Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA . sapņi

PAGĀJA APMĒRAM stunda, kamēr aizvedu abus ratus uz mežu un paslēpu biezā koku pudurī. Iznīcināju Edema apzīmējumus un izjūdzu zirgus. Segli bija tikai vieni, tāpēc pārējos abus zirgus apkrāvu ar ēdamo un citām noderīgām lietām, ko varēju atrast.

Kad atvedu zirgus atpakaļ, Krina un Ellija mani jau gaidīja. Pareizāk sakot, gaidīja Krina. Ellija tikai stāvēja blakus, ar nedzīvu seju raudzī­damās tukšumā.

- Vai tu proti jāt? es jautāju Krinai.

Viņa pamāja ar galvu, un es iedevu viņai apseglotā zirga pavadas. Krina ielika vienu kāju kāpslī, bet tad apstājās un papurināja galvu. Viņa lēni nolaida kāju lejā. Es iešu kājām.

- Vai tu domā, ka Ellija noturēsies zirgā?

Krina paskatījās uz gaišmataino meiteni. Viens no zirgiem ziņkārīgi pabadīja Elliju ar purnu, bet meitene nereaģēja. Droši vien jā. Bet diez vai tas būtu vēlams. Pēc tā visa…

Es sapratu. Tādā gadījumā iesim kājām.

* * *

V-,

-Kāda ir lethani būtība? es jautāju Vašetai.

- Panākumi un pareiza rīcība

- Kas ir svarīgāks: panākumi vai pareiza rīcība?

- Tie ir līdzvērtīgi. Ja rīkosies pareizi, gūsi panākumus.

- Bet daži gūst panākumus, rīkodamies nepareizi, es iebildu.

-Nepareiza rīcība nekad neved pie panākumiem, Vašeta noteikti apgal­voja. -Ja cilvēks rīkojas nepareizi un gūst panākumus, tas nav īstais ceļš. Bez lethani nevar būt patiesu panākumu.

- Ser? atskanēja balss. Ser?

Es paskatījos uz Krinu. Viņas mati bija izjukuši vējā, un jaunā seja izskatījās ļoti nogurusi. Viņa bikli paskatījās uz mani. Ser? Drīz būs tumšs.

Paskatījos apkārt un redzēju, ka austrumu pusē biezē krēsla. Biju bezgala pārguris, un pēc pusdienu maltītes atpūtas biju soļodams iesnau­dies.

- Sauc mani vienkārši par Kvoutu, Krina. Paldies, ka man piebikstīji. Biju domās aizgājis pavisam citur.

Krina savāca malku un sāka kurt ugunskuru. Es izjūdzu zirgus, paba­roju tos un notīrīju spalvu. Atvēlēju laiku ari telts celšanai. Parasti es ar to nenodarbojos, taču zirga mugurā bija pieticis vietas ari teltij, un es spriedu, ka meitenes nav pieradušas gulēt zem klajas debess.

Kad biju uzslējis telti, attapos, ka esmu paņēmis tikai vienu segu no viltus trupas krājumiem. Ja laika paredzēšanas prasme mani nevīla, bija gaidāma auksta nakts.

- Vakariņas gatavas! atskanēja Krinas sauciens. Iemetu savu un līdzpaņemto segu teltī un devos pie ugunskura. Ar to mazumiņu, kas bija mūsu rīcībā, maltīte bija nevainojama kartupeļu zupa ar speķi un grauzdēta maize. Oglēs bija ierušināti ari vairāki vasaras kabači.

Es raizējos par Elliju. Dienas gaitā viņa nebija mainījusies, tikai gurdi gājusi uz priekšu, nerunādama un neatbildēdama uz Krinas vai maniem vārdiem. Viņa itin kā redzēja apkārtni, taču aiz skatiena nebija domu. Abi ar Krinu bijām ievērojuši: ja atstājām Elliju savā ziņā, viņa drīz vien apstājās vai ari, kaut ko pamanījusi, akli devās projām no ceļa.

Es apsēdos, un Krina man iedeva bļodiņu un karoti. Smaržo lieliski! es viņu paslavēju.

Krina tikko jaušami pasmaidīja un paņēma otru bļodiņu sev. Viņa sāka likt ēdienu trešajā bļodā, bet tad apstājās, saprazdama, ka Ellija nespēs patstāvīgi paēst.

- Vai gribi zupu, Ellij? es jautāju ikdienišķā tonī. Ta jauki smaržo.

Meitene truli skatījās ugunī un neatbildēja.

- Varbūt tu gribi ēst kopā ar mani? es jautāju, it kā tas būtu dabiski un pašsaprotami. Pievirzījos viņai tuvāk, iesmēlu karotē zupu un papūtu, lai tā atdziest. Lūdzu, pagaršo!

Ellija ēda mehāniski, mazliet pagriezusi galvu uz manu pusi pretī karotei. Viņas acis dejoja liesmu kustīgie atspulgi. Tie atgādināja tukšas mājas logus.

Iesmēlu nākamo karoti un pacēlu to uz zeltmatainās meitenes pusi. Viņa atvēra muti tikai tad, kad karote pieskārās viņas lūpām. Centos ieskatīties viņas acīs dziļāk, izmisīgi cerēdams ieraudzīt kaut ko aiz ņirbošajiem uguns atspulgiem. Jebko.

- Tevi droši vien sauc par Ellu, es bezrūpīgi teicu. Paskatījos uz Krinu. Tas varētu būt saīsinājums no Ellijas.

Krina bezcerīgi paraustīja plecus. Mēs nebijām draudzenes. Zinu tikai, ka viņa ir Ellija Anvotera. Mēra meita.

- Šodien mēs nostaigājām pamatīgu gabalu, es turpināju runāt tikpat ikdienišķā tonī. Kā jūtas tavas kājas, Krina?

Krina vēroja mani nopietnām, tumšām acīm. Drusku smeldz.

- Manējās ari. Nevaru sagaidīt, kad varēšu nomest kurpes. Vai tev ari ir noberztas kājas, Ellij?

Atbildes nebija. Iebaroju viņai vēl vienu karoti zupas.

- Turklāt diena bija diezgan karsta. Bet nakts būs krietni vēsāka. Piemērota gulēšanai. Tas būs patīkami, Ellij, vai ne?

Klusums. Krina joprojām vēroja mani no ugunskura pretējās puses. Iebāzu karoti pats sev mutē. Patiešām lieliska zupa, Krina, es no sirds sacīju, tad atkal pievērsos sastingušajai meitenei. Cik labi, ka mums ir Krina, kas prot teicami vārīt, Ellij! Manis gatavotais ēdiens vienmēr garšo pēc zirgu mēsliem.

Krina mums pretī iesmējās, neiztukšojusi muti, un iznākums bija tāds, kādu varēja paredzēt. Man šķita, ka esmu pamanījis Ellas acīs īsu dzīvības zibsni. Ja man būtu zirgāboli, es varētu pagatavot saldajā ēdienā zirgābolu pudiņu, es piedāvājos. Kaut vai šovakar, ja tu vēlē­tos…? Izrunāju nepabeigto teikumu kā jautājumu.

Ella tikko jaušami sarauca pieri, un tajā ievilkās sīka rieviņa.

- Laikam tev taisnība, es teicu. Tur nekas jēdzīgs nesanāktu. Vai tu labāk gribētu vēl zupu?

Tikko jaušams galvas mājiens. Iedevu viņai karoti zupas.

- Bet tā ir pasāļa. Tu droši vien gribi padzerties.

Vēl viens galvas mājiens. Pasniedzu viņai ādas blašķi ar ūdeni, un viņa pati pacēla to pie lūpām. Ella dzēra ilgi, ilgi. Droši vien viņa bija izslāpusi pēc šodienas garā gājiena. Rit vajadzēs viņu vairāk uzmanīt un gādāt, lai viņa pietiekami bieži padzeras.

- Vai tu gribi dzert, Krina?

- Jā, lūdzu, Krina atbildēja, nenovērsdama acis no Ellas sejas.

Ella mehāniskām kustībām pastiepa ādas blašķi uz Krinas pusi, turē­dama to tieši virs ugunskura un ļaudama plecu siksnai iekrist oglēs. Krina to aši sagrāba un ar mazu nokavēšanos piebilda: Paldies, Ella!

Centos uzturēt lēnu, neuzkrītošu sarunu visā vakariņu laikā. Uz bei­gām Ella sāka ēst pati, un, kaut gan viņas skatiens kļuva mazliet skaid­rāks, šķita, ka viņa raugās uz pasauli caur ledus sienu redzēdama un reizē neredzēdama. Tomēr tas bija neliels uzlabojums.

Kad Ella bija iztukšojusi divas bļodiņas zupas un apēdusi pusi no maizes klaipa, viņas plakstiņi sāka slīdēt lejup. Vai gribi likties gulēt, Ella? es jautāju.

Enerģiskāks galvas mājiens.

- Vai gribi, lai aiznesu tevi uz telti?

Meitenes acis tūlīt plati atvērās, un viņa noteikti papurināja galvu.

- Ja tu palūgtu Krinu, viņa droši vien palīdzētu tev apgulties.

Ella pagriezās uz Krinas pusi. Viņas lūpas bez skaņas sakustējās. Krina uzmeta man ašu skatienu, un es pamāju ar galvu.

- Nu tad ejam un liekamies gulēt! Krina teica priekšzīmīgas vecā­kās māsas tonī. Viņa pienāca klāt un, satvērusi Ellas roku, palīdzēja tai piecelties kājās. Kad meitenes nozuda teltī, es pabeidzu ēst zupu un apēdu maizes gabalu, kas bija pārāk apdedzis, lai piedāvātu to meitenēm.

Krina drīz atgriezās pie ugunskura. Vai viņa aizmiga? es jautāju.

- Pirms nolika galvu uz spilvena. Kā tev šķiet, vai viņa atgūsies?

Ella bija dziļā šokā. Viņas saprāts bija izgājis pa ārprāta durvīm, lai

pasargātu sevi no notiekošā. Domāju, ka tas ir laika jautājums, es teicu, cerēdams, ka tā ir patiesība. Jaunībā veselība atgriežas ātri. Drūmi pasmējos pie sevis, aptverdams, ka meitene droši vien ir tikai gadu jaunāka par mani. Šovakar es jutos tā, it kā katrs mana mūža gads būtu divu, varbūt pat triju gadu garumā.

Kaut gan jutos sastindzis un smags kā svins, piespiedu sevi piecelties un palīdzēju Krinai nomazgāt traukus. Kamēr beidzām nokopšanu un aizvedām zirgus uz jaunu vietu skrubināt zāli, es jutu, ka viņa arvien vairāk saspringst. Kad tuvojāmies teltij, sasprindzinājums kļuva arvien jūtamāks. Apstājos un pacēlu telts ieejas atloku. Es šonakt gulēšu tepat ārā.

Krinas atvieglojums bija acīmredzams. Patiešām?

Es pamāju ar galvu. Viņa pazuda telti, un es ļāvu audekla atlokam nokrist. Gandrīz tūlīt ieejas spraugā parādījās viņas galva un roka, kas sniedza man vienu no segām.

Es papurināju galvu. Jums vajadzēs abas. Nakts būs auksta. Savilku ciešāk savu ēnsegu un apgūlos tieši telts priekšā. Negribēju pieļaut, lai Ella naktī sāktu klīst apkārt un apmaldītos vai iekļūtu nelaimē.

- Vai tev nesals?

- Viss būs kārtībā, es atbildēju. Jutos tik noguris, ka spētu aiz­migt pat uz auļojoša zirga. Jutos tik noguris, ka spētu aizmigt pat zem auļojoša zirga.

Krinas galva ienira atpakaļ teltī. Drīz dzirdēju viņu ieritināmies segās. Tad iestājās klusums.

Atcerējos Oto pārsteigto skatienu brīdī, kad pārgriezu viņam rīkli. Dzirdēju, kā Allegs lādē mani, vārgi pretodamies, kad stiepu viņu atpa­kaļ uz nometnes vietu. Atcerējos asinis. Lipīgo sajūtu plaukstās. Lipīgo, biezo kārtu.

Es nekad nevienu tā nebiju nogalinājis. Aukstasinīgi, no tuva attā­luma. Atcerējos, cik viņu asinis bija siltas. Atcerējos, kā Keta bija kliegusi, kad caur mežu dzinos viņai pakaļ. “Man nebija izvēles!” viņa bija his­tēriski kliegusi. “Viņi vai es! Man nebija izvēles!”

Ilgi gulēju nomodā. Kad beidzot aizmigu, sapņi bija vēl ļaunāki par atmiņu ainām.