīdi aizvēra acis, un viņas lūpas kustējās bez skaņas, meklējot vārdus savām dzejas rindām.

Tad viņa atvēra acis un ierunājās aturiešu valodā:

“Kā liesmojošs zars Kvouts raisa vārdus.

Bet mute ir brīdinājums:

Tā ir lācis, kas dejo. ”

Es pasmaidīju tik plati, ka iesāpējās seja. Ļoti jauks dzejolis, sacīju no sirds. Pirmais, ko man kāds veltījis.

* * *

Pēc sarunas ar Penthi es jutos ievērojami labāk. Netiku īsti skaidrībā, vai esam flirtējuši, bet tam nebija lielas nozīmes. Man pietika ar apziņu, ka Haertā ir vismaz viens cilvēks, kurš nevēlas manu nāvi.

Kā allaž pēc ēšanas, devos uz Vašetas māju. Mani gruzdēja sīka cerība, ka viņa mani apsveiks ar zobgalīgu smaidu un šārīta nepatīkamais starp­gadījums bez vārdiem būs atbīdīts malā. Taču kaut kas cits manī bažīgi čukstēja, ka viņa ar mani vispār vairs nevēlēsies runāt.

Uzkāpis paugurā, ieraudzīju viņu sēžam uz koka sola savas mājas priekšā. Viņa bija atspiedusies pret ēkas raupjo akmens sienu, it kā vienkārši priecātos par pēcpusdienas sauli. Es dziļi ieelpoju un izelpoju, un mans sasprindzinājums mazliet atslāba.

Taču, pienācis tuvāk, es redzēju viņas seju. Vašeta nesmaidīja. Viņa nebija arī uzklājusi sejai ademu vienaldzības masku. Viņa vēroja mani tuvojamies ar bendes drūmo seju.

Sāku runāt, līdzko biju pienācis pietiekami tuvu. Vašeta, nopietni teicu, es…

Joprojām sēdēdama, Vašeta pacēla roku, un es apklusu tik aši, it kā viņa būtu iesitusi man pa muti. Atvainoties šobrīd nav nozīmes! viņa teica, un viņas balss bija salta un nedzīva kā akmens plātne. Šobrīd nekam, ko tu teiktu, nevar uzticēties. Tu zini, ka esmu patiesi sadusmota, un tevī runā bailes. Tas nozīmē, ka es nevaru ticēt nevienam tavam vārdam, jo tos diktē bailes. Tu esi gudrs, pievilcīgs un melis. Es zinu, ka tu ar saviem vārdiem spēj tīt pasauli ap pirkstu. Tāpēc es neklausīšos tevī.

Mazliet pārvietojusies uz sola, viņa turpināja: Jau no paša sākuma es pamanīju, ka tev piemīt maigums. Tik jaunam cilvēkam tas ir retums, un lielā mērā tieši tas mani pārliecināja, ka tevi ir vērts mācīt. Bet dienu gaitā es pamanīju vēl kaut ko citu. Citu seju, kas nepavisam nav maiga. Es atmetu šos novērojumus kā maldīgus zibšņus, uzskatīdama tādas izpausmes par jauna cilvēka bravūru vai dīvainiem barbara jokiem. Taču šodien, dzirdot tavus vārdus, es sapratu, ka tavs maigums ir maska. Un šī otra, retumis redzamā seja, šī tumšā un nežēlīgā iedaba, ir tava patiesā seja, kas slēpjas zem maskas.

Vašeta nomēroja mani ar ilgu skatienu. Tevi mīt kaut kas tāds, kas mums dara raizes. Šehinni to ir novērojusi sarunās ar tevi. Tas nav lethani trūkums. Taču tas manas bažas pastiprina, nevis kliedē. Tas nozīmē, ka tevī ir kaut kas dziļāks par lethani. Kaut kas tāds, ko lethani nespēj novērst.

Viņa ieskatījās man acis. Ja tāda ir patiesība, tad esmu darījusi nepareizi, mācīdama tevi. Ja tu biji tik gudrs, ka visu šo laiku prati rādīt man neīsto seju, tad tu esi drauds ne tikai skolai vien. Ja tāda ir patie­sība, tad Karseretai ir taisnība, un tevi pēc iespējas drīzāk jānogalina visu pārējo drošības dēļ.

Vašeta piecēlās, kustēdamās tā, it kā būtu ļoti nogurusi. Tadas ir manas šodienas pārdomas. Un es turpināšu domāt vēl daudzas nakts stundas. Līdz rītdienai būšu pieņēmusi lēmumu. Izmanto šo laiku, lai sakārtotu savas domas un sagatavotos tā, kā tev šķiet vislabāk!

Tad, vairs nepaskatīdamās uz mani, viņa piecēlās un iegāja mājā, klusi aizvērdama durvis aiz sevis.

* * *

Kādu laiku es bezmērķīgi klaiņoju apkārt. Aizgāju pavērot zobena koku, cerēdams, ka satikšu tur Seleanu, taču viņa nekur nebija redzama. Koka vērošana pati par sevi man nedeva nekādu mierinājumu. Šodien ne.

Tad devos uz pirtīm, kur bez jebkāda prieka gremdējos ūdenī. Vēlāk kādā no spoguļiem, kas bija izvietoti mazākajās telpās, pirmoreiz ierau­dzīju savu seju, kopš Vašeta bija man iesitusi. Puse sejas bija sarkana un pietūkusi, vienā pusē ap deniņiem un gar zoda līniju veidojās zili un dzelteni izplūdumi. Redzēju arī pamatīgi nozilinātas acs pirmos aiz­sākumus.

Skatīdamies savā spoguļattēlā, jutu, ka dziļi manī iekvēlojas un sāk zibēt apspiestas dusmu liesmas. Sapratu, ka esmu noguris, bezpalīdzīgi gaidot, kad citi izlems manu likteni. Biju spēlējis pēc viņu noteikumiem, iemācījies viņu valodu, izturējies nevainojami pieklājīgi, bet pretī biju saņēmis izturēšanos, kādu nav pelnījis pat suns. Biju saņēmis sitienus, izsmieklu, nāves draudus un vēl ļaunākus mājienus. Beidzot man bija diezgan.

Devos lēni apstaigāt Haertu. Apciemoju dvīņumāsas, valodīgo kalēju un drēbnieku, pie kura biju pircis sev apģērbu. Draudzīgi aprunājā­mies, patīkami pavadījām laiku, un es uzdevu jautājumus, izlikdamies, ka nebūt neizskatos pēc tāda, kas pirms dažām stundām sasists līdz nemaņai.

Mana gatavošanās prasīja ilgu laiku. Es neaizgāju pusdienās, un debe­sis jau krēsloja, kad atgriezos skolā. Devos taisnā ceļā uz savu istabu un cieši aizvēru durvis aiz sevis.

Pēc tam es izbēru gultā savu kabatu saturu, kas bija pa daļai nopirkts, pa daļai nozagts. Divas smalki veidotas bišu vaska sveces. Gara, trausla tērauda šķēpele no neveiksmīgi kaldināta zobena. Asinssarkana diega spole. Maza, aizkorķēta pudelīte ar ūdeni no pirts ēkas.

Cieši saņēmu pudelīti saujā. Cilvēki parasti neaptver, kādu siltuma daudzumu ūdens glabā sevī. Tieši tāpēc vajadzīgs tik ilgs laiks, lai to uzvārītu. Par spīti tam, ka dedzinoši karstais baseins, kurā biju to pasmē­lis, atradās vairāk nekā pusjūdzes attālumā, tas, ko es turēju plaukstā, simpātistam bija noderīgāks par kvēlojošām oglēm. Šajā ūdeni mājoja uguns.

Iedomājos par Penthi, un sirdi iedūrās nožēlas adatiņa. Tad paņēmu sveci un sāku grozīt to rokās, sildīdams pie ādas, mīkstinādams vasku un palēnām sākdams veidot no tā lelli.

Sēdēju savā istabā, domādams tumšas domas, līdz debesīs nodzisa pēdējā gaismas blāzma. Pārlaidu skatienu savāktajiem darbarīkiem un sirds dziļumos sapratu, ka reizēm apstākļi var tā samezgloties, ka vārdi zaudē jēgu. Kāda izvēle man atlika tagad, kad vārdi bija zaudējuši jēgu?

Kas atliek jebkuram no mums, kad vārdi ir zaudējuši jēgu?