DEVIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . liesma, pērkons, nolauzts koks

KALNU GRĒDA, uz kuras bijām sakņupuši, veidoja plašu pusloku, kas sargāja laupītāju apmetni no vairākām pusēm. Apmetne atradās lielas, seklas ieplakas dibenā. No savas vietas es redzēju, ka ieplakas atsegto daļu norobežo līkumota upe.

Ieplakas vidū kā pīlārs slējās milzu ozols, kura varenie zari pletās virs nometnes gluži kā jumts. Katrā stumbra pusē negribīgi dega pa ugunskuram. Citādos laika apstākļos tie būtu liesmojuši spoži un augsti. Pašlaik tie spēja tikai pieticīgi apgaismot apkārtni.

“Apmetne” patiesībā ir maldinošs vārds, drīzāk būtu jāsaka “nometne”. Tajā bija sešas nelielas teltis ar slīpiem jumtiem, paredzētas gulēšanai un mantu novietošanai. Septītā telts vairāk līdzinājās barakai: tā bija četrstūraina būve, kurā pietiktu vietas vairākiem kājās stāvošiem vīriem.

Pie ugunskuriem uz rupji darinātiem soliem, cieši saspiedušies un ietinušies apmetņos, sēdēja seši vīri. Visi tie izskatījās pēc pieredzēju­šiem, skarbā dzīvē rūdītiem karotājiem.

Parāpos zemāk aiz kalna muguras un izbrīnījies secināju, ka nemaz nejūtu bailes. Pagriezies pret Martenu, redzēju viņa acīs dīvainu spī­dumu. Kā tev šķiet, cik viņu ir? es jautāju.

Martens brīdi domāja. Katrā teltī vismaz divi. Ja vadonis dzīvo lielajā teltī, kopā sanāk trīspadsmit, un trīs mēs esam nobeiguši. Tātad desmit. Vismaz desmit. Viņš nervozi aplaizīja lūpas. Bet katrā teltī var pārgulēt pat četri, un lielajā teltī pietiktu vietas vadonim un vēl kādiem pieciem vīriem. Tādā gadījumā trīsdesmit, tagad par trijiem mazāk.

- Tātad labākajā gadījumā viņu pārsvars ir divi pret vienu, es teicu.

- Vai tev patīk tāds samērs?

Martena skatiens pārslīdēja kalnu grēdai un atgriezās pie manis.

- Divi pret vienu nebūtu nekas briesmīgs. Mēs viņus pārsteigtu negaidot, mēs esam pavisam blakus. Viņš iespieda muti piedurknē un nokle­pojās, tad kaut ko izspļāva. Bet tur ir kādi divdesmit. Es to jūtu ar kaulu smadzenēm. '

- Vai tu spēsi pārliecināt Dedanu?

Martens pamāja ar galvu. Viņš man ticēs. Nav ne uz pusi tik stulbs, kāds parasti izliekas.

- Labi. Es īsi pārdomāju stāvokli. Viss bija noticis straujāk, nekā es spēju izstāstīt. Tātad, par spīti visam, Dedans un Hespe joprojām .itradās piecu vai sešu minūšu attālumā no mums. Ej un liec viņiem griezties atpakaļ! sacīju Martenam. Tad nāc pēc manis un Tempi!

Martens, šķiet, šaubījās. Vai tu negribi nākt tūlīt? Mēs nezinām, kad viņi nomainīs sargus.

- Pie manis būs Tempi. Un tu būsi projām tikai dažas minūtes. Gribu papētīt uzmanīgāk, cik viņu varētu būt.

Martens aizsteidzās, un mēs ar Tempi uzrāpāmies atpakaļ līdz korei. Pēc brīža viņš pievirzījās man tuvāk, līdz viņa kreisais sāns piespiedās pie mana ķermeņa labās puses.

Es pamanīju to, ko nebiju redzējis iepriekš. Šur tur visā nometnes teritorijā no zemes slējās koka mieti vārta stabiņu lielumā.

- Stabi? es jautāju Tempi, iebakstīdams ar pirkstu zemē, lai paskaid­rotu nozīmi.

Viņš pamāja ar galvu, apliecinādams, ka saprot, un paraustīja plecus.

Spriedu, ka tie varētu būt mieti zirgu piesiešanai vai slapju drēbju žāvēšanai. Atbīdīju šo domu malā, jo svarīgāk bija izlemt ko citu. Kā tev šķiet, ko mums vajadzētu darīt?

Tempi ilgi klusēja. Nogalināt dažus. Gaidīt. Nāks citi. Mēs varam… Raksturīgā pauze liecināja, ka viņš nevar atrast vajadzīgo vārdu. Lēkt ārā no kokiem?

- Pārsteigt.

Viņš apstiprināja. Pārsteigt. Gaidīt. Medīt citus. Paziņot maeram.

Es pamāju ar galvu. Tas nebūtu cerētais ātrais atrisinājums, tomēr pretinieku skaitliskā pārsvara dēļ tā šķita vienīgā saprātīgā iespēja. Kad atgriezīsies Martens, mēs trijatā varētu raidīt pirmo triecienu. Tā kā uz­brukums būtu negaidīts, Martens varbūt paspētu noguldīt trīs vai četrus vīrus, pirms mēs būtu spiesti bēgt. Iespējams, viņš visus tos nenonāvētu, tomēr ikviens vīrs, ko ķērusi bulta, turpmākajās dienās mums nebūtu bīstams. Vēl kāda iespēja?

Atkal sekoja klusuma brīdis. Nav tādas, kas pieder pie lethani.

Kad biju pietiekami daudz redzējis, es piesardzīgi nošļūcu dažas pēdas lejup, kur mani nevarēja redzēt. Lietus nemitējās, un es nodrebinājos. Man sala vairāk nekā pirms brīža, un es sāku bažīties, vai neesmu saauk­stējies tāpat kā Martens. Tas man šajā brīdī vismazāk būtu vajadzīgs.

Pamanīju, ka mums tuvojas Martens, un gribēju izklāstīt savu plānu, bet tad ieraudzīju viņa satriekto seju.

- Es nevaru viņus atrast! Martens satraukts izdvesa. Aizgāju atpakaļ līdz vietai, kur viņiem vajadzēja būt. Bet viņu tur nebija. Tātad viņi ir vai nu griezušies atpakaļ paši, un tas nav iespējams, vai ari pa­steigušies ātrāk uz priekšu un tumsā aizgājuši pa nepareizām pēdām.

Nodrebēju vēlreiz, taču tam nebija nekāda sakara ar nemitīgo lietu un drēgnumu. Vai tu nevari sameklēt viņu pēdas?

- Būtu jau sameklējis, ja varētu. Bet tumsā visi pēdu nospiedumi ir vienādi. Ko lai mēs darām? Martens sagrāba manu roku, un viņa skatiens liecināja, ka pēddzinis ir tuvu panikai. Viņi nebūs piesardzīgi. Domās, ka es iepriekš esmu visu izlūkojis. Ko lai iesāk?

Iebāzu roku kabatā un sataustīju Dedana atveidojumu. Es viņus atradīšu.

Taču, pirms paguvu kaut ko iesākt, nometnes austrumu pusē atska­nēja skaļš kliedziens. Nākamajā bridi tam sekoja saniknots izsauciens un lamu straume.

- Vai tas ir Dedans? es jautāju.

Martens pamāja ar galvu. Kalna muguras viņā pusē bija dzirdami drudžainas kustības trokšņi. Mēs trijatā aši uzrāpāmies augstāk un palū­kojāmies pāri korei.

Viri rāpās ārā no zemajām teltīm, mudžēdami kā iztraucēts lapseņu pūznis. Tagad to bija vismaz ducis, un četri turēja rokās uzvilktus lokus. Nez no kurienes uzradās plati dēļu gabali, kas, atslieti pret zemē iedzīta­jiem stabiem, veidoja primitīvas sienas. Dažu sekunžu laikā viegli ieņe­mamā, atklātā nometne pārtapa drošā nocietinājumā. Saskaitīju vismaz sešpadsmit vīrus, taču tagad vairākas nometnes daļas vairs nebija pār­skatāmas. Arī gaisma kļuva blāvāka, jo uzslietās sienas aizsedza uguns­kurus un meta tumsā melnas ēnas.

Martens pie sevis klusi lamājās, un to varēja saprast, jo viņa loks tagad tikpat kā vairs nebija izmantojams. Tomēr viņš atvilka stiegru ar bultu un tūlīt būtu to izšāvis, ja es nesatvertu viņa elkoni. Pa­gaidi!

Viņš sarauca pieri, tad piekrizdams pamāja, jo gluži labi saprata, ka pretiniekiem pret katru viņa bultu atradīsies vismaz pusducis. Pēkšņi ari Tempi spējām vairs nebija nozīmes. Viņš vēl nebūtu ticis nometnei pat tuvumā, kad nokristu, bultu caururbts.

Vienīgā priekšrocība bija tāda, ka pretinieku uzmanība nebija pievēr­sta mums. Viņi raudzījās uz austrumu pusi, no kurienes bija atskanējis sarga kliedziens un Dedana lamāšanās. Mēs visi trīs būtu varējuši nepa­manīti aizbēgt, bet tās nozīmētu pamest Dedanu un Hespi likteņa varā.

Tas bija bridis, kad prasmīgam arkanistam vajadzētu ietekmēt noti­kumu virzību ja nav iespējas panākt virsroku, tad vismaz jāgādā par veiksmīgu bēgšanu. Taču man nebija ne uguns, ne vajadzīgās saiknes.

Miju pietiekami gudrs, lai panāktu vajadzīgo rezultātu bez viena no tiem, bet bez abiem biju pilnīgi bezpalīdzīgs.

Lietus kapāja mūs arvien spēcīgāk. Debesis tricināja pērkons. Nepaies necik ilgs laiks, kad bandīti aptvers, ka notverti ir tikai divi pretinieki, un metīsies pāri kalna korei vajāt to līdzzinātājus. Ja kāds no mūsu tri­jotnes pievērsīs sev viņu uzmanību, arī mūsu dziesma būs nodziedāta.

Dzirdējām paklusu murdoņu, un pāri kalna austrumu korei dūcot .1 iztraucās bultu krusa. Martens pārstāja lādēties un aizturēja elpu. Viņš paskatījās uz mani. Ko darīsim? viņš aši noprasīja. No apmetnes atskanēja jautājoši saucieni, un, tā kā atbildes nebija, pāri grēdas aus­trumu korei aiztraucās nākamais bultu spiets, meklējot cerēto mērķi.

- Ko darīsim? Martens atkārtoja jautājumu. Ko darīsim, ja viņiem ies slikti?

Un ko darīsim, ja viņus nogalinās? Aizvēru acis un noslīdēju zem kalna muguras, cenzdamies iegūt kaut brīdi sakarīgām domām. Mana pēda atdūrās pret kaut ko mīkstu un lielu. Mirušais sargs! Man prātā iešāvās tumša doma. Es dziļi ievilku elpu un iegāju Akmens Sirdī. Dziļi. Dziļāk nekā jebkad agrāk. Pazuda visas bailes, visa nedrošība un vilcinā­šanās.

Satvēru līķi aiz rokām un sāku vilkt to augšup uz kores pusi. Vīrietis bija smags, bet es to tikpat kā nejutu. Marten, vai drīkstu izmantot tavus mirušos? es izklaidīgi pavaicāju. Vārdi izskanēja patīkamā bari­tonā un rāmāk nekā jebkad.

Nenogaidījis atbildi, es palūkojos pāri kalna mugurai uz laupītāju apmetni. Redzēju, kā viens no vīriem aiz dēļu sienas atvelk loka stieg­ru nākamajam šāvienam. Izvilku savu garo, tievo teicamā Ramstona tērauda nazi un iesēdināju šāvēja tēlu sev atmiņā. Sakodu zobus un iedūru mirušajam sargam nierē. Nazis ieurbās lēni, it kā es durtu cietā mālā, nevis miesā.

Cauri pērkona dārdiem izlauzās negants brēciens. Vīrietis nokrita zemē, un loks izlidoja viņam no rokām. Piesteidzās cits laupītājs un noliecās apskatīt kritušo biedru. Vēlreiz sakopoju uzmanību un iedūru mironim otrā nierē, šoreiz rīkodamies ar abām rokām. Atskanēja vēl viens brēciens, spalgāks par iepriekšējo. Drīzāk kauciens nekā kliedziens, es nodomāju ar kādu dīvaini savrupu prāta daļu.

- Vēl nešauj! es rāmi sacīju Martenam, nenovērsdams skatienu no nometnes. Viņi pagaidām nezina, kur mēs esam. Izvilku nazi no līķa, no jauna sakopoju uzmanību un bez steigas iedūru to mirušā sarga acī. Kāds vīrs aiz dēļu sienas uzslējās kājās, satvēris seju plaukstās, un starp pirkstiem viņam sūcās asinis. Piesteidzās divi viņa biedri, kas mēģināja noguldīt viņu aiz uzslietā vaļņa. Mans nazis pacēlās un krita vēlreiz, un viens no tiem novēlās zemē, ar rokām tverdams asiņojošo seju.

- Augstais Dievs! Martens izdvesa. Žēlīgais, augstais Dievs!

Atspiedu nazi pret mirušā sarga kaklu un pārlaidu skatienu nometnei. Pretinieku militāro prasmi nomāca augošā panika. Viens no ievainota­jiem vīriem nerimās kliegt, un pērkona ducināšanai cauri lauzās spalgi brēcieni.

Pamanīju, ka viens no šāvējiem ar skarbu skatienu pēta kalna kori. Pārvilku nazi gulošajam pār rīkli, taču šķita, ka nekas nenotiek. Pēc brīža strēlnieks itin kā samulsis pieskārās savam kaklam. Uz plaukstas palika tikko manāms asiņu traips. Viņš plati iepleta acis un sāka kliegt. Nosvie­dis loku, viņš aizskrēja zemās sienas pretējā pusē, tad metās atpakaļ, gribēdams bēgt, taču nezinādams, kurp.

Tad viņš atguva savaldīšanos un sāka izmisīgi pētīt kalna kori vis­apkārt nometnei. Viņš negrasījās krist. Es neziņā saraucu pieri, vēlreiz piespiedu naža asmeni mirušā sarga kaklam un uzgūlu tam ar visu spēku. Manas rokas drebēja, bet nazis sakustējās lēni, it kā es pūlē­tos pārgriezt ledus kluci. Šāvējs saķēra kaklu plaukstās, un tās applūda asinīm. Viņš paspēra dažus grīļīgus soļus, paklupa un iekrita vienā no ugunskuriem. Izmisīgi mētādams rokas, viņš izsvaidīja karstās ogles uz visām pusēm, vēl vairāk kāpinādams apkārtējo paniku.

Kamēr domāju, kurā vietā dot nākamo triecienu, debesis izgaismoja zibens, un atspīdumā es skaidri ieraudzīju blakus gulošo līķi. Lietus bija sajaucies ar asinīm, un tās bija izraibinājušas visu apkārtni. Manas plaukstas tajās bija nokrāsojušās tumšas.

Negribēdams kropļot viņa rokas, es apvēlu sargu uz vēdera un mēģi­nāju novilkt viņa zābakus. Pēc tam atkal sakoncentrēju spēkus un sāku zāģēt resnās cīpslas virs potītēm un zem ceļiem. Šī rīcība sakropļoja vēl divus vīrus. Taču nazis kustējās arvien lēnāk, un no piepūles man sāpēja rokas. Līķis bija teicama saikne, bet vienīgā enerģija man bija pašam sava ķermeņa spēks. Tāpēc ar katru brīdi vairāk es jutos tā, it kā grieztu koka gabalu, nevis miesu.

Kopš trauksmes sākuma nometnē bija pagājušas tikai dažas minūtes. Es izspļāvu ūdeni un bridi atpūtināju drebošās rokas un nokausēto prātu. Vēroju nometni lejā un redzēju, ka panika un juceklis pieņemas plašumā.

No lielās telts zem ozola iznāca vīrietis. Viņš bija ģērbies citādi nekā pārējie: viņam mugurā bija tunika no spožiem metāla gredzeniem, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem, un galvā maza, apaļa cepurīte. Bezbailīgā, līganā gaitā viņš iesoļoja jucekļa vidū, aptverdams visu vienā skatienā. Viņš strupi noskaldīja pavēles, kuras es lietus un pērkona dēļ nevarēju sadzirdēt. Pārējie nomierinājās, ieņēma katrs savu vietu un satvēra lokus un zobenus.

Vērojot viņu soļojam cauri apmetnei, manā atmiņā kaut kas sakus­tējās. Vīrietis stāvēja, taisni izslējies, necenzdamies slēpties aiz kādas no aizsargsienām. Viņš pamāja saviem vīriem, un šajā kustībā kaut kas man šķita satriecoši pazīstams…

- Kvout! Martens man blakus iešņācās. Paskatījies redzēju, ka viņš ir atvilcis loka stiegru līdz ausij. Es tēmēju uz viņu vadoni!

- Šauj!

Martena loks iedūcās, un vīrieša augšstilbā ietriecās bulta, pāršķeļot bruņukreklu un kāju. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Martens izvelk jaunu bultu un ar ietrenētu kustību ieliek to lokā, bet viņš vēl nebija pagu­vis izšaut, kad laupītāju vadonis salīka. Tas nebija dziļš, sāpju izraisīts sakritiens. Viņš noliecās apskatīt bultu, kas bija ieurbusies viņam kājā.

Brīdi lūkojies, vīrietis satvēra bultu dūrē un norāva tai spārniņus. Tad viņš pastiepās un izrāva bultu no kājas. Es sastingu, redzēdams, ka vadonis pagriežas tieši pret mums un ar salauzto bultu pamāj uz mūsu pusi. Pateicis saviem vīriem īsu pavēli, viņš iemeta bultu ugunī un stalti aizsoļoja uz nometnes otru malu.

- Lielais Tehlu, apklāj mani ar saviem spārniem! Martens paklusi iesaucās, un viņa roka noslīdēja lejup no loka. Sargi mani no dēmoniem un radījumiem, kas klejo naktī!

Vienīgi tāpēc, ka biju dziļi iegājis Akmens Sirdī, es nepadevos līdzīgai reakcijai. Atkal paskatījies uz nometni, laikus ieraudzīju, ka pret mums pavērsts vesels loku mežs. Strauji pieliecos un iespēru apstulbušajam Martenam, nogāzdams viņu zemē. Pār mūsu galvām aizspindza bultas. Martens apmeta kūleni, un viņa paša bultas izbira uz dubļainās nogāzes.

- Tempi! es iesaucos.

- Šeit, viņš atsaucās no kreisās puses. Aesh. Bulta nav.

Pāri mums dūkdamas aiztraucās nākamās bultas, dažas iestrēga ko­kos. Drīz viņi uztaustīs vēlamo trajektoriju un raidīs bultas gaisā, lai tās kristu uz mums no augšas. Rāmi kā burbulis, kas no dīķa dibena pace­ļas virspusē, manī uznira kāda doma. Tempi, atnes man tā vīra loku!

- Ia.

Dzirdēju Martenu kaut ko murminām klusā, satrauktā un neskaidrā balsī. Pirmajā brīdī nodomāju, ka viņš ir ievainots, bet tad aptvēru, ka viņš skaita lūgšanu. Tehlu, sargi mani no dzelzs un dusmām! viņš klusi bubināja. Tehlu, aizstāvi mani pret dēmoniem naktī!

Tempi iespieda man rokā atnesto loku. Es dziļi ievilku elpu, sadalīju prātu divās, pēc tam trijās un četrās daļās. Katrā prāta daļā satvēru loka

stiegru. Piespiedu sevi atslābināties un atdalīju vēl piekto prāta daļu. Mēģināju vēlreiz, bet cietu neveiksmi. Biju noguris, izmircis un nosa­lis, un mani spēki bija sasnieguši robežu. Dzirdēju, kā atkal nostrinkšķ stiegras, un bultas atsitās pret zemi kā smagi krusas graudi. Sajutu grū­dienu rokā mazliet zem pleca: kāda bulta bija to aizķērusi pirms ietriekšanās zemē. Roku pārņēma asas, pēc tam smeldzošas sāpes.

Atbīdīju sāpes malā un sakodu zobus. Ar piecām daļām vajadzētu pietikt. Viegli pārlaidu nazi pats sev pār roku, tikai tik daudz, lai mazliet parādītos asinis, tad izrunāju vajadzīgos sasaistes vārdus un spēcīgi pārvilku naža asmeni loka stiegrai.

īsu, mokošu mirkli stiegra turējās pretī, tad pārtrūka. Loks manā rokā noraustījās, satricinādams ievainoto vietu, tad nokrita zemē. Kalna muguras otrā pusē atskanēja sāpju un izbaiļu kliedzieni, ļaudami no­prast, ka gribētais vismaz daļēji ir izdevies. Cerēju, ka pārtrūkušas ir visas piecas stiegras, tātad turpmāk būs jāstājas pretī tikai vienam vai diviem šāvējiem.

Bet, līdzko loks izkrita no mana tvēriena, manī ieplūda aukstums. Ne tikai rokās, bet visā ķermeni: vēderā, krūtīs, kaklā. Biju zinājis, ka nevaru paļauties tikai uz savas rokas spēku, lai tiktu galā ar piecām loka stiegrām reizē. Tāpēc biju izmantojis vienīgo siltuma avotu, kas vienmēr ir katra arkanista rīcībā: savas asinis. Drīz mani pārņems sasaistītāja drebuļi. Ja neatradīšu iespēju sasildīties, sekos šoks, hipotermija un nāve.

Izgāju no Akmens Sirds un liku piecām prāta daļām atkal savienoties, nespēkā mazliet grīļodamies. Nosalis, slapjš un paguris rāpos augšup uz kalna kori. Lietus kapāja ādu salts kā šķīdoņa sniegs.

Lejā redzēju tikai vienu loka šāvēju. Par nelaimi, viņš bija saglabājis vēsu prātu, un, līdzko virs kalna muguras parādījās mana seja, viņš atvilka loku un raidīja bultu slaidā lidojumā.

Mani izglāba vēja brāzma. Šķildama skarbas, dzeltenas dzirksteles, bulta atsitās pret akmens izcilni nepilnas divas pēdas no manas galvas. Lietus sitās man sejā, un zibens zīmēja debesis neskaitāmas spožas svīt­ras. Noslīdēju atpakaļ drošībā un nesaprātīgā niknumā vairākas reizes triecu mirušajam sargam ar nazi.

Beidzot nazis atdūrās pret sprādzi un salūza. Elsodams nometu to malā. Atguvos no neprāta, dzirdēdams Martena vienmuļo lūgšanu. Manas rokas un kājas bija kļuvušas aukstas, neveiklas un smagas kā svins.

Vēl ļaunāk bija tas,ka manu ķermeni arvien jūtamāk pārņēma hipotermijas lēnie, neatlaidīgie žņaugi. Jutu, ka es vairs nedrebu, un zināju, ka tā ir slikta zīme. Biju viscaur izmircis, un tuvumā nebija man pie­ejamas uguns.

Debesis atkal krustu šķērsu sasvltroja zibens. Man atausa kāda doma. Iesmējos baisus smieklus.

Paskatījos pāri kalna mugurai un sev par atvieglojumu neredzēju nevienu strēlnieku. Tomēr vadonis izkliedza jaunas pavēles, un es nešau­bījos, ka drīz parādīsies jauni loki vai jaunas stiegras sarauto vietā. Bija vēl ļaunākas iespējas: viņi varēja iziet no sava patvēruma un pieveikt mūs ar savu skaitlisko pārsvaru vien. Vismaz desmits vīru joprojām stāvēja kājās.

Martens joprojām gulēja uz nogāzes un skaitīja lūgšanu: Tehlu, ko nespēja nonāvēt liesmas, sargi mani no uguns!

Es viņam iespēru. Celies, sasodīts, citādi mēs visi būsim pagalam! Viņš brīdi pārtrauca murmināt un paskatījās uz mani. Es uzkliedzu kaut ko nesaprotamu un noliecos paraut viņu aiz apkakles. Pamatīgi sa­purināju viņu un ar otru roku iegrūdu viņam loku, nesaprazdams, kā tas gadījies blakus.

Jauna zibens strēle ļāva man ieraudzīt pašam sevi, kādu redzēja viņš. Rokas un kājas man bija notrieptas ar sarga asinīm. Nemitīgais lietus tās bija padarījis par straumītēm, bet nebija noskalojis. Īslaicīgajā, spožajā gaismā tās izskatījās gluži melnas.

Martens apdullis paņēma loku. Šauj kokā! es izkliedzu cauri pēr­kona dārdam. Viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu jucis. Šauj!

Laikam mana sejas izteiksme viņu pārliecināja, taču viņa bultas bija izbirušas pa nogāzi, un, mēģinādams kādu atrast, viņš atkal sāka murmi­nāt savu skaitāmo: Tehlu, kas pakļāvi Enkanisu, sargi mani no tumsas!

Pēc krietna brīža viņš sataustīja bultu un ar drebošām rokām neveikli iestiprināja to lokā, nemitēdamies skaitīt lūgšanu. Es vēlreiz paskatījos uz nometni. Vadonis bija atkal savācis vīrus vienkop. Redzēju, ka viņa lūpas kustas, izsakot pavēles, taču sadzirdēt spēju vienīgi Martena trī­cošo balsi:

- Tehlu, kam patiesas acis,

Nenovērs skatu no manis!

Pēkšņi vadonis apklusa un piešķieba galvu. Viņš stāvēja pilnīgi nekus­tīgi un, šķiet, kaut ko klausījās. Martens bubināja tālāk:

- Tehlu, kas esi savs dēls,

Nenovērs skatu no manis!

Laupītāju vadonis aši paskatījās pa labi un pa kreisi, it kā būtu dzir­dējis kaut ko nepatīkami satraucošu. Tad viņš atkal piešķieba galvu.

- Viņš tevi dzird! es satracināts uzkliedzu Martenam. Šauj! Viņš tūlīt savāks vīrus un kaut ko darīs!

Martens notēmēja uz koku nometnes vidū. Vēja brāzmas viņu puri­nāja un raustīja, bet viņš turpināja skaitīt:

- Tehlu, kas biji Menda, kas biji tu,

Nenovērs skatu no manis!

Mendas vārdā,

Perialas vārdā,

Ordalas vārdā,

Andana vārdā,

Nenovērs skatu no manis!

Vadonis pacēla galvu, it kā gribēdams kaut ko saskatīt debesīs. Šajā kustībā bija kaut kas ārkārtīgi pazīstams, taču mani arvien vairāk pār­ņēma sasaistītāja drebuļi un domas kļuva arvien miglainākas. Vadonis pagriezās un, aizsoļojis līdz savai teltij, pazuda iekšienē. Šauj kokā! es iekliedzos.

Martens atlaida bultu, un es redzēju, kā tā ieurbjas masīvā ozola stumbrā bandītu nometnes vidū. Mēģināju sataustīt zemē vēl kādu bultu, skaļi smiedamies par to, ko biju nolēmis darīt. Varbūt tas nepalīdzēs. Varbūt es iešu bojā. Jau izslīde vien… Bet tas nebija svarīgi. Ja neatradīšu iespēju sasildīties, man tik un tā būs jāmirst. Drīz sāksies šoks. Varbūt tas jau ir sācies.

Mana roka sataustīja bultu. Sadalīju prātu sešās daļās, izkliedzu sa­saistes vārdus un iegrūdu bultu dziļi zemē. Kas augšā, tas apakšā! es iekliedzos, piesaukdams joku, kas bija saprotams vienīgi Universitātes cilvēkam.

Pagāja sekunde. Vējš mitējās.

Baltums. Spožums. Troksnis. Es kritu.

Un tad sekoja pilnīgs tukšums.

Загрузка...