Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA . pirmais akmens

NĀKAMĀS TRĪS dienas es pavadīju kopā ar Magvinu. Tas nebija slikti, it ipaši tāpēc, ka mana kreisā roka vēl nebija gluži sadzijusi, tāpēc manas sarunas un cīņas spējas bija samērā ierobežotas.

Man gribas domāt, ka parādīju sevi itin labi. Vieglāk man būtu bijis iegaumēt veselu lugu nekā šo te. Luga sakļaujas vienkop kā bilžu mīkla. Dialogi plūst mērķtiecīgi un skaidri. Sižetam ir pārredzami apveidi.

Turpretī tas, ko es dzirdēju no Magvinas, bija tikai gara nepazīstamu vārdu un nesaistītu notikumu virkne. Tas bija uzskaitījums, kas slēpās aiz stāsta vārda.

Tomēr es visu to iemācījos no galvas. Vēlu trešās dienas vakarā es to nekļūdīgi noskaitīju Magvinai. Pats grūtākais bija atturēties no dzie­dāšanas, skandējot nebeidzamo tekstu. Mūzika aiznes vārdus daudzu jūdžu tālumā un iegulda tos sirdī un atmiņā. Atcerēties Cezūras vēsturi kļuva daudz vieglāk, kad domās sāku to pielāgot senas vintiešu balādes melodijai.

Nākamajā rītā Magvina lika man visu to noskaitīt vēlreiz. Kad biju to izdarījis otru reizi, viņa uzrakstīja Šehinni domātu zīmīti, aizzīmogoja to ar vasku un aizsūtīja mani projām no alas.

* * *

- Mēs nebijām gaidījušas, ka Magvina tiks galā ar tevi agrāk kā pēc vairākām dienām, Šehinni teica, lasīdama zīmīti. Vašeta ir aizceļojusi uz Feantu un būs projām vēl vismaz divas dienas.

Tas nozīmēja, ka esmu iegaumējis Atas divreiz īsākā laikā, nekā viņas paredzējušas. Nenoliegšu, ka jutos lepns.

Šehinni paskatījās uz manu kreiso roku un mazliet sarauca pieri.

- Kad tu noņēmi pārsēju? viņa jautāja.

- Sākumā nevarēju tevi atrast, es atbildēju, tāpēc aizgāju pie Daelna. Viņš teica, ka ievainojums esot labi sadzijis. Palocīju kreiso plaukstu, kas tagad bija bez pārsēja, un izdarīju kustību priecīgs atvieg­lojums. Nav gandrīz nekāda stīvuma, un Daelns teica, ka arī tas mazu­miņš, kas vēl jūtams, drīz pāriešot.

Paskatījos uz Šehinni, gaidīdams kādu atzinības vai apmierinājuma žestu. Taču redzēju pavisam ko citu: neiecietīgs aizkaitinājums.

- Vai esmu izdarījis kaut ko nepareizi? es jautāju. Neizpratne un nožēla. Atvainošanās.

Šehinni norādīja uz manu plaukstu. Tas būtu bijis ērts aizbildi­nājums, lai atliktu tavu akmens pārbaudījumu uz vēlāku laiku, viņa teica. Bezcerīgs aizkaitinājums. Tagad tas būs jādara šodien, kaut arī Vašeta vēl nav atgriezusies.

Jutu, ka mani pārņem pazīstamais nervozais nemiers, it kā tumšs putns būtu dziļi ielaidis nagus manos plecos un skaustā. Biju cerējis, ka nogurdinošā mācīšanās no galvas ir pēdējais apgrūtinājums, taču acīmredzot viss vēl nebija galā. Un “akmens pārbaudījums” manai ausij neizklausījās patīkami.

- Pēc pusdienām atgriezies šeit! Šehinni teica. Saruna beigusies.

- Ej! Man pirms tam jāveic vēl daudzi sagatavošanās darbi.

Devos meklēt Penthi. Tā kā Vašeta bija projām, viņa bija vienīgais cilvēks, ko varēju iztaujāt par gaidāmo pārbaudījumu.

Taču Penthes nebija ne mājās, ne skolā, ne pirtīs. Beidzot atmetu ar roku, izpildīju stiepšanās vingrinājumus, atkārtoju ketanu vispirms ar Cezūru, tad bez tā. Pēc tam aizgāju uz pirtīm un noberzu triju dienu sēdēšanas un bezdarbības sārņus.

Kad pēc pusdienām atgriezos pie Šehinni, viņa mani jau gaidīja, tu­rēdama savu izliekto zobenu. Paskatījusies uz manām tukšajām rokām, viņa izdarīja neiecietīgu kustību. Kur ir tavs divkauju zobens?

- Manā istabā, es atbildēju. Nezināju, ka tas būs vajadzīgs.

- Skrien tam pakal! viņa teica. Pēc tam satiksimies akmeņu kalnā.

X Šehinni, es teicu. Dedzīgs lūgums. Es nezinu, kur ir akmeņu

kalns. Es neko nezinu par akmens pārbaudījumu.

Izbrīns. Vašeta nav tev to stāstījusi? Neticība.

Es papurināju galvu. Patiesa atvainošanās. Mēs veltījām uzmanību citām lietām.

Aizkaitināta nepatika. Tas ir diezgan vienkārši, viņa teica. Vis­pirms tu visiem sanākušajiem noskaitīsi sava zobena Atas. Pēc tam kāpsi kalnā. Pie pirmā akmens tu cīnīsies ar kādu skolas pārstāvi, kura pakāpe atbilst pirmajam akmenim. Ja uzvarēsi, kāpsi tālāk un cīnīsies ar kādu no otrā akmens.

Šehinni vērīgi paskatījās uz mani. Tavā gadījumā tā ir tikai for­malitāte. Reizēm skolā iestājas audzēknis ar sevišķām dotībām. Tāda bija Vašeta, un viņa jau pirmajā pārbaudījumā nopelnīja otro akmeni. Skarba atklātība. Tu tāds neesi. Ketanu tu joprojām pārvaldi slikti un diez vai iegūsi pat pirmo akmeni. Akmeņu kalns atrodas uz austrumiem no pirtīm. Viņa pazibināja roku. Pasteidzies.

Kad ierados akmeņu kalna pakājē, tur jau gaidīja liels pūlis, šķiet, vairāk nekā simt cilvēku. Pelēkas pašaustas drānas un neuzkrītošas krā­sas ievērojami dominēja pār algotņu sarkanajiem apģērbiem, un klusā sarunu murdoņa bija dzirdama jau no attāluma.

Pats kalns nebija ne sevišķi augsts, ne stāvs. Taču taka uz virsotni veda līču ločiem un asiem pagriezieniem. Pie katra pagrieziena pletās līdzens laukums, kurā gulēja liels, pelēks akmens. Četri pagriezieni, četri akmeņi un četri algotņi sarkanās drānās. Kalna virsotnē slējās augsts pelēkakmens, pazīstams kā sens draugs. Tam blakus vīdēja sīks stāvs žilbinoši baltā apģērbā.

Piegājis tuvāk, sajutu vēja pūsmā patīkamu smaržu: grauzdēti kas­taņi. Tikai tad mans nemiers mazliet atslāba. Šī bija savdabīga izrāde. Kaut gan “akmens pārbaudījums” skanēja biedējoši, es šaubījos, vai vietā, kur apgrozās liels ļaužu pūlis un kāds tirgo grauzdētus kastaņus, man varētu draudēt brutāla apiešanās.

Iegāju pūlī un tuvojos kalnam. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka man steigšus tuvojas nācējs asinssarkanās drēbēs. Satraukts pagriezos turp un redzēju, ka tas ir Tempi. Viņš steidzās pie manis, vienlaikus izdarīdams plašu žestu: jūsmīgs sveiciens.

Apspiedu vēlmi pasmaidīt un skaļi uzrunāt viņu vārdā un aprobežojos ar kustību priecīgs satraukums.

Viņš apstājās tieši man pretī, satvēra manu plecu un draudzīgi sapu­rināja, it kā gribēdams mani apsveikt. Taču viņa acis bija nopietnas. Piespiedis plaukstu pie krūtīm, lai to redzētu tikai es, viņš izdarīja kus­tību blēdība. Paklausies! viņš ātri un klusi pačukstēja. Šo cīņu tu neuzvarēsi.

- Neraizējies! Mierinājums. Šehinni domā tāpat, bet varbūt es sagādāšu jums pārsteigumu.

Tempi roka sāpīgi ieurbās man plecā. Paklausies! viņš iešņācās.

- Paskaties, kas stāv pie pirmā akmens!

Paskatījos viņam pār plecu. Tā bija Karsereta. Viņas acis bija kā naži.

- Viņa vārās naidā, Tempi klusi teica, izdarīdams kustību sirsnīga patika, kas bija domāta pūļa acīm. Tu esi ne tikai uzņemts skolā, bet turklāt vēl dabūjis viņas mātes zobenu.

Tāds jaunums mani jūtami satricināja. Zibenīgi atcerējos Atas pēdējo daļu. Larela bija Karseretas māte? es jautāju.

Tempi draudzīgi pārlaida labo roku maniem matiem. Jā. Un Karse­reta ir neprātīgi nikna. Baidos, ka viņa ar prieku var tevi sakropļot, pat tad, ja viņu pēc tam izmestu no skolas.

Es nopietni pamāju ar galvu.

-Viņa centīsies tevi atbruņot. Esi uzmanīgs. Neielaidies plaukstu cīņā. Ja viņa sagrābj tevi ar Guļošo Lāci vai Plaukstu Apļošanu, tūlīt padodies. Izkliedz to skaļi, ja vajag. Ja vilcināsies vai mēģināsi atbrīvoties, viņa tev salauzīs roku vai izgriezīs to no pleca. Pirms nepilnas stundas dzirdēju, ka viņa tā teica savai māsai.

Viņš piepeši atkāpās no manis un izdarīja kustību godbijīga cieņa.

Man kāds piesita pie pleca, un pagriezdamies es ieraudzīju Magvinas krunkaino seju. Ejam! viņa rāmi, bet valdonīgi teica. Ir laiks.

Devos viņai līdzi. Visi, kam gājām garām, ar dažādiem žestiem pauda viņai cieņas apliecinājumus. Magvina aizveda mani līdz takas sākumam. Tur gulēja pelēks akmens, mazliet augstāks par manu ceļgalu un tieši tāds pats, kādi atradās visos takas pagriezienos.

Vecā sieviete pamāja, lai es uzkāpju uz akmens. Pārlaidu skatienu ademu pulkam, un mani pārņēma agrāk nepieredzēts lampu drudzis.

Es pieliecos Magvinai mazliet tuvāk. Vai būs piedienīgi, ja runāšu paceltā balsī? es nervozi jautāju. Negribu nevienu apvainot, bet, ja runāšu klusi, aizmugurē stāvošie nevarēs dzirdēt.

Magvina man pirmoreiz uzsmaidīja, un viņas krunkainā seja pēkšņi izskatījās ļoti piemīlīga. Viņa paplikšķināja man pa roku. Šeit neviens par skaļu balsi neapvainosies, viņa teica un izdarīja kustību saprātīga mērenība. Dod!

Es atsprādzēju zobenu un iedevu to viņai. Tad Magvina mudināja mani kāpt uz akmens.

Sāku skaitīt Atas, un Magvina mani vēroja. Kaut gan uz savu atmiņu es varēju paļauties, jutos ļoti nervozs. Domāju, kas notiktu, ja es izlaistu kādu zobena lietotāju vai sajauktu vārdus.

Tas prasīja gandrīz veselu stundu, un ademu pulks klausījās gluži vai pārdabiskā klusumā. Kad biju beidzis, Magvina pasniedza man roku, lai palīdzētu nokāpt no akmens, it kā es būtu dāma, kas kāpj ārā no karietes. Pēc tam viņa pamāja, lai dodos kalnā.

Noslaucīju sasvīdušo plaukstu un, satvēris zobena koka rokturi, sāku kāpt augšup. Karseretas sarkanās drānas bija cieši piesaitētas pie viņas garajām rokām un platajiem pleciem. Ādas saites viņas apģērbā bija platākas un biezākas nekā tās, ko lietoja Tempi. Šķiet, tās bija arī košāk sarkanas, un es nodomāju, ka viņa tās varbūt īpaši nokrāsojusi šai dienai. Pienācis tuvāk, redzēju, ka ap viņas aci vēl plešas pabālējis zi­lums.

Redzēdama, ka es skatos uz viņu, Karsereta ar lēnu, izteiksmīgu kus­tību aizmeta projām savu koka zobenu. Viņa izdarīja kustību nicinājums ar uzsvērti plašu žestu, lai to varētu redzēt ikviens līdz pat pūļa aizmu­gures lētajām sēdvietām.

Skatītāju pulkam pāršalca murdoņa, un es apstājos, nesaprazdams, ko darīt. Bridi padomājis, noliku savu zobenu takas malā un devos tālāk.

Karsereta gaidīja, stāvēdama līdzenā, ar zāli apaugušā laukumā, kas varēja būt trīsdesmit pēdu plats. Pamats šeit bija mīksts, un parastos apstākļos es neraizētos par to, ka mani nosviedis zemē. Parastos ap­stākļos. Vašeta man bija iemācījusi atšķirību starp to, ko nozīmē nosviest kādu zemē un sviest kādu pret zemi. Pirmais bija draudzīgas sacensī­bas paņēmiens. Otrais bija paņēmiens, kādu izmantotu īstā cīņā, kuras mērķis ir sakropļot vai nogalināt pretinieku.

Nepiegājis pārāk tuvu, es pietupos tagad jau pazīstamajā cīnītāja pozā. Pacēlu rokas, saliecu ceļgalus un pārvarēju vēlmi atspiesties uz papēžiem, zinādams, ka tādā gadījumā jutīšos veiklāks, bet nevēlami ietekmēšu līdzsvaru. Dziļi ieelpojis, lai saglabātu mieru, es lēni virzījos viņai pretī.

Karsereta izdarīja līdzīgu pietupienu un brīdī, kad biju nokļuvis līdz viņas tvēriena ārējai robežai, izdarīja pret mani māņu kustību. H bija tikai īsa plaukstas un pleca pazibināšana, bet, juzdamies nervozs, es pilnībā uzķēros un atrāvos atpakaļ kā izbiedēts trusis.

Karsereta nolaida rokas un izslējās taisni, atmezdama cīnītājas pie­tupienu. Uzjautrinājums, viņa teica ar plašu žestu, aicinājums. Tad viņa aicinoši pamāja ar abām rokām. Dzirdēju šur tur pūlī atskanam smieklus.

Kaut gan viņas attieksme bija pazemojoša, es tiecos izmantot viņas vājināto aizsardzību. Virzīdamies uz priekšu, piesardzīgi izmēģināju Nažiem Līdzīgas Plaukstas. Pārāk piesardzīgi, jo viņa atkāpās, pat nepa­kustinādama rokas.

Zināju, ka cīņas mākslā esmu pārspēts. Tas nozīmēja, ka mana vienīgā cerība ir izmantot viņas nokaitētās emocijas. Ja man izdotos satracināt viņu vēl vairāk, viņa varētu pieļaut kļūdas. Ja viņa pieļautu kļūdas, man būtu iespēja uzvarēt. Pirmais bija Haels, es teicu, veltīdams viņai platu barbara smaidu.

Karsereta paspēra pussoli tuvāk. Es sadragāšu tavas daiļās plauks­tas! viņa iešņācās nevainojamā aturiešu valodā. To teikdama, viņa pastiepās un izdarīja saniknotu tvēriena kustību pret mani.

Viņa centās mani nobiedēt, piespiest mani atkāpties un zaudēt līdz­svaru. Un godīgi jāatzīstas, ka inde viņas balsī vedināja mani tieši tā darīt.

Taču es biju sagatavojies. Apspiedu instinktīvo tieksmi atrauties at­pakaļ. Tas lika man īsu mirkli sastingt uz vietas, nevirzoties ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Protams, tieši to Karsereta patiesībā bija gaidījusi acumirklīgu vilci­nāšanos, kamēr es apspiedu vēlmi bēgt. Viņa uzbruka man, pasperot tikai vienu vieglu soli, un sagrāba manu plaukstas locītavu kā dzelzs spīlēs.

Es nedomādams atbildēju ar Seleanas savdabīgo Uzvarētās Lauvas abu plaukstu variantu. Tas bija teicami piemērots mazai meitenei, kas cīnās ar pieaugušu vīrieti, tāpat kā bezcerīgi neprasmīgam mūziķim, kas cenšas tik vaļā no ademu karotājas.

Atguvu kontroli pār savu roku, un mana netradicionālā kustība Karseretu tikko jaušami iztrūcināja. Izmantoju šo mirkli un izdarīju uzbru­kumu ar Miežu Sēšanu, spēcīgi atsizdams pirkstu kauliņus pret viņas bicepsa mīksto iekšpusi.

Sitiens nebija stiprs: es atrados pārāk tuvu. Bet, ja būtu trāpījis precīzi pa nervu, viņas rokai vajadzētu notirpt. Tas gan nepadarītu viņas kreiso pusi nevarīgu, tomēr visas ketana abu roku kustības kļūtu grūtākas. Tā būtu ievērojama priekšrocība.

Tā kā biju viņai ļoti tuvu, tūlīt pēc Miežu Sēšanas izpildīju Dzirnak­mens Pagriezienu, lai ar īsu, spēcīgu grūdienu izsistu viņu no līdzsvara. Man izdevās piekļūt viņai ar abām rokām un pat atgrūst viņu par dažām collām atpakaļ, tomēr Karsereta nepavisam nezaudēja līdzsvaru.

Tad es ieraudzīju viņas acis. Biju domājis, ka viņa ir dusmīga jau iepriekš, taču tas bija nieks salīdzinājumā ar šo brīdi. Tagad man bija izdevies viņai reāli iesist. Nevis vienu, bet divas reizes. Barbars pēc ne­pilnu divu mēnešu treniņiem bija iesitis viņai divas reizes, un to bija redzējusi gandrīz visa skola!

Nevaru aprakstīt, kāda viņa izskatījās. Un, pat ja varētu, tas jums neatklātu īsteno patiesību, jo viņas seja bija pilnīgi neizteiksmīga. Varu pateikt ko citu. Tik saniknotu cilvēku es nekad mūžā vēl nebiju redzējis. Ne Ambrozu. Ne Hemmi. Ne Dennu, kad kritizēju viņas dziesmu, ne maeru, kad stājos pretī viņa gribai. Tās dusmas visas bija bālas sveces salīdzinājumā ar ēzes uguni, kas dega Karseretas acīs.

Tomēr pat skaudrākajā dusmu uzliesmojumā Karsereta teicami sagla­bāja kontroli. Viņa nemetās man virsū, rūkdama un akla naida pārņemta. Vārdus viņa paturēja sevī, un tie dega viņā ar biedējošu kvēli.

Šajā cīņā man nebija iespējams uzvarēt. Tomēr manas rokas, norū­dītas neskaitāmās treniņu stundās, darbojās automātiski, cenšoties iz­mantot pretinieces tuvuma priekšrocības. Paspēru soli uz priekšu un mēģināju izdarīt tvērienu ar Augšupskrejošo Pērkonu. Viņa pagrūda priekšā plaukstas, atvairīdama uzbrukumu. Tad viņa metās man virsū ar Laivinieku Ostā.

Diez vai viņa cerēja, ka izdosies man trāpīt. Prasmīgāks pretinieks būtu izvairījies vai to aizturējis. Taču es biju mazliet neveiksmīgi novietojis pēdu, tāpēc zaudējis vēlamo līdzsvaru, un manas kustības kļuva lēnākas. Viņas kāja atsitās man pret vēderu un grūda.

Laivinieks Ostā nav ašs spēriens, ar kuru var salauzt kaulus. Tas ir spēriens, kas izsit pretinieku no līdzsvara. Tā kā biju to mazliet jau zaudējis, tas mani nogāza no kājām. Es sāpīgi atsitos pret zemi, tad pavēlos sānis un paliku guļam juceklīgā kaudzē.

Tagad dažs varētu teikt, ka kritiens acīmredzot bija pārāk apdullinošs, un pēc tā es vairs nespēju celties un turpināt cīņu. Cits varētu teikt, ka kritiens, lai cik neveiksmīgs, tomēr nebija tik ļauns un es noteikti esmu spējis piecelties pēc vēl sliktākiem kritieniem.

Es pats domāju, ka robeža starp apdullumu un viedumu reizēm ir ļoti smalka. Cik smalka, to es atstāšu jūsu vērtējumam.