Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT otrā NODAĻA . asinis un pelni

LAPĀM ČAUKSTOT zem kājām, es gāju cauri mežam uz Universitātes pilsētiņas ziemeļu nomali. Bālā mēnesgaisma, kas spraucās pa kailo zaru starpām, neļāva skaidri saskatīt ceļu, taču pēdējās dienkopas laikā es biju izmantojis šo taku vairākas reizes un zināju, kurp jāiet. Koku dūmu smaržu es sajutu krietni agrāk nekā izdzirdēju balsis un caur stumbriem pamanīju uguns gaismu.

To pat nevarēja saukt par klajumu: tā bija tikai klusa vieta akmeņaina atseguma ielokā. Daži laukakmeņi un krituša koka stumbrs kalpoja par pagaidu sēdvietām. Uguns bedri es pirms dažām dienām biju izracis pats. Tā bija vairāk nekā pēdu dziļa un sešas pēdas plata, un tās iekš­puse bija izlikta ar akmeņiem. Pašlaik tajā dega neliels apmetnes uguns­kurs.

Visi pārējie bija jau ieradušies. Mola un Fela sēdēja uz garā stumbra sola. Vilems bija apmeties uz akmens. Simmons sēdēja zemē uz sakrus­totām kājām un ar nūju bikstīja uguni.

Kad iznācu no koku aizsega, Vilems pacēla galvu. Zibošajā uguns gaismā viņa acis izskatījās tumšas un iekritušas. Viņš un Simmons bija pārmaiņus sargājuši mani gandrīz divas dienkopas. Tu esi nokavējies, Vilems teica.

Simmons pacēla skatienu pret mani, un viņa seja bija tikpat moža kā vienmēr, tomēr ari tajā jautās noguruma pēdas. Vai tas ir pabeigts? viņš satraukts jautāja.

Es pamāju ar galvu. Atpogājis piedurkni, es uzritināju to augšā un atsedzu skatienam dzelzs disku, kas bija mazliet lielāks par Kopvalstlbas peniju. To klāja smalka sigaldrija un zelta ielaidumi. Tas bija mans nesen pagatavotais gramms. Divas ādas lentes to cieši turēja nostiprinātu apakšdelma iekšpusē.

Draugu pulciņš iegavilējās.

- Interesants veids, kā to nēsāt, Mola teica. Izskatās moderni un reizē atgādina barbaru sirotāju.

- Vislabāk tas darbojas tiešā kontaktā ar ādu, es paskaidroju. Un man tas jānēsā neredzamā vietā, jo es nedrīkstu zināt, kā tādu pagatavot.

- Praktiski un stilīgi, Mola atzina.

Simmons pienāca tuvāk, lai nopētītu jaunumu, un pieskārās tam ar pirkstu. Izskatās tik mazs… āāāāā! viņš iekliedzās un atlēca atpakaļ, purinādams roku. Nolādēts! viņš apjucis nolamājās. Piedod! Tas mani tikai izbiedēja.

- Kist un crayle! es iesaucos, sirdij strauji salecoties. Kas noticis?

- Vai tu kādreiz esi pieskāries Arkanuma gilderam? Simmons jautāja. Nu, tam, ko izsniedz, kad esi kļuvis par pilntiesīgu arkanistu?

Es apstiprinoši pamāju. Tas kaut kā dīvaini iedūcās. Man pirksts kļuva nejutīgs, it kā būtu aizmidzis.

Simmons, purinādams roku, norādīja uz manu grammu. Te notika tas pats. Pārsteidza negaidot.

- Nezināju, ka arī gilderi darbojas kā grammi, es teicu. Bet tur ir sava loģika.

- Vai tu esi to pārbaudījis? Vilems noprasīja.

Es papurināju galvu. Kaut kā savādi šķita darīt to vienam, es atzinos.

- Tu gribi, lai to dara kāds no mums? Simmons iesmējās. Tais­nība, tas būtu gluži normāli.

- Turklāt man šķita, ka tuvumā nekaitētu ārsts. Es pamāju uz Molas pusi. Tīrās drošības labad.

- Es nezināju, ka man šovakar būs profesionāli pienākumi! Mola protestēja. Man nav līdzi aptieciņas.

- Domāju, ka tā nebūs vajadzīga, es teicu, izvilku no apmetņa apakšas simpātijas vaska gabalu un pacēlu to pārējiem pretī. Kurš grib uzņemties šo godu?

Brīdi valdīja klusums, un tad roku izstiepa Fela. Es pagatavošu lelli, bet neduršu tajā kniepadatu.

- Vhenata, noteica Vilems.

Simmons paraustīja plecus. Labi, es to izdarīšu. Ceru, ka mācēšu.

Es iedevu vaska gabalu Felai, un viņa sāka to sildīt plaukstās. Vai tu gribi izmantot matu vai asinis? viņa klusi jautāja.

- Abus, es atbildēju, cenzdamies neizrādīt arvien augošās bažas.

- Ja gribu naktī mierīgi gulēt, man jābūt pilnīgi pārliecinātam. Izvilku cepures adatu, iedūru sev plaukstas pamatnē un vēroju, kā izspiežas spoža asins lāse.

- Tas nesanāks, Fela teica. Vasks nejaucas ar asinīm. Tās vienkārši sakrāsies pilienos un izspiedīsies ārā.

- Un kā tu tiki pie tādas gudrības? Simmons neveikli mēģināja ķircināties.

Fela pietvīka un mazliet nodūra galvu, un garie mati noslīdēja viņai no pleciem. Ar svecēm. Ja gatavo krāsainas sveces, nevar izmantot ūdens bāzes krāsas. Vajadzīgs pulveris vai eļļa. Tas ir šķīdības jautājums. Polārs vai nepolārs izvietojums.

- Es mīlu Universitāti! Simmons ugunskura pretējā pusē teica Vilemam. Izglītotas sievietes ir daudz pievilcīgākas.

- Es labprāt sacītu kaut ko līdzīgu, Mola sausi teica. Tikai nekad neesmu pazinusi nevienu izglītotu vīrieti.

Es noliecos un paņēmu no uguns vietas šķipsniņu pelnu un uzkaisīju tos plaukstai, kur tie uzsūca asinis.

- Tam vajadzētu darboties, Fela teica.

- Šī miesa sadegs. Viss pasaulīgais uz zemes pārvēršas pelnos, drūmi svinīgā balsī noskandēja Vilems un pievērsās Simmonam. Vai tieši tā nav teikts tavā svētajā grāmatā?

- 11 mav mana svētā grāmata, Simmons atbildēja. Tomēr tu esi tuvu patiesībai. Viss pārvēršas pelnos, tātad sadegs arī šī miesa.

- Jūs abi jautri pavadāt laiku, Mola sausi izmeta.

- Es esmu apdullis, sapņojot par veselīgu naktsmiegu, Vilems teica.

- Mana vakara izklaide pēdējā laikā ir kafija pēc kūkas.

Fela pastiepa man vaska bumbiņu, un es iespiedu tajā slapjos pel­nus. Viņa vēlreiz to samīcīja, tad sāka veidot, un dažas veiklas pirkstu kustības pārvērta to vīrietim līdzīgā vaska lellē. Viņa pacēla to, lai visi varētu redzēt.

- Kvoutam ir krietni lielāka galva, Simmons ar puicisku smīnu atzīmēja.

- Man ir ari dzimumorgāni, es teicu, paņemdams lelli no Felas, un piespiedu tās galvai matu. Tomēr aiz zināmas robežas reālisms kļūst neefektīvs. Es aizgāju pie Simmona un iedevu viņam vaska atdarinā­jumu un garo cepures adatu.

Paņēmis katru savā rokā, viņš neomulīgi paskatījās uz visiem pēc kārtas. Vai tu noteikti to gribi?

Es apstiprināju.

- Nu labi! Simmons dziļi ievilka elpu un iztaisnoja plecus. Viņš pievērsa koncentrētu skatienu lellei, un viņa pierē ievilkās dziļas rievas.

Es strauji saliecos līkumā, iebrēcos un pieliekdamies sagrābu kāju.

Fela ieelsojās, Vilems pielēca stāvus. Simmona acis panikā iepletās, un viņš sastinga ar lelli vienā un adatu otrā rokā. Viņš izmisis paskatījās apkārt. Es… Es taču…

Izslējos taisni un izlīdzināju kreklu. Tas bija tikai vingrinājums, es teicu. Vai kliedziens izklausījās pārāk meitenīgs?

Simmons atvieglojumā kļuva gluži ļengans. Sasodīts! viņš smieda­mies nevarīgi izdvesa. Tas nav nekāds joks, ķēms tāds! Bezpalīdzīgi smiedamies, viņš nosusināja sviedrus no pieres.

Vilems kaut ko nomurmināja siaru valodā un atgriezās savā vietā.

- Jūs visi trīs esat īsta ceļojošu aktieru trupa, sacīja Mola.

Simmons dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Iztaisnojis plecus, viņš

pacēla lelli un cepures adatu sev priekšā. Viņa roka drebēja. Tehlu vārdā! viņš izmeta. Tu mani pārbiedēji līdz nesaprašanai. Es vairs nevaru turpināt.

- Žēlīgā Dieva māte! Mola piecēlās un, apgājusi apkārt ugunskuram, nostājās pretī Simmonam. Dod man! Viņa paņēma vaska atdarinā­jumu un adatu un pagriezusies paskatījās uz mani. Vai esi gatavs?

- Vienu mirkli! Pēc divu dienkopu nepārtrauktas modrības atmest Alaru, kas bija mani aizsargājis, šķita gluži kā atbrīvot sastingušu dūri, kas pārāk ilgi bijusi sažņaugta.

Pēc brīža es papurināju galvu. Bez Alara es jutos savādi. Gandrīz vai kails. Katram gadījumam iedur man kājā!

Mola nomurmināja sasaisti un izdūra adatu cauri lelles kājai.

Iestājās klusums. Visi nekustēdamies raudzījās manī.

Es neko nejutu. Viss ir kārtībā! es teicu. Pārējie uzelpoja vieglāk, un es aizdomīgi paskatījos uz Molu. Vai tas patiešām bija viss?

- Nē, Mola atklāti atbildēja, izvilkdama adatu no lelles kājas, un pietupās, lai turētu adatu virs uguns. Tas bija tikai viegls izmēģinā­jums. Es negribēju vēlreiz klausīties tavu meitenīgo kliedzienu. Viņa izvilka adatu no uguns un piecēlās. Šoreiz es uzbrukšu tev pa īstam. Pacēlusi adatu virs lelles, viņa paskatījās uz mani. Vai esi gatavs?

Es pamāju ar galvu. Viņa uz mirkli aizvēra acis, tad nomurmināja sasaisti un izdūra karsto adatu cauri vaska lelles kājai. Gramma metāls manas rokas iekšpusē kļuva vēss, un es sajutu īslaicīgu spiedienu kājas muskulī, it kā man kāds būtu iebakstījis ar pirkstu. Paskatījos lejup, vai Simmons nemēģina man atriebties, bakstīdams mani ar nūju.

Tā kā es neskatījos uz Molu, tad neredzēju, ko viņa dara tālāk, bet sajutu līdzīgu spiedienu vēl trīs reizes vienreiz katrā rokā un vienreiz lielajā muskulī virs ceļgala. Gramms kļuva vēsāks.

Dzirdēju, kā Fela apslāpēti ieelsojas, un, pacēlis skatienu, redzēju, kā Mola drūmu un apņēmīgu seju iemet lelli ugunskurā un nomurmina vēl vienu sasaisti.

Kad vaska lelle lidoja pa gaisu, Simmons izdvesa izbiedētu kliedzienu. Vilems atkal pielēca kājās un, šķiet, grasījās mesties virsū Molai, taču bija jau par vēlu, lai viņu apturētu.

Dzirkstelēm paceļoties gaisā, lelle iekrita sarkanajās oglēs. Mans pie rokas piestiprinātais gramms kļuva gandrīz sāpīgi auksts, un es neapval­dīti iesmējos. Visi pagriezās pret mani, un viņu sejās varēja lasīt dažāda līmeņa šausmas un neticību.

- Viss ir kārtībā! es teicu. Bet sajūta ir diezgan dīvaina. Tāda kā tirpoņa. It kā es stāvētu siltā, durstošā vējā.

Gramms man pie rokas kļuva ledains, un tad savādā sajūta izgaisa: lelle izkusa, iznīcinot simpātijas saikni. Vasks sāka degt, un liesmas pacēlās augstāk.

- Vai sāpēja? Simmons noraizējies vaicāja.

- It nemaz, es atbildēju.

- Un šoreiz tas patiešām bija viss, ko es spēju, sacīja Mola. Lai izdarītu ko vairāk, man būtu vajadzīga kalēja ēze.

- Un viņa ir El’the, Simmons apmierināts teica. Varu derēt, ka Mola ir trīskārt prasmīgāka simpātiste nekā Ambrozs.

- Vismaz trīskārt, es piekritu. Bet, ja kāds izlīstu kaut no ādas, lai sameklētu kalēja ēzi, tad tas būtu Ambrozs. Ja grammam dod spēcīgu pretsparu, to var pārspēt.

- Tātad turpināsim rīt? Mola jautāja.

Es pamāju ar galvu. Labāk nodrošināties nekā ciest.

Simmons ar nūju pabakstīja vietu, kur ugunskurā bija iekritusi lelle.

- Ja Mola izdarīs visļaunāko un tev tas nekaitēs, tu varbūt tiksi vaļā ari no Devi. Varēsi kaut cik uzelpot.

Iestājās īss klusuma brīdis. Es aizturēju elpu, cerēdams, ka Fela un Mola nebūs pievērsušas šai piezīmei īpašu uzmanību.

Mola pārsteigta paskatījās uz mani. Devi?

Nikni pablenzu uz Simmonu, un viņš atbildēja ar vainīgu skatienu gluži kā suns, kas gatavojas saņemt kājas spērienu. Es esmu aizņē­mies naudu no gaeletes, kuru sauc Devi, paskaidroju, cerēdams, ka ar to viņai pietiks.

Mola nenovērsa skatienu no manis. Un?

Es nopūtos. Citkārt es būtu izvairījies apspriest šo tematu, bet Mola prata būt uzstājīga, un man katrā ziņā vajadzēja viņas palīdzību rītdie­nas iecerei.

- Devi bija Arkanuma locekle, es paskaidroju. Es viņai iedevu dažus pilienus asiņu ķīlai pret aizdevumu dimestra sākumā. Kad Ambrozs sāka savus uzbrukumus, es izdarīju maldīgu secinājumu un apvainoju viņu ļaunprātīgā rīcībā. Pēc tam mūsu attiecības kļuva naidīgas.

Mola un Fela saskatījās. Tu allaž papūlies krietni sarežģīt savu dzīvi, vai ne? Mola teica.

- Es jau atzinu, ka tā bija kļūda! aizkaitināts atcirtu. Ko vēl tu gribi?

- Vai tu varēsi atdot viņai parādu? iejaucās Fela, pirms mana vārdu apmaiņa ar Molu bija kļuvusi pārāk ugunīga.

- Godīgi sakot, nezinu, es atbildēju. Ja kaut cik veiksies un ja pavadīšu “Frakcijā” garas nakts stundas, varbūt spēšu līdz dimestra beigām sagrabināt vajadzīgo summu.

Es nepateicu visu patiesību. Kaut gan pastāvēja iespēja, ka spēšu samaksāt Felai, bija pilnīgi skaidrs, ka nespēšu nopelnīt arī nākamā dimestra mācību maksai. Es negribēju sabojāt visiem vakaru, atzīstot, ka Ambrozs tomēr ir uzvarējis. Piespiezdams mani milzum daudz laika iztērēt gramma pagatavošanai, viņš mani būtībā bija izspiedis no Uni­versitātes.

Fela piešķieba galvu. Kas notiks, ja tu nevarēsi viņai samaksāt?

- Nekas labs, drūmi noteica Vilems. Ne jau velti to sievieti ir iesaukuši par Dēmonu Devi.

- īsti nezinu, es atbildēju. Viņa var pārdot manas asinis. Viņa teica, ka zinot kādu, kurš vēlas tās nopirkt.

- Es esmu pārliecināta, ka viņa to nedarītu! iesaucās Fela.

- Man nebūtu iemesla viņai pārmest, es teicu. Kad piekritu šim darījumam, es zināju, kādas sekas ir iespējamas.

- Bet viņa…

- Tā gluži vienkārši ir iekārtota pasaule, es apņēmīgi sacīju, nevē­lēdamies apspriest šo jautājumu vairāk, nekā vajadzīgs. Gribēju, lai vakars beigtos patīkamā noskaņojumā. Tagad es ar prieku gaidu, kad beidzot varēšu kārtīgi izgulēties pats savā gultā. Paskatījos apkārt un redzēju, ka Vilems un Simmons pauž gurdu piekrišanu. Tiksimies visi rīt! Nenokavējiet!

* * *

Tovakar es ar patiku izbaudīju savas šaurās gultas greznību mazajā Ankera viesnīcas istabā. Kādā nakts brīdī pamodos, sajutis pie ādas metāla saltumu. Pasmaidīju, pagriezos uz sāniem un atkal ieslīgu svēt­laimīgā miegā.