Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA . grēku nozēla

TA KA mācībām pašlaik nevarēju nodoties, turklāt ziema visu bija pār­klājusi kustīgiem sniega vāliem, es nospriedu, ka šis ir piemērots brīdis, lai izdarītu šo to iekavētu, ko pēdējā laikā biju atstājis novārtā.

Mēģināju apciemot Auri, taču jumtus klāja ledus kārta un pagalms, kurā mēs parasti satikāmies, bija piedzīts sniega kupenām. Nopriecājos, ka neredzu pēdu nospiedumus, jo šaubījos, vai viņai ir apavi, un, vistica­māk, nebija ne mēteļa, ne cepures. Būtu devies meklēt viņu Apakšzemē, taču ieejas dzelzs režģis bija apledojis un neatverams.

Es nostrādāju dažas ārpuskārtas maiņas “Medikā” un pieteicos spē­lēt papildu vakaru “Ankerā”, lai atstrādātu agrāko reizi, kad man bija vajadzējis aiziet agrāk. Pavadīju ilgas darba stundas “Frakcijā”, veikdams aprēķinus un pārbaudes un liedams sakausējumus savam projektam. Pacentos arī atgūt mēneša laikā iekavēto miegu.

Tomēr cilvēks nevar gulēt vairāk, nekā tam vajadzīgs, un ceturtajā atstādināšanas dienā es vairs nespēju atrast aizbildinājumus. Lai kā es to negribēju, man bija jāiet un jārunā ar Devi.

Kad beidzot saņēmos to darīt, sals bija drusciņ atlaidies tieši tik daudz, lai krītošais sniegs pārvērstos slapjdraņķī, kas uz zemes veidoja ledus kārtu.

Gājiens uz Imri nebija patīkams. Man nebija ne cepures, ne cimdu, un slapjais sniegs izmērcēja apmetni jau pirmo piecu minūšu laikā. Pēc des­mit minūšu gājiena biju slapjš līdz ādai un vēlējos, kaut būtu nogaidījis vai vismaz atvēlējis naudu karietes braucienam. Šķīdonis bija izmērcējis sniegu uz ceļa, un kājas stiga slapjajos dubļos vairāku collu dziļumā.

Nolēmu iegriezties “Eolijā”, lai pirms gājiena uz Devi mājokli kaut cik sasildītos. Taču ēka bija slēgta un tumša. Tādu es to redzēju pirmoreiz, bet nebija iemesla brīnīties. Kurš augstmanis tādā laikā ies ārā no mājas? Kurš mūziķis pakļaus savu instrumentu šķīdoņa salam un slapjumam?

Tā nu es smagi soļoju tālāk pa tukšajām ielām un beidzot sasniedzu šauro ieliņu aiz skārņa. Ievēroju, ka pirmo reizi kāpnēs nav jūtama sastāvējušu tauku smaka.

Pieklauvēju pie Devi durvīm un bažīgi secināju, ka mana plauksta ir gluži sastingusi. Gandriz nejutu pirkstu kauliņus atsitamies pret koka virsmu. Gaidīju diezgan ilgi, tad pieklauvēju vēlreiz, noraizējies, ka nesastapšu viņu mājās un grūtais šurpnāciens izrādīsies gluži veltīgs.

Durvis pavērās nelielā šķirbā. Tajā iezibējās silta lampas gaisma un viena ledaini zila acis. Tad durvis atvērās plašāk.

- Pie Tehlu zobiem! Devi iesaucās. Ko tu tādā laikā dari ārā?

- Es domāju…

- Nedomāji vis! viņa nicīgi atmeta. Nāc iekšā!

Iegāju istabā. Mans apmetnis pilēja, un slapjā kapuce kļāvās pie gal­vas. Devi aizvēra durvis, aizslēdza tās un aizbultēja. Paskatījies apkārt, es ievēroju, ka viņa ir novietojusi telpā vēl vienu grāmatplauktu, kaut gan lielākoties tas bija vēl tukšs. Sakustējos, un man no apmetņa nokrita slapja sniega lēvenis, izšķīzdams pa grīdu.

Devi nomēroja mani ar ilgu, bezkaislīgu skatienu. Pretējā istabas malā, netālu no viņas rakstāmgalda, kamīnā sprakstēdama dega uguns, taču Devi ne ar kustībām, ne vārdiem neaicināja mani nākt tālāk. Tāpēc es drebinādamies un pilēdams paliku stāvam turpat.

- Tu nekad nemeklē vieglu ceļu, vai ne? viņa sacīja.

- Vai viegls ceļš ir iespējams? es jautāju.

Viņa neiesmējās. Ja tu domā, ka atnāksi šurp nosalis un nožēlojams kā patriekts suns un tāpēc mana attieksme pret tevi mainīsies, tad tu ārkārtīgi… Viņa piepeši aprāvās un kādu brīdi domīgi vēroja mani.

- Sasodīts! Viņas balsī skanēja izbrīns. Patiesībā man patīk tevi tādu redzēt. Tas man uzlabo garastāvokli gandrīz vai kaitinošā pakāpē.

- Tāds nebija mans nodoms, es teicu. Bet es samierināšos. Ja es bīstami saaukstētos, vai tas uzlabotu stāvokli?

Devi brīdi domāja. Iespējams, viņa pieļāva. Grēku nožēla ietver zināmu devu ciešanu.

Es piekrītoši pamāju. Man nebija jāpūlas, lai izskatītos nožēlojams. Neveikliem pirkstiem pameklējos makā un izvilku nelielu bronzas mo­nētu, ko pirms dažām dienām biju laimējis no Simmona, uz zemām likmēm spēlējot “elpu”.

Devi to paņēma. Grēku nožēlas monēta, viņa bez īpašas izteiksmes sacīja. Vai tā domāta simboliski?

Es paraustīju plecus, un uz grīdas nokrita vēl dažas slapja sniega lēkšķes. Man bija nodoms iet pie naudas mijēja, lai visu parādu tev samaksātu grēku nožēlas monētās.

- Un kas tev liedza to darīt? viņa noprasīja.

- Nolēmu, ka tas tevi tikai sakaitinās, es atbildēju. Un man nebija lielas vēlēšanās maksāt maiņas starpnieka naudu. Apspiedu vēlēšanos ar ilgām palūkoties uz kamīnu. Esmu pavadījis daudz laika, cenzdamies izdomāt kādu žestu, kas derētu tev par pienācīgu atvainošanos.

- Un nolēmi, ka visgudrāk būtu nākt šurp visdraņķigajos laika ap­stākļos?

- Nolēmu, ka visgudrāk būtu, ja mēs aprunātos, es teicu. Laika apstākļi bija tikai veiksmīga sagadīšanās.

Devi pikti pablenza uz mani un pagriezās pret kamīnu. Nu tad nāc tālāk! Viņa aizgāja pie kumodes blakus savai gultai un izņēma no atvilktnes biezu, zilu katūna halātu. Iedevusi to man, viņa pamāja uz kādām aizvērtām durvīm. Ej un novelc savas slapjās drēbes! Un izspaidi virs izlietnes, citādi tās neizžūs veselu mūžību.

Izdarīju, kā teikts, un Devi pakāra manu slapjo apģērbu uz āķiem kamīna priekšā. Brīnum patīkami bija stāvēt tik tuvu ugunij. Liesmu gaismā es redzēju, ka mani pirksti zem nagiem kļuvuši gluži zili.

Lai gan man ļoti gribējās tā stāvēt pēc iespējas ilgāk, es apsēdos Devi pretī pie rakstāmgalda. Ievēroju, ka galda virsma bija noslīpēta un nola­kota no jauna, tomēr tajā joprojām rēgojās ogļmelnais aplis, ko bija izdedzinājusi apaļkārba.

Jutos diezgan bezpalīdzīgs, sēdēdams Devi pretī tikai viņas dotajā halātā, taču tur neko nevarēja līdzēt. Mūsu iepriekšējā tikšanās reizē tu teici… es centos neskatīties uz galda virsmā izdedzināto apli, …tu teici, ka dimestra beigās man esot jāatdod visa parāda summa. Vai esi ar mieru, ja mēs to apspriežam vēlreiz?

- Neesmu! Devi skarbi atbildēja. Bet vari būt drošs: ja nespēsi nokārtot rēķinus naudā, es joprojām esmu gatava tās vietā pieņemt dažu svarīgu informāciju.

Es sapratu: viņa joprojām loloja vēlmi iekļūt Arhīvos. Es cerēju, ka tagad, kad zini visu stāstu, tu būsi gatava uz jaunu vienošanos, es teicu. Kāds veica ļaunprātību pret mani. Man bija jāzina, ka manas asinis ir drošībā.

Jautājoši paskatījos uz viņu. Devi paraustīja plecus, nenoņemdama elkoņus no galda, un viņas sejas izteiksme pauda pilnīgu vienaldzību.

- Un vēl kas, es teicu, skatīdamies viņai tieši acīs. Pilnīgi iespējams, ka manu nesaprātīgo uzvedību zināmā mērā noteica ieildzis iespaids no alķīmiskas indes, kam tiku pakļauts dimestra sākumā.

Devi seja sastinga. Ko?

Tātad viņa to nezināja. Tas bija manāms atvieglojums. Ambrozs parūpējās, lai apmēram stundu pirms eksāmeniem kāds mani saindētu ar plūmju miksli, es teicu. Un tu viņam pārdevi tā maisījuma recepti.

- Nekaunības tev netrūkst! Devi sīkā seja pauda dusmas un sašu­tumu, taču izturēšanās nebija pārliecinoša. Viņa bija samulsināta un pārāk cītīgi pūlējās to neizrādīt.

- Man tas ir atstājis zināmas sekas, es rāmi sacīju. Palaikam es jūtu mutē plūmju un muskatrieksta garšu, un brīžiem mani pārņem nesaprātīga tieksme nožņaugt kādu tikai par to, ka viņš uz ielas mani nejauši pagrūdis.

Devi mākslotais sašutums izgaisa. Tu neko nevari pierādīt! viņa iesaucās.

- Man nekas nav jāpierāda, es atbildēju. Man nav nekādas vēlē­šanās sagādāt tev nepatikšanas ar maģistriem vai dzelzs likumu. Cieši paraudzījos uz viņu. Es tikai domāju, ka tevi varētu interesēt pats saindēšanas fakts.

Devi sēdēja klusa un nekustīga. Viņa centās atgūt savaldīšanos, taču sejā nepārprotami lauzās vainas izteiksme. Vai tas bija smagi?

- Bija gan, es klusi atbildēju.

Devi novērsa skatienu un sakrustoja rokas uz krūtīm. Es nezināju, ka tas ir Ambrozs, viņa teica. Pie manis atnāca kāds bagāts stulbenis. Izteica satriecoši labu piedāvājumu…

Viņa atkal paskatījās uz mani. Tagad, kad saltās dusmas bija pazudu­šas no sejas, viņa izskatījās apbrīnojami sīka. Es nemūžam neielaistos darījumos ar Ambrozu! Devi teica. Un es nezināju, ka tas paredzēts tev. To es zvēru!

- Bet tu zināji, ka tas kādam ir paredzēts, es teicu.

Iestājās ilgs klusums, ko pārtrauca tikai liesmu spraksti.

- Es šo situāciju redzu tā, pēc kāda laika es teicu. Mēs abi nesen esam pastrādājuši kaut ko ļoti muļķīgu. Kaut ko tādu, ko tagad nožēlo­jam. Savilku halātu ciešāk ap pleciem. Un, kaut gan abas šis izdarības, protams, neizslēdz viena otru, man tomēr šķiet, ka tās rada sava veida līdzsvaru. Pacēlu plaukstas sev priekšā kā svaru kausus.

Devi veltīja man skopu, mulsu smaidu. Varbūt es pārsteidzos, pie­prasīdama pilnīgu parāda atmaksu.

Es atbildēju viņas smaidam un jutu, ka mans saspīlējums atslābst.

- Kā būtu, ja mēs atgrieztos pie aizdevuma sākotnējiem noteikumiem?

- Šķiet, tas būtu taisnīgi. Devi pastiepa roku pāri rakstāmgaldam, un es paspiedu viņas sīko plaukstu. Izgaisa pēdējais sasprindzinājums, kas bija valdījis gaisā, un es jutu krūtīs izšķīstam ilgi nēsātu raižu kamolu.

- Tev ir auksta roka, Devi teica. Iesim apsēsties pie uguns!

Mēs pārvietojāmies pie kamīna un vairākas minūtes sēdējām klu­sēdami.

- Dievi virs zemes un pazemē! Devi izmeta un izdvesa spēju, skaļu nopūtu. Cik es biju nikna uz tevi! Viņa papurināja galvu. Neatceros, ka vēl kādreiz mūžā būtu uz kādu tā dusmojusies!

Es saprotoši pamāju ar galvu. īstenībā es nemaz neticēju, ka tu būtu spējīga nolaisties līdz ļaunprātībai, es teicu. Biju pat pārliecināts, ka tā neesi tu. Bet visi allaž runāja par to, cik tu esot bīstama. Stāstīja visādus briesmu stāstus. Un kad tu nebiji ar mieru parādīt manas asi­nis… Es aprāvos un paraustīju plecus.

- Vai tu patiešām aizvien vēl jūti atskaņas no tā plūmju mikšļa? Devi jautāja.

- Nelielus uzliesmojumus, es atbildēju. Un šķiet, ka es vieglāk zaudēju savaldīšanos. Bet varbūt vainīgs ir vienkārši sasprindzinājums. Simmons teica, ka manā organismā droši vien darbojoties “neiegrožoti principi”. Ej nu sazini, ko tas nozīmē.

Devi pikti paskatījās caur pieri. Es šeit strādāju ar iekārtu, kas ne tuvu nav ideāla, viņa teica un pamāja uz kādām aizvērtām durvīm.

- Un man žēl, ka tā iznāca. Tas vecis man piedāvāja pilnu komplektu “Vautium Tegnostae”. Devi norādīja uz grāmatplauktu. Citkārt es nekad nepiekristu brūvēt kaut ko tādu, bet nepārstrādātus eksemplārus ir gluži neiespējami atrast.

Es pārsteigts paskatījos uz viņu. Tu pati viņam to pagatavoji?

- Tas ir labāk nekā atdot recepti, Devi aizstāvēdamās teica.

Kaut kas mani vedināja dusmoties, taču virsroku ņēma apmierinā­jums par to, ka esmu silts, sausās drēbēs un drošībā no nāves draudiem. Es atmetu ar roku. Simmons saka, ka tu neko nezinot no faktorizācijas, nevērīgi noteicu.

Devi nolaida acis, pievērsdama skatienu plaukstām. Es nelepojos, ka to pārdevu, viņa atzinās. Pēc brīža viņa atkal paskatījās augšup un šķelmīgi pasmaidīja. Bet “Tegnostae" ir izcilas ilustrācijas!

Es iesmējos. Parādi man tās!

* * *

Pēc dažām stundām manas drēbes bija izžuvušas un slapjdraņķis pārtapis pūkainā sniegā. Akmens tilts droši vien bija kļuvis par slido­tavu, tomēr varēju cerēt, ka kopumā mājupceļš būs daudz patīkamāks.

Izgājis no mazgājamās telpas, redzēju Devi sēžam pie rakstāmgalda. Piegāju un atdevu viņai halātu. Negribu apšaubīt tavu godu, vaicājot, kāpēc tavs halāts ir krietni garāks un plecos platāks, nekā vajadzētu valkāt jaunai, trauslai sievietei ar tavu augumu.

Deli nelaipni nosēcās un pablenza uz mani baltām acīm.

Apsēdos un uzvilku zābakus. Tie bija tīkami sasiluši no kamīna uguns. Tad izvilku maku, noliku uz gada trīs smagus sudraba talantus un pabī­dīju tos uz viņas pusi. Devi tos ziņkāri nopētīja.

- Nesen tiku pie nelielas summas, es teicu. Ar to nepietiek, lai samaksātu visu parādu. Toties varu agrāk atdot šī perioda procentus. Es norādīju uz monētām. Tas ir labas gribas žests.

Devi pasmaidīja un pastūma sudraba monētas atpakaļ. Līdz dimestra beigām vēl ir divas dienkopas, viņa teica. Kā jau teicu, paliksim pie sākotnējā darījuma. Es justos slikti, ja pirms laika pieņemtu tavu naudu.

* * *

Kaut gan biju piedāvājis Devi naudu godīga mierizlīguma labad, es tomēr priecājos, ka trīs talanti pagaidām palikuši pie manis. Ir liela atšķirība, vai makā ir nauda vai naudas nav. Tukšs maks rada bezpalī­dzības sajūtu.

Tas ir tāpat kā ar sēklu. Ja garas ziemas beigās vēl ir atlicis kaut cik graudu, tos var izmantot sēklai. Tas ļauj būt noteicējam par savu dzīvi. Cilvēks var izmantot šos graudus un plānot savu nākotni. Bet, ja pavasarī nav graudu sēklai, iestājas bezpalīdzība. Nekāds smags darbs vai labi nodomi neizaudzēs labību, ja iesākumā nebūs sēklas.

Tāpēc es nopirku apģērbu: trīs kreklus, jaunas bikses un biezas vilnas zeķes. Nopirku cepuri, cimdus un šalli, lai pasargātu sevi no ziemas aukstuma. Auri vajadzībām nopirku paciņu sāls, maisiņu kaltētu zirņu, divas burciņas ar firziķu ievārījumu un siltas čības. Nopirku lautai jaunas stīgas, tinti un pusduci papīra lapu.

Nopirku arī masīvu misiņa aizslēgu un pieskrūvēju to savā mazajā bēniņu istabā pie loga rāmja. Ar tādu es pats spēju viegli tikt galā, taču tas pasargātu manu nelielo mantību pat no vislabvēlīgākajiem zagļiem.