Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMITĀ NODAĻA . vīns un ūdens

ATVADĪŠANĀS N0 Haertas man prasīja veselu dienu. Paēdu kopīgu mal­tīti ar Vašetu un Tempi un ļāvu abiem dot man vairāk padomu, nekā gribēju dzirdēt un jutu vajadzību saņemt. Seleana drusku paraudāja un apsolīja mani apciemot, kad būšot ieguvusi sarkanās drānas. Mēs pēdējo reizi izmēģinājām spēkus divcīņā, un šķiet, ka viņa tīšām ļāva man uzvarēt.

Visbeidzot pavadīju patīkamu vakaru kopā ar Penthi. Patīkamais va­kars ieilga līdz vēlai stundai un pārtapa patīkamā naktī. Bālajās stundās pirms rītausmas es tomēr pamanījos notvert dažas miega stundas.

Esmu uzaudzis Edema Rū cilts vidū, tāpēc nebeidzu brīnīties, cik ātri cilvēks spēj iesakņoties vienā vietā. Kaut gan biju pavadījis Haertā tikai nepilnus divus mēnešus, man bija grūti aiziet.

Tomēr ari ceļš zem kājām viesa patīkamas izjūtas, un es pacilāts devos pretī Alveronam un Dennai. Bija laiks saņemt atalgojumu par labi padarītu darbu un izteikt patiesu, kaut arī novēlotu atvainošanos.

* * *

Piecas dienas vēlāk es mēroju vienu no garajiem, vientulīgajiem ceļa posmiem, kādi atrodami tikai austrumu Vintasas zemajās piekalnēs. Biju nokļuvis, kā mēdza sacīt mans tēvs, kartes malā.

Visas dienas gaitā biju saticis tikai pāris ceļotāju un nebiju redzējis nevienu viesnīcu. Doma par nakšņošanu zem klajas debess mani pārlieku neuztrauca, bet jau vairākas dienas es biju ēdis tikai to, kas kabatās, un labprāt būtu vēlējies siltu maltīti.

Strauji biezēja krēsla, un es biju jau atmetis domu par vēdera izprie­cām, bet tad pēkšņi pamanīju priekšā cauri mijkrēslim vijamies baltu dūmu strūklu. Pirmajā brīdī noturēju to par lauku māju. Tad līdz manām ausīm atplūda mūzikas skaņas, un mani atkal modās cerība uz gultu un karstām vakariņām.

Taču aiz ceļa līkuma mani gaidīja vēl lielāks pārsteigums nekā ceļma­las viesnīca. Starp kokiem redzēju plandāmies lielu apmetnes ugunskuru, un abās pusēs tam stāvēja apjumti rati līdz sāpēm pazīstama aina. Apkārt tiem sarunādamies staigāja sievietes un vīrieši. Kāds uzskaņoja lautu, cits izklaidīgi sita pret gurnu mazas bungas. Citi starp diviem kokiem slēja telti, un vecāka sieviete lika virs uguns trijkāji.

Ceļojoša trupa. Vēl vairāk uz vienas no ratu kulbām es redzēju pazīstamas zīmes. Tās manās acīs izcēlās spilgtāk par uguns liesmām. Šīs zīmes liecināja, ka tie ir īsti ceļojoši aktieri. Mana dzimta, Edema Rū.

Kad izgāju caur kokiem, viens no vīriešiem skaļi iesaucās, un es pat nepaguvu attapties, kad man pretī pavērsās trīs zobeni. Piepešais klu­sums pēc mūzikas un sarunu čalām šķita gluži biedējošs.

Izskatīgs vīrietis ar melnu bārdu un sudraba auskaru lēni paspēra soli man pretī, neizkustinādams zobena smaili, kas rēgojās tieši man acīs. Oto! viņš uzsauca kādam aiz muguras mežā. Ja tu tur guli, zvēru pie mātes piena, ka uzšķērdīšu tev iekšas! Sasodīts, kas tu tāds esi?

Pēdējais teikums bija domāts man. Taču es nepaguvu atbildēt, jo kokos atskanēja balss: Es esmu tepat, Alleg, es… Kas tad tas? Dieva dēļ, kā viņš tika man garām?

Redzēdams, ka pret mani vēršas zobeni, es biju pacēlis rokas. Tas ir prātīgs paradums, ja kāds tuvojas ar kaut ko asu. Tomēr es smaidīdams atbildēju: Piedod, ka tevi sabiedēju, Alleg.

- Aiztaupi atvainošanos! vīrietis auksti attrauca. Vispirms pa­skaidro, kāpēc tu ložņāji ap mūsu nometni!

Skaidroties es nevēlējos, tāpēc vienkārši pagriezos tā, lai visi uguns­kura tuvumā esošie redzētu manu plecā pakārto lautas futrāli.

Allega izturēšanās strauji mainījās. Viņš nomierinājās un iebāza zo­benu atpakaļ makstī. Pārējie darīja to pašu. Allegs smaidīdams pienāca man tuvāk un iesmējās.

Ari es iesmējos. Viena ģimene!

- Viena ģimene! Viņš paspieda man roku un, pagriezdamies pret ugunskuru, iesaucās: Lūdzu visus uzvesties, kā pieklājas! Mums šova­kar ir viesis! Atskanēja klusi atzinības saucieni, un katrs atsāka darīt, ko bija uzsācis pirms manas ierašanās.

No kokiem iznira drukns, masīvs vīrietis ar zobenu rokā. Viņš nekādi nevarēja tikt man garām, Alleg. Droši vien viņš ir no…

- Viņš ir no mūsējiem, Allegs pārtrauca biedru.

- Ā! Oto novilka, acīmredzami pārsteigts. Viņš paskatījās uz manu lautu. Nu tad sveicināts!

- Īstenībā es nepagāju garām, es meloju. Tumsā manu ēnsegu bija ļoti grūti ieraudzīt. Bet tā nebija Oto vaina, un es negribēju sagādāt viņam nepatikšanas. Dzirdēju mūziku un gribēju apiet nometnei apkārt.

Oto izteiksmīgi paskatījās uz Allegu, tad pagriezās un aizgāja atpakaļ mežā.

Allegs aplika man roku ap pleciem. Vai varu tev piedāvāt kaut ko dzeramu?

- Mazliet ūdens, ja jums ir pietiekami krājumi.

- Pie mūsu ugunskura neviens viesis nedzer ūdeni! Allegs protes­tēja. Tavām lūpām jābauda vislabākais vīns!

- Tiem, kuri pazīst dzīvi uz ceļa, edemiešu ūdens ir saldāks par vīnu, es smaidīdams atbildēju.

- Tādā gadījumā tu dabūsi gan ūdeni, gan vīnu un vari dzert pēc vēlēšanās! Viņš aizveda mani pie viena no vezumiem, kam blakus stāvēja ūdens muca.

Ievērodams tradīciju, kas ir mūžsena kā laiks, es izdzēru kausu ūdens un ar nākamo noskaloju seju un rokas. Nosusinājis seju krekla piedurknē, es paskatījos uz viņu un pasmaidīju. Labi ir atkal būt mājās!

Viņš paplikšķināja man pa muguru. Nāc! Iepazīstināšu tevi ar pārējo ģimeni.

Pirmos sastapu divus vīriešus ap gadiem divdesmit. Abiem bija pin­kainas bārdas. Frens un Džošs ir mūsu labākie dziedātāji, protams, ja neņem vērā mani. Paspiedu abiem roku.

Pēc tam iepazinos ar diviem vīriešiem, kas pie ugunskura spēlēja instrumentus. Gaskins spēlē lautu. Larens pūš dūdas un sit mazās bungas. Abi man uzsmaidīja. Larens ar īkšķi uzsita pa bungām, un atskanēja sulīgs trumm.

- Un tas ir Tims! Allegs norādīja pāri ugunskuram uz garu drūma izskatā vīrieti, kurš eļļoja zobenu. Ar Oto tu jau iepazinies. Viņi sargā mūs no briesmām uz ceļa. Tims īsi pamāja sveicienu, brīdi pacēlis galvu no darāmā.

- Šī ir Anna, Allegs norādīja uz vecāku sievieti ar kalsnu seju un sirmiem, pakausī savītiem matiem. Viņa mūs baro un ir apņēmusies būt mums visiem par māti. Anna turpināja griezt burkānus, nepie­vērsdama mums nekādu uzmanību.

- Un visbeidzot te ir mūsu jaukā Keta, kas tur saujā atslēgas uz visām mūsu sirdīm! Ketai bija skarbas acis un šaura mutes līnija, bet viņas sejas izteiksme mazliet atmaiga, kad es noskūpstīju viņai roku.

- Tas būtu viss, Allegs teica, pasmaidīdams un viegli paklanīda­mies. Un kāds ir tavs vārds?

- Kvouts.

- Esi sveicināts, Kvout! Atpūties un jūties kā mājās! Vai varam kaut ko darīt tavā labā?

- Kā būtu ar drusciņu vīna, kuru tu iepriekš pieminēji? Es pasmaidīju.

Viņš piesita plaukstu pie pieres. Protams! Vai varbūt labāk alu?

Es piekrītoši pamāju, un viņš atnesa man kausu.

- Lielisks, es nogaršojis teicu un iekārtojos uz ērta celma.

Viņš pieskārās pie iedomātas cepures malas. Paldies! Mums laimējās to nospert pirms pāris dienām, kad gājām caur Levinšlru. Kā tev pēdējā laikā klājies uz ceļiem?

Izstaipījos un nopūtos. Kā vientuļam dziedonim gluži labi. Izman­toju visas izdevības, kas ceļā gadās. Tā kā esmu viens, man jābūt uzma­nīgam.

Allegs visgudri pamāja ar galvu. Droši mēs varam justies tikai pulkā, viņš atzina, tad paskatījās uz manu lautu. Varbūt tu aplaimosi mūs ar kādu dziesmu, kamēr Anna pabeidz gatavot vakariņas?

- Labprāt! es teicu, nolikdams dzēriena kausu. Ko jūs gribētu dzirdēt?

- Vai tu proti “Ej projām no pilsētas, skārdniek”?

- Vai protu? Neapcel mani! Izņēmu lautu no futrāļa un sāku spē­lēt. Visi kā viens pārtrauca iesāktos darbus. Pamanīju pat Oto, kas bija atstājis sargposteni un, iznācis meža malā, lūkojās uz ugunskuru.

Kad biju beidzis, visi jūsmīgi aplaudēja. Jā, tu to proti! Allegs iesmējās. Tad viņa seja kļuva nopietna, un viņš piesita pirkstu pie lūpām.

- Kā būtu, ja tu kādu laiku paceļotu kopā ar mums? pēc brīža viņš jautāja. Vēl viens spēlmanis mums nenāktu par ļaunu.

Es bridi domāju. Uz kuru pusi jūs ejat?

- Uz austrumiem, viņš atbildēja.

- Man jāiet uz Severenu, es teicu.

Allegs paraustīja plecus. Mēs arī varam doties uz Severenu, viņš sacīja, ja vien tev nav iebildumu apmest lielāku likumu.

- Es ilgi esmu bijis projām no savas ģimenes, atzinos, lūkodamies pazīstamajās ainās ap ugunskuru. 4

- Edema Rū pārstāvim nav labi uz ceļa atrasties vienam, Allegs neatlaidās, vilkdams pirkstu pār tumšo bārdu.

Es nopūtos. Pajautā vēlreiz no rīta!

Viņš smīnēdams uzsita man pa ceļgalu. Labi! Tas nozīmē, ka mēs vēl visu nakti varēsim nodarboties ar pierunāšanu.

Ieliku lautu atpakaļ futrāli un piecēlos, aizbildinādamies ar dabiska­jām vajadzībām. Nākdams atpakaļ, notupos pie ugunskura blakus Annai.

- Ko tu mums gatavo, māt? es jautāju.

- Sautējumu, viņa strupi atbildēja.

Es pasmaidīju. Kas tajā ir iekšā?

Anna uzmeta man iesāņus skatienu. Jērgaļa, viņa atbildēja, gluži kā mezdama man izaicinājumu.

- Es ļoti sen neesmu ēdis jērgaļu, māt. Vai drīkstu pagaršot?

- Pagaidīsi kā visi citi! viņa skarbi atmeta.

- Pat mazdrusciņ ne? es pielabinādamies veltīju viņai vislaipnāko smaidu.

Vecā sieviete nopūtās un atmeta ar roku. Nu labi! viņa teica.

- Bet nevaino mani, ja tev sasāpēsies vēders!

Es iesmējos. Nē, māt, es tevi nevainošu. Pasniedzos pēc garas koka karotes un iesmēlu ēdamo. Mazliet papūtis, nogaršoju kumosu.

- Māt! es iesaucos. Tas ir gardākais, ko es pēdējā gada laikā esmu ēdis!

- Ha! viņa izmeta, īsi paskatīdamās uz mani.

- Tā ir svēta patiesība, māt, es nopietni apgalvoju. Ja kādam šis sautējums neiet pie sirds, tad es saku, ka tas nav īstens Edema Rū.

Anna aizgriezās, lai apmaisītu katlu, un ar rokas mājienu raidīja mani projām, tomēr viņas seja vairs nebija tik barga kā iepriekš.

Brīdi apstājies pie muciņas, lai vēlreiz piepildītu kausu, es atgrie­zos agrākajā vietā. Gaskins paliecās uz priekšu. Tu mums nodziedāji dziesmu. Varbūt tu kaut ko vēlies dzirdēt?

- Kā būtu ar “Gudro stabulnieku”? es jautāju.

Viņš sarauca pieri. Tādu es nezinu.

- Tā stāsta par Edema Rū gudrinieku, kas viltībā pārspēj zemnieku.

Gaskins papurināja galvu. Diemžēl nezinu.

Noliecos, lai paceltu savu lautu. Ļauj man to nodziedāt. Tā ir dzies­ma, kas mums visiem jāzina.

- Izvēlies kaut ko citu! Larens iebilda. Un es spēlēšu līdzi uz dūdām. Šovakar tu mums jau izpildīji vienu priekšnesumu.

Es pasmaidīju. Piemirsu, ka tu spēlē dūdas. Tad tev šī patiks. Gal­venais varonis ir stabulnieks. Turklāt, ja jūs priecējat manu vēderu, man pienākas priecēt jūsu ausis. Pirms viņi paguva protestēt, es sāku spēlēt vieglu, raitu melodiju.

Klausīdamies visi sirsnīgi smējās. Sākot no vietas, kur stabulnieks nogalina zemnieku, līdz pat beigām, kur viņš paved mirušā vīra sievu un meitu. Atstāju nenodziedātus pēdējos divus pantus, kuros ciemata ļaudis nogalina stabulnieku.

Kad biju beidzis, Larens noslaucīja acis. He, he! Tev bija taisnība, Kvout. Man nekaitētu to mācēt. Turklāt… Viņš pameta skatienu pāri ugunskuram uz Ketu. Tā ir godīga dziesma. Sievietes nespēj turēties pretī stabulniekam.

Keta nicinoši nosēcās un pablisināja acis.

Patērzējām par šo un to, līdz Anna paziņoja, ka sautējums esot gatavs. Visi ķērās pie ēšanas un palaikam to pārtrauca tikai tādēļ, lai izteiktu Annai komplimentu par gardo ēdienu.

- Saki godīgi, Anna, Allegs pēc otrās bļodiņas teica, vai tu Levinširā nočiepi kādu piparu sauju?

Anna rādija pašapmierinātu seju. Mums katram ir savi noslēpumi, mīļais, viņa teica. Neuzstāj, kad runā ar dāmu!

- Vai tev un pārējiem pēdējā laikā ir klājies labi? es vaicāju Allegam.

- Ā, un kā vēl! viņš ar pilnu muti atbildēja. Sevišķi labi mums klājās Levinšīrā pirms trim dienām. Viņš pamirkšķināja ar aci. Vēlāk tu redzēsi, cik labi!

- Par to man prieks.

- Patiesību sakot, viņš ar sazvērniecisku skatienu paliecās uz priekšu, mums klājās tik labi, ka es jūtos ļoti devīgs. Pietiekami devīgs, lai piedāvātu tev visu, ko vēlies. Pilnīgi visu. Prasi, un tas būs tavs! Pieliecies vēl tuvāk, viņš skatuves čukstā teica: Gribu, lai tu zini, ka tas ir klajš mēģinājums tevi uzpirkt un paturēt pie mums. Ar tavu lielisko balsi mēs vareni piepildītu makus.

- Un kur tad vēl dziesmas, ko viņš varētu mums iemācīt! Gaskins iestarpināja.

Allegs tēlotā sašutumā nosēcās. Nepalīdzi viņam kaulēties, puis! Jūtu, ka šis darījums mums tāpat nebūs viegls.

Es brīdi domāju. Var jau būt, ka es varētu palikt… Ļāvu balsij nenoteikti apklust.

Allegs viszinīgi pasmaidīja. Bet…

- Bet man ir trīs vēlēšanās.

- Hm, trīs vēlēšanās. Viņš pārlaida man skatienu no galvas līdz kājām. Gluži kā pasakā.

- Tas būtu tikai taisnīgi, es neatlaidos.

Brīdi vilcinājies, Allegs piekrītoši pamāja. Laikam gan. Un cik ilgi tu būtu gatavs ceļot kopā ar mums?

- Līdz brīdim, kad nevienam nebūs iebildumu pret manu aiziešanu.

- Vai kādam šajā ziņā ir bijušas grūtības? Allegs paskatījās apkārt.

- Un ja viņš pieprasīs sev vienus ratus? noprasīja Tims. Viņa balss mani iztrūcināja: tā bija skarba un čerkstoša kā divi ķieģeļi, ko trin vienu pret otru.

- Tam nebūs nozīmes, ja viņš ceļos kopā ar mums, Allegs atspē­koja. Rati tikpat pieder mums visiem kopā. Un, ja viņš nekur nevar aiziet, kamēr mēs nepiekrītam…

Iebildumu nebija. Mēs ar Allegu paspiedām viens otram roku, un pārējie īsi aplaudēja.

Keta pacēla kausu. Par Kvoutu un viņa dziesmām! viņa uzsauca tostu. Man šķiet, viņš būs jebkādu tēriņu vērts.

Visi iedzēra pa malkam, un es pacēlu savu glāzi. Zvēru pie mātes piena, ka šīvakara darījums būs labākais, kādu jūs jebkad esat noslēguši! Tam sekoja vēl jūsmīgākas gaviles, un visi iedzēra vēlreiz.

Allegs noslaucīja muti un paskatījās man acis. Nu tad saki, kāda ir tava pirmā vēlēšanās!

Es noliecu galvu. Patiesībā tīrais sīkums. Man nav pašam savas telts. Ja es turpmāk ceļošu kopā ar savu ģimeni…

- Vari neturpināt! Allegs pavicināja koka kausu ar tādu žestu, it kā viņš būtu karalis, kas piešķir apbalvojumu. Tu dabūsi manu personīgo telti ar kažokādām un segām pēdas biezumā! Viņš pamāja Frenam un Džošam, kas sēdēja ugunskura pretējā pusē. Ejiet un uzceliet!

- Nevajag! es iebildu. To es varu izdarīt pats.

- Esi mierīgs, viņiem tas nāks par labu. Jutīsies noderīgāki. Jā, un vēl… Allegs pamāja Timām. Atved viņas šurp, labi?

Tims piecēlās un piespieda roku pie vēdera. Pēc maza brīža! Drīz būšu atpakaļ. Viņš pagriezās un devās uz meža pusi. Es nejūtos īsti labi.

- Tā iet, ja rij kā pie siles! Oto nokliedza viņam pakaļ. Tad viņš pagriezās pret mums. Gan viņš kādreiz sapratis, ka nevar ēst vairāk par mani un gribēt, lai neuznāk vēmiens.

- Tā kā Tims ir aizņemts ar stumbra krāsošanu, es varu aiziet viņa vietā, Larens pieteicās ar vāji slēptu dedzību balsī.

- Šovakar ir mana dežūra, sacīja Oto, tāpēc es izdarīšu to pats.

- Nē, iešu es! Keta aizkaitinātā balsī iesaucās. Ar skatienu piespie­dusi abus vīriešus atgriezties vietā, viņa aizgāja un pazuda aiz ratu kulbas kreisajā pusē.

No otriem ratiem izkāpa Frens un Džošs, nesdami telti, virves un mietus. Kur tu to gribi? Džošs jautāja.

- Vīrietim parasti tādu jautājumu neuzdod, Džoš! Frens zobgalīgi iebuksnīja draugam ar elkoni.

- Reizēm es krācu, es viņus brīdināju. Droši vien jums labāk patiks, ja būšu mazliet tālāk no pārējiem. Es pastiepu roku. Laba vieta būtu tur, starp tiem diviem kokiem.

- Par vīrieti taču tāpat ir skaidrs, kur viņš to gribēs, vai ne, Džoš? Frens turpināja zoboties, un abi aizgāja sliet telti.

Pēc īsa brīža atgriezās Keta, vezdama līdzi divas glītas, jaunas meitenes. Vienai bija šaura seja, kalsns augums un taisni, melni mati, apgriezti īsi kā zēnam. Otra bija apaļīgāka, ar garām, zeltainām cirtām. Abām varēja būt apmēram sešpadsmit gadu, un viņu sejas pauda drūmu bezcerību.

- Iepazīsties ar Krinu un Elliju! Keta teica, norādīdama uz meitenēm.

Allegs plati smaidīja. ŠI ir daļa no Levinširas labumiem. Šonakt viena no viņām gādās, lai tev būtu silti. Tā ir mana dāvana tev kā mūsu jaunajam ģimenes loceklim. Viņš izteiksmīgi aplūkoja abas meitenes no galvas līdz kājām. Kuru tu vēlies?

Es pārlaidu skatienu abām. Tā nav viegla izvēle. Ļauj man brīdi padomāt!

Keta apsēdināja abas meitenes pie ugunskura un ielika katrai rokās bļodiņu ar sautējumu. Zeltmatainā meitene Ellija stīvi apēda dažus ku­mosus, tad viņas kustības kļuva arvien lēnākas, līdz apstājās kā uzvel­kamai rotaļlietai, kam iztecējusi atspere. Viņas acis izskatījās gandrīz aklas, it kā viņa vērotu kaut ko tādu, ko citi nespēj redzēt. Krinas skatiens turpretī pauda niknu kvēli, un viņa nenovērsa acis no ugunskura. Viņa nekustīgi sēdēja ar ēdiena bļodu klēpī.

- Meitenes! Allegs pārmetoši aizrādīja. Vai jūs nesaprotat, ka pašām būs labāk, ja būsiet pretimnākošas? Ellija lēni nokoda vēl vienu kumosu un atkal palika nekustīgi sēžam. Krina stīvi raudzījās ugunī ar skarbu izteiksmi sejā.

Anna iebakstīja viņām ar savu koka karoti. Ēdiet! Meiteņu izturē­šanās nemainījās. Lēni apēsts kumoss. Dumpīgs sasprindzinājums. Anna piktu skatienu pastiepās un satvēra tumšmataino meiteni aiz zoda, ar otru roku paņemdama sautējuma bļodu.

- Nevajag! es iejaucos. Gan viņas ēdīs, kad būs pietiekami izsal­kušas. Allegs ziņkārīgi paskatījās uz mani. Es zinu, ko runāju. Labāk iedodiet viņām kaut ko dzeramu!

Vecā sieviete uzmeta man īsu skatienu, it kā negribēdama piekāp­ties, tad paraustīja plecus un atlaida Krinas zodu. Manis pēc! Man ir apriebies barot šito ar varu. No viņas ir tikai nepatikšanas.

Keta piekrītoši pavīpsnāja. Tā draņķe man uzklupa, kad es ģērbu viņu nost, lai nomazgātu, viņa teica un atglauda matus no sejas, atsegdama skrāpējumu švīkas. Gandrīz izplēsa man aci, nolādētā!

- Un mēģināja aizlaisties, Anna piebilda, joprojām naidīgi skatī­damās uz meiteni. Bija jāsāk pa vakariem viņu zāļot. Lai badojas, ja grib! Viņa pikti atmeta ar roku.

Larens atgriezās pie ugunskura ar divām krūzēm un ielika tās mei­teņu nekustīgajās rokās.

- Ūdens? es jautāju.

- Alus, viņš atbildēja. Tas būs labāks, ja neko negrib ēst.

Es apspiedu vēlmi iebilst. Ellija izdzēra krūzi tikpat trulā vienaldzībā, kā bija ēdusi. Krinas skatiens pārslīdēja no uguns pie krūzes un pēc tam pie manis. Es sajutu gandrīz fizisku satricinājumu: viņa bija apbrīnojami līdzīga Dennaī. Joprojām skatīdamās uz manī, meitene iztukšoja krūzi. Cietais skatiens neļāva nojaust, kas notiek viņas prātā.

- Nosēdiniet viņas man blakus! es teicu. Tas man palīdzēs izvēlēties. Keta atveda meitenes pie manis. Ellija padevīgi paklausīja, Krina bija

kokaini saspringusi.

- No tās tu uzmanies! Keta teica, pamādama uz tumšmataino mei­teni. Viņai patīk skrāpēties.

Tims atgriezās, izskatīdamies gluži bāls. Viņš apsēdās pie ugunskura, un Oto iebikstīja viņam ar elkoni. Gribi vēl sautējumu? viņš ļauni pazobojās.

- Turi muti! Tims nevarīgi atrūca.

- Mazliet alus varētu atvieglot māgu, es ierosināju.

Viņš pamāja ar galvu, izskatīdamies gatavs pieņemt visu, kas varētu palīdzēt. Keta iedeva viņam alus kausu.

Meitenes tagad sēdēja man katrā pusē un skatījās ugunī. Tuvumā ievēroju šo to, kas man bija paslīdējis garām. Krinai aizmugurē uz kakla bija tumšs zilums. Gaišmatainās meitenes plaukstu locītavas bija tikai noberztas, acīmredzot no saitēm, bet Krinai tās klāja kreveles un jēlumi. Tomēr no viņām vēdīja tīra smarža. Mati abām bija sasukāti, un drēbes nesen izmazgātas. Keta bija rūpējusies par viņām.

Tuvumā meitenes izskatījās vēl daudz jaukākas. Es apliku rokas viņām ap pleciem. Krina sarāvās un sastinga, Ellija palika tikpat apātiska kā bijusi.

No koku pudura atskanēja Frena balss: Kārtībā! Vai gribi, lai mēs tev iededzam lampu?

-Jā, lūdzu! es atsaucos. Paskatījos uz abām meitenēm pēc kārtas, tad pievērsos Allegam. Nevaru izlemt, es atklāti atzinos. Tāpēc ņemšu abas.

Allegs neticīgi iesmējās. Tad, redzēdams, ka es runāju nopietni, viņš iebilda: Liecies mierā! Tas nav taisnīgi pret citiem. Un tu taču nevari… Es izteiksmīgi paskatījos uz viņu.

- Nu, pat ja vari, viņš pieļāva, tas nebūtu…

- Tā ir mana otrā vēlēšanās, es oficiālā tonī paziņoju. Abas!

Oto skaļi protestēja, un tādu pašu iebildumu es redzēju Gaskina un

Larena sejās.

Veltīju viņiem mierinošu smaidu. Tikai šonakt!

Frens un Džošs atgriezās no uzceltās telts. Priecājies, ka viņš neiz­vēlējās tevi, Oto! Frens teica masīvajam vīram. Džošs tieši tā būtu darījis, vai ne, Džoš?

- Aizveries, Fren! Oto aizkaitināts atcirta. Tagad man ir nelabi. Piecēlos un uzmetu plecā lautu. Tad aizvedu abas jaukās meitenes, zeltmataino un tumšmati, uz savu telti.