Vieda vīra bailes

SIMT PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA . slēdzenes

KVOUTS DZIĻI ievilka elpu un pamāja Hronistam. Šeit apstāsimies! viņš teica. Pirmoreiz mūžā mana kabata bija pilna naudas. Apkārt draugu pulks. Ta ir laba vieta, ar ko pabeigt vakaru. Viņš domīgi saber­zēja rokas, ar labo plaukstu izklaidīgi masēdams kreiso. Ja turpināsim, drīz atkal nonāksim drūmā tumsā.

Hronists paņēma aprakstīto lapu kaudzi un padauzīja to pret galdu, izlīdzinādams stūrus un malas, un uzlika virspusē nepabeigto lapu. Viņš atvēra ādas somu, izņēma koši zaļo akmeņozola vainagu un ielika lapas somā. Tad viņš aizskrūvēja tintnīcu un, sadalījis rakstāmspalvu daļās, sāka to tīrīt.

Kvouts piecēlās un izstaipījās. Pēc tam, savācis tukšos šķīvjus un kausus, viņš aiznesa tos uz virtuvi.

Basts visu laiku sēdēja ar sastingušu izteiksmi sejā. Viņš nepakustējās. Šķita, ka viņš pat neelpo. Pēc dažām minūtēm Hronists sāka raidīt viņa virzienā bažīgus skatienus.

Kvouts atgriezās zālē un sarauca pieri. Bast! viņš teica.

Basts lēni pavērsa skatienu pret sarkanmataino vīrieti aiz bāra letes.

- Atvadas no Šepa vēl turpinās, Kvouts teica. Šovakar te liela nokopšana vairs nav paredzama. Tu varētu aiziet uz nobeigumu. Viņi priecāsies…

Basts brīdi domāja, bet tad papurināja galvu. Laikam tomēr ne, Reši, viņš neskanīgi sacīja. Man lāgā nav noskaņojuma. Uzslējies no krēsla, viņš devās cauri zālei uz kāpņu pusi, neskatīdamies pārējiem acīs. Es labāk iešu gulēt.

Viņa dimdošie soļi lēni attālinājās, un augšā aizveroties noklaudzēja durvis.

Pavadījis Bastu ar skatienu, Hronists pievērsās viesnīcniekam aiz letes.

Ari Kvouts lūkojās uz kāpnēm, un viņa acīs bija jaušamas bažas.

- Viņam bija grūta diena, Kvouts teica, it kā sarunādamies tiklab ar sevi, kā ar pierakstītāju. Rīt viss būs kārtībā.

Noslaucījis rokas, Kvouts izgāja no bāra un devās uz ārdurvīm. Vai tev pirms gulētiešanas vēl būs kaut kas vajadzīgs? viņš jautāja.

Hronists papurināja galvu un sāka likt kopā rakstāmspalvas daļas.

Kvouts ar lielu misiņa atslēgu aizslēdza ārdurvis un vēlreiz pievērsās Hronistam. Es atstāšu atslēgu slēdzenē, viņš teica. Gadījumā, ja tu agri pamostos un gribētu izstaigāties. Pēdējā laikā es guļu maz, viņš piebilda un pieskārās zodam, uz kura pamazām veidojās zilgans laukums. Bet šī nakts būs izņēmums.

Hronists pamāja ar galvu un uzmeta plecā somu. Tad, uzmanīgi paņē­mis savu akmeņozola vainagu, viņš devās augšā pa kāpnēm.

Palicis ēdamzālē viens, Kvouts rūpīgi izslaucīja grīdu un sakopa visus kaktus. Viņš nomazgāja traukus, galdus un bāra leti, tad nodzēsa lam­pas, atstādams degam tikai vienu, kas blāvi apgaismoja telpu un meta zibošas ēnas.

Bridi viņš lūkojās uz pudelēm aiz bāra letes, tad pagriezās un lēni sāka kāpt augšup.

* * *

Basts lēni iegāja istabā un aizvēra aiz sevis durvis.

Klusi pārgājis istabai, viņš nostājās kamīna priekšā. No rīta uguns tajā bija atlikuši tikai pelni un melnas ogles. Viņš atvēra malkas kasti, bet tās dibenā bija tikai bieza skaidu un gružu kārta.

Kādu laiku viņš nekustīgi stāvēja, it kā prātodams, ko darīt, un blāvā gaisma no loga atspīdēja viņa tumšajās acīs, izceļot sejas līnijas. Tad Basts ļāva kastes vākam aizkrist, ietinās segā un, savilcies čokurā, apme­tās uz šaura dīvāna tukšā kamīna priekšā.

Viņš ilgi sēdēja, vaļējām acīm lūkodamies tumsā.

Aiz loga kaut kas tikko dzirdami nočabēja. Pēc brīža viss apklusa. Tad atskanēja klusa skrāpēšanās. Basts pagriezies ieraudzīja aiz loga kustamies tumšu ēnu.

Brīdi viņš sēdēja nekustīgi, tad nemanāmi noslīdēja no dīvāna un pielavījās pie kamīna. Nenovērsdams skatienu no loga, viņš uzmanīgi pārlaida plaukstu kamīna augšmalai.

Skrāpēšanās ārpusē atskanēja vēlreiz, un šoreiz tā bija skaļāka. Basta skatiens aizzibēja no loga uz kamīna malu, un viņš kaut ko satvēra abās rokās. Bālajā mēnesgaismā tikko manāmi iemirgojās metāls, un Basts pietupās, viscaur sasprindzis kā uzvilkta atspere.

Ilgi valdīja klusums. Nevienas skaņas. Nevienas kustības ārpusē aiz loga vai tumšajā istabā.

Tuk-tuk-tuk-tuk-tuk. Klaudzieni bija ļoti klusi, tomēr istabas klusumā skaidri sadzirdami. Pēc neilga pārtraukuma pret loga rūti atkal atskanēja krasi, neatlaidīgi piesitieni: tuk-tuk-tuk-tuk-tuk-tuk-tuk.

Basts nopūtās. Nokratījis sasprindzinājumu, viņš aizgāja pie loga, atdarīja papildu aizslēgu un atvēra logu.

- Manam logam nav slēdzenes, Hronists ērclgi sacīja. Kāpēc tāda ir tavējam?

- Acīmredzamu iemeslu dēļ, Basts atbildēja.

- Vai drīkstu ienākt?

Basts paraustīja plecus un aizgāja atpakaļ pie kamīna, kamēr Hro­nists neveikli ietrausās pa logu. Basts uzvilka sērkociņu un aizdedzināja lampu uz tuvākā galda, tad rūpīgi novietoja uz kamīna malas divus garus nažus. Viens bija slaids un ass kā zāles stiebrs, otrs smails un graciozs kā ērkšķis.

Hronists aplaida skatienu blāvi apgaismotajai istabai. Tā bija plaša telpa ar bieziem koka paneļiem un mīkstiem paklājiem. Kamīna priekšā viens otram pretī bija novietoti divi dīvāni, un kaktā stāvēja liela bal­dahīna gulta ar sulīgi zaļiem aizkariem.

Gar sienām rindojās plaukti, uz kuriem bija izvietoti dažādi attēli, rotājumi un savdabīgi priekšmeti. Lentēs ievīstītas matu cirtas. Grebtas koka svilpes. Kaltētas puķes. Gredzeni no raga, ādas un savītas zāles. Pašgatavota svece ar vaskā iespiestām lapām.

Un, pēc visa spriežot, gluži nesens papildinājums istabas rotai bija dažādās vietās izkārtoti akmeņozola zari. Gara vītne stiepās pāri gultas galvgalim, un cita, līdzīga vītne greznoja kamīna augšmalu, vīdamās cauri un apkārt dažu pakārto cirvīšu spaliem, zem kuriem spīdēja asmeņi lapas plānumā.

Basts apsēdās izdzisušā kamīna priekšā un savilka lupatu segu ap pleciem kā šalli. Tā bija darināta no juku jukām sašūtiem auduma gaba­liem, kas bija noplukuši un zaudējuši krāsu; tikai pašā vidū koši mirdzēja sulīgi sarkana sirds.

- Mums jāaprunājas, Hronists klusi teica.

Basts paraustīja plecus, truli raudzīdamies apdzisušajā kamīna mutē.

Hronists paspēra soli tuvāk. Man tev jājautā…

- Čukstēt nav nekādas vajadzības, Basts teica, nepaceldams ska­tienu. Mēs atrodamies viesnīcas tālākajā galā. Mani šad tad kāds ap­ciemo. Tas viņam traucēja aizmigt, tāpēc es pārcēlos uz šo mājas pusi. Tagad mūsu istabas šķir sešas masīvas sienas.

Hronists apsēdās uz otra dīvāna malas pretī Bastam. Man tev jāuz­dod daži jautājumi par to, ko tu šovakar teici. Par Ktehu.

- Mums nevajag runāt par Ktehu. Basta balss skanēja cieti un salti. Tas kaitē veselībai.

- Nu tad runāsim par sithiem, Hronists teica. Tu sacīji: ja viņi uzzi­nātu šo stāstu, tad nogalinātu ikvienu, kas ar to saistīts. Vai tā ir taisnība?

Basts pamāja ar galvu, joprojām stingi lūkodamies kamīnā. Viņi nodedzinātu šo vietu un nokaisītu visu apkārtni ar sāli.

Hronists nolaida skatienu un papurināja galvu. Es nespēju izprast šīs bailes no Kteha, viņš teica.

- Nu ko lai tur saka! Basts novilka. Līdzšinējie vērojumi liek domāt, ka tu neesi sevišķi attapīgs.

Hronists sarauca pieri un pacietīgi gaidīja.

Basts nopūtās un beidzot novērsa skatienu no kamīna mutes. Padomā! Ktehs zina visu, ko tu jebkad grasies darīt. Visu, ko tu varētu sacīt…

- Tāpēc viņš ir tracinošs sarunu biedrs, Hronists teica. Bet ne jau…

Basta sejā negaidot uzliesmoja niknums. Dyen vehat. Enfeun vehat

tyloren tes! viņš nesakarīgi izgrūda. Viscaur drebēdams, viņš vairākkārt sažņaudza un atlaida plaukstas.

Hronists nobālēja, dzirdēdams naidu Basta balsī, tomēr neatkāpās.

- Tu jau nedusmojies uz mani, viņš teica, rāmi lūkodamies Bastam acīs. Tu vienkārši esi dusmīgs, un man ir gadījies būt tavā tuvumā.

Basts uzmeta viņam zvērojošu skatienu, bet neko nesacīja.

Hronists paliecās uz priekšu. Es cenšos palīdzēt, un tu taču to saproti, vai ne?

Basts drūmi pamāja ar galvu.

- Tas nozīmē, ka man jāsaprot, kas notiek.

Basts paraustīja plecus, un spējā niknuma lēkme šķita izdegusi, atstā­jot viņu atkal gurdu un vienaldzīgu.

- Izklausās, ka Kvouts tev tic attiecībā uz Ktehu, Hronists teica.

- Viņš zina slēptās pasaules norises, Basts atbildēja. Un to, ko nesaprot, ir gatavs ātri apgūt. Basta pirksti izklaidīgi knibināja segas malas. Un viņš man uzticas.

- Bet vai tas viss nav mākslīgi sagrābstīts? Ktehs iedod zēnam puķi, viens notikums ved pie nākamā, un pēkšņi sākas karš. Hronists neti­cīgi atmeta ar roku. Dzīvē tā nenotiek. Tur ir pārāk daudz sakritību.

- Tas nav sakritības. Basts strupi nopūtās. Akls cilvēks iet cauri piekrautai istabai klupdams un krizdams. Tu tāds neesi. Tev ir acis, un tu izvēlies ērtu ceļu. Tu to redzi ar nevainojamu skaidrību. Ktehs redz nākotni. Jebkādu nākotni. Mums jātaustās cauri tumsai. Viņam ne. Viņš tikai paskatās un izvēlas pašu bīstamāko ceļu. Tas ir akmens, kas iekus­tina lavīnu. Klepus, kas aizsāk mēri.

- Bet, ja tu zini, ka Ktehs cenšas tevi virzīt, Hronists teica, tu vari darboties tam pretī. Viņš tev iedod puķi, un tu to vienkārši pārdod.

Basts papurināja galvu. Ktehs zina. Tu nevari pretoties tam, kurš zina tavu nākotni. Pieņemsim, ka tu pārdod puķi princim. Viņš ar tās palīdzību izdziedina savu iecerēto. Gadu vēlāk viņa atklāj, ka tas krāpj viņu ar istabmeitu, negoda mokās pakaras, un viņas tēvs dodas uzbru­kumā, lai atriebtu meitas godu. Basts bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

- Pilsoņu karš sākas tik un tā.

- Bet jaunais cilvēks, kurš pārdeva puķi, paliek drošībā.

- Varbūt tomēr nepaliek, Basts drūmi teica. Drīzāk viņš piedzeras kā lops, saķer bakas, apgāž lampu un aizdedzina visu pilsētu.

- Tu vienkārši izdomā pasakas, lai pierādītu savu taisnību, Hronists teica. Bet patiesībā tu neko nepierādi.

- Kāpēc man būtu tev kaut kas jāpierāda? Basts noprasīja. Kāda man bēda, ko tu domā? Dzīvo laimīgs savā šaurajā neziņas tumsībā! Es tev izdaru pakalpojumu, nestāstīdams patiesību.

- Un kāda ir šī patiesība? Hronists jautāja.

Basts gurdi nopūtās un paskatījās uz Hronistu ar pilnīgi bezcerīgu sejas izteiksmi. Drīzāk es cīnītos ar pašu Haliaksu, viņš teica. Drī­zāk es stātos pretī visiem čandriāniem reizē nekā veltītu kaut desmit vārdus sarunai ar Ktehu.

Tas lika Hronistam kādu bridi domāt. Tie tevi nogalinātu, viņš teica. Neizprotamā kārtā tas izskanēja kā jautājums.

- Jā, Basts apstiprināja. Un tomēr.

Hronists nenovērsdamies raudzījās tumšmatainajā jauneklī, kas sē­dēja pretī, ietinies lupatu segā. Stāsti ir iemācījuši tev baidīties no Kteha, viņš teica ar neslēptu nepatiku balsī. Un šīs bailes dara tevi par muļķi.

Basts paraustīja plecus, un viņa neizteiksmīgais skatiens atkal pie­vērsās neesošajai ugunij. Tu kļūsti garlaicīgs, cilvēcēn!

Hronists piecēlās, pagāja vairākus soļus uz priekšu un spēcīgi iesita Bastam pa seju.

Basta galva sašūpojās uz vienu pusi, un bridi viņš izskatījās pārāk satriekts, lai spētu pakustēties. Tad viņš spēji pielēca kājās, un sega nolidoja viņam no pleciem. Atiezis zobus, viņš rupji sagrāba Hronistu aiz rīkles, acīm zalgojot zilā vienlaidu spīdumā.

Hronists skatījās viņam tieši acīs. Ktehs visu to iedarbināja, viņš rāmi sacīja. Ktehs zināja, ka tu man uzbruksi un ka tam būs bries­mīgas sekas.

Basta satracinātā seja sastinga, un acis iepletās platākas nekā iepriekš. Viņa pleci sašļuka, atbrīvojoties no sasprindzinājuma, un viņš atlaida Hronista kaklu, tad atkāpās, grasīdamies atslīgt atpakaļ dīvāna spilvenos.

Hronists atvēzēja roku un iesita viņam vēlreiz. Sitiens noskanēja skaļāk nekā iepriekš.

Basts atkal atieza zobus, bet tad aprima. Viņa skatiens pārskrēja Hronistam un novērsās.

- Ktehs zina, ka tu no viņa baidies, Hronists teica. Viņš zina, ka es izmantošu šo zināšanu pret tevi. Viņš joprojām manipulē ar tevi. Ja tu man neuzbruksi, tam būs briesmīgas sekas.

Basts sastinga kā paralizēts un palika dīvainā pozā, ne īsti stāvēdams, ne sēdēdams.

- Vai tu klausies? Hronists noprasīja. Vai beidzot esi pamodies?

Basts paskatījās uz pierakstītāju, un apjukums viņa sejā jaucās ar

izbrīnu. Uz vaiga viņam pletās koši sarkans plankums. Viņš pamāja ar galvu un lēni noslīga uz dīvāna.

Hronists atvēzēja roku. Ko tu darīsi, ja es tev sitīšu vēlreiz?

- Sadauzīšu tevi visās varavīksnes krāsās, Basts pilnīgi nopietni atbildēja.

- Tīrās diskusijas labad es esmu gatavs pieņemt, ka Ktehs zina nā­kotni. Tas nozīmē, ka viņš spēj daudz ko kontrolēt. Pierakstītājs pacēla pirkstu. Bet ne jau visu. Auglis, ko tu šodien apēdi, tev mutē vēl ilgi bija salds, vai ne?

Basts lēni pamāja ar galvu.

-Ja Ktehs būtu tik nelietīgs, kā tu stāsti, tas censtos tev kaitēt visos iespējamos veidos. Bet viņš to nespēj. Šorīt viņš nespēja panākt, lai tu nesasmīdinātu savu Reši. Viņš nespēja atturēt tevi no prieka par sauli sejā vai par skūpstiem uz zemnieku meitu sārtajiem vaidziņiem, vai ne?

Basta sejā uzzibēja skops smīns. Es skūpstīju ne tikai vaidziņus vien, viņš teica.

- Tieši par to ir runa, Hronists pārliecināti sacīja. Ktehs nespēj saindēt visu, ko mēs darām.

Brīdi Basts domīgi klusēja, tad nopūtās. Savā ziņā tev ir taisnība, viņš atzina. Bet tikai idiots sēdēs degošā mājā un domās, ka viss ir kārtībā tikai tāpēc, ka auglis joprojām ir salds.

Hronists aplaida izteiksmīgu skatienu istabai. Man nemaz neizska­tās, ka viesnīca degtu.

Basts neticīgi paskatījās uz viņu. Visa pasaule deg! viņš iesaucās.

- Atver taču acis!

Hronists sarauca pieri. Pat tad, ja mēs neņemtu vērā neko citu, viņš teica, pasperdams soli uz priekšu, Feluriana ļāva viņam aiziet. Viņa zināja, ka Kvouts ir runājis ar Ktehu, un noteikti nebūtu palaidusi viņu pasaulē, ja nezinātu, kā aizsargāties pret Kteha ietekmi.

Basta acis iemirdzējās par šādu domu, bet gandrīz tajā pašā brīdi apdzisa. Viņš papurināja galvu. Tu meklē dziļumu seklā strautā, viņš teica.

- Es nesaprotu tavu domu, Hronists skarbi iebilda. Kādu apsvē­rumu dēļ lai viņa būtu laidusi Kvoutu projām, ja viņš patiešām būtu bīstams?

- Apsvērumu dēļ? Basts atjautāja ar drūmu uzjautrinājumu balsī.

- Apsvērumu nebija. Prāta apsvērumi viņai ir sveši. Viņa atlaida Kvoutu tāpēc, ka tas glaimoja viņas pašlepnumam. Viņa gribēja, lai Kvouts dodas mirstīgo pasaulē un apdzied viņas burvību. Daudzina viņu stāstos. Tvīkst alkās pēc viņas. Tikai tāpēc Feluriana ļāva viņam aiziet. Basts nopūtās.

- Es jau tev teicu! Mana cilts neizceļas ar prasmi pieņemt saprātīgus lēmumus.

- Var jau būt, Hronists sacīja. Bet varbūt viņa gluži vienkārši apjauta, cik bezjēdzīgi ir mēģināt pretoties Kteham. Viņš nevērīgi atmeta ar roku. Ja viss, ko tu grasies darīt, ir nepareizi, tu tikpat labi vari darīt, ko gribi.

Basts ilgi sēdēja klusēdams. Tad viņš piekrītoši pamāja ar galvu vispirms tikko jaušami, pēc tam noteiktāk. Tev taisnība! viņš teica.

- Ja viss tikpat beigsies asarās, man vajadzētu darīt to, ko es gribu.

Basts pārlaida skatienu istabai un pēkšņi piecēlās kājās. Brīdi pamek­lējis, viņš atrada biezu apmetni, kas gulēja kaudzē uz grīdas. Viņš to sparīgi nopurināja un, aplicis ap pleciem, devās uz loga pusi. Tad viņš apstājās, atgriezās pie dīvāna un, pavandījies spilvenos, izvilka pudeli vīna.

Hronists apmulsis noskatījās viņā. Ko tu dari? Vai iesi atpakaļ uz Šepa bērēm?

Basts mirkli apstājās ceļā uz logu un izskatījās gandrīz pārsteigts, ka Hronists joprojām ir turpat. Iešu savās darīšanās, viņš atbildēja un ievīstīja vīna pudeli azotē. Tad viņš atvēra logu un pārmeta kāju pāri palodzei. Nepaliec nomodā un negaidi!

* * *

Kvouts enerģiskā solī iegāja savā istabā un aizvēra durvis aiz sevis.

Kādu laiku viņš rosīgi darbojās. Viņš izgrāba no kamīna atdzisušos pelnus un, sakrāvis vietā jaunas pagales, ar resnu, sarkanu sērkociņu iešķīla ugunī dzīvību. Viņš sameklēja vēl vienu segu un pārklāja to savai šaurajai gultai. Mazliet saraucis pieri, viņš pacēla no grīdas nokritušo saburzīto papīra lapu un nolika to uz rakstāmgalda blakus pārējām divām saburzītajām lapām.

Tad gandrīz negribīgām kustībām viņš devās uz gultas kājgaļa pusi. Dziļi ievilcis elpu, viņš notrina plaukstas pie biksēm un notupās blakus tur novietotajai tumšajai lādei. Viņš uzlika abas plaukstas uz izliektā vāka un aizvēra acis, it kā cenzdamies ieklausīties. Saliecis plecus, viņš paraustīja vāku.

Nekas nenotika. Kvouts atvēra acis. Viņa lūpas sakniebās drūmā svītrā. Viņš vēlreiz pavirzīja rokas, parāva stiprāk un, krietnu brīdi pūlējies, meta mieru.

Ar nedzīvu izteiksmi sejā Kvouts piecēlās un aizgāja pie loga, kas pavēra skatu uz mežu viesnīcas aizmugurē. Atvēris logu, viņš izliecās ārā un ar abām rokām pasniedzās lejup. Pēc brīža viņš atgriezās istabā, cieši turēdams mazu koka kastīti.

Noslaucījis putekļu kārtu un zirnekļa tīklus, Kvouts atvēra kastīti. Tajā gulēja atslēga no tumšas dzelzs un atslēga no spoža vara. Vēlreiz notupies pie lādes, viņš ielika vara atslēgu dzelzs slēdzenē. Lēnām, pre­cīzām kustībām viņš to pagrieza pa kreisi, pa labi, tad vēlreiz pa kreisi un uzmanīgi klausījās kāda iekšēja mehānisma klusajos klikstos.

Tad Kvouts paņēma dzelzs atslēgu un ielika to vara slēdzenē. Šo atslēgu viņš nemēģināja pagriezt. Viņš iebāza to dziļi, tad līdz pusei izvilka atpakaļ un vēlreiz ar ātru, līdzenu kustību pastūma uz priekšu.

Atlicis abas atslēgas kastītē, viņš atkal uzlika plaukstas uz lādes vāka tādā pašā stāvoklī kā iepriekš. Atveries! viņš pusčukstus teica. At­veries, sasodīts! Edro!

Piepūlē sasprindzinātiem pleciem viņš spieda augšup.

Lādes vāks nepakustējās. Kvouts smagi nopūtās un saliecās uz priekšu, piespiezdams pieri vēsajam, tumšajam kokam. Viņa pleci izelpā saguma, un viņš izskatījās sīks, ievainots, ārkārtīgi noguris un vecāks par saviem gadiem.

Tomēr viņa sejā nebija ne pārsteiguma, ne bēdu. Tā pauda tikai bez­cerīgu samierināšanos. Tāda sejas izteiksme varēja būt cilvēkam, kurš beidzot saņēmis sliktu vēsti, jau iepriekš zinādams, ka tāda pienāks.