Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . baumas

NAKAMAJĀ DIENĀ pēc strīda ar Dennu es pamodos vēlu pēcpusdienā, nīzdamies draņķīgi visu acīmredzamo iemeslu dēļ. Paēdu un nomazgājos, taču lepnums man liedza doties uz Lejas Severenu un meklēt Dennu. Aizsūtīju gredzenu Bredonam, bet izsūtāmais zēns atgriezās ar ziņu, ka viņš joprojām neesot atgriezies muižā.

Tad es atkorķēju vīna pudeli un sāku pārlapot stāstu kaudzes, kas lēnām bija sakrājušās manā istabā. Lielākā daļa bija skandalozas, indīgas lenkas. Tomēr to maziskā sīkumainība atbilda manam noskaņojumam un palīdzēja atrauties pašam no savām nedienām.

Tādējādi es uzzināju, ka iepriekšējais grāfs Banbridžs neesot vis miris no diloņa, bet gan no sifilisa, ko ieguvis no mīloša staļļa kalpotāja, l.ords Vestons esot smagā atkarībā no dennera sveķiem, un nauda, kas bijusi paredzēta Karaļa lielceļa uzturēšanai, tiekot izlietota viņa netikuma labā.

Barons Džekiss esot samaksājis vairākiem ierēdņiem, lai izvairītos no skandāla, kad viņa jaunākā meita atrasta priekanamā. Šim stāstam bija divas versijas: vienā gadījumā viņa pirka, otrā pārdeva. Noglabāju šo informāciju turpmākai vajadzībai.

Kad biju atdarījis otru vīna pudeli, es uzzināju, ka jaunā Netālija Laklesa esot aizbēgusi līdzi ceļojošu aktieru trupai. Vecāki, protams, esot no viņas atsacījušies, atstādami Meluānu par vienīgo Laklesu zemju mantinieci. Tas izskaidroja Meluānas naidu pret Rū cilti un sagādāja man divkāršu prieku par to, ka neesmu šeit, Severenā, publiski darījis zināmu savu Edema Rū izcelsmi.

Atradu trīs atsevišķus stāstus par to, kā Kormisānas hercogs satrako­jies, būdams iedzēris, un piekāvis visus, kas gadījušies pa rokai, tostarp savu sievu, dēlu un vairākus vakariņu viesus. Citā īsā apcerējumā tika izteikti pieļāvumi, kādas nepiedienīgas orģijas karalis un karaliene rīko­jot savos privātajos dārzos, kas slēpti no karaliskā galma acīm.

Uzpeldēja pat Bredona vārds. Viņš vadot pagāniskus rituālus nomaļa­jos mežos aiz saviem ziemeļu zemesīpašumiem. Šie rituāli bija aprakstīti tik krāšņās un izsmalcinātās detaļās, ka man bija jādomā, vai tie nav pārrakstīti taisnā ceļā no kāda sena Aturas dēku romāna lappusēm.

Es lasīju visu vakaru un, kad vīna pudele bija iztukšota, biju ticis stāstu kaudzei tikai līdz pusei. Grasījos jau sūtīt zēnu pēc nākamās pudeles, bet tad blakusistabā izdzirdēju klusu gaisa šalkoņu, kas vēstīja: pa slepeno gaiteni pie manis ir ieradies Alverons.

Kad viņš ienāca istabā, es tēloju pārsteigumu. Labvakar, jūsu gai­šība! es teicu un piecēlos kājās.

- Vari sēdēt, ja vēlies! viņš strupi sacīja.

Cieņas labad es tomēr paliku stāvam, jo biju iemācījies, ka ar maeru labāk ir kļūdīties, pārspīlējot pieklājību, nevis otrādi. Kā risinās noti­kumi ar jūsu dāmu? es jautāju. No Steipsa satrauktajām baumām zināju, ka viss strauji virzās pretī noslēgumam.

- Šodien mēs oficiāli saderinājāmies un zvērējām uzticību, viņš mazliet izklaidīgi atbildēja. Parakstījām papīrus un tā tālāk. Viss ir nokārtots.

- Ja atvainosiet manu uzdrīkstēšanos, jūsu gaišība, jūs neizskatāties visai priecīgs.

Maers sāji pasmaidīja. Tu droši vien esi dzirdējis, kādas nekārtības pēdējā laikā notiek uz ceļiem?

- Tikai baumas, jūsu gaišība.

Viņš nicīgi nosēcās. Baumas, ko es esmu centies apklusināt. Kāds uz ziemeļu ceļa uzglūn maniem nodevu vācējiem.

Tas bija nopietni. Nodevu vācējiem, jūsu gaišība? es pārjautāju, uzsvērdams daudzskaitļa galotni. Cik daudz viņi ir paguvuši pievākt?

Maers veltīja man bargu skatienu, likdams saprast, ka mans jautājums bijis nepiedienīgs. Pietiekami daudz. Vairāk nekā pietiekami daudz. Nupat ir pazudis mans ceturtais cilvēks. Laupītāji ir pievākuši vairāk nekā pusi no manām ziemeļu nodevām. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Tu jau zini, ka Laklesu zemes atrodas ziemeļos.

- Vai jūs domājat, ka Laklesi aplaupa jūsu nodevu vācējus?

Viņš apstulbis pablenza uz mani. Ko? Nē, nē! Vainīgi ir Eldas meža bandīti.

Es samulsu un mazliet pietvīku. Vai jūsu gaišība ir nosūtījusi izlūku vienības?

- Protams, es esmu nosūtījis izlūku vienības! viņš atcirta. Veselu duci! Viņi nav atraduši pat ugunskuru paliekas. Maers apklusa un paskatījās uz mani. Tā vien šķiet, ka manā sardzē kāds ir ar viņiem uz vienu roku. Viņa sejas izteiksme bija ļoti nopietna.

- Jūsu gaišība taču ir nodrošinājis nodevu vācējiem pavadoņus?

- Katram divus, viņš atbildēja. Vai tu zini, kādus izdevumus prasa ducis sardzes vīru? Bruņas, ieroči, zirgi… Viņš nopūtās. Turklāt man pieder tikai daļa no nolaupītajām nodevām, pārējais ir karaļa īpašums.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Varu iedomāties, ka viņš nejūtas Iepriecināts.

Alverons atmeta ar roku. Ek, Roderiks savu naudu dabūs! Viņš u/skata, ka es esmu personīgi atbildīgs par viņa desmito tiesu. Tāpēc rsmu spiests sūtīt nodevu vācējus atpakaļ, lai tie pa otram lāgam atprasa viņa majestātes daļu.

- Cilvēkiem tas diezin vai ir pa prātam, es teicu.

- Skaidrs, ka nav! Alverons apsēdās pārbagāti polsterētā krēslā un gurdi saberzēja seju. Nesaprotu, kā to visu atrisināt. Ko Meluāna domās, redzot, ka es neesmu spējīgs nodrošināt pārvietošanos pa saviem ceļiem?

Es apsēdos viņam pretī. Un Dagons? es jautāju. Vai viņš neat­rastu vainīgos?

Alverons iesmējās drūmus, rejošus smieklus. Dagons viņus atrastu gan! Pēc desmit dienām viņu galvas jau būtu uzdurtas uz mietiem.

- Kāpēc tad jūs viņu nesūtāt turp? es neizpratnē jautāju.

- Tāpēc, ka Dagons ir taisna ceļa gājējs. Viņš nopostītu desmitiem ciemu un nodedzinātu tūkstošiem akru Eldas meža, lai dabūtu viņus rokā. Maers nopietni papurināja galvu. Un pat tad, ja es nolemtu, ka Dagons ir piemērots šim uzdevumam, viņš pašlaik ir aizņemts ar Kaudika meklēšanu. Bez tam man šķiet, ka Eldas mežā darbojas maģija, un tur Dagons neko nepratīs līdzēt.

Man bija aizdomas, ka vienīgā maģija, kas tur darbojas, ir pusducis stipru Modegas garo loku. Bet cilvēku dabā ir kliegt par maģiju ikreiz, kad viņi sastopas ar kaut ko grūti izskaidrojamu, un sevišķi šī daba izpaužas Vintasā.

Alverons paliecās krēslā uz priekšu. Vai varu paļauties uz tavu palīdzību?

Uz to varēja būt tikai viena atbilde. Protams, jūsu gaišība.

- Vai tu labi pārzini meža gudrības?

- Kad biju jaunāks, es mācījos pie kāda jomena, es atbildēju, mazliet pārspīlēdams, jo nojautu, ka viņš meklē cilvēku, kurš palīdzētu izgud­rot labāku aizsardzību viņa nodevu vācējiem. Protu izsekot kādu un palikt neredzams.

Alverons izbrīnā savilka uzacis. Patiešām? Tu esi skolojies ļoti daudzveidīgās gudrībās.

- Man ir bijusi interesanta dzīve, jūsu gaišība. Iztukšotā vīna pudele darīja mani drosmīgāku nekā parasti, un es piebildu: Man ir pāris ideju, kuras jūs varētu uzskatīt par noderīgām cīņā ar bandītiem.

Viņš vēl enerģiskāk saliecās uz priekšu. Stāsti!

- Es varētu pagatavot jūsu vīriem kādu maģisku aizsardzību. Iz­darīju plašu, izteiksmīgu kustību ar labās rokas slaidajiem pirkstiem, cerēdams, ka tā izskatās pietiekami maģiska. Pārcilāju galvā skaitļus un prātoju, cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai pagatavotu bultu ķērāju, izmantojot tikai Kaudika tornī atrodamās ierīces.

Alverons domīgi pamāja ar galvu. Ar to pietiktu, ja man rūpētu tikai nodevu vācēju aizsardzība. Bet šis ir Karaļa lielceļš, galvenā tirdz­niecības artērija. Man jātiek vaļā no pašiem bandītiem.

- Tādā gadījumā es ieteiktu savākt nelielu grupu cilvēku, kuri prot klusi pārvietoties pa mežu. Viņiem nevarētu būt pārāk grūti atrast bandītu apmešanās vietu. Un, kad tas izdarīts, vienkārši jānosūta turp sardze, lai ņem viņus ciet.

- Vai vienkāršāk nav izlikt slēpni, negaidot viņus pārsteigt un noga­lināt? Alverons lēni jautāja, šķiet, domīgi vērtēdams manu reakciju.

- Var arī tā, es piekritu. Likums ir jūsu gaišības rokās.

- Bandītiem pienākas nāvessods. It sevišķi uz Karaļa lielceļa, Alve­rons noteikti sacīja. Vai tev tas šķiet pārāk skarbi?

- Nebūt ne, es atbildēju, skatīdamies viņam tieši acīs. Droši ceļi ir civilizācijas pamats.

Alverons pārsteidza mani ar piepešu smaidu. Tavs plāns pilnīgi saskan ar manējo. Esmu savācis pulciņu algotņu, lai tie darītu tieši to, ko tu ierosināji. Man ir vajadzējis rīkoties slepeni, jo es nezinu, kurš sūta bandītiem brīdinājumus. Bet četri kārtīgi izlūki ir gatavi rīt doties ceļā: pēddzinis, divi algotņi, kuri kaut ko saprot no meža, un viens ademu algotnis. Pēdējais man maksāja diezgan dārgi.

Izdarīju atzinīgu apsveikuma žestu. Jūs esat visu izplānojis labāk, nekā to izdarītu es, jūsu gaišība. Šķiet, mana palīdzība jums nemaz nav vajadzīga.

- Gluži otrādi! viņš atbildēja. Man ir vajadzīgs cilvēks ar pienācī­gām prasmēm, kurš varētu viņus vadīt. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tāds, kurš kaut ko zina no maģijas. Tāds, kuram varu uzticēties.

Es sajutu pakrūtē pēkšņas, mokošas bažas.

Alverons, draudzīgi smaidīdams, piecēlās kājās. Tu man divas rei­zes esi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu. Vai esi dzirdējis teicienu: “Visas labas lietas trīs”?

Arī šoreiz iespējama bija tikai viena atbilde. Jā, jūsu gaišība.

* * *

Alverons aizveda mani uz savām istabām, un mēs sākām pētīt kartes lauku apvidiem, kuros bija pazuduši viņa nodevu vācēji. Bīstamākā vieta bija garš Karaļa lielceļa posms, kas šķērsoja Eldas mežu mežu, kas bija vecs jau tad, kad Vintasas vārds nozīmēja vēl tikai saujiņu savstarpēji ķil­dīgu jūras valdnieku. Tas atradās mazliet vairāk nekā astoņdesmit jūdžu attālumā. Mēs varējām tur nokļūt pēc neatlaidīga četru dienu gājiena.

Steipss sagādāja man jaunu ceļamaisu, un es kā prazdams to sakra­vāju. Paņēmu no skapja dažus praktiskākos apģērba gabalus, kaut gan pat tie izskatījās drīzāk piemēroti balles zālei, nevis ceļam. Ieliku maisā vairākas lietas, ko pēdējās dienkopas laikā biju slepus pievācis no Kaudika laboratorijas, un iedevu Steipsam sarakstu ar dažiem svarīgiem piederumiem, kuru man trūka. Viņš tos sagādāja īsākā laikā, nekā ēdienu veikala pārdevējs piegādā savas preces.

Beidzot nakts stundā, kad nomodā mēdz būt tikai izmisušie un nego­dīgie, Alverons pasniedza man maku ar simt sudraba bitiem. Šis nav labākais paņēmiens, Alverons teica. Citkārt es dotu tev līdzi rakstisku pavēli, kas liktu pilsoņiem nodrošināt tev vajadzīgo palīdzību. Viņš nopūtās. Bet šajā ceļojumā tādu izmantot nozīmētu to pašu, ko ar trompetēm vēstīt par tavu ierašanos.

Es piekrītoši pamāju ar galvu. Ja laupītāji ir tik gudri, lai sameklētu jūsu sardzē spiegu, var droši uzskatīt, ka viņiem ir ziņotāji arī vietējo iedzīvotāju vidū, jūsu gaišība.

- Varbūt viņi paši ir vietējie iedzīvotāji, maers drūmi noteica.

Steipss izveda mani no muižas pa to pašu slepeno gaiteni, pa kuru maers mēdza nākt uz manām istabām. Nesdams aptumšotu zagļu lampu, viņš pa vairākām līkumotām ejām aizveda mani līdz garām, tumšām kāpnēm, kas bija izcirstas Kraujas akmens sienā.

Nokāpis pa tām lejā, nokļuvu aukstā pagrabā, kas atradās zem pa­mesta veikala Lejas Severenā. Šo pilsētas daļu pirms dažiem gadiem bija nopostījis ugunsgrēks, un daži atlikušie ēkas jumta baļķi kā tumšs skelets iezīmējās pret pirmo ausmas bālumu naksnīgajās debesīs.

Izgāju no ēkas apgruzdējušā karkasa. Augstu virs galvas Kraujas malā kā plēsīgs putns melnēja Alverona muiža.

Es nospļāvos, nepavisam nebūdams priecīgs par radušos stāvokli: pret savu gribu biju norīkots algotņu dienestā. Pēc negulētās nakts un garā, līkumotā gājiena pa Kraujas akmens tuneļiem sūrstēja acis. Arī izdzertais vīns nepalīdzēja justies labāk. Dažu pēdējo stundu laikā mana galva bija pamazām noskaidrojusies un skurbumu nomainījis paģiru gurdums. Nekad agrāk nebiju visu šo norisi izbaudījis nomodā, un tas nebija patīkami. Alverona un Steipsa klātbūtnē man bija izdevies sagla­bāt piedienīgu ārieni, tomēr fiziski es jutos draņķīgi un manas domas bija notrulušas un gausas.

Dzestrais pirmsausmas gaiss mazliet palīdzēja noskaidrot galvu, un pēc simt soliem es sāku domāt par to, ko biju aizmirsis iekļaut Steipsam iedotajā līdzņemamo priekšmetu sarakstā. Vīns tobrīd nebija nācis par labu. Man nebija ne iekuru kārbas, ne sāls, ne naža…

Mana lauta! Es nebiju izņēmis to no darbnīcas, kur nodevu salabot vaļīgo tapiņu. Kas zina, cik ilgi man nāksies vajāt maera bandītu? Cik ilgi mana lauta gulēs darbnīcā, pirms īpašnieks nolems, ka tā ir neva­jadzīga un pamesta?

Apmetu divu jūdžu līkumu, taču lautas meistara darbnīcu atradu tumšu un klusu. Skaļi klauvēju pie durvīm, tomēr atbildes nebija. Tad pēc neilga šaubu brīža ielauzos darbnīcā un nozagu savu lautu. Tiesa, diez vai to varētu saukt par zagšanu, jo lauta piederēja man, turklāt es biju jau samaksājis par labošanu.

Man vajadzēja pārrāpties pāri mūrim, atspiest vaļā logu un atmūķēt divas slēdzenes. Tas ir ļoti vienkārši, bet negulētā nakts un vīna apdul­linātā galva darīja savu, un man droši vien laimējās, ka es nenokritu no jumta un nelauzu kaklu. Tomēr, ja neņem vērā kādu bīstami vaļīgu dakstiņu, kura dēļ mana sirds sāka neganti dauzīties, viss noritēja gludi, un pēc divdesmit minūtēm es biju atpakaļ uz iesāktā ceļa.

Četri Alverona nolīgtie algotņi gaidīja mani krogā divas jūdzes aiz Severenas. Pēc īsas iepazīšanās mēs tūlīt devāmies tālāk, soļodami pa Karaļa lielceļu uz ziemeļiem.

Manas domas bija tik gausas, ka tikai pēc vairākām jūdzēm es sāku šo to pārdomāt un uzdot sev jautājumus. Tikai tad man ienāca prātā, ka maers varbūt iepriekšējā naktī nav bijis pret mani gluži atklāts.

Vai patiešām es biju piemērotākais cilvēks, kam jāved bariņš pēd­dziņu uz nepazīstamu mežu, lai iznīcinātu lielceļa laupītāju bandu? Vai patiešām maers bija tik augstās domās par mani?

Nē. Skaidrs, ka ne. Tāda doma bija glaimojoša, taču nepatiesa. Maera rīcībā bija plašākas un labākas iespējas. Patiesībā tagad, kad lēdija Laklesa viņam bija tikpat kā rokā, viņš droši vien gribēja aizraidīt savu daiļrunīgo palīgu tālāk no acīm. Kāds nelga es biju, neaptverdams to agrāk!

Tāpēc viņš aizsūtīja mani nevajadzīgā uzdevumā, lai es nemaisītos pa kājām. Viņš paredzēja, ka apmēram mēnesi es dzīšu neatrodamas pēdas dziļajos Eldas mežos un pēc tam došos atpakaļ tukšā. Ari naudas maks iederējās šajā plānā. Simt bitu mūs nodrošinātu apmēram vienu mēnesi. Kad nauda beigtos, es būtu spiests atgriezties Severenā, kur maers vīlies pašūpotu galvu un izmantotu manu neveiksmi par ieganstu savas līdzšinējās labvēlības atraušanai.

Bet, ja es atrastu laupītājus, viņš gūtu vēl vairāk labuma. Tas bija Ilt*si tāds plāns, kādu no maera varētu sagaidīt. Lai kāds būtu iznākums, viņš panāktu to, ko vēlas.

Tas bija tracinoši. Tomēr es nevarēju vienkārši pagriezties un doties atpakaļ uz Severenu, lai stātos viņam pretī. Tagad, kad biju piekritis viņa planam, man atlika vienīgi samierināties un darīt, kas šajos apstākļos iespējams.

Ar dunošu galvu un smilšainu sajūtu mutē soļodams tālāk uz zie­meļiem, es nolēmu, ka sagādāšu maeram pārsteigumu. Es atradīšu viņa laupītājus.

Visas labas lietas trīs, un trešā būs pati veiksmīgākā. Maers Alverons acīmredzami un nepārprotami būs kļuvis par manu lielo parādnieku.