Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . atgriešanās

LEVINŠĪRA NEBIJA liela pilsēta. Tajā dzīvoja aptuveni divsimt cilvēku, varbūt trīssimt, ja pieskaita tuvākās lauku saimniecības. Kad mēs tur ieradāmies, bija maltītes laiks, un zemesceļš, kas sadalīja pilsētiņu divās daļās, bija tukšs un kluss. Ella man pastāstīja, ka viņas māja atrodoties pilsētas tālākajā galā. Cerēju aizvest meitenes turp tā, lai citi mūs nepa­manītu. Viņas bija pārgurušas un nomāktas. Viņām nepavisam nevaja­dzēja stāties pretī pļāpīgu kaimiņu baram.

Diemžēl tas nebija lemts. Apmēram pusceļā cauri pilsētai es ierau­dzīju mājas logā pazibam kustību. Sievietes balss iesaucās: Ella! un nākamajā brīdī pa visām durvīm sāka plūst ārā cilvēki.

Sievietes bija ašākas, un minūtes laikā ap abām meitenēm izveidojās vesels aizsargmūris, tās runāja cita caur citu, raudāja, apskāvās. Šķita, ka meitenes tas nesatrauc. Varbūt tā bija labāk. Sirsnīga sagaidīšana varētu ļoti palīdzēt.

Vīrieši turējās attālāk, saprazdami, ka šādā situācijā no viņiem liela labuma nebūs. Lielākā daļa vēroja mūs no sliekšņiem un lieveņiem. Seši vai astoņi iznāca uz ielas un, lēni tuvodamies, centās novērtēt stāvokli. Tie bija piesardzīgi vīri, lauksaimnieki un viņu draugi. Viņi zināja, kā sauc ikvienu, kas dzīvo tuvāko desmit jūdžu apkārtnē. Tādā pilsētā kā Levinšīra nebija svešinieku; vienīgais svešinieks šeit biju es.

Šie vīrieši nebija meiteņu tuvākie radinieki. Pat ja būtu, viņi zināja, ka netiktu meiteņu tuvumā vismaz stundu vai pat veselu dienu. Tāpēc viņi ļāva rīkoties sievām un māsām. Neko labāku nezinādami, viņi pavirši aplūkoja zirgus un pievērsās man.

Es pamāju gadus desmit vecam zēnam. Ej un pastāsti mēram, ka viņa meita ir atgriezusies! Skrien! Zēns metās projām, ar kailajām, zibošajām kājām saceldams putekļu mākoni.

Vīrieši lēni virzījās man tuvāk. Pēdējā laika notikumi bija ievērojami pastiprinājuši viņu dabisko neuzticību pret svešiniekiem. Apmēram div­padsmit gadus vecs zēns, kas nebija tik piesardzīgs kā pārējie, pienāca man pavisam klāt un aplūkoja manu zobenu un apmetni.

- Kā tevi sauc? es viņam jautāju.

- Pīts.

- Vai tu proti jāt, Pīt?

Viņš izskatījās aizskarts. Ha!

- Vai tu zini, kur atrodas Vokeru saimniecība?

Zēns pamāja ar galvu. Apmēram divas jūdzes uz ziemeļiem pa dzirnavu ceļu.

Pakāpos sānis un iedevu viņam saļņa pavadas. Aizjāj turp un pa­stāsti, ka viņu meita ir atpakaļ mājās! Pēc tam lai viņi ar šo pašu zirgu atjāj uz pilsētu!

Pirms paguvu padot viņam roku, zēns jau sēdēja zirga mugurā. Paturēju pavadas, kamēr viņš pielāgoja kāpšļus, lai rikšodams nelauztu kaklu.

-Ja tiksi turp un atpakaļ sveiks un vesels, un zirgam visas kājas būs kārtībā, es tev iedošu peniju, es apsolīju.

- Divus! viņš atsaucās.

Es iesmējos. Zēns strauji apgrieza zirgu un aizrikšoja.

Tikmēr vīrieši bija pienākuši tuvāk un sastājušies ap mani izplūdušā aplī.

Garš vīrietis ar puspliku galvu, sirmu bārdu un piktu seju izturējās kā pārējo vadonis. Nu, un kas tad tu esi? viņš noprasīja, un balss tonis pateica vairāk par vārdiem: Pie velna, kas tu tāds esi?

- Kvouts, es laipni atbildēju. Un kas esi tu?

- Tā nu nemaz nav tava darīšana! viņš atrūca. Ko tu šeit dari? Kāda velna pēc tu esi šeit kopā ar mūsu meitenēm?

- Dieva māte, Set! iejaucās vecāks vīrietis. Tev nav ne tik prāta, cik Dievs devis sunim! Kā var tā runāt ar…

- Tu mani nemācīsi, Bendžamin! dusmīgais vīrietis atcirta. Mums ir visas tiesības zināt, kas viņš tāds ir! Pagriezies pret mani, viņš panācās vairākus soļus uz priekšu. Vai tu esi viens no tiem trupas neliešiem, kas bija te ieklīduši?

Es papurināju galvu un centos izskatīties nekaitīgs. Nē.

- Man tomēr liekas, ka esi. Dikti līdzīgs izskaties tiem Rū bandītiem! Tādas pašas acis! Tuvāk stāvošie vīrieši izstiepa kaklu, lai tuvāk ielū­kotos man sejā.

- Ak Dievs, Set! vecais vīrs iejaucās vēlreiz. Tur tak nevienam nebija sarkanu matu! Tādi mati paliek prātā. Viņš nav no tiem!

- Kāpēc lai es vestu meitenes atpakaļ, ja pats būtu no tiem, kuri viņas nolaupīja? es uzsvērti noprasīju.

Seta seja satumsa vēl vairāk, un viņš lēni nāca uz priekšu. Gribi tēlot gudro, puika? Varbūt tu iedomājies, ka mēs visi šeit esam stul­beņi? Domā, ja atvedīsi viņas atpakaļ, mēs tevi apbalvosim un nesūtīsim nevienu jūs medīt? Tagad viņš stāvēja gandrīz rokas stiepiena attālumā, urbdamies manī ar satracinātu skatienu.

Paskatījos apkārt un redzēju tādas pašas dusmas pārējo apkārtstāvošo vīriešu sejās. Tādas dusmas mēdz lēni uzmutuļot krietnu vīru sirdīs, kad tie grib panākt taisnību, un, ja viņi pārliecinās, ka tas nav iespējams, ir gatavi remdēt sevi vismaz ar atriebību.

Pūlējos izdomāt, kā nomierināt uzbangojušās kaislības, taču nepa­spēju vēl neko pateikt, kad aiz muguras atskanēja Krinas balss: Set, tūlīt pat atkāpies no viņa!

Sets palika stāvam paceltām rokām, ko bija izstiepis pret mani.

- Bet tak…

Krina jau steidzās šurp. Sieviešu pulciņš pašķīrās, lai viņu palaistu, bet palika stāvam tuvumā. Viņš mūs izglāba, Set! Krina nikni ieklie­dzās. Tu apdauzītais murmuli, tas bija v/riš, kas mūs izglāba! Kur bijāt jūs, sasodītie nejēgas? Kāpēc nedzināties mums pakaļ?

Sets atkāpās, un dusmas viņa sejā cīnījās ar kaunu. Uzvarēja dusmas.

- Mēs dzināmies pakaļ! viņš nikni iesaucās. Tiklīdz atklājām, kas noticis, tūlīt metāmies šiem pa pēdām! Viņi sašāva Bila zirgu, un Bils krizdams sagandēja kāju. Džimam sadūra roku, un vecais Kapers pēc viņu belziena vēl tagad nav nācis pie samaņas. Viņi mūs gandrīz nogalināja!

Vēlreiz pārlaidu skatienu viru sejām un redzēju tajās dusmas. Redzēju patieso dusmu iemeslu. Sapratu, cik bezpalīdzīgi viņi bija jutušies, nespē­dami pasargāt savu pilsētu no viltus trupas nelietībām. Sapratu, kāds kauns viņus mocīja par to, ka nav izdevies izglābt savu draugu un kai­miņu meitas.

- Bet jūs neko neizdarījāt! Krina atkliedza naidā degošām acīm.

- Viņš atnāca un mūs izglāba, jo viņš ir īsts vīrietis! Nevis tāds kā jūs, kas atstājāt mūs nomirt!

Gadus septiņpadsmit vecs zemnieku puisis, kas stāvēja no manis pa kreisi, ļāva vaļu apslāpētām dusmām. Nekas tāds nebūtu noticis, ja jūs nebūtu skraidījušas apkārt kā Edema Rū palaistuves!

Pat neatjēdzies, ko daru, es pārlauzu viņam roku. Viņš kliegdams nokrita zemē.

Sagrābis puisi aiz apkakles, es viņu uzrāvu kājās. Kā tevi sauc? draudīgi noprasīju, pieliecies tuvu viņam pie sejas.

- Roka, roka! viņš elsoja, zibinādams acu baltumus.

Sapurināju viņu kā lupatu lelli. Saki savu vārdu!

- Džeisons! viņš izgrūda Dieva māte, mana roka…

Ar brīvo roku satvēru viņa zodu un pavērsu viņa seju pret Krinu un Ellu. Džeison! iešņācu viņam ausī. Es gribu, lai tu paskaties uz šīm meitenēm! Un gribu, lai tu padomā, kāda elle viņām bija jāizcieš visas šīs dienas, guļot sasietām rokām un kājām ratu kulbā! Un gribu, lai tu sev pajautā, kas ir ļaunāk! Pārlauzta roka vai svešu laupītāju gūsts un daudzkārtēja izvarošana?

Tad pagriezu viņa seju pret sevi un runāju tik klusi, ka pat tuvumā mani vārdi izklausījās kā čuksts. Un, kad būsi par to padomājis, gribu, lai tu lūdz Dievam piedošanu par to, ko nupat pateici! Un, ja tu lūgsi no sirds, Tehlu gādās, lai tava roka sadzītu ātri un labi! Puiša acis bija pārbiedētas un asaru pilnas. Un pēc tam, ja tu kaut reizi atļausies domāt par šīm meitenēm ko sliktu, tava roka sāpēs kā urdīta ar karstu dzelzi. Un, ja tu kaut reizi teiksi ļaunu vārdu, tā sāks svilt un lēni trū­dēt, un to vajadzēs nogriezt, lai glābtu tev dzīvību! Sagrābu viņu vēl ciešāk un raudzījos, kā viņa acis ieplešas arvien platākas. Un, ja tu jebkad viņām nodarīsi pāri, es to zināšu! Es atnākšu šurp, nogalināšu tevi un atstāšu karājamies kokā!

Tagad puisim no acīm plūda asaras, bet grūti bija uzminēt, vai tās rit no kauna, bailēm vai sāpēm. Un tagad atvainojies par to, ko teici! Pārliecinājies, ka viņš turas uz kājām, es palaidu viņu vaļā un pastūmu uz Krinas un Ellas pusi. Sievietes stāvēja ap meitenēm kā sargājoša siena.

Puisis nevarīgi spieda sev klāt sāpošo roku. Man nevajadzēja tā teikt, Ellij, viņš izdvesa, un balss pauda vairāk nožēlas un izmisuma, nekā es būtu gaidījis, par spīti lauztajai rokai. Tas bija dēmons, kas runāja ar manu muti! Zvēru, ka biju bez prāta aiz bēdām! Tāpat kā mēs visi. Un mēs mēģinājām jūs izglābt, bet viņu bija daudz un viņi mums uzbruka, un tad vajadzēja vest Bilu mājās, lai viņš nenomirtu uz ceļa!

Kaut kas manā atmiņā sakustējās saistībā ar puiša vārdu. Džeisons? Pēkšņi man radās aizdomas, ka tikko esmu pārlauzis roku Ellas iecerē­tajam vīrietim. Tomēr šobrīd es to nespēju nožēlot. Tas viņam nenāca par ļaunu.

Skatīdamies apkārt, es redzēju, ka dusmas vīru sejās pamazām izgaist, it kā es vienā spējā, ugunīgā uzliesmojumā būtu izdedzinājis visus pilsē­tas naida krājumus. Viņi vēroja Džeisonu un izskatījās tādi kā samulsuši, it kā šis puisis izpirktu visu viņu kopīgo vainu.

Un tad es ieraudzīju pa ielu skrienam šurp lielu veselīga izskata vīrieti, kam sekoja ducis citu pilsētiņas iedzīvotāju. Pēc viņa sejas izteiks­mes es uzminēju, ka tas ir Ellas tēvs, pilsētas mērs. Viņš ielauzās sieviešu pulkā, pacēla meitu uz rokām un apgrieza apkārt.

Šādās mazpilsētās ir sastopami divu veidu mēri. Pirmie ir paveci vīri pusplikām galvām un prāviem vēderiem, vīri, kas prot apieties ar naudu un izmisīgi lauza rokas katrā neparedzētā situācijā. Otrie ir gari, plecīgi vīrieši, kuru ģimenes pakāpeniski tikušas pie turības, jo viņi ir strādājuši kā zvēri un gājuši aiz arkla divdesmit paaudžu ilgumā. Ellas tēvs piederēja pie otrā tipa.

Viņš pienāca pie manis, ciešā skāvienā turēdams meitas plecus. Cik saprotu, man jāsaka tev paldies, ka esam atguvuši savas meitenes!

- Viņš pasniedzās, lai sarokotos ar mani, un es ievēroju, ka viņam ir pārsieta roka. Tomēr viņa rokasspiediens bija ciešs. Viņš veltīja man tik platu smaidu, kādu es biju redzējis tikai Simmona sejā pirms aiziešanas no Universitātes.

- Kā jūtas roka? es jautāju, neaptverdams, kā tas varētu izklausī­ties. Vīrieša smaids mazliet pieplaka, un es steigšus piebildu: Esmu mācījies šo to no ārstu zinībām. Un zinu, ka tādos gadījumos reizēm rodas sarežģījumi. It sevišķi, dzīvojot zemē, kur dzīvsudrabu uzskata par zālēm, es nodomāju.

Vīrietis atkal pasmaidīja un palocīja pirkstus. Drusku pastīva, bet citādi nekas. Trāpīja mīkstajā vietā. Viņi mūs pārsteidza negaidot. Es nogrābu vienu no viņiem, bet tas man iedūra un aizbēga. Kā tev izde­vās atņemt meitenes tiem bezdievīgajiem Rū neliešiem? Viņš nospļā­vās.

- Viņi nebija Edema Rū ļaudis! es teicu, un mana balss skanēja saspringtāk, nekā es būtu vēlējies. Viņi pat nebija īsta aktieru trupa!

Mēra smaids atkal pagaisa. Kā lai to saprot?

- Viņi nebija Edema Rū. Mēs nedarām to, ko darīja viņi.

- Paklausies! mērs teica, un es redzēju, ka viņā uzbango dusmas.

- Es labi zinu, ko viņi dara un ko nedara! Viņi atnāca šurp laipni un draudzīgi, drusku paspēlēja, pačlgāja, nopelnīja dažus penijus. Un tad sāka celt pilsētā nekārtības. Kad likām viņiem iet projām, viņi nolaupīja manu meiteni. Pēdējos vārdus izrunādams, viņš gandrīz spļāva uguni.

- Mēs? es izdzirdēju klusu balsi sev aiz muguras. Džim, viņš teica mēs!

Sets izslīdēja no aizmugures, lai vēlreiz uzmestu man saniknotu ska­tienu. Es jau teicu, ka šis izskatās kā viens no viņiem! vīrietis trium­fējoši iesaucās. Es šos pazīstu! Šos vienmēr var pazīt pēc acīm!

- Pagaidi! mērs lēni un neticīgi teica. Vai tu gribi sacīt, ka esi viens no tiem? Viņa sejas izteiksme kļuva draudīga.

Pirms es paguvu paskaidrot, Ella sagrāba viņa roku. Ai, nevajag, nekaitini viņu, tēt! viņa teica, cieši ieķērusies tēva veselajā rokā, it kā gribēdama aizvilkt viņu projām no manis. Nesaki neko tādu, kas var viņu sadusmot! Viņš nebija no tiem! Viņš mani atveda atpakaļ, viņš mani izglāba!

Šķita, ka tas mēru mazliet nomierina, tomēr pirmītējā sirsnība bija pazudusi. Paskaidro! viņš drūmi teica.

Es iekšēji nopūtos, saprazdams, cik nepatīkamu situāciju esmu izrai­sījis. Tie cilvēki nebija ceļojoši aktieri, un viņi pavisam noteikti nebija Edema Rū ļaudis. Viņi bija bandīti, kas nogalināja daļu no manas ģimenes un nozaga tās ratus. Viņi tikai izlikās par aktieriem.

- Kāpēc lai kāds gribētu izlikties par Edema Rū? mērs jautāja, it kā tāda doma viņam būtu pilnīgi nesaprotama.

- Lai varētu darīt to, ko viņi izdarīja! es atcirtu. Jūs ielaidāt viņus savā pilsētā, un viņi ļaunprātīgi izmantoja jūsu uzticēšanos. Neko tādu Edema Rū ļaudis nemūžam nedarītu!

- Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu! viņš teica. Kā tev izdevās dabūt meitenes projām?

- Es padarīju viņus nekaitīgus, izvairīgi atbildēju.

- Viņš tos nogalināja! Krina paziņoja tik skaļi, ka ikviens klātesošais varēja dzirdēt. Nogalināja visus līdz pēdējam!

Jutu sev pievērstus neskaitāmus skatienus. Puse no klātesošajiem domāja: Visus? Viņš nogalināja septiņus cilvēkus? Otra puse domāja: Tur bija divas sievietes, vai viņš nogalināja arī tās?

- Ak tā! Mērs ilgi un cieši raudzījās manī. Labi! viņš teica, it kā būtu pieņēmis lēmumu. Tas ir labi. Bez viņiem pasaule būs labāka.

Jutu, ka pūļa sasprindzinājums mazliet atslābst. Šie ir viņu zirgi. Norādīju uz abiem zirgiem, kas nesa mantu saiņus. Tagad tie pieder meitenēm. Apmēram četrdesmit jūdzes uz austrumiem jūs atradīsiet ratus. Krina var parādīt, kur es tos paslēpu. Ari tie tagad pieder meitenēm.

- Temsfordā par tiem varēs dabūt labu naudu, mērs domīgi noteica.

- Kopā ar instrumentiem, drēbēm un pārējām lietām tie ienesis pat ļoti labu naudu, es piekritu. Kad sadalīsiet to uz pusēm, katrai mei­tenei būs cienījams pūrs, piebildu balsī, kas nepieļāva iebildumus.

Mērs paskatījās man acīs un lēni, saprotoši pamāja ar galvu. Tā būs.

- Bet tās lietas, ko viņi mums nozaga? iebilda korpulents vīrietis ar krodzinieka priekšautu. Viņi izpostīja manu krogu un nozaga divas mucas mana labākā alus!

- Vai tev ir kāda meita? es rāmi noprasīju. Piepešais, satriektais skatiens vīrieša sejā apliecināja, ka ir. Es brīdi raudzījos viņam acis.

- Tādā gadījumā es teiktu, ka tu esi viegli ticis cauri!

Beidzot mērs pamanīja Džeisonu, kurš spieda sev klāt salauzto roku.

, Kas tev noticis?

Džeisons nodūra skatienu, un Sets atbildēja viņa vietā: Viņš saru­nāja, ko nevajag.

Mērs paskatījās apkārt un saprata, ka sīkāki paskaidrojumi sagādās tikai jaunus pārdzīvojumus. Viņš paraustīja plecus un vairāk netaujāja.

- Es varētu uzlikt tev šinu, es bezrūpīgi ierosināju.

- Nē! Džeisons strauji iesaucās, bet tūlīt mēģināja mīkstināt attei­kumu. Es labāk iešu pie Granas.

Es paskatījos uz mēru. Pie Granas?

Viņš draudzīgi pasmaidīja. Ja kāds nobrāž ceļgalu, Grana to saved kārtībā.

- Vai Bils ir pie viņas? es jautāju. Tas, kuram sadragāja kāju?

Mērs pamāja ar galvu. Cik es pazīstu Granu, viņa vēl vismaz dien-

kopu neizlaidīs Bilu no acīm.

- Es tevi pavadīšu, sacīju nosvīdušajam puisim, kas sargādams spieda roku pie krūtīm. Labprāt paskatītos, kā viņa strādā.

* * *

Tā kā mēs atradāmies tālu no civilizācijas, biju sagatavojies ieraudzīt Granu kā salīkušu večiņu, kas ārstē slimniekus ar dēlēm un koka spirtu.

Šīs domas mainījās, līdzko es iegāju viņas mājā. Pie sienām karājās kaltētu zāļu saišķi, un uz plauktiem rindojās mazas pudelītes ar rūpīgi uzlīmētām etiķetēm. Uz neliela rakstāmgalda gulēja trīs biezas grāmatas ādas vākos. Viena no tām bija atvērta, un es pazinu, ka tā ir Heroborica. Uz lappušu malām redzēju ar roku rakstītas piezīmes, un vairāki ieraksti bija laboti vai pat izsvītroti.

Grana neizskatījās tik veca, kā biju gaidījis, kaut gan viņas mati bija sākuši sirmot. Arī salīkusi viņa nebija, gluži otrādi viņa bija garāka par mani, stalta, platiem pleciem un apaļu, smaidošu seju.

Klusi dungodama pie sevis, Grana uzlika uz uguns vara tējkannu. Pēc tam viņa sameklēja lielas šķēres un, apsēdinājusi Džeisonu, uzmanīgi aptaustīja viņa roku. Bāls un nosvīdis, puisis bez mitas nervozi runāja, bet Grana tikmēr prasmīgi pārgrieza viņa krekla piedurkni. Kaut gan viņa nebija pat taujājusi, Džeisons dažu minūšu laikā bija itin precīzi, kaut arī saraustīti izstāstījis par Krinas un Ellas atgriešanos.

- Lūzums ir tīrs un precīzs, Grana beidzot viņu pārtrauca. Kā tu pie tāda tiki?

Džeisona satrauktais skatiens aizzibēja pie manis un atpakaļ. Nekas, viņš aši attrauca, tad saprata, ka nav atbildējis uz jautājumu. Tas ir…

- Es to salauzu, atbildēju viņa vietā. Nospriedu, ka pats mazumiņš, ko varu darīt, ir atnākt līdzi un paskatīties, vai varu palīdzēt to saārstēt.

Grana uzmanīgi paskatījās uz mani. Vai tu kādreiz esi ar to nodar­bojies?

- Esmu studējis medicīnu Universitātē, es paskaidroju.

Viņa paraustīja plecus. Tad tu varētu pieturēt šinas, kamēr es tās piesaitēju. Man ir meitene, kas palīdz, bet viņa izdzirdēja kņadu uz ielas un aizskrēja projām.

Džeisons nervozi skatījās uz mani, kamēr turēju koka šinas cieši pie viņa rokas, bet Grana tās prasmīgi piesaitēja nepilnās trijās minūtēs. Vērodams viņas ietrenēto darbošanos, es sapratu, ka viņa ir vairāk vērta nekā lielākā dala man pazīstamo “Medikas” studentu.

Pabeigusi darāmo, Grana paskatījās lejup uz Džeisonu. Tev ir vei­cies! viņa teica. Kauli pat nebija jāsaliek. Mēnesi pastaigā ar šo te, un lūzums sadzīs bez vainas.

Džeisons aizsteidzās, cik drīz vien varēja, un pēc neilgas pierunāšanas Grana ļāva man ieiet pie Bila, kas gulēja dziļākajā istabā.

Atšķirībā no Džeisona rokas lūzuma, ko varēja saukt par “tīru”, Bila gadījums bija daudz nopietnāks. Abi apakšstilba kauli bija lauzti vairā­kās vietās. Neredzēju, kas ir zem pārsējiem, bet kāja bija nepārprotami pietūkusi. Adu pārsēja malās izraibināja zilgani plankumi, un tā bija nostiepta tik cieši kā pārblīvēta desa.

Bils izskatījās bāls, bet modrs, un es spriedu, ka ir cerības kāju sagla­bāt. Cits jautājums bija, kā tā kalpos. Iespējams, ka vajadzēs tikai klibot, taču maz ticams, ka viņš jebkad varēs skriet.

- Kas tie par cilvēkiem, kuri spēj nošaut otra zirgu? viņš sašutis iesaucās, un seju viņam klāja plāna sviedru kārtiņa. Tā taču nedrīkst!

Zirgs, protams, bija piederējis viņam pašam. Un zirgu šejieniešiem noteikti nebija vairāk, kā vajadzīgs. Bils bija jauns, nesen apprecējies vīrietis, viņam bija sava saimniecība, un varbūt viņš nekad vairs nestai­gās tikai tāpēc, ka darījis to, kas jādara. Tā bija sāpīga doma.

Grana iedeva viņam divas karotes no brūnas pudelītes, un Bils drīz aizvēra acis. Izvadījusi mani no istabas, viņa aizvēra durvis.

- Vai kauls pārplēsa ādu? es jautāju, kad durvis bija ciet.

Grana pamāja ar galvu, novietodama pudelīti atpakaļ plauktā.

- Ko tu lieto antiseptikai? es painteresējos.

- Tu domā, pret strutošanu? viņa atjautāja. Ramsberu.

- Tiešām? es pārjautāju. Nevis marantu?

- Marantu I viņa nicīgi izmeta, piemezdama ugunij malku un nocel­dama no liesmām kūpošo tējkannu. Vai tev kādreiz ir izdevies novērst strutošanu ar marantu?

- Nē, es atzinos.

- Nu tad es došu tev padomu, kā nenogalināt savus pacientus. Grana izņēma no plaukta divas koka krūzes. Marantai nav nekādas nozīmes. To var ēst, ja patīk, bet tas ir viss.

- Bet pastāv uzskats, ka marantas un besami ziede šādos gadījumos ir ideāls līdzeklis!

- Besami nav slikts, viņa atzina. Bet ramsbers ir labāks. Vēl lab­prātāk es lietotu sarkanzāli, bet tas, ko mēs gribam, ne vienmēr ir pie­ejams. Es izmantoju māteslapas un ramsbera maisījumu, un tu jau redzēji, ka viņam tas palīdz. Marantu ir viegli atrast un saberzt, bet tai nav nekādu vērtīgu īpašību.

Viņa papurināja galvu. Maranta un kampars. Maranta un besami. Maranta un sālsstlga. Marantai nav nekādu dziedniecisku īpašību. Tā noder tikai kā paligviela.

Atvēru muti, lai iebilstu, bet tad pārlaidu skatienu istabai un Herborica sējumam ar Granas piezīmēm. Aizvēru muti.

Grana ielēja no tējkannas abās krūzēs karstu ūdeni. Apsēdies uz brītiņu! viņa teica. Tu izskaties pavisam novārdzis.

Es ar ilgošanos paskatījos uz krēslu. Man laikam vajadzētu iet atpakaļ, es teicu.

- Vienai krūzei tev laika pietiek! viņa teica, apņēmīgi saņemdama mani aiz rokas un apsēdinādama krēslā. Un dažiem kumosiem ari. Tu esi bāls kā izkaltis kauls, un man ir drusku aizķēries salds pudiņš, kam nav ēdāja.

Mēģināju atcerēties, vai esmu šodien ēdis pusdienas. Atcerējos, kā baroju meitenes… Negribu sagādāt vēl vairāk rūpju, es teicu. Manis dēļ tev tāpat jau iznāca pastrādāt.

- Tas puisis bija pelnījis, lai viņam kāds pārlauž roku, Grana nevē­rīgi atteica. Mūždien atļaujas pārāk lielu muti! Viņa pasniedza man vienu no koka krūzēm. Dzer, un es atnesīšu tev pudiņu!

Garaiņi, kas cēlās no krūzes, brīnišķi smaržoja. Kas tas ir? es jautāju.

- Mežrozītes augļi. Un pašas brūvēts ābolu brendijs. Grana plati pasmaidīja, un ap acīm viņai ievilkās sīkas krunciņas. Ja gribi, varu piemest klāt arī marantu.

Pasmaidīju un iedzēru malku. Krūtīs ieplūda siltums, un es sajutu patīkamu atslābumu. Tas bija savādi, jo iepriekš nebiju pamanījis, ka esmu sasprindzis.

Grana brīdi rosījās, tad nolika uz galda divus šķīvjus un atlaidās tuvākajā krēslā.

- Tu patiešām nogalināji tos cilvēkus? viņa bez aplinkiem noprasīja. Balsī neskanēja pārmetums. Tas bija vienkārši jautājums.

Es pamāju ar galvu.

- Diez vai tev vajadzēja to kādam stāstīt, viņa teica. Tas noteikti sacels vētru. Viņi pieprasīs prāvu, un vajadzēs vest šurp tiesasvīru no Temsfordas.

- Es nestāstīju. To pateica Krina, es paskaidroju.

- Ā! Grana nopūtās.

Saruna pieklusa. Izdzēru pēdējo malku no krūzes, bet, kad gribēju nolikt to atpakaļ uz galda, man tik ļoti drebēja rokas, ka koks grabēdams sitās pret koku, it kā pie durvīm klauvētu nepacietīgs apmeklētājs.

Grana rāmi malkoja savu dzērienu.

- Man negribas par to runāt, es beidzot teicu. Tur nebija nekā laba.

- Par to var strīdēties, viņa laipni sacīja. Es domāju, ka tu darīji pareizi.

Pēc šiem vārdiem man acis karsti iesmeldzās, it kā tajās kāptu asaras.

- Neesmu par to pārliecināts, es teicu, un paša balss man izklausījās svešāda. Rokas drebēja arvien vairāk.

Šķiet, Granu tas nepārsteidza. Tev šīs dienas nav bijušas nekādas vieglās, vai ne? Viņas tonis ļāva saprast, ka tas nav jautājums. Es pazīstu tādu izskatu. Tu esi bijis ļoti aizņemts. Esi rūpējies par meite­nēm. Maz gulējis. Un droši vien maz ēdis. Ēd pudiņu! Vismaz būs kaut kas vēderā.

Sāku ēst pudiņu. Bet nebiju ticis līdz beigām, kad mani pieveica asa­ras, un kumosi smacēdami spiedās rīklē.

Grana vēlreiz piepildīja manu krūzi ar tēju un pielēja tai mazliet brendija. Dzer! viņa atkārtoja.

Saņēmos un noriju malku. Nebiju domājis neko sacīt, tomēr attapos runājam. Man šķiet, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, es klusi teicu.

- Normālam cilvēkam nav tieksmes darīt to, ko daru es. Normāls cilvēks nekad nenogalinātu citus tā, kā to darīju es!

- Iespējams, viņa pieļāva, malkodama tēju. Bet ko tu teiktu, ja es tev pastāstītu, ka Bila kāja zem pārsēja ir kļuvusi zaļgana un nepa­tīkami smako?

Es iztrūcies paskatījos uz viņu. Vai tā ir sākusi pūžņot?

Grana papurināja galvu. Nē. Es jau teicu, ka viņš atveseļojas veik­smīgi. Bet ja tā būtu?

- Tad kāju vajadzētu noņemt, es atbildēju.

Grana nopietni pamāja ar galvu. Taisnība. Un tas būtu jādara ātri. Šodien pat. Nedrīkstētu gaidīt un cerēt, ka viņš kaut kā izķepurosies. Tas viņu nogalinātu. Viņa iedzēra malku, jautājoši vērodama mani pāri krūzes malai.

Es pamāju ar galvu. Zināju, ka viņai ir taisnība.

- Tu šo to saproti no medicīnas, Grana teica. Tu zini, ka labam ārstam nereti ir jāizdara smaga izvēle. Viņa nenovērsdamās skatījās man acīs. Mēs neesam tādi kā pārējie cilvēki. Reizēm jādedzina miesa ar karstu dzelzi, lai apturētu asiņošanu. Jāizglābj māte un jāzaudē bērns. Tas ir grūti, un neviens par to nesaka paldies. Bet mēs esam tie, kuriem jāizvēlas.

Viņa lēni iedzēra vēl vienu malku. Dažas pirmās reizes ir grūtākās. Moka drebuļi, un naktīs nav miega. Bet tā ir cena, kas jāmaksā, ja dari to, kas jādara.

- Tur bija arī sievietes, es teicu, un vārdi ķērās man rīklē.

Granas acis iezibējās. Tās bija pelnījušas divtik! viņa iesaucās, un spējās, neapvaldītās dusmas laipnajā sejā mani tik ļoti pārsteidza, ka visu ķermeni pārņēma baiļu tirpas. Vīrietis, kas kaut ko tādu nodara meitenei, ir tikpat kā traks suns. Viņš nav cilvēks, bet dzīvnieks, kas jāsavalda. Bet sieviete, kas viņam palīdz to darīt? Tas ir vēl ļaunāk! Viņa zina, ko dara! Viņa zina, ko tas nozīmē.

Grana uzmanīgi nolika krūzi atpakaļ uz galda, un pēc brīža viņas sejas izteiksme atkal kļuva mierīga. Ja kājā ir puve, tā jāgriež nost. Viņa izdarīja enerģisku kustību ar plaukstu, tad paņēma savu pudiņa šķēli pirkstos un atsāka ēst. Un daži cilvēki ir jānogalina. Tas ir viss.

* * *

Līdz brīdim, kad atguvu savaldīšanos un devos atpakaļ, pūlis uz ielas bija daļēji izklīdis. Vietējais krodziņa īpašnieks bija iznesis mucu uz lieveņa, un gaisā valdīja saldena alus smarža.

Krinas tēvs un māte bija atjājuši uz pilsētu ar salni. Arī Pīts bija atskrējis atpakaļ. Viņš lepni nodemonstrēja, ka nav lauzis kaklu, un pieprasīja man divus penijus par sniegto pakalpojumu.

Krinas vecāki man sirsnīgi pateicās. Viņi šķita lādzīgi cilvēki. Tādi ir lielais vairākums cilvēku, ja vien viņiem tiek dota iespēja. Es satvēru saļņa pavadas un, izmantodams viņu par savdabīgu starpsienu, pama­nījos notvert brīdi īsai, privātai sarunai ar Krinu.

Viņas tumšās acis bija mazliet apsarkušas, tomēr seja izskatījās moža un laimīga. Papūlies, lai tu dabūtu sev Rēgaini! es teicu, norādīdams uz vienu no zirgiem. Tā ķēve ir tava. Mēra meitai jebkurā gadījumā bija paredzams labs pūrs, tāpēc Krinai domātā zirga mugurā es biju sakrāvis vērtīgākās mantas un lielāko daļu no viltus trupas naudas.

Krina ļoti nopietni paskatījās man acīs un atkal atgādināja man Dennu jaunajos pusaudzes gados. Tu dosies projām, viņa teica.

Jā, laikam bija pienācis aizceļošanas laiks. Krina necentās pierunāt mani palikt, bet pārsteidza mani ar piepešu apskāvienu. Noskūpstījusi mani uz vaiga, viņa iečukstēja man ausī: Paldies!

Mēs atkāpāmies viens no otra, zinādami, ka piedienība neko vairāk neatļauj. Nepārdod sevi par lētu naudu un nepreci muļķi! es teicu, juzdams, ka man kaut kas jāsaka.

- Un tu tāpat! Krina atsaucās, un tumšajās acīs pazibēja draudzīga zobgalība.

Satvēru Pelēces pavadas un aizvedu to turp, kur stāvēja mērs, ar saimnieka skatienu vērodams pūli. Man tuvojoties, viņš palocīja galvu.

Es dziļi ievilku elpu. Vai konstebls ir kaut kur tuvumā?

Mērs izbrīnījies savilka uzacis, tad paraustīja plecus un norādīja uz kādu pūlī. Viņš ir tur. Bet, kad tu atvedi mūsu meitenes, viņš bija pama­tīgi piedzēries. Nezinu, vai tev no viņa arī pašlaik var būt kāds labums.

- Hm, es neziņā novilku. Cik saprotu, kādam mani tagad kaut kur jāieslēdz līdz brīdim, kad padosiet ziņu Temsfordas tiesasvīram. Es pamāju uz nelielo akmens ēku pilsētas centrā.

Mērs sarauca pieri un uzmeta man iesāņus skatienu. Tu gribi, lai tevi ieslēdz?

- īpaši nē, es atzinos.

- Tādā gadījumā vari iet, kurp vēlies! viņš teica.

- Tiesasvīrs nebūs laimīgs, kad visu šo uzzinās, es sacīju. Negribu, lai kāds cits stātos dzelzs likuma priekšā par to, ko esmu izdarījis. Par palīdzību bēgošam slepkavam var nopelnīt nāves spriedumu.

Plecīgais vīrietis ilgi raudzījās manī. Viņa skatiens brīdi kavējās pie mana zobena, tad pārslīdēja uz maniem novalkātajiem ādas zābakiem. Gandrīz skaidri sajutu viņa izbrīnu par to, ka man nav nekādu nopietnu ievainojumu, kaut gan nesen esmu nonāvējis pusduci apbruņotu cilvēku.

- Tātad tu ļautu mums sevi ieslēgt? viņš jautāja. Tik vienkārši?

Es paraustīju plecus.

Mērs atkal sarauca pieri, tad papurināja galvu, it kā nespēdams mani saprast. Nudien tu izskaties rāms kā jērs! viņš izbrīnījies teica. Bet nē. Es nelikšu tevi aiz atslēgas. Tu neesi izdarījis neko nepieļaujamu.

- Es salauzu tam puisim roku.

- Hmm, viņš drūmi novilka. Aizmirsti to! Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka puspenija monētu un sniedza to man. Liels paldies!

Es pasmējos un ieliku to kabatā.

- Es domāju, re, tā! mērs teica. Tagad es iešu un paskatīšos, vai varu kaut kur sameklēt konsteblu. Pēc tam paskaidrošu viņam, ka mums tevi jāapcietina. Ja tu pa vidu visai tai burzmai aizlaistos projām, mūs taču nevarētu apsūdzēt par palīdzību bēgošam slepkavam, vai ne?

- To varētu uzskatīt par nevērību likuma īstenošanā, es teicu.

- Par to konstebls varētu nopelnīt vairākus pletnes sitienus vai zaudēt savu vietu.

- Tik tālu nenonāks! mērs apgalvoja. Bet pat tad, ja tā notiktu, viņš to pieņemtu ar prieku. Konstebls ir Ellijas tēvocis. Mērs pārlaida skatienu pūlim, kas joprojām kavējās uz ielas. Vai ar piecpadsmit minūtēm tev pietiks, lai tu tajā kņadā aizslīdētu projām?

- ja vien tas nesagādā neērtības jums citiem, es atbildēju. Vai varētu teikt, ka es pazudu dīvainā un noslēpumainā veidā, kamēr tu biji pagriezis muguru?

Mērs iesmējās. Kāpēc ne? Vai noslēpumainai pazušanai vajag vairāk par piecpadsmit minūtēm?

- Desmit būtu atlikām, es teicu, noņemdams lautas futrāli un ceļamaisu no Pelēces muguras un atdodams pavadas mēram. Es būtu ļoti pateicīgs, ja tu parūpētos par viņu, kamēr Bils tiek uz kājām.

- Tu atstāj savu zirgu šeit? viņš jautāja.

- Bils ir zaudējis savējo, es teicu. Un mēs, Edema Rū ļaudis, esam raduši staigāt kājām. Es pat lāgā nezinātu, ko darīt ar zirgu. Tas gan bija tikai pa pusei godīgi teikts.

Plecīgais vīrs satvēra pavadas un veltīja man ilgu skatienu, it kā nesaprazdams, ko par mani domāt. Vai mēs varam tev kaut kā citādi palīdzēt? viņš beidzot jautāja.

- Atcerieties, ka meitenes nolaupīja bandīti! es teicu, pagriezda­mies uz promiešanu. Un atcerieties, ka atpakaļ viņas atveda cilvēks no Edema Rū cilts!