TRĪSDESMITĀ NODAĻA . vairāk nekā sāls

- ŠODIEN mēs runāsim par lietām, par kurām nevar runāt! Elodins moži paziņoja. Konkrētāk izsakoties, mēs apspriedīsim jautājumu, kā­pēc dažas lietas nav apspriežamas.

Es nopūtos un noliku zīmuli. Katru dienu atkal un atkal cerēju, ka šī nodarbība beidzot būs tā, kurā Elodins mums kaut ko iemācīs. Katru dienu es ņēmu līdzi cietu paliktni un vienu no saviem dārgajiem papīra gabaliem, lai būtu gatavībā izmantot iespējamo atklāsmes mirkli. Katru dienu es klusībā cerēju, ka Elodins iesmiesies un pavēstīs, ka viņš ar šīm bezgalīgajām muļķībām ir tikai pārbaudījis mūsu apņēmību.

Un katru dienu es piedzīvoju vilšanos.

- Lielais vairākums svarīgo lietu nav tieši pasakāmas, Elodins teica.

- Tās nevar izteikt skaidros vārdos. Tās var nosaukt tikai netieši. Viņš pārlaida skatienu mazajai studentu saujiņai gandrīz tukšajā lekciju zālē.

- Nosauc kaut ko tādu, ko nevar izskaidrot! Viņš parādīja uz Urešu.

- Runā!

Urešs bridi domāja. Humors. Ja joku izskaidro, tas vairs nav joks. Elodins piekrītoši pamāja un norādīja uz Fentonu.

- Vārdnieka prasmes? Fentons jautājoši teica.

- Tā ir lēta atbilde, Re’lar, Elodins sacīja ar pārmetuma pieskaņu balsī. Tomēr tu pareizi nojaut manas lekcijas tematu, tāpēc mēs to piecietīsim. Tad viņš norādīja uz mani.

- Nav nekā tāda, ko nevarētu izskaidrot, es pārliecinoši teicu.

- Ja kaut kas ir saprotams, tad tas ir ari izskaidrojams. Iespējams, ka cilvēks neprot to labi izdarīt. Bet tas nozīmē tikai to, ka tas ir grūti, nevis neiespējami.

Elodins pacēla pirkstu. Tas nav ne grūti, ne neiespējami. Tikai bez­jēdzīgi. Un dažas lietas ir tikai noģiedamas. Viņš veltīja man tracinošu smaidu. Starp citu, tavai atbildei vajadzēja būt “mūzika”.

- Mūzika izskaidro sevi pati, es teicu. Tā ir ceļš, un tā ir karte, kas rāda ceļu. Abi kopā.

- Bet vai tu vari izskaidrot, kā mūzika darbojas? Elodins jautāja.

- Protams! es atbildēju. Tomēr klusībā nejutos par to pārliecināts.

- Vai tu vari izskaidrot, kā mūzika darbojas, neizmantojot mūziku?

Tas lika man sastomīties. Kamēr centos izdomāt atbildi, Elodins pa­griezās pret Felu.

- Mīlestība? Fela minēja.

Elodins savilka uzacis, it kā justos mazdrusciņ sašutis par tādu atbildi, bet tad atzinīgi pamāja ar galvu.

- Pagaidiet mirkli! es teicu. Mēs vēl neesam beiguši. Es nezinu, vai mācētu izskaidrot mūziku, neizmantojot mūziku, taču tas nav būtiski. Tas nav skaidrojums, tā ir interpretācija.

Elodina seja atplauka. Tieši tā! viņš iesaucās. Interpretācija. Visas tiešās zināšanas ir interpretētas zināšanas, un jebkāda interpre­tācija ir nepilnīga.

- Tātad visas tiešās zināšanas ir nepilnīgas? es jautāju. Pasakiet maģistram Branderam, ka ģeometrija ir subjektīva! Es labprāt noklau­sītos tādu diskusiju.

- Visas zināšanas ne, Elodins piekrita. Tomēr lielākā daļa.

- Pierādiet to! es teicu.

- Nevar pierādīt to, kas neeksistē, lietišķi iestarpināja Urešs. Viņa balsī skanēja aizkaitinājums. 11 ir kļūdaina loģika.

Es sakodu zobus. Tā tiešām bija kļūdaina loģika. Es nekad nebūtu tā kļūdījies, ja būtu pienācīgi atpūties. Nu tad demonstrējiet!

- Ļoti labi! Elodins aizgāja līdz vietai, kur sēdēja Fela. Mēs izman­tosim Felas piemēru. Satvēris Felu aiz rokas, viņš uzvilka to kājās un ar rokas mājienu lika man sekot.

Es negribīgi piecēlos, un Elodins nostādīja mūs abus vienu otram pretī, sāniski pret pārējiem. Te mums ir divi jauni, pievilcīgi cilvēki! viņš teica. Viņu acis sastopas pāri telpai.

Elodins pagrūda mani aiz pleca, un es paklupu pussoli uz priekšu.

- Viņš sveicina. Viņa sveicina. Viņa pasmaida. Viņš neveikli mīņājas no vienas kājas uz otru. Es pārstāju mīņāties, un studentu pulciņam pāršalca klusi smiekli.

- Gaisā ir kaut kas efemers, Elodins teica un aizgāja Felai aiz mu­guras. Uzlicis rokas viņai uz pleciem, vārdu maģistrs pieliecās viņai pie pašas auss. Viņa mīl šī vīrieša aprises, Elodins klusi sacīja. Viņu aizrauj šī vīrieša mutes līnija. Viņa domā, vai šis vīrietis varētu būt īstais un vienīgais un vai viņa varētu atklāt tam savas sirds slepenākos stūrīšus. Fela nolaida acis, un viņas vaigi koši iekvēlojās.

Elodins apgāja mums apkārt un nostājās man aiz muguras. Kvouts skatās uz viņu un pirmo reizi izprot impulsus, kas jau izsenis vedinājuši vīriešus gleznot. Veidot skulptūras. Dziedāt.

Viņš apmeta mums vēl vienu apli un visbeidzot nostājās starp mums kā priesteris, kas gatavojas vadīt kāzu ceremoniju. Starp viņiem pastāv kaut kas smalks un trausls. Viņi abi to jūt. Kā elektrību gaisā. Izsmal­cinātu kā sarma.

Elodins ieskatījās man tieši sejā. Viņa acis bija nopietnas. Tā. Un ko jūs tagad darāt?

Es pilnīgā nesaprašanā paskatījos uz viņu. Ja es kaut ko pārzināju vēl sliktāk par vārdnieka mākslu, tad tā bija sieviešu aplidošana.

- Pastāv trīs ceļi, Elodins sacīja studentu grupai. Viņš pacēla vienu pirkstu. Pirmais. Mūsu jaunie mīlētāji var mēģināt izpaust, ko jūt. Viņi var mēģināt nospēlēt tikko dzirdamo dziesmu, ko dzied viņu sirdis.

Lielāka efekta labad viņš ieturēja pauzi. Tas ir godīga muļķa ceļš, un tas nevedīs pie laba iznākuma. Tas, kas notiek starp jums, ir pārlieku vārs, lai par to runātu. Tā ir tikko jaušama dzirkstele, kuru var nodzēst pat niecīga elpa.

Vārdu maģistrs papurināja galvu. Pat tad, ja jūs esat gudri un pro­tat rīkoties ar vārdiem, šajā gadījumā esat lemti neveiksmei. Jo, kaut gan jūsu mutes runā vienā valodā, jūsu sirdis to neprot. Viņš vērīgi paskatījās uz mani. Te nu mēs nonākam pie jautājuma par tulkojumu, par interpretāciju.

Elodins pacēla divus pirkstus. Otrais ceļš nozīmē uzmanīgāku pie­eju. Jūs sarunājaties par mazsvarīgiem sīkumiem. Par laika apstākļiem. Par pazīstamu lugu. Jūs pavadāt laiku viens otra sabiedrībā. Jūs sado­daties rokās. To darīdami, jūs lēnām mācāties viens otra vārdu slepenās nozīmes. Tādējādi, kad pienāks laiks, jūs pratīsiet sarunāties ar slēptu nozīmi aiz ārējiem vārdiem, rodot abpusēju saprašanos.

Ar plašu žestu viņš norādīja uz mani. Un vēl ir trešais ceļš. Kvouta ceļš. Elodins nostājās man blakus ar seju pret Felu. Tu jūti, ka starp jums kaut kas pastāv. Kaut kas brīnišķīgs, smalks un trausls.

Viņš izdvesa romantisku nopūtu, atdarinādams nelaimīgu mīlētāju.

- Un, tā kā tu visur meklē noteiktību, tu nolem iet taisni uz priekšu. Tu izvēlies īsāko ceļu. Pēc tavām domām, vienkāršākais ir labākais. Elod­ins izstiepa rokas un izdarīja tādu kā satvēriena kustību Felas virzienā.

- Tāpēc tu pastiepies un sagrāb šīs jaunās sievietes krūtis.

Visapkārt atskanēja pārsteiguma smiekli, kuros neiesaistījāmies tikai mēs ar Felu. Es pikti blenzu caur pieri. Fela sakrustoja rokas uz krūtīm, un viņas pietvīkums no sejas nolaidās lejup, pārņēma kaklu un pazuda zem krekla.

Elodins pagrieza viņai muguru un paskatījās man acīs.

- Re’lar Kvout! viņš nopietni teica. Es cenšos atmodināt tavu dusošo prātu, lai tas saprastu izsmalcināto valodu, kurā čukst pasaule. Es cenšos izvilināt tavu sapratni. Es cenšos tevi mācīt. Elodins paliecās uz priekšu, līdz viņa seja gandrīz skāra manējo. Beidz grābt mani aiz pupiem!

* * *

Es aizgāju no Elodina nodarbības draņķīgā noskaņojumā.

Taču, atklāti runājot, mans noskaņojums bija turējies vairāk vai ma­zāk draņķīgs visas pēdējās dienas. Es centos slēpt to no draugiem, tomēr tā smagums nospieda mani arvien draudīgāk.

Galvenais iemesls bija mana pazudusī lauta. Visu pārējo es spētu pārciest vieglāk gan svilstošo apdegumu uz krūtīm, gan pastāvīgās sāpes ceļgalos, gan nepietiekamo miegu. Pat nemitīgās bailes, ka es varētu atslābināt savu Alaru visnepiemērotākajā brīdī un piepeši sākt spļaut asinis.

Biju iemācījies sadzīvot ar visu: gan ar savu nožēlojamo nabadzību, gan ar bezcerīgajām Elodina nodarbībām. Pat ar savu jauno nastu apziņu, ka otrā upes pusē gaida Devi ar naida pilnu sirdi, trim pilieniem manu asiņu un Alaru, kas līdzīgs okeānam vētrā.

Taču lautas zaudējums bija pārāk smags trieciens. Ne tikai tāpēc, ka man to vajadzēja, lai nopelnītu uzturu un istabu Ankera viesnīcā. Ne tikai tāpēc, ka lauta bija centrālā ass manām spējām nodrošināt sev iztiku, ja mani izmestu no Universitātes.

Nē, ne tikai tāpēc. Galvenais bija tas, ka mūzika man palīdzēja tikt galā ar visu pārējo. Mūzika bija saistviela, kas turēja mani kopā. Biju pava­dījis bez tās tikai divas dienas un jau tagad nebiju tālu no sabrukuma.

Pēc Elodina nodarbības es vairs nespēju domāt par stundām, kas jāpavada pie “Frakcijas” darbgalda. Pat doma par to iesvēla rokās sāpes un ielēja svina smagumu manos nogurušajos plakstos.

Tāpēc es devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu, lai paēstu agras pusdie­nas. Laikam jau izskatījos diezgan nožēlojams, jo Ankers kopā ar zupu atnesa man divkāršu šķiņķa porciju un mazo alus kausu.

- Kā pagāja tavas vakariņas, ja drīkstu jautāt? Ankers vaicāja, atspiedies pret bāra leti.

Es paskatījos uz viņu. Kā, lūdzu?

- Ar tavu jauno dāmu, viņš teica. Es nemēdzu okšķerēt, bet izsū­tāmais to pameta šeit. Man vajadzēja izlasīt, lai zinātu, kam tas domāts.

Raudzījos uz Ankeru pilnīgā neizpratnē.

Ankers brīdi izskatījās samulsis, tad sarauca pieri. Vai tad Lorela tev neatdeva to zīmīti?

Es papurināju galvu, un Ankers sulīgi nolamājās. Nudien, tam skuķim galvā ir vējš un saule spīd cauri! Viņš sāka aiz letes kaut ko meklēt. Izsūtāmais aizvakar atstāja tev zīmīti. Es teicu, lai viņa tev to atdod, kad pārnāksi. Re, te tā ir! Ankers pacēla mitru un diezgan saņurcītu papīra gabalu un iedeva to man.

Tajā bija rakstīts:

“Kvout!

Esmu atgriezusies pilsētā un šodien vakariņās ļoti priecātos par kāda apburoša džentlmeņa sabiedrību. Diemžēl neviens tāds nav atrodams. Vai tu vēlētos man piebiedroties “Šķeltajā Dēlī”?

Gaidīšu!

D.”

Mans garastāvoklis mazliet uzlabojās. Dennas vēstulītes bija reta greznība, un viņa nekad vēl nebija aicinājusi mani vakariņās. Kaut gan jutos sapīcis, ka neesmu viņu saticis, kamēr viņa ir atpakaļ pilsētā un vēlas mani redzēt, tomēr pacilātība ņēma virsroku.

Ātri notiesāju savu pusdienu porciju un nolēmu izlaist siaru valodas nodarbību, lai aizstaigātu uz Imri. Nebiju redzējis Dennu ilgāk par veselu dienkopu, un viņas sabiedrība šķita vienīgais, kas šobrīd spētu uzlabot manu noskaņojumu.

Kamēr šķērsoju upi, mana pacilātība pamazām noplaka. Ceļš bija garš, un ceļgali man sāka sāpēt, kad vēl nebiju sasniedzis Akmens tiltu. Saule spīdēja spoži, tomēr tās siltums nespēja kliedēt agrīnās ziemas vēja sal­tumu. Man sejā sitās ceļa putekļu vērpetes, likdamas klepot un rīstīties.

Dennas nebija nevienā no viesnīcām, kurās viņa palaikam mēdza apmesties. Neatradu viņu ne “Spundē”, ne “Kazā uz Sliekšņa”, kur viņa dažkārt klausījās mūziku. Ne Deohs, ne Stančions viņu nebija redzējuši. Bažīgi nodomāju, ka varbūt Denna jau ir pametusi pilsētu, kamēr es cīnījos ar savām likstām. Varbūt viņa neatgriezīsies vairākus mēnešus. Varbūt viņa neatgriezīsies nekad.

Tad es nogriezos ap stūri un ieraudzīju viņu sēžam zem koka nelielā publiskā dārzā. Vienā rokā viņa turēja vēstuli, otrā pusapēstu bumbieri. Kur viņa šajā gadalaikā dabūjusi bumbieri?

Kad biju iegājis dārzā līdz pusei, es aptvēru, ka viņa raud. Apstājos uz vietas, nesaprazdams, ko darīt. Es gribēju palīdzēt, bet negribēju kļūt uzbāzīgs. Varbūt labāk būtu, ja…

- Kvout!

Denna aizsvieda atlikušo bumbieri, pielēca kājās un metās pāri zālie­nam man pretī. Viņa smaidīja, taču acis bija sarkanas. Ar vienu plaukstu viņa noslaucīja vaigus.

- Vai tev kaut kas kait? es jautāju.

Dennas acis atkal pieplūda asarām, bet viņa aizmiedza plakstus, ne­ļaudama tām ritēt. Jā, viņa atbildēja. Mazliet.

- Vai es varu palīdzēt? es jautāju.

Denna nosusināja acis piedurknē. Tu man palīdzi ar to, ka esi šeit. Viņa salocīja vēstuli mazā četrstūri un iebāza to kabatā. Tad viņa atkal pasmaidīja. Tas nebija piespiests smaids, ko mēdz uzklāt kā masku. Par spīti asarām, Dennas smaids bija neviltots un patiess.

Tad viņa piešķieba galvu uz sāniem un ieskatījās man acīs. Smaids pārtapa bažīgā izteiksmē. Bet tu pats? viņa jautāja. Tu izskaties diezgan sanīcis.

Es vārgi pasmaidīju. Mans smaids bija piespiests, un es to apzinājos.

- Pēdējā laikā man klājies tā paskarbāk.

- Ceru, ka tu nejūties tik skarbi, cik izskaties, Denna iejūtīgi teica.

- Vai tev sanāk pietiekami izgulēties?

- Nesanāk, es atzinos.

Denna ievilka elpu, it kā gribēdama kaut ko sacīt, bet tad aprāvās un iekoda lūpā. Vai tu gribi par to pastāstīt? viņa jautāja. Es nezinu, vai varēšu kaut ko palīdzēt, bet… Viņa paraustīja plecus un mazliet pamīņājās no vienas kājas uz otru. Arī es bieži nevaru izgulēties. Es zinu, kā tas ir.

Dennas palīdzības piedāvājums pārsteidza mani negaidot. Draugi jau daudzas dienas nenogurdināmi centās man palīdzēt. Taču Simmona vēlēšanās palīdzēt bija citāda nekā šī. Viņa palīdzība bija vajadzīga kā dienišķā maize. Turpretī apziņa, ka mans stāvoklis rūp Dennai, bija kā karsta vīna malks ziemas vakarā. Es jutu, kā tas saldi dedzina man krūtis.

Es viņai uzsmaidīju. Šis bija patiess smaids. Tāda sejas izteiksme man šķita gluži neierasta, un es sev klusībā jautāju, cik sen jau esmu staigājis ar īgni savilktu pieri, pats to neapzinādamies. Tu man palīdzi ar to, ka esi šeit, es atklāti sacīju. Kad ieraugu tevi, ar manu noskaņojumu notiek brīnumainas pārvērtības.

Viņa pablisināja acis. Jā, protams! Mana plankumainā seja ir brī­numlīdzeklis pret visām kaitēm.

- Man nav nekā daudz, ko stāstīt, es teicu. Manas neveiksmes saskrējās ar aplamiem lēmumiem, un tagad man pašam par to jāmaksā.

Denna klusināti iesmējās, bet smiekli izklausījās gandrīz pēc šņuksta.

- Es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi, viņa teica, savilkusi lūpas rūgtā vaibstā. Visļaunāk laikam ir tad, ja notikušais ir paša muļķības rezultāts, vai ne?

Jutu, ka mana mute savelkas tādā pašā vaibstā. Tā ir, es atbildēju,

- Taisnību sakot, es neiebilstu, ja atrastu līdzjūtīgu klausītāju.

- To es tev varu sagādāt, viņa teica un satvēra manu roku. Dievs zina, ka tu agrāk esi daudz reižu darījis manā labā to pašu.

Es sāku iet viņai blakus. Patiešām?

- Bezgala daudz, Denna apstiprināja. Viegli ir aizmirst, kad tu esi tuvumā. Viņa uz bridi apstājās, un apstāties vajadzēja ari man, jo viņas roka turējās man elkoni. Nē, tā nebija pareizi. Es gribēju teikt: kad tu esi tuvumā, viegli ir aizmirst.

- Ko aizmirst?

- Visu, viņa atbildēja, un šobrīd viņas balss bija zaudējusi rotaļīgo pieskaņu. Visus savas dzīves nepatīkamos brīžus. To, kas es esmu. Ir patīkami laiku pa laikam paņemt brīvdienas pašai no sevis. Tu man palīdzi to darīt. Tu esi mana drošā osta bezgalīgā, vētrainā jūrā.

Es klusi pasmējos. Ak tā?

-Jā! viņa nepiespiesti atbildēja. Tu esi mans ēnainais vītols tvei­cīgā dienā.

- Un tu, es sacīju, tu esi tīkama mūzika attālā istabā.

- Labi teikts! viņa atzina. Tu esi negaidīta kūka lietainā pēcpus­dienā.

- Tu esi komprese, kas izvelk indi no sirds, es teicu.

- Hmm… Denna izskatījās domīga. Nez vai tas bija labi. Indes pilna sirds nav nekas patīkams.

- Taisnība, es piekritu. Kamēr nebiju to pateicis, tas izklausījās labāk.

- Ar aplamiem salīdzinājumiem tā mēdz notikt, viņa teica. Bridi valdīja klusums. Vai tu saņēmi manu zīmīti?

- Tikai šodien, es atbildēju, ielikdams balsī visu savu nožēlu. Pirms dažām stundām.

- Ā! Denna novilka. Tas ir skumji. Vakariņas bija labas. Es apēdu ari tavu tiesu.

Mēģināju atrast piemērotu atbildi, bet viņa tikai pasmaidīja un papu­rināja galvu. Es pajokoju. Vakariņas īstenībā bija tikai iegansts. Man tev kaut kas jāparāda. Tevi nav viegli atrast. Domāju, ka būs jāgaida līdz rītdienai, kad tu spēlēsi “Ankerā”.

Sajutu krūtīs sāpīgu dzēlienu, ko nespēja kliedēt pat Dennas klāt­būtne. Labi, ka tev izdevās satikt mani šodien, es teicu. Droši nezinu, vai rit es spēlēšu.

Viņa atmeta galvu. Tu taču Savaldīšanas vakarā vienmēr uzstājies ar priekšnesumiem. Nemaini kārtību! Man jau tāpat nav viegli tevi atrast.

- Interesanti teikts! es iesmējos. Tieši man nekad neizdodas at­rast tevi otrreiz vienā un tajā pašā vietā.

- Jā, es zinu, ka tu vienmēr mani meklē, Denna izklaidīgi noteica un tad pēkšņi atplauka smaidā. Bet tas nav svarīgi. Ejam! Es noteikti spēšu izraut tevi no drūmām domām. Viņa paātrināja soli, vilkdama mani līdzi.

Man pielipa viņas aizrautība, un es jutu, ka smaidu, kopā ar viņu iedams pa līkumotajām Imres ielām.

Beidzot mēs apstājāmies pie neliela veikala fasādes. Pacilātībā gandrīz palēkdamās, Denna aizsteidzās man priekšā. Asaru pēdas bija pilnīgi pagaisušas no viņas sejas, un acis spoži mirdzēja. Ar savām vēsajām plaukstām viņa aizsedza manu seju. Aizver acis! viņa iesaucās. Tas ir pārsteigums.

Es aizvēru acis, un Denna, turēdama mani aiz rokas, paspēra vairā­kus soļus uz priekšu. Veikala iekštelpas bija krēslainas un smaržoja pēc ādas. Es izdzirdēju vīrieša balsi: Tātad tas ir viņš? Pēc tam atskanēja graboņa, it kā viņš pārcilātu dažādas lietas.

- Vai tu esi gatavs? Denna jautāja man pie auss. Dzirdēju viņas balsī smaidu. Viņas elpa kutināja man skaustu.

- Nav ne jausmas, es godīgi atbildēju.

Jutu, kā viņas elpa man pie auss apraujas aizturētos smieklos. Labi. Atver acis!

Atvēru acis un ieraudzīju aiz garas koka letes kalsnu, pavecu vīrieti. Viņa priekšā kā atvērta grāmata gulēja tukšs lautas futrālis. Denna bija nopirkusi man dāvanu. Futrāli manai lautai. Futrāli manai nozagtajai lautai.

Piegāju soli tuvāk. Futrālis bija garens un slaids, darināts no gludas, melnas ādas. Tam nebija viru. Visapkārt malai bija izvietotas septiņas spožas tērauda aizdares sprādzes, tāpēc augšdaļu varēja noņemt kā kas­tes vāku.

Iekšpuse bija izklāta ar gludenu samtu. Pastiepu roku un pieskāries jutu, ka oderējums ir mīksts, tomēr elastīgs kā sūklis. Plūksnainā samta kārtiņa bija gandrīz puscollu bieza, vīnsarkanā krāsā.

Vīrietis aiz letes atturīgi pasmaidīja. Jūsu dāmai ir laba gaume, viņš teica. Un viņa skaidri zina, ko vēlas.

Viņš pacilāja futrāļa vāku. Ada ir eļļota un vaskota. Apakšā divas kārtas ar lokiem no cukurkļavas koka. Viņš pārvilka pirkstu pāri futrāļa apakšdaļai, tad parādīja atbilstošo rievu uz vāka. Teicami pieguļ, tāpēc gaiss netiks ne iekšā, ne ārā. Droši varēsiet iziet no siltas, sutīgas telpas aukstā ziemas naktī.

Viņš sāka aizsprādzēt futrāļa aizdari. Jūsu dāma negribēja misiņa sprādzes. Tāpēc šis ir no smalkgraudaina tērauda. Un, līdzko tās ir aiz­darītas, vāks noslēdzas pilnīgi blīvi. Varat iemērkt to upē, un samts iekšpusē paliks sauss. Viņš paraustīja plecus. Protams, pamazām ūdens izsūktos cauri ādai. Bet neko vairāk izdarīt nav iespējams.

Apgriezis futrāli otrādi, viņš spēcīgi paklaudzināja pa noapaļoto apakšdaļu. Kļavas koku es nodarināju plānu, tāpēc tas nav ne smags, ne masīvs, un pastiprināju to ar Glanca tēraudu. Viņš pamāja turp, kur stāvēja smaidošā Denna. Dāma gribēja Ramstona tēraudu, bet es paskaidroju, ka Ramstons ir gana stiprs, bet arī diezgan trausls. Glanca tērauds ir vieglāks un elastīgāks.

Viņš pārlaida man skatienu no galvas līdz kājām. Ja jaunais kungs vēlas, viņš var kaut nostāties uz šī izliekuma ar kājām, un tas nesalūzīs. Vīrietis paskatījās uz manām kājām un mazliet savilka lūpas. Tomēr es ieteiktu to nedarīt.

Viņš atkal apgrieza futrāli ar vāku uz augšu. Man jāteic, ka šis ir gandrīz vai labākais futrālis, kādu es pēdējos divdesmit gados esmu pagatavojis. Vīrietis pabīdīja to pāri letei uz manu pusi. Ceru, ka jums tas būs pa prātam.

Man trūka vārdu. Tas bija izcils retums. Pastiepos un pārlaidu plaukstu futrāļa ādai. Tā bija silta un gluda. Pieskāros tērauda gredzenam, pie kura jāpiestiprina plecu siksna. Palūkojos uz Dennu, kas sajūsmā gan­drīz vai dejoja.

Denna dedzīgi panācās uz priekšu. Šī ir pati labākā daļa! viņa teica un atdarīja sprādzes ar tik vieglu, ierastu kustību, ka es sapratu: viņa to ir darījusi jau agrāk. Viņa atvilka vāku un ar pirkstu pabakstīja iekšpusi. Odere ir darināta tā, ka to var izņemt un ielikt no jauna. Tāpēc nav svarīgi, kāda lauta tev būs kādreiz nākotnē, jo futrālis tai vienmēr derēs.

- Un paskaties šurp! Denna piespieda samta oderi vietā, kur jābalstās instrumenta kaklam, pagrieza pirkstus, un atvērās neliels vāciņš, atklā­dams nenojaušamu paslēptuvi. Viņa vēlreiz plati pasmaidīja. Arī tā bija mana doma! Tur ir slepena kabatiņa.

- Pie Dieva miesām, Denna! es iesaucos. Tas noteikti maksāja veselu bagātību!

- Jā, bet redzi, viņa ar mākslotu kautrību teica, man šis tas bija iekrāts.

Es pārlaidu plaukstu futrāļa iekšpusei, glāstoši skardams samta oderi.

- Denna, es runāju nopietni. Šis futrālis noteikti maksāja tikpat daudz, cik mana lauta… Es aprāvos, un man pakrūtē sažņaudzās mokošs kamols. Lauta, kuras man vairs nebija.

- Ja neiebilstat, ka es to pasaku, ser, sacīja vīrietis aiz letes, ja vien jūsu lauta nav no tīra sudraba, es teiktu, ka šis futrālis ir krietni vien vērtīgāks.

Es vēlreiz pārlaidu pirkstus futrāļa vākam, juzdams pakrūtē arvien augošu nelabumu. Nevarēju atrast nevienu piemērotu vārdu. Kā gan pēc tam, kad viņa bija sarūpējusi man šo brīnišķo dāvanu, es varēju pateikt, ka kāds nelietis ir nozadzis manu lautu?

Denna līksmi pasmaidīja. Paskatīsimies, kā tas der tavai lautai!

Viņa pamāja vīrietim aiz letes, un tas atnesa no iekštelpām manu lautu un ielika to futrālī. Lauta iekļāvās tajā kā roka cimdā.

Es sabruku raudās.

* * *

- Ak Dievs, kā es esmu apjucis! es teicu un izšņaucu degunu.

Denna viegli pieskārās manai rokai. Man ļoti žēl, viņa atkārtoja

jau trešo reizi.

Mēs abi sēdējām ietves malā pie mazā veikaliņa. Gana nepatīkami bija jau izplūst asarās Dennas priekšā. Kaut es vismaz būtu spējis savaldīties, kamēr uz mani skatījās veikala saimnieks!

- Es gribēju, lai tas nevainojami derētu, Denna teica, izskatīdamās diezgan satriekta. Es tev atstāju zīmīti. Biju domājusi, ka tu atnāksi uz vakariņām un es varēšu tevi pārsteigt. Tev pat nevajadzēja pamanīt, ka lauta ir pazudusi.

- Ir jau labi! es teicu.

- Es taču redzu, ka nav, Denna izgrūda, un viņai acīs sakāpa asaras.

- Kad tu neatnāci, es nezināju, ko darīt. Vakar vakarā meklēju tevi, kur vien varēju iedomāties. Klauvēju pie tavām durvīm, bet tu neatsaucies. Viņa pievērsa skatienu zemei. Lai kad es tevi meklēju, man nekad neizdodas atrast.

- Denna, es teicu, viss ir ļoti labi!

Viņa enerģiski papurināja galvu, vairīdamās no mana skatiena, jo viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Nav ļoti labi. Man to vajadzēja paredzēt.Tu taču to sargā kā savu bērnu. Ja uz mani kāds jelkad būtu skatījies tā, kā tu skaties uz savu lautu, es…

Dennas balss aizlūza, un viņa krampjaini norija siekalas, pirms ļāva vaļu spējai vārdu straumei. Es zināju, ka lauta ir pats svarīgākais tavā dzīvē. Tāpēc gribēju, lai tev būtu drošs ietvars, kurā to glabāt. Es tikai neiedomājos, ka notiks tā… Viņa atkal norija kaklā iestrēgušo kamolu un sažņaudza rokas dūrēs. Viņas augums bija tik sasprindzis, ka to kratīja drebuļi. Ak Dievs, cik es esmu dumja! Nekad neizdomāju visu līdz galam. Tā notiek vienmēr. Es visu sabojāju.

Dennas mati bija pārkrituši pāri sejai, un es neredzēju viņas sejas izteiksmi. Kas ar mani nav kārtībā? viņa jautāja klusā, dusmīgā balsī. Kāpēc es esmu tāda idiote? Kāpēc es nevaru izdarīt kaut vienu labu darbu savā mūžā?

- Denna! man vajadzēja viņu pārtraukt, jo viņa tik tikko spēja ievilkt elpu. Es uzliku plaukstu viņai uz rokas, un viņa sastinga un ap­klusa. Denna, tu nekādi to nevarēji zināt, es teicu. Cik sen tu spēlē kādu instrumentu? Mēnesi? Vai tev kādreiz ir piederējis pašai savs instruments?

Denna papurināja galvu, un mati joprojām slēpa viņas seju. Toreiz man bija lira, viņa klusi sacīja. Bet tikai dažas dienas pirms uguns­grēka. Beidzot viņa paskatījās augšup, un viņas seja bija bezgala ne­laimīga, acis un deguns sarkans. Tā notiek visu laiku. Es mēģinu izdarīt kaut ko labu, bet viss saiet grīstē. Viņa uzmeta man izmisušu skatienu.

- Tu nezini, kā tas ir!

Es iesmējos. Apbrīnojami labi bija atkal izjust smieklus. Tie dzima kaut kur dziļi, dziļi manī un izlauzās no mutes kā skaņas no zeltīta raga. Šie smiekli bija vairāk vērti nekā trīs karstas maltītes un divdesmit stundas cieša miega.

- Es ļoti labi zinu, kā tas ir, es teicu, juzdams ievainotos ceļgalus un velkošo sāpi pa pusei sadzijušajās brūcēs uz muguras. Bridi domāju, vai varētu viņai pastāstīt, kādas nejēdzības tiku sastrādājis, mēģinādams atgūt viņas gredzenu. Tomēr nospriedu, ka Dennas noskaņojums nekļūs labāks, ja viņa uzzinās, ka Ambrozs mēģina mani nogalināt. Denna, es esmu izcils paraugs, kā labas idejas pārvērst pilnīgā absurdā.

Denna pasmaidīja, nošņaukājās un ar piedurkni noslaucīja acis. Mēs esam divi burvīgi, raudulīgi idioti, vai ne?

- Tā ir, es piekritu.

- Piedod! viņa vēlreiz teica, un smaids izgaisa no viņas sejas.

- Es tikai gribēju izdarīt tev kaut ko labu. Bet man tādas lietas neizdo­das.

Es saņēmu Dennas plaukstu abās savējās un to noskūpstīju. Denna, es pavisam godīgi teicu, tas bija pats jaukākais, ko manis dēļ kāds ir izdarījis.

Viņa gluži nesmalki nošņaukājās.

- Tā ir taisnība! es sacīju. Tu esi mans spožais penijs ceļa malā. Tu esi vairāk vērta nekā sāls vai kā mēness ilga ceļojuma naktī. Tu esi salds vīns manā mutē, dziesma manās lūpās un smiekli manā sirdī.

Dennas vaigi pietvīka sārti, bet es aizrāvies turpināju, neko neņem­dams vērā.

- Tu esi man pārāk laba, es teicu. Tu esi greznums, ko es nevaru atļauties. Un tomēr es uzstāju, lai tu šodien nāc man līdzi. Es tev izmak­sāšu vakariņas un stundām ilgi dziedāšu slavas dziesmas par brīnišķo gleznu par tevi.

Es piecēlos un uzvilku viņu kājās. Tas izklausās jauki, Denna teica. Es labprāt gribētu uz vienu pēcpusdienu aizbēgt no pasaules.

* * *

Pēc vairākām stundām es devos atpakaļ uz Universitāti, un mans solis bija neparasti viegls. Es svilpoju. Es dziedāju. Mana lauta uz pleca bija viegla kā skūpsts. Saule bija silta un glāstoša. Vējš bija spirdzinošs.

Mana veiksme sāka vērsties uz labo pusi.

Загрузка...