Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA . ugunsgrēks

NĀKAMAJĀ VAKARĀ es rūpīgi sakārtoju ceļamaisu, cītīgi domādams, vai neesmu aizmirsis kādu svarīgu iekārtas piederumu. Kad pārbaudīju visu trešoreiz, pie durvīm atskanēja klauvējiens.

Atvēris durvis, ieraudzīju aiz tām stāvam apmēram desmit gadus vecu zēnu, kas strauji elpoja. Viņš uzmeta ašu skatienu maniem matiem un šķita atvieglots. Vai tu esi Kouts?

- Kvouts, es izlaboju. Jā, tas es esmu.

- Man jānodod tev ziņa. Zēns iebāza roku kabatā un izvilka apspurušu papīra gabalu.

Es pastiepu roku, bet zēns soli atkāpās un papurināja galvu. Dāma solīja, ka tu man iedošot džotu, ja es tev to atnesīšot.

- Šaubos gan, es teicu, nenolaizdams roku. Parādi man zīmīti! es teicu. Ja tā patiešām ir man, es tev iedošu puspeniju.

Zēns pikti pablenza uz mani un ielika papīra gabalu man rokā.

Tas nebija pat aizzīmogots, tikai divreiz pārlocīts uz pusēm. Tur­klāt papīrs bija mazliet mitrs. Paskatījies uz nosvīdušo zēnu, es sapratu iemeslu.

Zīmītē bija rakstīts:

“Kvout!

Laipni lūdzu Tevi šodien ierasties vakariņās! Man tevis ir ļoti pietrūcis. Gribu tev pastāstīt pacilājošu vēsti. Lūdzu, atnāc uz satikšanos “Mucā un Mežakuilī” piektā zvana laikā.

Gaidīšu,

Denna.

P.S. Es apsolīju zēnam puspeniju.”

- Piektā zvana laikā? es noprasīju. Pie Dieva pārogļotajām plauks­tām! Cik ilgi tu nāci šurp? Ir jau noskanējis sestais zvans!

- Tā nav mana vaina, zēns atbildēja, pikti skatīdamies uz mani.

- Es tevi meklēju stundām ilgi. Enkurā, viņa man teica. Aiznes to Koutam uz Enkuru viņā upes pusē. Bet šitā vieta nemaz nav pie upes. Un uz izkārtnes nekāds enkurs nav redzams. Kā tad es varēju to atrast?

- Varēji kādam pajautāt! es iesaucos. Sasodītais zeņķi, kā tu varēji būt tik neaptēsts? Apspiedu dedzīgu vēlēšanos sagrābt viņu aiz rīkles un savaldīdamies dziļi ievilku elpu.

Paskatījos pa logu, aiz kura biezēja vakara krēsla. Pēc nepilnas pus­stundas mani draugi pulcēsies mežā pie ugunskura bedres. Man vairs nebija laika aiziet līdz Imrei.

- Nu labi, es teicu, cik rāmi vien spēju. Izvilku zīmuļa galu un uzrakstīju dažas rindas lapiņas otrā pusē.

“Denna!

Man ārkārtīgi žēl. Tavs ziņnesis atrada mani tikai pēc sestā zvana. Viņš ir nepārspējami neaptēsts.

Man arī Tevis ir ļoti pietrūcis, un es apsolu būt pilnīgi Tavā rīcībā rīt jebkurā dienas vai vakara stundā. Sūti puiku atpakaļ pie manis ar atbildi, kad un kur varam satikties.

No sirds,

Kvouts.

P.S. Ja tas zeņķis mēģina izspiest Tev naudu, dod viņam pa ausi. Samaksu viņš dabūs, kad atnesīs uz “Ankeru” Tavu atbildi, ja vien neapmaldīsies vai ceļā to neapēdīs.”

Aizlocīju lapiņu un uzspiedu locījuma vietai mīkstu sveces vasku.

Aptaustīju savu maku. Pēdējā mēneša laikā biju lēnām iztērējis abus Devi aizdotos talantus. Biju izdevis naudu par dažādiem sīkumiem pārsējiem, kafiju un šovakar vajadzīgajiem piederumiem.

Līdz ar to manā rīcībā bija vairs tikai četri peniji un vientuļš šims. Uzmetu ceļamaisu plecā un liku zēnam sekot man lejā pa kāpnēm.

Pamāju sveicienu Ankeram, kas stāvēja aiz letes, un pagriezos pret zēnu. Nu, tā! es teicu. Šurpnācienu tu galīgi salaidi grīstē, tomēr es došu tev iespēju laboties. Izvilku no kabatas trīs penijus un parādīju tos viņam. Tagad tu skriesi atpakaļ uz “Mucu un Mežakuili”, atra­dīsi sievieti, kura tev iedeva šo zīmīti, un atdosi to viņai. Papurināju salocīto papīru viņam acu priekšā. Viņa atsūtīs atbildi. Tu atnesīsi to šurp un iedosi tur tam cilvēkam! Es norādīju uz Ankeru. Un viņš tev iedos naudu.

- Es neesmu idiots! zēns atbildēja. Papriekš gribu dabūt savu puspeniju.

- Arī es neesmu idiots! es atcirtu. Tu dabūsi visus trīs penijus, kad atnesīsi šurp viņas atbildi.

Zēns uzmeta man naidīgu skatienu, tad drūmi pamāja ar galvu. Iedevu viņam zīmīti, un viņš izskrēja pa durvīm.

- Tas puika izskatījās tāds kā apdullis, kad ieradās šeit, Ankers sacīja.

Es papurināju galvu. Viņš ir stulbs kā zābaks. Es viņam labprāt

neuzticētu neko, bet viņš zina, kāda tā sieviete izskatās. Nopūtos un uzliku uz letes trīs penijus. Es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs izlasītu to zīmīti un pārliecinātos, ka puika nemānās.

Ankers uzmeta man bažīgu skatienu. Bet ja nu tā ir, hm, personīga rakstura vēstule?

- Tad es no prieka uzdejošu džigu, es teicu. Bet, starp mums runājot, es par to ļoti šaubos.

* * *

Kad aizgāju līdz norunātajai vietai mežā, saule bija jau norietējusi. Vilems jau kurināja uguni lielajā ugunskura bedrē. Stundas ceturksni mēs abi darbojāmies, vākdami malku, lai tās pietiktu vairākām stun­dām.

Drīz ieradās Simmons, vilkdams garu nokaltuša zara gabalu. Mēs trijatā salauzām to daļās un nervozi pārmijām nenozīmīgus vārdus, līdz starp kokiem parādījās Fela.

Viņas garie mati bija uzsprausti, atstājot graciozo kaklu un plecus kailus. Viņas acis bija tumšas un mute mazliet sārtāka nekā parasti. Garais, melnais tērps bija saņemts ap tievo vidukli un apaļīgajiem gur­niem. Itin atsegtas bija arī -viņas krūtis krāšņākās, kādas es savā jau­najā mūžā biju redzējis.

Mēs visi blenzām uz viņu, bet viscītīgāk blenza Simmons. Oho! viņš iesaucās. Tas ir, es gribēju teikt, ka agrāk tu biji visskaistākā sieviete, kādu man gadījies redzēt. Nezināju, ka tev ir iespēja iet vēl tālāk! Viņš iesmējās savus zēniskos smieklus un izstiepa abas rokas pret Felu. Paskaties pati! Tu esi nepārspējama!

Fela pietvīka un novērsa skatienu, izskatīdamās acīmredzami apmie­rināta.

- Tev šovakar būs jādara pats grūtākais, es viņai teicu. Man ļoti nepatīk lūgt, bet…

- Bet tu esi vienīgā neatvairāmi pievilcīgā sieviete, kādu mēs pazīs­tam, Simmons teikuma vidū iečiepstējās. Mūsu rezerves plāns bija ieģērbt Vilemu kleitā. Bet tas nebūtu labākais.

Vilems pamāja ar galvu. Piekritu.

- Tikai tevis dēļ! Felas lūpas savilkās ironiskā smaidā. Kad es teicu, ka palieku tev pakalpojumu parādā, man ne prātā nenāca, ka tu

sūtīsi mani uz satikšanos ar citu vīrieti. Smaids kļuva mazliet sājāks.

- Turklāt vēl ar Ambrozu!

- Tev būs viņš jāpacieš tikai stundu vai divas. Ja iespējams, mēģini aizvest viņu uz Imri, bet derēs ari cita vieta vismaz simt jardu attālumā no “Ponija”.

Fela nopūtās. Par to es vismaz dabūšu vakariņas. Viņa paskatījās uz Simmonu. Man patīk tavi zābaki.

Simmons pasmaidīja. Tie ir jauni.

Atskanēja soļi, un es pagriezos atpakaļ. Starp mums nebija vienīgi Molas, taču cauri soļu skaņai es dzirdēju klusinātas balsis un aizkaitināts sakodu zobus. Droši vien tur pastaigājās kāds mīlas pārītis, priecādamies par sezonai neparasti silto laiku.

Mūsu pulciņu neviens nedrīkstēja ieraudzīt kopā vismaz šovakar ne. Tas varētu izraisīt pārāk daudz jautājumu. Gribēju steigties uz nācēju pusi un aizšķērsot viņiem ceļu, bet tad pazinu Molas balsi. Pagaidi tepat, kamēr es visu paskaidrošu! viņa teica. Lūdzu! Tikai pagaidi! Tā būs vienkāršāk.

- Lai viņš piedzīvo trakuma lēkmi un redz zibeņus divpadsmit krā­sās! no tumsas atskanēja pazīstama sievietes balss. Manis pēc lai viņš kaut izvemj pats savas aknas!

Es spēji apstājos. Zināju, ka pazīstu otras nācējas balsi, taču netiku skaidrībā, kam tā pieder.

Mola iznāca no tumšā koku aizsega. Viņai blakus iznira sīks stāvs ar īsiem, gaiši rudiem matiem. Devi.

Apstulbis stāvēju, kamēr Mola pienāca tuvāk, izstiepusi rokas lūdzošā žestā, un sāka ātri runāt: Kvout, es pazīstu Devi jau no seniem laikiem! Kad atnācu uz Universitāti kā jauniņā, viņa man palīdzēja iejusties un daudz ko uzzināt. Tas bija toreiz, pirms viņa… aizgāja projām.

- Pirms mani izslēdza, Devi lepni izlaboja. Es par to nekaunos.

Mola steigšus turpināja: Pēc tā, ko tu vakar teici, man likās, ka ir

noticis pārpratums. Kad es iegriezos pie viņas, lai to pajautātu… Mola paraustīja plecus. Gribot negribot atklājās viss stāsts. Viņa gribēja palīdzēt.

- Es gribu gabalu no Ambroza, Devi teica. Izrunājot šo vārdu, viņas balsi ieskanējās salts naids. Mana palīdzība te ir mazsvarīga.

Vilems neveikli nokremšļojās. Vai es nemaldīšos, ja teikšu…

- Viņš sit savas palaistuves! Devi viņu strupi pārtrauca. Ja es varētu to augstprātīgo nelieti nogalināt un tikt cauri sveikā, es jau sen būtu to izdarījusi. Viņa paskatījās Vilemam tieši acis. Un, jā, mums ir pagātne. Un, nē, tā nav tava darīšana. Vai ar to tev pietiek?

Iestājās saspringts klusums. Vilems pamāja ar galvu, piesardzīgi sa­glabādams neitrālu sejas izteiksmi.

Devi pagriezās un paskatījās uz mani.

- Devi, es īsi paklanījos pret viņu. Piedod!

Viņa pārsteigumā samirkšķināja acis. Nu, tas tikai ir kaut kas! Viņas balsī skanēja dzēlīgs sarkasms. Varbūt tev galvā tomēr ir kāda drusciņa smadzeņu.

- Es domāju, ka nevaru tev uzticēties, es teicu. Bet maldījos un to nožēloju. Tā nebija gudrākā doma, kas radusies manā prātā.

Devi ilgi raudzījās manī. Mēs neesam draugi, viņa noskaldīja ar tikpat ledainu sejas izteiksmi. Bet, ja pēc šī visa tu vēl būsi dzīvs, mēs aprunāsimies.

Devi paskatījās man garām, un viņas seja atmaiga. Mazā Fela! viņa iesaucās, aizsteidzās man aiz muguras un cieši apskāva Felu. Jūs visas esat izaugušas! Viņa atkāpās un nomēroja Felu ar atzinīgu skatienu no soļa attāluma. Ak mūžs, tu taču izskaties kā visīstākā Modegas palaistuve! Viņam tas ļoti patiks.

Fela smaidīdama apgriezās apkārt, un viņas tērpa apakšmala noplandīja gaisā. Nav slikti, ja kādreiz ir iegansts uzposties!

- Tev vajadzētu uzposties biežāk un pašai sevis dēļ, Devi teica.

- Un labāku vīriešu, nevis Ambroza dēļ.

- Es esmu bijusi ļoti aizņemta. Esmu atradinājusies no pucēšanās. Man vajadzēja veselu stundu, lai atcerētos, kā jāsakārto mati. Vai vari dot kādu padomu? Fela mazliet pacēla rokas gar sāniem un lēni pagriezās apkārt.

Devi vērtējoši nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Tu tāpat jau izskaties labāk, nekā viņš ir pelnījis. Bet tev nav nekādu rotu. Vajadzētu kādu mirdzošu akcentu.

Fela paskatījās uz savām rokām. Gredzeni nesaderas ar cimdiem, viņa teica. Un man nebija nekā piemērota, ko nēsāt pie kleitas.

- Nu tad ņem! Devi piešķieba galvu un sataustīja kaut ko sev ma­tos vispirms vienā, tad otrā pusē. Tad viņa piegāja Felai tuvāk. Ai, cik tu esi gara, pieliecies!

Kad Fela atkal izslējās taisni, viņas galvu rotāja auskari, kas šūpoda­mies atstaroja ugunskura gaismu.

Devi atkāpās un izdvesa neapmierinātu nopūtu. Un nevar noliegt, ka tev tie piestāv labāk! Viņa pikti papurināja galvu. Ak mūžs, sieviete! Būtu man tādi pupi kā tev, es jau būtu iekarojusi pusi pasau­les!

- Kopā ar mani, Simmons jūsmīgi piebilda.

Vilems skaļi iesmējās, tad paslēpa seju plaukstās un atkāpās soli tālāk no Simmona, purinādams galvu un cenzdamies izlikties, ka viņam nav nekā kopīga ar blakus stāvošo svešinieku.

Devi pameta skatienu uz Simmona nekautro, puicisko smīnu un atkal pievērsās Felai. Kas tas ir par idiotu?

Es uztvēru Molas skatienu un ar žestu paaicināju viņu tuvāk, lai mēs varētu aprunāties. Tev tas nebija jādara, tomēr paldies! Tas ir liels atvieglojums, ja man nav jādomā, ka viņa kaut kur perina ļaunus plā­nus pret mani.

- Neesi tik pārliecināts, Mola drūmi teica. Es nekad nebiju redzē­jusi viņu tik niknu. Tā ir nejēdzība, ka jūs abi esat sagājuši ragos. Jums ir daudz līdzības.

Es pametu skatienu pāri ugunskura bedrei uz Vilemu un Simmonu, kas uzmanīgi tuvojās Devi un Felai. Es par tevi daudz esmu dzirdē­jis, Vilems teica, skatīdamies uz Devi. Biju domājis, ka tu esi ga­rāka.

- Un kā tev tas padodas? Devi sausi atjautāja. Tas ir, domāšana?

Es savēcināju rokas, lai pievērstu pārējo uzmanību. Ir jau vēls! es

teicu. Mums jāsāk rīkoties.

Fela piekrītoši pamāja. Es drošības pēc gribu tur ierasties laikus. Viņa nervozi saraustīja pirkstaiņus. Vēliet man veiksmi!

Mola piegāja pie Felas un aši apskāva viņu. Viss būs labi. Uzturies ar viņu publiskā vietā! Cilvēku klātbūtnē viņš uzvedīsies labāk.

- Centies jautāt par viņa dzeju! Devi ierosināja. Par to viņš runās daudz un ilgi.

-Ja viņš kļūst nepacietīgs, paslavē vīnu! ieteica Mola. Saki kaut ko tādu: “Ai, kā es gribētu vēl vienu glāzi, bet baidos, ka tas man sakāps galvā.” Viņš nopirks veselu pudeli un centīsies saliet to tev iekšā.

Devi pamāja ar galvu. Tas viņu atturēs no tevis vēl vismaz pus­stundu. Viņa pasniedzās un uzvilka Felas kleitas augšdaļu mazliet augstāk. Sāc atturīgāk un uz vakariņu beigām mazliet pavelc to uz augšu. Palaikam noliecies uz priekšu. Darbojies ar pleciem. Ja viņš redzēs arvien vairāk, tad nospriedīs, ka viss notiek un notiks. Tas viņu atturēs no grābstīšanās.

- Kaut ko tik satriecošu es vēl neesmu redzējis, Vilems klusi teica.

- Vai visas pasaules sievietes slepenībā pazīst cita citu? Simmons noprasīja. Jo tas daudz ko izskaidrotu.

- Arkanumā mēs esam tikai nepilns simts, Devi ar nepatiku atmeta.

- Viņi sagrūž visas sievietes vienā “Steliņģu” spārnā, vienalga, vai mēs gribam vai negribam tur dzīvot. Kā lai mēs nepazītu cita citu?

Es piegāju pie Felas un iedevu viņai tievu ozola zariņu. Kad mēs būsim beiguši, došu tev signālu. Un tu dod man zīmi, ja viņš sadomā tevi pamest.

Fela savilka uzacis. Tādu teicienu sieviete var uztvert kā noniecinā­jumu, viņa teica, tad pasmaidīja un iebāza zariņu vienā no melnajiem, garajiem cimdiem. Auskari atkal sašūpojās un spoži iemirdzējās. Tie bija smaragdi. Gludas smaragda lāsītes.

- Skaisti auskari, es teicu Devi. Kur tu tos dabūji?

Viņa savilka acis šaurāk, it kā nebūtu skaidrībā, apvainoties vai ne.

- No kāda jauna, glīta zēna, kurš tādā veidā nokārtoja savu parādu, viņa atbildēja. Bet tā nepavisam nav tava darīšana.

Es paraustīju plecus. Jautāju tikai ziņkārības pēc.

Fela pamāja mums ar roku un devās projām, taču nebija nogājusi pat dažus soļus, kad Simmons piesteidzās viņai blakus. Neveikli smaidīdams un žestikulēdams, viņš pateica dažus vārdus un kaut ko iedeva Felai. Viņa pasmaidīja un iebāza to garajā, melnajā pirkstainī.

Es pagriezos pret Devi. Ja pareizi saprotu, tev mūsu plāns ir zināms?

Viņa apstiprinoši pamāja. Cik tālu ir līdz viņa istabām?

- Mazliet vairāk par pusjūdzi, es atbildēju ar tādu kā vainas apziņu.

- Izslīde…

Devi ar strupu žestu mani pārtrauca. Es pati protu rēķināt! viņa atcirta.

- Protams. Es norādīju uz savu ceļamaisu, kas gulēja blakus uguns­kura bedrei. Tur iekšā ir vasks un māls. Iedevu viņai tievu bērza zariņu. Kad būsim vietā, es došu zīmi. Sāc ar vasku. Cītīgi darbojies pusstundu, tad dod signālu un pārej pie māla. Veltī mālam vismaz vienu stundu.

Devi nicīgi nosēcās. Kad aiz muguras deg liels ugunskurs? Man vajadzēs, augstākais, piecpadsmit minūtes.

- Saproti, var taču būt, ka tas nav noslēpts viņa zeķu atvilktnē. Tas var būt ieslēgts vietā, kur nepiekļūst gaiss.

Devi ar rokas mājienu raidīja mani projām. Es pati zinu, kas darāms.

Es īsi paklanījos. Atstāju to tavās prasmīgajās rokās!

- Un viss? Mola sašutusi noprasīja. Man tu lasīji lekciju stundas garumā! Un vēl pārbaudīji mani!

- Mums nav laika, es vienkārši atbildēju. Un tu būsi tepat un palīdzēsi, ja vajadzīgs. Turklāt man ir aizdomas, ka Devi ir viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kuru simpātijas spējas ir augstākas nekā man.

Devi uzmeta man drūmu skatienu. Aizdomas? Es tevi sakāvu kā beidzamo nīkuli! Tu bija mana raustāmā simpātijas lelle!

- Tas bija pirms divām dienkopām, es teicu. Kopš tā laika esmu iemācījies daudz ko jaunu.

- Raustāmā lelle? Simmons jautāja Vilemam. Vilems ar kustībām paskaidroja teikto, un abi iesmējās.

Es pamāju Vilemam. Ejam!

Pirms izgājām no klajuma, Simmons man iedeva mazu trauciņu.

Es izbrīnījies to apskatīju. Manā apmetņa kabatā jau bija šāds alķī­mijas maisījums. Kas tas ir?

- Tikai ziede, ja tu gadījumā apdedzinātos, Simmons paskaidroja. Bet, ja tu to samaisīsi ar mīzaliem, tā pārvērtīsies par konfekti. Viņa seja bija nopietna un bezkaislīga. Par ļoti garšīgu konfekti.

Arī es saglabāju nopietnību. Tieši tā, ser.

Mola neizpratnē skatījās uz mums. Devi uzkrītoši nepievērsa mums uzmanību un sāka likt ugunskurā malku.

* * *

Stundu vēlāk mēs ar Vilemu sēdējām “Zelta Ponijā” un spēlējām kārtis. Ēdamzāle bija gandrīz pilna, un arfiste atskaņoja tīri ciešamu “Maigo zie­mas rudzu” versiju. Telpā dūca sarunas, bagātie apmeklētāji spēlēja azart­spēles, dzēra un sarunājās par to, par ko bagātie mēdz runāt. Kā pareizi iekaustīt staļļa puiku, es nodomāju. Vai kā ērtāk pavest muižas istabeni.

“Zelta Ponijs” nebija vieta, kas atbilstu manai gaumei. Apmeklētāji šeit bija pārāk izsmalcināti, dzērieni pārāk dārgi, un mūziķi patīkamāki acij nekā ausij. Par spīti tam visam, biju nācis šurp regulāri jau gandrīz divas dienkopas, izlikdamies, ka cenšos tikt augstāk pa sociālajām kāp­nēm. Tāpēc nevienam nebija iemesla brīnīties, kāpēc es šajā konkrētajā vakarā atrodos šeit tieši.

Vilems iedzēra malku un sajauca kārtis. Mans dzēriena kauss stāvēja uz galda pusizdzerts un silts. Tajā bija tikai vienkāršs gaišais alus, bet “Ponija” iespaidīgo cenu dēļ mana kabata tagad bija gandrīz tukša.

Vilems vēlreiz izdalīja kārtis. Es satvēru savējās ļoti uzmanīgi, jo Simmona alķlmiskais brūvējums bija padarījis manus pirkstus diezgan lipīgus. Tikpat sekmīgi mēs būtu varējuši spēlēt ar tukšām kārtīm. Es vilku un metu tās galdā uz labu laimi, izlikdamies, ka koncentrēju domas spēlei, taču īstenībā saspringti gaidīju un klausījos.

Vienubrīd sajutu acs kaktiņā tādu kā ieniezēšanos un izstiepu pirk­stus, lai to paberzētu, tomēr pēdējā brīdī attapos un paliku sēžam ar pusceļā paceltu roku. Vilems izbiedētām acīm skatījās uz mani no galda otras puses un tikko jaušami, bet noteikti papurināja galvu. Bridi es nekustīgi sēdēju un tad nolaidu roku lejā.

Es tik apņēmīgi centos izturēties nevērīgi, ka gaidītais kliedziens ārā uz ielas mani patiešām izbiedēja. Tas pāršķēla kluso sarunu murdoņu, un spalgajā balsī skanēja neapvaldīta panika: Deg! Deg!

Visi “Ponija” apmeklētāji uz mirkli sastinga. Tā allaž mēdz notikt, ja cilvēki ir apjukuši un izbiedēti. Brīdi tie lūkojas apkārt, paosta gaisu un domās sev jautā: “Vai kāds tiešām kliedza, ka deg?”, vai arī: “Deg? Kur deg? Vai šeit?”

Es ilgāk nevilcinājos. Pielēcu kājās, izlikos izmisīgi skatāmies apkārt, it kā censtos ieraudzīt uguni. Kad ēdamzālē sakustējās arī pārējie, es jau skrēju uz kāpņu pusi.

- Deg! ārā skanēja jauni kliedzieni. Ak Dievs! Ugunsgrēks!

Slepenībā smaidīdams, es klausījos, kā Bazils pārcentīgi spēlē savu

mazo lomu. Nepazinu viņu tik labi, lai uzticētu viņam visu kopējo plānu, taču bija svarīgi, lai kāds pamanītu uguni jau agri un es varētu sākt rīkoties. Es nepavisam nevēlējos nejauši nodedzināt pusi no viesnī­cas.

Uzskrējis kāpņu augšgalā, pārlaidu skatienu “Zelta Ponija” otrajam stāvam. Aiz muguras kāpnēs es jau dzirdēju dimdošu soļu troksni. Daži turīgie viesnīcas klienti vēra vaļā durvis un skatījās gaitenī.

No Ambroza durvju apakšas ārā plūda nelielas dūmu grīstes. Teicami!

- Izskatās, ka tas ir tur! es iesaucos, iebāzu roku vienā no apmetņa kabatām un metos uz viņa durvju pusi.

Garajās dienās, ko biju pavadījis, pārmeklējot Arhīvus, es biju atradis daudzas interesantas norādes attiecībā uz artefakcijas prasmēm. Starp tām bija arī elegants artefakcijas paņēmiens, ko sauca par aplenkuma akmeni.

Tas darbojās pēc pašiem vienkāršākajiem simpātijas pamatprinci­piem. Stops glabā enerģiju un to izmanto, lai aizšautu bultu pēc iespējas tālāk un pēc iespējas ātrāk. Aplenkuma akmens bija ar zīmēm apstrādāts svina gabals, kas glabā enerģiju un to izmanto, lai pārvietotu pats sevi apmēram sešu collu attālumā ar mūru dragājamās ierīces spēku.

Noskrējis pusi no gaiteņa, es apstājos un ar plecu piespiedu Ambroza istabas durvis. Devu tām triecienu arī ar aplenkuma akmeni, ko paslēptu turēju plaukstā.

Biezās koka durvis ieliecās kā mucas sāns, kas dabūjis triecienu ar kalēja veseri. Gaitenī atskanēja elsas un baiļu saucieni. Es iemetos istabā, cenzdamies apslāpēt gandarījuma smīnu sejā.

Ambroza dzīvojamā istaba bija tumša, un vēl tumšāku to padarīja piedūmotais gaiss. Tālāk pa kreisi es redzēju zibošas uguns liesmas. Pēc sava iepriekšējā apciemojuma sapratu, ka tā ir viņa guļamistaba.

- Ehei! es iesaucos. Vai tur kāds ir? Uzmanīgi izvēlējos balss tembru. Tai vajadzēja būt drosmīgai, bet raižpilnai. Protams, bez panikas. Galu galā es taču biju visu šo notikumu varonis.

Guļamistabā biezi dūmi mijās ar oranžām liesmām un koda man acīs. Pie sienas stāvēja masīva koka kumode, tik liela kā “Frakcijas” darbgalds. Ap atvilktņu malām vijās un plandījās liesmas. Acīmredzot Ambrozs patiešām glabāja atdarinājumu savā zeķu atvilktnē.

Paķēris tuvāko krēslu, es triecu to pret logu, pa kuru biju ierāpies pirms neilga laika. Atbrīvojiet ielu! es iesaucos.

Visspēcīgāk dega apakšējā atvilktne, un, kad es to atrāvu vaļā, gruz­došās drēbes kāri uztvēra gaisu un uzliesmoja. Es saodu degošu matu smaku un cerēju, ka neesmu apdedzinājis uzacis. Nevēlējos vairākus mēnešus staigāt ar pastāvīgu izbrīna izteiksmi sejā.

Pēc sākotnējā uzliesmojuma es dziļi ievilku elpu, paspēru soli uz priekšu un ar kailām rokām izrāvu smago koka atvilktni no kumodes. Virspusē gruzdēja nomelnējušas drānas, bet, skriedams pie loga, es dzir­dēju, ka atvilktnes dibenā pret koku grabēdams sitas kaut kas ciets. Izsviedu atvilktni pa logu, un drēbju gabali vējā sparīgi uzliesmoja.

Nākamo es izrāvu augšējo atvilktni labajā pusē. Līdzko tā bija izvilkta no kumodes, dūmi un liesmas gāzās nepārtrauktā straumē. Kad abas šīs atvilktnes bija izrautas, tukšā vieta kumodes iekšpusē izveidoja primi­tīvu skursteni, kas nodrošināja ugunij vajadzīgo gaisu. Kad izsviedu pa logu otru atvilktni, skaidri dzirdēju dobjo liesmu rūkoņu, ugunij uzbrū­kot lakotajam kokam un izplešoties pār kumodē noglabātajām drēbēm.

Lejā uz ielas ugunsgrēks bija pievilinājis cilvēkus, kuri darīja, ko spēja, lai apdzēstu degošos priekšmetus. Pulciņa vidū grozījās Simmons, ar jaunajiem, naglotajiem zābakiem bradādams pa nomelnējušajām drazām kā zēns, kas pēc pirmā pavasara lietus jūsmīgi šļakstinās pa peļķēm. Ja arī vaska lelle būtu pārcietusi kritienu, pēc šāda uzbrukuma tā noteikti būtu pagalam.

Stāvoklis bija acīmredzami nopietns. Devi jau pirms divdesmit minū­tēm bija man signalizējusi, darot zināmu, ka ir jau mēģinājusi iedarbo­ties uz vaska lelli. Tā kā rezultāta nebija, kļuva skaidrs, ka Ambrozs ir izmantojis manas asinis, lai pagatavotu manu atdarinājumu no māla. Parasts ugunsgrēks to nespētu iznīcināt.

Citu pēc citas es izrāvu arī pārējās atvilktnes un izmetu tās uz ielas, apstājies tikai uz bridi, lai norautu no Ambroza gultas biezos samta aizkarus un ievīstītu tajos rokas, ko vajadzēja pasargāt no karstuma. Tā varētu likties tīrā sīkmanība, taču man tas bija svarīgi. Es ļoti baidījos apdedzināt rokas. No tām bija atkarīga ikviena mana nopelnītā monēta.

Urā sīkmanība bija tā, ka atceļā uz kumodi es ar kāju iespēru pa naktspodu. Tas bija dārgs darinājums no smalka, glazēta māla. Naktspods apgāzās un lēkādams aizripoja pa grīdu, līdz atsitās pret kamīna stūri un saplīsa. Lieki piebilst, ka tas, kas izšļakstījās pa Ambroza paklājiem, nebija nekāda saldā konfekte.

Liesmas plandījās tukšo atvilktņu vietās, apgaismodamas istabu, un pa izsisto logu pieplūda gaiss. Beidzot istabā iesteidzās vēl kāds dros­minieks. Aptinis rokas ar vienu no Ambroza gultas pārklājiem, viņš palī­dzēja man izsviest ārā atlikušās kumodes atvilktnes. Darbs bija karsts un netīrs, un, kaut arī mēs darbojāmies divatā, es beigās klepoju un rīstījos.

Pēc nepilnām trim minūtēm viss bija galā. Daži attapīgākie bāra pat­roni ieradās ar ūdens krūzēm un aplēja joprojām degošo tukšās kumo­des karkasu. Es izsviedu gruzdošās samta aizkaru skrandas pa logu un uzsaucu: Uzmanīgi tur, lejā! -, lai Simmons zinātu, ka no audumu kaudzes jāizņem mans aplenkuma akmens.

Atnācēji iededza lampas, un dūmi izklīda, atstājot vietu vēsam nakts gaisam, kas ieplūda pa izsisto logu. Istabā iesteidzās vēl citi, kas gri­bēja palīdzēt vai vienkārši blenzt, vai pakulstīt mēli. Pārsteigtu skatītāju bariņš sapulcējās ap Ambroza istabas uzlauztajām durvīm, un es izklai­dīgi prātoju, kādas valodas varētu izraisīt mans šāvakara priekšnesums.

Tagad, kad istaba bija apgaismota, es aplūkoju uguns nodarītos pos­tījumus. Kumode bija pārvērtusies apdegušu dēļu būrī, un sienas apme­tums aiz tās bija saplaisājis un uzpūties. Baltos griestus izraibināja platas melnu sodrēju joslas.

Ģērbistabas spogulī ieraudzīju savu attēlu un apmierināts pārlieci­nājos, ka manas uzacis nav īpaši cietušas. Izskatījos pamatīgi izspūris un noskrandis, un manu seju klāja sviedri un tumši pelni. Melnajā sejā spilgti izcēlās acu baltumi.

Atnāca Vilems un palīdzēja man pārsiet kreiso roku. Tā nebija īsti apdegusi, taču es zināju, ka izskatītos savādi, ja es dotos projām, pilnīgi neskarts. Ja neņem vērā dažus apsvilušus matus, lielākais kaitējums man bija piedurknēs izdedzinātie caurumi. Vēl viens sabojāts krekls. Ja tā turpināsies, līdz dimestra beigām būšu palicis kails.

Apsēdos uz gultas malas un noskatījos, kā cilvēki nes arvien jaunas krūzes un lej ūdeni uz kumodes atliekām. Norādīju uz gruzdošu griestu siju, un viņi aplēja arī to. Koks spēji iešņācās, un gaisā savērpās tvaiku un dūmu mutulis. Cilvēki nāca un gāja, skatījās uz postažu, kratīja galvu un pārmija satrauktas piezīmes.

Kad Vilems beidza likt man pārsēju, pa izsisto logu ieplūda auļo­jošu pakavu klaudzoņa pret bruģakmeņiem, uz bridi noslāpējot nagloto zābaku sparīgo dunu.

Pēc nepilnas minūtes es izdzirdēju gaiteni Ambroza balsi. Dieva dēļ, kas te notiek? Vācieties projām! Projām!

Lamādamies un grūstīdams sanākušos cilvēkus, Ambrozs iebrāzās istabā. Ieraudzījis mani sēžam uz gultas, viņš spēji apstājās. Ko tu meklē manās istabās? viņš noprasīja.

- Ko? es atjautāju un paskatījos apkārt. Šīs ir tavas istabas? Nebija viegli ielikt balsi atbilstošo pārsteiguma un sašutuma devu, jo dūmi joprojām kairināja rīkli. Es apdedzinājos, glābdams tavas mantas?

Ambroza acis savilkās šaurāk, un viņš piegāja pie nomelnējušās ku­modes atliekām. Viņš pameta ašu skatienu uz mani, un viņa acis pie­pešā atklāsmē iepletās platas. Es apspiedu smīnu, kas lauzās uz lūpām.

- Vācies ārā no šejienes, netīrais, zaglīgais Rū! viņš indīgi izgrūda.

- Zvēru: ja kaut kas būs pazudis, es tevi nodošu konsteblam! Panākšu, lai tevi tiesā pēc dzelzs likuma, un noskatīšos, kā tevi pakar!

Es ievilku elpu, lai atbildētu, tad sāku nevaldāmi klepot, un man vajadzēja apmierināties ar naidīgu skatienu.

- Labi nostrādāts, Ambroz! Vilems dzēlīgi teica. Tu viņu pieķēri. Viņš nozaga tavu ugunsgrēku!

Iejaucās kāds no skatītājiem: Pareizi, liec viņam atdot to atpakaļ!

- Vācies ārā! Ambrozs nodārdināja saniknots un sarkanu seju. Un ņem līdzi to netīro smerdeli, citādi es jūs abus noslānīšu pēc nopelniem! Redzēju, ka klātesošie neizpratnē raugās uz Ambrozu, satriekti par viņa izturēšanos.

Veltīju viņam ilgu, lepnu skatienu, spēlēdams iecerēto ainu līdz galam.

- Bet, lūdzu! es ar aizskartu pašcieņu sacīju un devos ārā no istabas, rupji pagrūzdams viņu nost no ceļa.

Aiziedams redzēju, ka pa Ambroza istabas salauztajām durvīm grī­ļodamies iesteidzas resns, sārts, vestē ģērbies vīrietis. Es pazinu viņā “Zelta Ponija” īpašnieku.

- Nolādēts, kas šeit notiek? viņš noprasīja.

- Sveces var kļūt bīstamas, es teicu un, paskatījies pār plecu atpa­kaļ, sastapu Ambroza skatienu. Nudien, cilvēk, pārmetoši sacīju viņam, es nesaprotu, ko tu domāji! No Arkanuma locekļa gan varētu gaidīt vairāk saprašanas!

* * *

Vilems, Mola, Devi un es sēdējām ap mūsu izdegušo ugunskuru, kad beidzot izdzirdējām mežā soļu troksni. Fela joprojām bija eleganti ģēr­busies, bet mati viņai bija atlaisti vaļā. Simmons gāja viņai cieši blakus, izklaidīgi pieturēdams pameža zarus, kas aizšķērsoja ceļu.

- Nu, kur tad jūs abi bijāt? Devi noprasīja.

- Man bija jānāk atpakaļ no Imres, Fela paskaidroja. Simmons pus­ceļā atnāca pretī. Neuztraucies, māt, viņš bija nevainojams džentlmenis.

- Ceru, ka tev negāja pārāk grūti, es teicu.

- Vakariņas bija tādas, kā varēja gaidīt, Fela atbildēja. Bet vēr­tīgākā bija otrā daļa.

- Otrā daļa? Mola pārjautāja.

- Atceļā Simmons aizveda mani paskatīties uz “Zelta Ponija” postažu. Es pārmiju dažus vārdus ar Ambrozu. Sen nebiju jutusies tik jautri! Felas sejā iedzirkstījās ļaunīgs smaids. Es biju ārkārtīgi sašutusi.

- Taisnība, Simmons apstiprināja. Tas izdevās spoži!

Fela pagriezās pret Simmonu un iespieda rokas sānos. Tu atļāvies mani pamest!

Simmons savieba seju pārspīlētā grimasē un savicināja rokas. Pa­klausies taču, tu muļķa skuķe! viņš itin veiksmīgi atdarināja Ambroza Vintasas akcentu. Manās istabās bija izcēlies ugunsgrēks!

Fela aizgriezās, atmezdama ar roku. Nemelo! Tu aizbēgi pie kādas palaistuves. Mani nemūžam neviens tā nav pazemojis! Es tevi vairs ne­gribu redzēt!

Mēs aplaudējām. Fela un Simmons sadevās rokās un paklanījās.

- Tīrās precizitātes labad jāpiebilst, Fela nevērīgi piebilda, ka Ambrozs nelietoja vārdus “muļķa skuķe”. Viņa neatlaida Simmona roku.

Simmons izskatījās mazliet samulsis. Nu jā. Ir vārdi, ko par dāmu neklājas sacīt, pat jokojot ne. Viņš negribīgi palaida Felu vaļā un ap­metās uz kritušā koka stumbra. Fela apsēdās viņam blakus.

Pieliekusies Simmonam tuvāk, Fela kaut ko pačukstēja. Simmons iesmējās un papurināja galvu Lūdzu! Fela teica un uzlika plaukstu viņam uz rokas. Kvoutam nav līdzi lautas. Kādam ir mūs jāizklaidē!

- Nu labi. Labi! Simmons, acīmredzami satraucies, atbildēja. Brīdi aizvēris acis, viņš skanīgā balsī sāka deklamēt:

“Aizsteidzās Fela zibošām acīm,

Sparīgiem soļiem skanot pār bruģi,

Sastapa Ambrozu pelnos stāvam,

Baisu un drūmu, ienaida pilnu.

Brīnišķā Fela nejuta baiļu,

Lepni cilājās drosmīgās krū…”

Simmons spēji aprāvās, neizrunājis līdz galam vārdu “krūtis”, un nosarka kā biete. Devi otrā ugunskura pusē iesmējās apvaldītus, pasau­līgus smieklus.

Kā pieklājas labam draugam, Vilems glāba stāvokli ar citāda rakstura jautājumu: Kāpēc tu vienmēr ievēro tādu pauzi? viņš jautāja. Iz­klausās, it kā tu nespētu atvilkt elpu!

- Es jautāju tieši to pašu, Fela teica.

- Tā eldvintiešu dzejā ir pieņemts, Simmons paskaidroja. Tas ir rindas dalījums, ko sauc par cezūru.

- Tu bīstami labi pārzini dzeju, Sim, es teicu. Baidos, ka varu zaudēt cieņu pret tevi.

- Apklusti! Fela iesaucās. Man tā šķiet ļoti jauka. Tev vienkārši skauž, ka viņam tas tik brīvi izdodas.

- Dzeja ir dziesma bez mūzikas, es augstprātīgi sacīju. Dziesma bez mūzikas ir tas pats, kas miesa bez dvēseles.

Pirms Simmons paguva atbildēt, Vilems pacēla roku. Pirms mēs iegrimstam filozofiskos dziļumos, es gribu izsūdzēt grēkus, viņš drūmi teica. Gaitenī pie Ambroza istabām es nometu zemē kādu dzejoli. Tas bija akrostihs, kurā stāstīts par viņa spēcīgo pieķeršanos maģistram Hemmem.

Mēs visi iesmējāmies, bet Simmons šķita uzjautrināts vairāk par vi­siem. Viņam vajadzēja krietnu brīdi, lai atgūtu elpu. Ja to ieplānotu iepriekš, tas nebūtu izdevies vēl izcilāk, viņš teica. Bet es nopirku dažus dāmu piederumus un iesviedu tos starp viņa krāmiem uz ielas. Sarkans satīns. Mežģīņu lentītes. Vaļa kaulu korsete.

Atkal atskanēja smiekli. Tad pārējie paskatījās uz mani.

- Un ko izdarīji tu? Devi jautāja.

- Tikai to, kas bija paredzēts, es drūmi atbildēju. Tikai to, kas vajadzīgs, lai iznīcinātu vaska lelli un es varētu naktī mierīgi gulēt.

- Tu apgāzi viņa naktspodu, Vilems atgādināja.

- Taisnība, es atzinos. Un vēl atradu šo te! Pacēlu viņiem pretī papīra gabalu.

- Ja tas ir kāds no viņa dzejoļiem, Devi teica, tad es iesaku to pēc iespējas drīzāk sadedzināt un kārtīgi nomazgāt rokas.

Es atlocīju papīra lapu un skaļi nolasīju rakstīto. “Reģistra numurs 4535: gredzens. Baltais zelts. Zils dūmakains kvarcs. Nomainīt ietvaru un nopulēt.” Rūpīgi pārlocījis, ieliku to kabatā. Man tā ir lielāka vērtība nekā dzejolis, es teicu.

Sims izslējās taisni. Vai tā ir lombarda kvīts tavas dāmas gredze­nam?

- Ja nemaldos, tā ir juveliera kvīts. Bet, jā, tā attiecas uz viņas gre­dzenu, es atbildēju. Un, starp citu, viņa nav mana dāma.

- Neko nesaprotu, sacīja Devi.

- Ar to viss sākās, Vilems paskaidroja. Kvouts centās atgūt lietu, kas piederēja viņa iemīļotajai meitenei.

- Varbūt kāds var pastāstīt sīkāk, Devi teica. Es šim stāstam esmu nokavējusi sākumu.

Atspiedos pret laukakmeni un ļāvu, lai draugi izstāsta viņai šī noti­kuma priekšvēsturi.

Papīra lapu es nebiju atradis Ambroza kumodē. Tās nebija arī uz kamīna malas vai naktskapiša. Tās nebija ne uz dārglietu paliktņa, ne uz viņa rakstāmgalda.

Šī lapiņa bija gulējusi Ambroza makā. Es biju viņam to nočiepis aiz­kaitinājuma bridī pēc tam, kad viņš bija nosaucis mani par netīru, zag­līgu Rū. Tā bija gandrīz automātiska atbildes reakcija, kad gāju ārā no Ambroza istabas un rupji pagrūdu viņu nost no ceļa.

Neparastas sagadīšanās dēļ makā bija arī nauda. Gandrīz seši talanti. Ambrozam tā nebija nekāda dižā summa. Tikai nepieciešamais mini­mums dāsnam vakaram kopā ar dāmu. Taču man tā bija liela nauda tik liela, ka es gandrīz jutos vainīgs, ka paturu to sev. Gandrīz.