Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . sadarbošanās ar tumšiem spēkiem

ES SĒDĒJU pie kamīna “Ankera” ēdamzālē, turēdams klēpī lautu. Telpa bija silta un klusa, pilna cilvēku, kas atnākuši klausīties mani spēlējam.

Savaldīšanas vakarā es regulāri spēlēju “Ankerā”, un krogs vienmēr bija pilns. Pat vissliktākajā laikā visiem nepietika krēslu, un vēlīniem apmeklētājiem vajadzēja drūzmēties pulciņos pie letes vai atspiesties pret sienām. Pēdējā laikā Ankeram Savaldīšanas vakaros vajadzēja nolīgt vēl vienu meiteni, lai visiem varētu drīzāk iznēsāt alu.

Ārpus viesnīcas Universitātes pilsētiņu joprojām bija ieskāvusi ziema, bet šeit gaisā valdīja siltums un tīkama smarža, kas vēdīja no alus, maizes un buljona. Aizvadīto mēnešu gaitā es biju pamazām pieradinājis klau­sītājus sakopot uzmanību manas spēles laikā, un telpā valdīja klusums, kamēr es strinkšķināju un dziedāju otro pantu no “Violetas gaidām”.

Tovakar es biju labā formā. Klausītāji bija izmaksājuši man pusduci alus, un kāds iereibis skrivs dāsnuma uzplūdā bija iemetis manā lautas futrālī cieto peniju, kas spīdēja starp blāvajiem dzelzs un vara gabaliem. Divas reizes biju saraudinājis Simmonu, un Ankera jaunā apkalpotāja smaidīja un sarka, skatīdamās uz mani tik bieži, ka pat es nevarēju nesaprast viņas mājienu. Viņai bija skaistas acis.

Pirmoreiz mūžā es jutos tā, it kā būtu zināmā mērā noteicējs pār savu dzīvi. Man makā bija nauda. Mācības veicās labi. Varēju izmantot Arhīvus, un, kaut gan biju spiests strādāt “Novietnē”, visi zināja, ka Kilvins ar mani ir ārkārtīgi apmierināts.

Man pietrūka vienīgi Dennas.

Uzsākdams “Violetas gaidu” pēdējo piedziedājumu, es pievērsu ska­tienu savām plaukstām. Biju izdzēris mazliet vairāk kausu nekā radis un negribēju kļūdīties. Raudzīdamies uz pirkstiem, es dzirdēju atveramies kroga ārdurvis un jutu, ka zālē ieplūst salts āra gaiss. Kamīna liesmas man blakus šūpojās un dejoja, un pār koka grīdu aizskanēja zābaku klaudzoņa.

Telpā atkal iestājās klusums, un es turpināju dziesmu:

“Kavējas viņa pie loga,

Skatiens pār jūru slīd.

Mīļoto sapņo viņa No tāljūrām sagaidīt.

Pielūdzēji šurp steidzas,

Bet viņa tos projām raida,

Jo Violeta vēl gaida,

Gaida, mūžīgi gaida."

Nospēlēju pēdējo akordu, taču gaidīto vētraino aplausu vietā iestājās atbalšu pavadīts klusums. Pacēlis galvu, es ieraudzīju kamīna priekšā stāvam četrus liela auguma vīriešus. Smagie apmetņi uz viņu pleciem bija mitri no kūstošā sniega. Viņu sejas bija drūmas.

Trijiem galvā bija tumšas, apaļas cepures, kas liecināja, ka viņi ir konstebli. Un, ja ar šo apliecinājumu nepietiktu, katram rokā bija gara ozola runga ar dzelzs apkalumiem. Viņi urbās manī ar skatieniem kā plēsīgi vanagi.

Ceturtais vīrietis stāvēja atstatu no pārējiem. Viņš nenēsāja konstebla cepuri un nebija nedz tik garš, nedz tik plecīgs kā pārējie. Tomēr viņa izturēšanās nepārprotami liecināja par varas apziņu. Ar drūmu izteiksmi kalsnajā sejā viņš izvilka iespaidīgu pergamenta tīstokli ar vairākiem melniem oficiāla izskata zīmogiem.

- “Kvouts, Arlidena dēls,” viņš skaļi lasīja, un skaidrā, spēcīgā balss bija dzirdama visā telpā, “visu liecinieku klātbūtnē tiek aiztu­rēts un aicināts atbildēt dzelzs likuma priekšā. Viņš tiek apsūdzēts par sadarbošanos ar dēmoniskiem spēkiem, pārdabisko mākslu kaitniecisku izmantojumu, nepamatotu uzbrukumu un ļaunprātību.”

Lieki piebilst, ka tas man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Ko? es apstulbis jautāju. Kā jau teicu, biju pavairāk iedzēris.

Drūmais vīrietis nepievērsa man uzmanību un uzrunāja konsteblus.

- Sasieniet viņu!

Viens no konstebliem izvilka žvadzošas dzelzs ķēdes gabalu. Līdz šim brīdim biju juties pārāk apdullis, lai pagūtu izbīties, bet, kad drū­mais vīrs izvilka no maisa tumšus roku dzelžus, mani pārņēma asinis stindzinošs baiļu vilnis.

Izlauzis ceļu cauri konsteblu trijotnei, Simmons nostājās pie kamīna ceturtā vīra priekšā.

- Kas te īsti notiek? viņš noprasīja skarbā, saniknotā balsī. Pirmo reizi es dzirdēju, ka Simmons runā kā hercoga dēls. Paskaidrojiet!

Vīrietis, kas turēja pergamentu, pārlaida Simmonam vēsu skatienu, iebāza roku apmetnī un izvilka masīvu dzelzs stieni ar zelta stīpu katrā galā. Viņš to pacēla tā, lai visi varētu redzēt, un Simmona seja kļuva mazliet bālāka. Stienis izskatījās tikpat draudīgs kā konsteblu rungas, turklāt tas bija nepārprotams īpašnieka varas simbols. Vīrietis bija Kopvalstības tiesu sūtnis. Un ne jau vienkāršs, nenozīmīgs izpildītājs: zelta stipas liecināja, ka viņam ir tiesibas izsaukt dzelzs likuma priekšā jebku­ru priesterus, valdības ierēdņus un pat aristokrātus līdz barona pakā­pei.

Cauri apmeklētāju pūlim priekšā iznāca arī Ankers. Viņš un Simmons apskatīja uzrādīto dokumentu un pārliecinājās, ka tas ir oficiāls un liku­mīgs. To bija parakstījuši un apzīmogojuši visi svarīgākie Imres ierēdņi. Neko šeit vairs nevarēja līdzēt. Man bija jāstājas dzelzs likuma priekšā.

Visi “Ankera” apmeklētāji noskatījās, kā manas rokas un kājas saslēdz važās. Daži izskatījās satriekti, citi apjukuši, bet lielākā daļa vienkārši pārbiedēti. Kad konstebli vilka mani cauri pūlim uz ārdurvīm, tikai nedau­dzi no maniem klausītājiem uzdrošinājās skatīties man acis.

Mani veda visu tālo ceļu uz Imri. Pāri Akmens tiltam un lejup pa garo, plato akmens ceļu. Ziemas vējš nežēlīgi saldēja ķēdes ap manām rokām un kājām un ar dzeļošu, dedzinošu skaudrumu urbās ādā.

* * *

Nākamajā rītā pie manis ieradās Simmons kopā ar Elksu Dalu, un apstākļi pamazām noskaidrojās. Kopš dienas, kad Ambrozs Imrē salauza manu lautu un es izkliedzu vēja vārdu, bija pagājuši vairāki mēneši. Maģistri bija izskatījuši pret mani vērsto apsūdzību ļaunprātībā un pie­sprieduši man publisku pērienu Universitātes pagalmā. Tas bija tik sen, ka sitienu pēdas uz manas muguras bija pārtapušas bāli sudrabainās rētās. Biju domājis, ka ar to viss ir beidzies.

Acīmredzot biju maldījies. Tā kā sadursme bija notikusi Imrē, tā tika pakļauta Kopvalstības tiesas kompetencei.

Mēs dzīvojam civilizētā laikā, un nav daudz tādu vietu, kas būtu civilizētākas par Universitāti un tās tuvāko apkaimi. Tomēr atsevišķas dzelzs likuma daļas ir saglabājušās no tumšajiem laikiem līdz mūsu dienām. Jau simt gadu neviens nebija dedzināts uz sārta par sadarbo­šanos ar tumšiem spēkiem vai pārdabisku mākslu praktizēšanu, taču likumi joprojām bija spēkā. Tinte bija izbalojusi, bet vārdi bija skaidri.

Protams, Ambrozs šeit tieši nebija iesaistījies. Viņš bija pārāk gudrs, lai to darītu. Šāda tiesa kaitēja Universitātes reputācijai. Ja lietu pret mani būtu ierosinājis Ambrozs, viņš satracinātu maģistrus. Maģistri ļoti centās aizsargāt gan Universitātes, gan jo sevišķi Arkanuma labo vārdu.

Tāpēc Ambrozam ar apsūdzību nebija nekāda sakara. Lietu Imres tiesai bija ierosinājuši vairāki ietekmīgi Imres aristokrāti. Jā, protams, viņi pazina Ambrozu, bet tas nebija pārkāpums. Gan šajā, gan pretējā upes krastā Ambrozu pazina ikviens, kam bija vara, dižciltīgas asinis vai nauda.

Tā nu es nonācu dzelzs likuma priekšā. Sešas dienas aizvadīju, mocīda­mies dusmās un raizēs. Šis notikums pārtrauca manas studijas, apturēja darbu “Frakcijā” un iedzina pēdējo naglu zārkā, kurā es apraku cerības jebkad atrast sev vietējo patronu.

Tas, kas bija sācies kā biedējošs pārdzīvojums, drīz pārtapa garlaicīgā tiesas prāvā ar pompozu izrādīšanos un ārišķīgiem rituāliem. Ierēdņi nolasīja vairāk nekā četrdesmit vēstules, apstiprināja tās un ierakstīja oficiālajos reģistros. Laiku aizpildīja tikai garas runas. Citāti no dzelzs likuma. Procesuālie noteikumi. Formālas uzrunas. Veci viri lasīja vecas grāmatas.

Gan Kopvalstlbas tiesā, gan vēlāk baznīcas tiesā es aizstāvējos, izman­todams visas savas spējas. Manā labā runāja Arvils un Elksa Dals. Parei­zāk sakot, viņi rakstīja vēstules, kas tika nolasītas tiesā.

Beigu beigās mani attaisnoja un atsauca visas nodarījumu apsūdzī­bas. Domāju, ka esmu reabilitēts. Domāju, ka esmu uzvarējis…

Bet es joprojām daudzējādā ziņā biju ārkārtīgi naivs.