Vieda vīra bailes

PIECDESMITĀ NODAĻA . tvarstīt vēju

ATDEVU PLĀKSNĪTI ar izlozēto eksāmena laiku Felai un izteicu cerību, ka tā viņai nesīs veiksmi.

Pēkšņi trīs ceturtdaļas no manas dzīves bija vienkārši pazudušas. Nebija nodarbību, kas aizņemtu manu laiku, nebija darba periodu “Medikā”. Es vairs nevarēju pasūtīt materiālus “Novietnē”, izmantot “Frak­cijas” instrumentus vai iet uz Arhīviem.

Sākumā šķita, ka nebūs tik ļauni. Vidusziemas svētki bija krāšņi un aizraujoši, un tagad, kad man nevajadzēja raizēties par darbu un mācī­bām, es varēju brīvi izklaidēties un pavadīt laiku kopā ar draugiem.

Tad sākās pavasara dimestris. Mani draugi bija turpat, taču viņi bija aizņemti ar savām studijām. Attapos, ka es arvien biežāk staigāju pāri upei un atpakaļ. Denna joprojām nekur nebija atrodama, bet Deohs un Stančions vienmēr bija gatavi iedzert pa kausam kopā ar mani un pārcilāt nenozīmīgas tenkas.

Turpat bija arī Threpe, un, kaut gan viņš palaikam atkārtoja uzaici­nājumu ierasties viņa namā uz vakariņām, es jutu, ka šī laipnība nenāk no sirds. Mana tiesas prāva nebija iepriecinājusi arī cilvēkus šajā upes pusē, un par to joprojām klejoja dažādi nostāsti. Kļuva skaidrs, ka mana sabiedrība nebūs vēlama nekādās cienījamas sabiedrības aprindās vēl ilgu laiku vai vispār nekad.

Es apsvēru domu doties projām no Universitātes. Zināju, ka cilvēki drīzāk aizmirsīs notikušo prāvu, ja neredzēs mani. Bet kurp es varēju doties? Vienīgā doma, kas man ienāca prātā, bija ceļojums uz Illu, jo tas nozīmēja vārgu cerību atrast Dennu. Tomēr es zināju, ka tā ir gluži aplama iedoma.

Tā kā man nebija jātaupa nauda mācību maksai, gāju samaksāt Devi parāda daļu. Taču pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā man neizdevās viņu atrast. Pagāja vairākas dienas, un es kļuvu arvien nervozāks. Atstāju zem viņas durvīm pat vairākas atvainošanās zīmītes, līdz no Molas uzzināju, ka Devi esot aizceļojusi brīvdienās un drīz atgriezīšoties.

* * *

Dienas ritēja cita pēc citas. Un es bezdarbīgi noskatījos, kā ziema lēni atkāpjas no Universitātes pilsētiņas. No ēku palodzēm pazuda ledus adatiņas, sniega kupenas saplaka, un koku zaros parādījās pirmie pum­puru aizmetņi. Beidzot Simmons pamanīja zem viļņojošas kleitas pazi­bam kailu kāju un pavēstīja, ka oficiāli esot iestājies pavasaris.

Kādā pēcpusdienā, kad es sēdēju un dzēru meteglīnu kopā ar Stancionu, pa “Eolijas” durvīm iesteidzās Threpe, kūsādams neparastā pacilā­tībā. Viņš aizvilka mani pie savrupa galdiņa otrajā stāvā un šķita gatavs pārplīst no jaunajām ziņām, ko acīmredzot gribēja pavēstīt.

Threpe nolika plaukstas sev priekšā uz galda. Tā kā mums nav laimējies atrast tev patronu vietējā apkaimē, es sāku mest tīklus tālākos ūdeņos. Vietējais patrons būtu ļoti ērts. Bet, ja tev ir īsti ietekmīga lorda atbalsts, nav svarīgi, kur viņš dzīvo.

Es piekritu. Mana trupa lorda Greifallova aizgādnībā bija apceļojusi visus Četrus Stūrus.

Threpe pasmaidīja. Vai tu kādreiz esi bijis Vintasā?

- Varbūt esmu, es atbildēju. Tad, redzēdams viņa sejā samulsumu, paskaidroju: Kad biju vēl zēns, es daudz ceļoju. Nevaru atcerēties, vai mēs aizbraucām tik tālu uz austrumiem.

Viņš pamāja ar galvu. Vai tu zini, kas ir maers Alverons?

To es zināju, taču redzēju, ka Threpe vai plīst aiz nepacietības pastāstīt to man pats. Laikam kaut ko atceros… es neskaidri atbildēju.

Threpe pasmīnēja. Vai esi dzirdējis teicienu “bagāts kā Vintas kara­lis”?

Atbildēju, ka esmu.

- Nu re, tas ir viņš. Viņa vecvecvectēvi bija Vintas karaļi, pirms im­pērija visam uzlika ķepu, pievērsa visus dzelzs likumam un “Takas grā­matai”. Ja pirms vairākām paaudzēm nebūtu notikušas dažas likteņa nejaušības, Alverons piederētu pie Vintasas, nevis Kalanthi karaliskās dzimtas un mans draugs maers būtu karalis.

- Jūsu draugs? es ar cieņu pārjautāju. Jūs pazīstat maeru Alveronu?

Threpe nenoteikti atmeta ar roku. Varbūt “draugs” ir par stipru sacīts, viņš atzinās. Mēs vairākus gadus sarakstāmies un apmainā­mies jaunumiem par to, kas notiek dažādās pasaules malās, un reizēm izdarām viens otram kādu pakalpojumu. Pareizāk būtu teikt, ka mēs esam paziņas.

- Iespaidīgs paziņa. Kāds viņš ir?

- Viņa vēstules ir laipnas un pieklājīgas. Bez jebkādas augstprātības, kaut gan viņš nepārprotami ieņem augstāku stāvokli nekā es, Threpe pieticīgi teica. Maers Alverons daudzējādā ziņā ir gluži kā karalis, tikai bez titula un kroņa. Kad veidojās Vintasa, viņa dzimta atteicās pakļauties tās neierobežotajām prasībām. Tas nozīmē, ka maeram pieder vara un tiesības darīt gandrīz visu, ko dara karalis Roderiks: piešķirt titulus, pulcināt armiju, kalt naudu, uzlikt nodokļus…

Threpe spēji papurināja galvu. Ak, gluži vai aizmirsu, kas man darāms! viņš teica un sāka meklēties pa kabatām. Nupat vakar es saņēmu no viņa vēstuli. Izvilcis papīra lapu, viņš to atlocīja, nokremš­ļojās un sāka lasīt:

“Es zinu, ka Tev tur visapkārt grozās dzejnieki un mūziķi, un man šobrīd vajadzīgs jauns cilvēks, kuram ir laba un bagāta valoda. Šeit Severenā es neko piemērotu nevaru atrast. Un gribu piebilst, ka vēlos vislabāko.

Visupirms viņam jābūt ar teicamām runas prasmēm; viņš varētu būt ari mūziķis. Turklāt es vēlos, lai viņš ir gudrs, ar izsmalcinātu valodu un uzvedību, skolots un diskrēts. Lasot šo uzskaitījumu, Tu droši vien sapratīsi, kāpēc man pašam nav izdevies tādu sameklēt. Ja Tev ir zināms cilvēks ar šādām retām īpašībām, mudini viņu atbraukt pie manis.

Es Tev varētu pateikt, kādām vajadzībām vēlos viņu izmantot, taču šī ir privāta informācija…”

Threpe brīdi klusēdams pētīja vēstuli. Te šis tas vēl turpinās… Un tālāk viņš raksta: “Mana vajadzība ir diezgan steidzama. Ja Imrē nav piemērota cilvēka, lūdzu, atraksti un dari to man zināmu. Ja sūtīsi kādu pie manis, skubini viņu pasteigties!” Threpes skatiens atkal kādu laiku slīdēja pāri lapai, un viņa lūpas lēni kustējās. Tas ir viss, viņš beidzot teica un iebāza vēstuli atpakaļ kabatā. Ko tu par to domā?

- Jūs man ļoti…

- Jā, jā! Viņš nepacietīgi atmeta ar roku. Tu jūties glaimots. Izlaid šo daļu! Viņš nopietnu seju saliecās uz priekšu. Vai gribi to uzņemties? Vai vari uz kādu sezonu pārtraukt mācības? Ar neskaidru rokas mājienu viņš norādīja rietumu virzienā uz Universitāti.

Es noklepojos. Patiesībā es šobrīd apsveru iespēju kādu laiku tur­pināt mācības citā zemē.

Grāfs plati pasmaidīja un uzsita pa krēsla paroci. Ļoti labi! viņš iesmējās. Es jau domāju, ka būs krietni jāpapūlas, lai pielauztu tevi atstāt savu dārgo Universitāti! Tu taču saproti, ka šī ir lieliska izdevība. Tāda var gadīties tikai reizi mūžā. Viņš man viltīgi pamirkšķināja ar aci. Turklāt tādam jauneklim kā tu nebūtu viegli atrast labāku patronu par vīru, kurš ir bagātāks par Vintas karali.

- Tur ir sava taisnība, es skaļi atzinu. Klusībā nodomāju: kur es atradīšu vēl labāku atbalstu saviem Amira meklējumiem?

- Tur ir daudz taisnības, viņš guldzoši pasmējās. Cik drīz tu varētu doties ceļā?

Es paraustīju plecus. Varbūt rīt?

Threpe izbrīnījies savilka uzacis. Tu neļauj ne putekļiem nosēsties, ko?

- Viņš raksta, ka vēlams pasteigties, un labāk es ierodos par agru nekā par vēlu.

- Taisnība. Taisnība. Grāfs izvilka no kabatas sudraba mehānisko pulksteni, ieskatījās tajā, nopūtās un ar klikšķi aizvēra vāciņu. Man šonakt būs jāatrauj sev miegs, lai uzrakstītu tev ieteikuma vēstuli.

Es pametu skatienu logā. Vēl pat nav tumšs, es teicu. Cik ilgi jūs domājat to rakstīt?

- Liecies mierā! viņš pikti atmeta. Es rakstu lēni, it īpaši tad, ja vēstule sūtāma tik svarīgam cilvēkam kā maers. Bez tam man tevi ir sīki jāapraksta, un tas jau vien ir pamatīgs uzdevums.

- Tad ļaujiet, es palīdzēšu! es teicu. Nevajag manis dēļ laupīt sev miegu. Es pasmaidīju. Turklāt vislabāk izteikties es protu tieši par savām lieliskajām īpašībām.

* * *

Nākamajā dienā es aši atvadījos no visiem Universitātes paziņām. Sirsnīgi sarokojāmies ar Vilemu un Simmonu, un Auri man uzmundrinoši pamāja ar roku.

Kilvins norūca sveicienu, nepaceldams acis no sava gravējuma, un pieteica, lai es prombūtnes laikā pierakstot visas idejas mūžīgi degošo lampu sakarā, ja man tādas ienāktu prātā. Arvils caur brillēm veltīja man ilgu, vērīgu skatienu un sacīja, ka “Medikā” mani pēc atgriešanās gaidīšot droša vieta.

Pēc pārējo maģistru atturīgās izturēšanās Elksa Dals bija patīkama pārmaiņa. Viņš smējās un atzinās, ka drusku apskaužot mani par gai­dāmo brīvību. Viņš ieteica man pēc iespējas pilnīgāk izmantot visas pārdrošās iespējas, kādas varētu rasties. Ja tūkstoš jūdžu attālums nebū­šot pietiekams, lai manas pārgalvības paliktu citiem nezināmas, tad to nespēšot arī nekas cits.

Man neizdevās atrast Elodinu, un es apmierinājos ar to, ka pabāzu zem viņa kabineta durvīm atvadu zīmīti. Bet, tā kā es labi zināju, ka viņš nekad nemēdz uzturēties vienā vietā, vajadzēja rēķināties ar to, ka viņš manu ziņu atradīs varbūt tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Es nopirku jaunu ceļamaisu un dažas lietas, kuru simpātistam nekad nedrīkst pietrūkt: vasku, auklu un stiepli, adatu ar āķi un ketgutu. Drēbes sakravāt man nebija grūti, jo to bija pavisam maz.

Savācis savu mantību vienkop, es palēnām aptvēru, ka visu nevaru paņemt līdzi. Tas man bija gluži vai trieciens. Daudz gadu es biju spējis nēsāt līdzi visu, kas man piederēja, un parasti būtu varējis paņemt vēl vairāk.

Taču kopš ievākšanās mazajā bēniņu istabā es biju sācis krāt dažādas neparastas lietas un nepabeigtus projektus. Tagad man bija ari tāda greznība kā divas segas. Bija piezīmēm aprakstītas papīra lapas, apaļš skārda gabals ar nepabeigtu uzrakstu no “Frakcijas”, sabojājies mehā­niskais pulkstenis, ko biju izjaucis, lai redzētu, vai pratīšu salikt atpakaļ.

Piepildījis ceļamaisu, es atlikušās mantas saliku lādē, kas stāvēja gultas kājgalī. Daži nolietoti darbarīki, salauzta šīfera plāksne, ko izman­toju aprēķiniem, maza koka kastīte ar dārgumiem, ko biju saņēmis no Auri…

Pēc tam nokāpu lejā un apvaicājos, vai Ankers būtu ar mieru noglabāt manu mantību viesnīcas pagrabā, līdz es atgriezīšos no ceļojuma. Viņš mazliet vainīgi atzinās, ka pirms manas apmešanās mazā istabiņa ar slīpajiem griestiem esot gadiem ilgi stāvējusi tukša un izmantota par noliktavu. Ankers bija gatavs nevienam to neizīrēt, ja es apsolītu pēc atgriešanās turpināt līdzšinējo muzicēšanas kārtību. Es labprāt piekritu un, uzlicis plecā futrāli ar lautu, izgāju pa durvīm.

* * *

Es nejutos īpaši pārsteigts, kad uz Akmens tilta ieraudzīju Elodinu. Attiecībā uz Vārdu maģistru mani pēdējā laikā gandrīz nekas vairs ne­spēja izbrīnīt. Viņš sēdēja uz pāris pēdu augstās tilta akmens apmales un šūpoja kājas virs upes, kas plūda simt pēdu zemāk.

- Sveiks, Kvout! viņš teica, neatraudams skatienu no virmojošā ūdens.

- Labdien, maģistr Elodin! es atbildēju. Baidos, ka man uz dažiem dimestriem jāaiziet no Universitātes.

- Vai tiešām tu baidies? Viņa klusajā, melodiskajā balsī es saklausīju tikko jaušamu uzjautrinājumu.

Tikai pēc brīža es sapratu, kā viņš to domā. Tas ir tikai tēlains izteiciens.

- Mūsu tēlainie izteicieni ir tikpat kā slēpto vārdu attēli. Vārdi var būt neskaidri un vārgi, tomēr tie ir vārdi. Izturies pret tiem uzmanīgi! Viņš paskatījās uz mani. Pasēdi bridi man blakus!

Sāku meklēt aizbildinājumu, bet tad aprāvos. Elodins galu galā bija mans atbalstītājs. Noliku lautu un ceļamaisu uz tilta plakanajiem akme­ņiem. Elodina zēniskajā sejā parādījās draudzīgs smaids, un viņš ar plaukstu uzsita pa tilta akmens apmali sev blakus, aicinādams mani apsēsties.

Pametu mazliet bažīgu skatienu pāri tilta malai. Es labāk pastāvēšu tepat, maģistr Elodin.

Viņš pārmetoši palūkojās uz mani. Arkanistam piederas piesardzība. Vārdniekam piederas pārliecība. Bailes nepiederas ne vienam, ne otram. Un tās nepiederas tev. Viņš vēlreiz uzsita pa apmali, šoreiz darīdams to noteiktāk un enerģiskāk.

Es uzmanīgi uzkāpu uz apmales un pārlaidu kājas pāri malai. Skats uz apkārtni bija iespaidīgs un aizraujošs.

- Vai tu vari redzēt vēju?

Es mēģināju. Brīdi man šķita, ka… Nē. Nekā nebija. Es papurināju galvu.

Elodins nevērīgi paraustīja plecus, tomēr es jutu šajā kustībā tādu kā vilšanos. Šī ir vārdniekam laba vieta. Pasaki, kāpēc!

Es paskatījos apkārt. Plašs vējš, spēcīgs ūdens, vecs akmens.

- Laba atbilde. Dzirdēju viņa balsī neviltotu apmierinājumu. Bet ir vēl kāds iemesls. Akmens, ūdens un vējš ir arī citās vietās. Kāpēc šī vieta ir atšķirīga?

Brīdi domāju, vēlreiz paskatījos apkārt un papurināju galvu. Es nezinu.

- Vēl viena laba atbilde. Paturi to prātā!

Gaidīju, kad viņš turpinās. Kad tas nenotika, es jautāju: Kāpēc šī ir laba vieta?

Elodins pirms atbildes ilgi lūkojās pāri ūdens klajumam. Šī ir mala, viņš beidzot teica. Šī ir augsta vieta ar kritiena iespēju. No malas daudz ko var redzēt labāk. Briesmas atmodina dusošo prātu. Dara šo to skaidrāku. Asa redze ir daļa no vārdnieka mākslas.

- Bet kritiens? es jautāju.

- Ja krīt, tad krīt. Elodins paraustīja plecus. Dažreiz arī kritiens kaut ko var iemācīt. Sapnī cilvēks bieži krīt, pirms pamostas.

Kādu laiku mēs abi klusējām, nodevušies katrs savām domām. Es aizvēru acis un centos saklausīt vēja vārdu. Ieklausījos ūdens čalās dziļi lejā, pataustīju tilta akmeņus. Nekā nebija.

- Vai zini, ko kādreiz teica par studentiem, kuri uz dimestri aizgāja no Universitātes? Elodins jautāja.

Es papurināju galvu.

- Ka viņi ejot tvarstīt vēju, Elodins ar klusu smiekliņu sacīja.

- Tādu teicienu es esmu dzirdējis.

- Ak tā? Un kā tu to saprati?

Brīdi domāju, izraudzīdamies vārdus. Tam bija nenopietna pieskaņa. It kā šie studenti skraidītu apkārt bez jēdzīga mērķa.

Elodins piekrītoši pamāja. Lielākā daļa studentu to dara nenopietnu iemeslu vai nenopietnu mērķu dēļ. Viņš paliecās uz priekšu, ieskatī­damies ūdenī tieši zem sevis. Bet šim teicienam bija vēl cita nozīme.

- Tiešām?

- Tiešām. Viņš atkal izslējās taisni. Sensenos laikos, kad visi stu­denti tiecās kļūt par vārdniekiem, daudz kas bija citādi. Viņš aplaizīja pirkstu un pacēla to gaisā. Vārds, kuru atrast viedākie prāti visbiežāk mudināja topošos vārdniekus, bija vēja vārds. Kad viņi atrada šo vārdu, tika iekustināts viņu dusošais prāts un vieglāk kļuva atrast citus vārdus.

Bet daudziem studentiem bija grūti atrast vēja vārdu. Šeit bija pārāk maz asu šķautņu, pārāk maz riska. Tāpēc viņi devās uz neattīstītām savvaļas zemēm. Viņi meklēja mantu, meklēja piedzīvojumus, meklēja noslēpumus un dārgumus… Elodins paskatījās uz mani. Taču īstenībā viņi meklēja vēja vārdu.

Uz tilta parādījās kāds cilvēks, un mūsu saruna apklusa. Gājējs bija tumšmatains vīrietis ar kalsnu, drūmu seju. Nepagriezdams galvu, viņš nopētīja mūs ar acs kaktiņu, un, kad viņš gāja mums garām, es nespēju atvairīt domu, cik viegli viņam būtu nogrūst mūs lejā no tilta.

Un tad viņš bija projām. Elodins gurdi nopūtās un turpināja: Daudz kas ir mainījies. Tagad ir vēl mazāk asu šķautņu nekā toreizējos laikos. Pasaulē ir mazāk savvaļas zemju. Mazāk maģijas, vairāk noslēpumu un tikai nedaudzi cilvēki, kuri zina vēja vārdu.

- Jūs to zināt, vai ne? es jautāju.

Elodins pamāja ar galvu. Tas katrā vietā ir citāds, bet es protu ieklausīties tā mainīgajā dabā. Viņš iesmējās un uzsita man uz pleca.

- Tev jāiet! Jādodas tvarstīt vēju. Un nebaidies šad tad riskēt! Viņš pasmaidīja. Mērenās devās.

Es pārmetu kājas pāri apmalei, nošļūcu no masīvā akmens un uzmetu plecos ceļamaisu un lautu. Bet, kad pagriezos uz Imres pusi, Elodina balss mani apturēja. Kvout!

Pagriezies redzēju, ka Elodins ir noliecies pāri tilta malai. Viņš pasmī­nēja kā skolas puika. Nospļaujies, lai veicas!

* * *

Devi atvēra man durvis un pārsteigumā iepleta acis. Ak debess! viņa iesaucās un ar dramatisku kustību piespieda pie krūtīm papīra gabalu. Es pazinu, ka tā ir viena no zīmītēm, ko biju atstājis zem viņas durvīm. Mans slepenais pielūdzējs!

- Gribēju atmaksāt savu parādu, es teicu. Biju atnācis šurp čet­ras reizes.

- Pastaiga ir veselīga! Devi moži attrauca bez jebkādas līdzjūtības un, ar rokas mājienu ieaicinājusi mani iekšā, aizbultēja durvis. Istaba smaržoja pēc…

Es paostīju gaisu. Kas tas ir? gribēju zināt.

Viņas sejā parādījās domīga izteiksme. Vajadzēja būt bumbierim.

Nometu no pleca lautu un ceļamaisu un apsēdos pie Devi rakstām­galda. Par spīti pūliņiem, manu skatienu atkal piesaistīja melnais gruz­duma aplis uz galda virsmas.

Devi atmeta atpakaļ gaiši rudos matus un paskatījās man acīs. Vai gribi sacensties vēlreiz? viņa jautāja, savilkdama lūpas. Es joprojām varu tevi pieveikt, kaut arī tev ir gramms. Varu to izdarīt pat ciešā miegā.

- Atzīšos, ka ziņkārība man nav sveša, es atbildēju. Bet man jākārto lietišķi jautājumi.

- Lai notiek, viņa teica. Vai tu patiešām grasies atmaksāt visu? Vai esi beidzot atradis sev patronu?

Es papurināju galvu. Tomēr man ir paspīdējusi lieliska izdevība. Iespēja atrast ļoti labu patronu. Pēc brīža es piebildu: Vintasā.

Devi izbrīnā savilka uzacis. Tas ir tālu, viņa uzsvērti sacīja. Prie­cājos, ka tu iegriezies nokārtot parādu, pirms dodies uz otru pasaules malu. Kas zina, kad būsi atpakaļ.

- Taisnība! es piekritu. Lai nu kā, finansiālā nozīmē mans stāvoklis pašlaik ir diezgan neparasts.

Devi papurināja galvu, pirms es biju paskaidrojis sīkāk. Pilnīgi izslēgts! Tu jau tagad esi man parādā deviņus talantus. Neparko neaiz­došu tev vēl, ja tu grasies pazust no pilsētas.

Es aizstāvēdamies pacēlu rokas. Tu mani pārprati, es teicu. Atvēris maku, izbēru uz galda talantus un džotus. No maka izkrita arī Dennas gredzens, un es to apturēju, pirms tas noripoja no galda.

Pamāju uz monētu kaudzi, kurā bija mazliet vairāk par trīspadsmit talantiem. Tā ir visa mana nauda, es teicu. Ar to man pēc iespējas īsākā laikā jātiek līdz Severenai. Tas ir vairāk nekā tūkstoš jūdžu. Tātad vismaz viens brauciens ar kuģi. Ēdiens. Naktsmītne. Maksa par karieti vai vēstules nosūtīšanu.

Uzskaitīdams savas vajadzības, es pārbīdīju attiecīgo naudas dau­dzumu no vienas galda malas uz otru. Kad beidzot ieradīšos Severenā, man būs jānopērk jaunas drēbes, lai es varētu ierasties galmā, neizska­tīdamies pēc noskranduša muzikanta, kāds īstenībā esmu. Pārbīdīju vēl dažas monētas.

Norādīju uz dažiem atlikušajiem naudas gabaliem. Atlikums ir par mazu, lai es varētu atdot tev parādu.

Devi vēroja mani, sakļāvusi pirkstus tornītī. Saprotu, viņa nopietni teica. Mums jāatrod cits veids, kā nolīdzināt tavu parādu.

- Man bija tāda doma, es sacīju. Varbūt līdz atgriešanās laikam es varētu atstāt tev kādu ķīlu?

Viņas skatiens noslīdēja lejup pie slaidā, tumšā lautas futrāļa.

- Lautu es nevaru atstāt, es ātri iebildu. Tā man būs vajadzīga.

- Ko tad tu vari? Devi noprasīja. Tu vienmēr esi teicis, ka ķīlai tev nekā nav.

- Varu piedāvāt dažas lietas, es teicu un, parakņājies ceļamaisā, izvilku grāmatu.

Devi acis iemirdzējās. Tad viņa izlasīja virsrakstu uz grāmatas mugu­riņas. “Retorika un loģika”? Viņa saviebās.

- Es jūtos līdzīgi. Tomēr tai ir sava vērtība. Vismaz man. Un vēl… iebāzis roku apmetņa kabatā, es izvilku savu rokaslampu, vēl man ir šī! Paša konstruēta un izgatavota simpātijas lampa. Tai ir koncentrēts staru kūlis un pakāpenisks slēdzis.

Devi paņēma lampu un pamāja ar galvu. Es atceros! viņa teica.

- Agrāk tu stāstīji, ka nevarot to atstāt, jo esot devis Kilvinam solījumu. Kas ir mainījies?

Uzklāju sejai gaišu smaidu, kura divas trešdaļas bija meli. Patie­sībā tieši šis solījums dara lampu par teicamu ķīlu, es sacīju. Ja tu aiznesīsi šo lampu Kilvinam, esmu pārliecināts, ka viņš samaksās ļoti dāsnu summu, lai tā nenokļūtu… es nokremšļojos, nevēlamās rokās.

Devi ar īkšķi nevērīgi pārbīdīja slēdzi, mainīdama apgaismojumu no blāva līdz spožākajam un atpakaļ. Tātad tu piedāvā šādu nosacījumu? Lai es aiznesu to Kilvinam?

- Cik labi tu mani pazīsti! es noteicu. Gluži vai mulsinoši.

Devi nolika lampu atpakaļ uz galda blakus grāmatai un caur degunu

lēni ievilka elpu. Grāmata, kura ir vērtīga tikai tev, viņa sacīja. Un lampa, kura ir vērtīga tikai Kilvinam. Viņa papurināja galvu. Tas nav necik vilinošs piedāvājums.

Sirdij sažņaudzoties, es pastiepu roku, atāķēju savas talanta stabulītes un noliku arī tās priekšā uz galda. Tas ir sudrabs, es sacīju, un tādas stabulītes nav viegli dabūt. Turklāt tās ļauj par brīvu iekļūt “Eolijā”.

- Es zinu, kas tās ir. Devi paņēma stabulītes un vērīgi tās nopētīja. Tad viņa pamāja ar roku. Tev bija gredzens.

Es sastingu. Tas nepieder man, tāpēc to es nevaru dot.

Devi iesmējās. Vai tad tas neatrodas tavā kabatā? Viņa noklakstināja pirkstus. Beidz niekoties! Ļauj man to apskatīt.

Izņēmu gredzenu no kabatas, tomēr paturēju rokā. ŠI gredzena dēļ es nokļuvu pamatīgās nepatikšanās, mēģināju paskaidrot. Ambrozs to bija pievācis no kādas manas paziņas. Es gaidu izdevību, kad varēšu viņai to atdot.

Devi sēdēja klusēdama, izstiepusi roku. Pēc brīža es ieliku gredzenu viņai plaukstā.

Viņa pacēla to tuvāk lampai un saliecās uz priekšu, piemiegusi vienu aci šķelmīgajā sejā. Skaists akmens, viņa atzinīgi teica.

- Ietvars ir jauns, es nelaimīgi piebildu.

Devi uzmanīgi nolika gredzenu uz grāmatas blakus manām stabulītēm un rokaslampai. Varam vienoties. Es paturēšu šīs lietas ķīlā pret tavu pašreizējo deviņu talantu parādu. Dodu tev gadu laika.

- Gadu un vienu dienu, es teicu.

Devi lūpu kaktiņi izliecās smaidā. Kā pasaku grāmatā! Labi, lai būtu! Šīs lietas attālina tava parāda atmaksu uz gadu un vienu dienu. Ja pēc minētā laika tu nebūsi samaksājis, tās pāries manā īpašumā un dzēsīs tavu parādu. Viņas smaidā iezibējās skarbums. Tiesa, tev paliks iespēja pierunāt mani tās atdot apmaiņā pret zināmu informāciju.

Tālumā atskanēja zvanu torņa skaņas, un es smagi nopūtos. Man nebija laika kaulēties, jo biju jau nokavējis norunāto tikšanos ar Threpi.

- Labi! es pikti teicu. Bet gredzens tev jāglabā ļoti drošā vietā. Tu nedrīksti to nēsāt, līdz es nokārtoju saistības.

Devi sarauca pieri. Tu taču…

- No šī punkta es neatkāpšos! es nopietni sacīju. Tas pieder manai paziņai. Viņai tas ir ļoti dārgs. Nevaru pieļaut, ka viņa to ierauga cita cilvēka pirkstā. Jo sevišķi pēc visa tā, kas man bija jādara, lai atdabūtu to no Ambroza.

Devi neatbildēja, un viņas sīkajā laumiņas sejā bija iegulusi drūma izteiksme. Ari es savilku tikpat drūmu seju un nenovērsdamies skatījos viņai acīs. Drūma izteiksme man padodas labi, ja tas ir vajadzīgs.

Krietnu bridi starp mums valdīja klusums.

- Labi, es piekrītu! Devi beidzot teica.

Mēs sarokojāmies. Gads un viena diena! es atgādināju.