Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMIT DEVITA NODAĻA . zaudējot gaismu

PĒDĒJĀS ČETRAS dienas visu laiku bija apmākušās un lietainas. Sākumā nelielu patvērumu deva koki, bet drīz mēs sapratām, ka lapotnes tikai uzkrāj lietu, un, ja tās sašūpoja kaut vai niecīgs vējiņš, smagās lāses kā duša nolija mums virs galvas. Tas nozīmēja, ka mēs visu laiku gājām pa lietu un bijām slapji, vienalga, vai lija vai nelija.

Stāsti pēc vakariņām bija apklusuši. Martens saaukstējās un, kaitei pastiprinoties, kļuva drūms un dzēlīgs. Turklāt pirms divām dienām slapjums bija piekļuvis maizei. Tas var izklausīties tīrais nieks, bet, ja esat mēģinājuši ēst slapju maizi pēc garas, lietū nostaigātas dienas, jūs sapratīsiet, kā tas ietekmē garastāvokli.

Dedans bija kļuvis pilnīgi neciešams. Viņš ķildojās un pukojās par katru sīkāko uzdevumu. Pēdējā reizē, kad bija viņa kārta iet uz pilsētu papildināt kopējos krājumus, viņš bija nopircis pudeli drega, nevis kar­tupeļus, sviestu un loka stiegras. Hespe atstāja viņu Krosonā, un viņš atgriezās nometnē tikai ap pusnakti, smirdēdams pēc grādīgā un dzie­dādams tik skaļi, ka varētu uzmodināt miroņus.

Es nepūlējos viņu strostēt. Lai gan ceļojoša aktiera treniņš man bija devis asu mēli, es redzēju, ka viņš nav spējīgs neko uztvert. Nogaidīju, līdz viņš nolūst, izlēju atlikušo dregu ugunī un atstāju pudeli guļam oglēs, lai viņš vēlāk to redzētu. Pēc tam Dedans pārtrauca mūžīgo rūk­šanu un šķendēšanos par mani un ieslīga ledainā klusumā. Kaut gan klusums pats par sevi bija patīkams, es zināju, ka tā ir slikta zīme.

Ievērodams ceļabiedru īdzīgo omu un uzkrāto sasprindzinājumu, es nolēmu, ka būs labāk, ja mēs meklēsim takas pazīmes katrs atsevišķi. Zināmā mērā tas bija ari tāpēc, ka, ejot otra pēdās pa slapju zemi, gājēji noteikti izbradātu redzamu sliedi. Un cits ļoti svarīgs iemesls bija tas, ka es neuzdrošinājos sūtīt Dedanu un Hespi kopā, jo viņu nemitīgā ķīvēšanās sasniegtu jebkura bandīta ausis desmit jūdžu apkārtnē.

* * *

Devos atpakaļ uz nometni, viscaur izmircis un nožēlojams. Mani Severenā pirktie zābaki, kā vēlāk izrādījās, nepavisam nebija ūdensne­caurlaidīgi, bet uzsūca slapjumu gluži kā sūklis. Vakaros es tos varēju izžāvēt, izmantodams ugunskura karstumu un drusciņu simpātijas pras­mes. Taču pietika paspert trīs soļus, kad tie jau atkal bija izmirkuši. Tāpēc piedevām visām pārējām raizēm manas kājas jau vairākas dienas bija slapjas un nosalušas.

Ritēja mūsu divdesmit devītā diena Eldas mežā, un, pārgājis maza­jai korei, kas slēpa mūsu pēdējo apmešanās vietu, redzēju, ka Dedans un Hespe sēž katrs savā ugunskura pusē, nelikdamies zinis viens par otru. Hespe eļļoja savu zobenu. Dedans ar asu nūju dīki bakstīja zemi sev priekšā.

Arī man nebija noskaņojuma sarunāties. Cerēdams, ka klusums tur­pināsies, neko nesacīdams, piegāju pie ugunskura.

Tikai ugunskura nebija.

- Kas noticis ar uguni? es muļķīgi jautāju. Muļķīgi tāpēc, ka iemesls bija acīmredzams. Uguns bija atstāta degam, līdz visa malka sadegusi un palikušas tikai melnas ogles un slapji pelni.

- Nav mana kārta iet pēc malkas! Hespe kategoriski paziņoja.

Dedans turpināja bakstīt zemi ar nūju. Ievēroju, ka viņam virs vaiga

sāk veidoties tumšs zilums.

Vairāk par visu es vēlējos apēst kaut ko karstu un desmit minūtes pasēdēt sausām kājām. Laimīgu tas mani nedarītu, tomēr dotu kaut vai niecīgu labsajūtu pēc slapjās, drūmās dienas. Brīnos, kā jūs abi spējat mīzt bez citu palīdzības! es pikti izgrūdu.

Dedans zvērošām acīm paskatījās uz mani. Ko tu ar to gribi teikt?

- Kad Alverons uzdeva man šo darbu, viņš lika saprast, ka man būs darīšana ar pieaugušiem cilvēkiem, kuri spējīgi palīdzēt, nevis ar skolas bērniem!

- Tu nezini, ko viņa… Dedans pikti iesāka.

Es viņu pārtraucu. Man vienalga! Man pilnīgi vienalga, par ko jūs abi plūcaties! Man vienalga, ko viņa tev teica vai darīja. Man ir svarīgi tas, ka nedeg uguns. Augstais Tehlu, no dresēta suņa būtu vairāk labuma!

Dedana seja savilkās pazīstami kareivīgajā izteiksmē. Varbūt, ja…

- Turi muti! es atcirtu. Es drīzāk klausīšos ēzeļa brēcienos nekā tērēšu laiku tam, ko tu vari pateikt! Kad atgriežos nometnē, es gribu, lai tur būtu ugunskurs un ēdiens. Ja neesat uz to spējīgi, sarunāšu kādu piecgadīgu bērnu no Krosonas, lai tas nāk šurp un jūs abus pieskata.

Dedans piecēlās. Vējš šņāca kokos virs galvas, un no zariem pakšķē­damas zemē krita smagas lietus lāses. Tūlīt tu, puika, dabūsi tādu ēdienu, ko nevarēsi sagremot!

Viņa plaukstas savilkās dūrēs, un es iebāzu roku kabatā, satverdams lelli, Dedana atveidojumu, ko biju pagatavojis pirms pāris dienām.

Dedan, ja tu paspersi kaut soli uz manu pusi, es tev sagādāšu tādas sāpes, ka tu lūgsies, lai es tevi nogalinu. Skatījos viņam tieši acīs.

Pašlaik es esmu tikai aizkaitināts. Neuzdrošinies mani saniknot!

Dedans apstājās, un es gandrīz vai dzirdēju, kā viņš domās pārcilā visus stāstus, kurus dzirdējis par Taborlinu Lielo. Par uguni un zibeni. Krietnu bridi mēs abi klusēdami un nenovērsdamies raudzījāmies viens otrā.

Par laimi, tieši tobrīd nometnē atgriezās Tempi, un sasprindzinājums pieplaka. Juzdamies mazliet muļķīgi, es piegāju melnajām ugunskura paliekām, lai paskatītos, vai varu no jauna uzpūst liesmu. Dedans pikti .uzsoļoja un pazuda starp kokiem, cerams, pēc malkas. Šobrīd man bija vienalga, vai tas būs rennels vai kaut kas cits.

Tempi apsēdās pie nodzisušā ugunskura. Ja es nebūtu tik pārņemts ar citām domām, varbūt es viņa kustībās būtu pamanījis kaut ko nepa­rastu. Bet varbūt ari ne. Pat tādam daļēji izglītotam barbaram kā es nav viegli vienmēr izdibināt ademu noskaņojumu.

Palēnam atdzīvinādams ugunskuru, sāku just nožēlu par to, kā biju šajos apstākļos rīkojies. Šī doma atturēja mani no uzbrukuma Dedanam, kad viņš atgriezās no meža ar slapjas malkas klēpi un nosvieda to blakus manam atjaunotajam iekuru krāvumam, izmētādams to uz visām pusēm.

Drīz pēc tam, kad biju iekūris uguni otrreiz, ieradās Martens. Apsēdies pie ugunskura, viņš izstiepa rokas pret liesmām. Viņa acis bija tumšas un iekritušas.

- Vai jūties kaut cik labāk? es jautāju.

- Un kā vēl! Viņa balss mikli čerkstēja krūtīs un izklausījās sliktāka nekā no rīta. Man nepatika viņa elpa, un es raizējos par plaušu karsoņa un drudža draudiem.

- Varu pagatavot tev tēju, kas nāks par labu kaklam, es ierosināju, neko daudz necerēdams, jo pēdējo dienu laikā Martens bija atraidījis visus manus palīdzības piedāvājumus.

Viņš brīdi vilcinājās, tad piekrita. Kamēr karsēju ūdeni, viņu sagrāba neganta klepus lēkme, kas turpinājās gandrīz minūti. Ja lietus nepār­ies ari šonakt, mums vajadzēs doties uz pilsētu un nogaidīt, līdz viņš izveseļojas. Nedrīkstēju riskēt ar to, ka viņš saķers plaušu karsoni vai klepodams darīs zināmu bandītu izlūkiem mūsu atrašanās vietu.

Iedevu viņam tēju, un Tempi, sēdēdams blakus ugunskuram, mazliet sagrozījās. Es šodien nogalināju divus vīrus, viņš teica.

Iestājās ilgs, sastidzis klusums. Apkārt pakšķēja krītošās lietus lāses. Ugunskurs sprēgāja un šņāca.

- Ko? es neticīgi pārjautāju.

- Man starp kokiem uzbruka divi vīri, Tempi mierīgi atbildēja.

Es saberzēju pakausi. Sasodīts, Tempi, kāpēc tu uzreiz neko ne­teici?

Viņš rāmi paskatījās uz mani, un viņa pirksti izveidoja apli, kas man nebija pazīstams. Nav viegli nogalināt divus vīrus, viņš teica.

- Vai tu esi ievainots? jautāja Hespe.

Tempi vēsais skatiens pievērsās viņai. Apvainojies. Es biju pārpratis adema pēdējo izteikumu. Ne jau pašu cīņu viņš bija atzinis par grūtu. Galvenais bija tas, ka viņš ir nogalinājis divus cilvēkus. Man vajadzēja laiku, lai pārdomātu. Un es gaidīju, kad visi būs te.

Mēģināju atcerēties kustību, kas nozīmēja atvainošanās, taču nācās izlīdzēties ar citu: skumjas. Kas notika? es jautāju, cenzdamies runāt mierīgi un sakopot atlikušo pacietību.

Tempi brīdi klusēja, meklēdams atbilstošus vārdus. Es centos meklēt taku, un no kokiem izlēca divi vīri.

- Kādi viņi izskatījās? Dedans jautāja, apsteigdams mani.

Atkal sekoja neilgs klusums. Viens tavā augumā, garākas rokas nekā man, stiprāks par mani, bet lēns. Lēnāks par tevi. Dedana seja satumsa, it kā viņš netiktu skaidrībā, vai ir apvainots. Otrs mazāks un ātrāks. Abiem plati un biezi zobeni. Asmeņi abās pusēs. Tik gari. Viņš izpleta rokas apmēram trīs pēdu atstatumā.

Nodomāju, ka šis apraksts vairāk pasaka par Tempi nekā par viņa pretiniekiem. Kur tas notika? Cik sen?

Viņš pamāja uz meža daļu, kuru bijām sākuši pārmeklēt. Mazāk par jūdzi. Mazāk par stundu.

- Vai tu domā, ka viņi tevi gaidīja?

- Kad es gāju, tur neviena nebija, Martens kā aizstāvēdamies apgal­voja. Viņš dobji noklepojās ar čerkstoši slapju troksni krūtīs un izspļāva zemē kaut ko biezu. Ja viņi gaidīja, tas nevarēja būt ilgi.

Tempi izteiksmīgi paraustīja plecus.

- Kādas viņiem bija bruņas? Dedans noprasīja.

Brīdi klusējis, Tempi pastiepās un iesita pa manu zābaku. Tādas.

- No ādas? es jautāju.

Tempi pamāja ar galvu. No ādas un ar metāliem.

Dedans mazliet atslāba. Nu, tas vismaz ir kaut kas, viņš domīgi noteica, tad skarbi paskatījās uz Hespi. Ko? Kāpēc tu uz mani tā pa­skatījies?

- Es neskatījos uz tevi, Hespe ledaini atbildēja.

- Skatījies gan. Un izbolīji acis! Viņš pievērsās Martenam. Tu redzēji, kā viņa bolīja acis, vai ne?

- Turiet reiz muti! es uzbrēcu. Dīvainā kārtā abi patiešām apklusa. Piespiedu plaukstas pie acīm un brīdi pārdomāju stāvokli. Marten, cik gaismas stundu mums vēl ir atlicis?

Martens paskatījās augšup zilpelēkajās debesīs. Apmēram pusotras stundas vēl būs tā kā pašlaik, viņš čerkstoši atbildēja. Pietiekami gaišs, lai kaut ko redzētu. Pēc tam apmēram stundas ceturksni būs trū­cīga gaisma. Saule aiz tādiem mākoņiem pazudīs ātri.

- Vai tu jūties spējīgs šodien vēl drusku paskraidīt? es jautāju.

Viņa smaids mani pārsteidza. Ja mēs šovakar varam atrast tos

smerdeļus, tad tas noteikti jādara. Pietiekami ilgi viņi ir likuši man vazā­ties pa šo dievu pamesto kaktu!

Es pamāju ar galvu un pastiepies paņēmu pirkstos šķipsniņu pelnu no mūsu nožēlojami mazā ugunskura. Domīgi paberzēju to pirkstos, tad iepurināju mazā lupatiņā un paslēpu apmetņa kabatā. Tas nebūtu nekāds dižais siltuma avots, tomēr labāks nekā nekas.

- Labi, es noteicu. Tempi aizvedīs mūs pie līķiem, un tur mēs mēģināsim sameklēt viņu taku. Es piecēlos.

- Oho! Dedans iesaucās, izplezdams rokas. Un mēs?

- Jūs ar Hespi paliksiet šeit un sargāsiet nometni. Iekodu mēlē, lai nepiebilstu: un gādāsiet, lai nenodziest ugunskurs.

- Kāpēc? Iesim visi! Šovakar mēs varam tikt ar viņiem galā! Dedans uzslējās kājās.

- Un ja viņu būs kāds ducis? es atjautāju pēc iespējas indīgā tonī.

Viņš brīdi sastomījās, bet nepadevās. Tad mēs viņus pārsteigsim

negaidot!

- Mēs viņus nepārsteigsim negaidot, ja iesim visi pieci barā, es enerģiski iebildu.

- Kāpēc tad jāiet tev? Dedans noprasīja. Pietiktu ar Tempi un Martenu.

- Man jāiet tāpēc, lai redzētu, kam mums jāstājas pretī. Tieši man būs jāizdomā plāns, kā tikt galā un palikt dzīviem.

- Kāpēc tādam pienapuikam vispār jādomā plāns?

- Mēs zaudējam gaismu! Martens gurdi atgādināja.

- Lai svētīts Tehlu, tur runā saprāts! Es paskatījos uz Dedanu.

- Mēs ejam. Jūs paliekat. Tā ir pavēle.

- Pavēle? Dedans drūmi neticīgā balsī atkārtoja.

īsu bridi pārmijām draudīgus skatienus, tad es aizgriezos un sekoju Tempi mežā. Debesīs virs galvas ducināja pērkons. Vējš šalca kokos, purinādams no zariem atlikušās ūdens lāses. Pēc tam no jauna sāka līt nemitīgs, vienmērīgs lietus.