Vieda vīra bailes

PIEKTĀ NODAĻA . “eolija

GARAS, GRŪTAS dienas sekoja cita citai. Es strādāju “Frakcijā”, līdz pirksti kļuva stīvi, un pēc tam lasīju Arhīvu grāmatas, līdz aizmiglojās acis.

Piektajā eksāmenu perioda dienā es pabeidzu darināt klāja lampas un aiznesu tās uz “Novietni”, cerēdams, ka tās drīz izdosies pārdot. Brīdi apsvēru iespēju pagatavot vēl pāris lampu, tomēr sapratu, ka nepaspēšu tās pabeigt līdz dienai, kad jāmaksā mācību maksa.

Tāpēc es veltīju laiku citiem pelnīšanas veidiem. Vakaros spēlēju Ankera viesnīcā papildus savām nolīgtajām dienām, par to saņemot brīvus dzēriena kausus un nelielu dzeramnaudu no atzinīgiem klausītājiem. Veicu vienkāršus gabaldarbus “Frakcijā”: gatavoju tādas noderīgas lietas kā misiņa zobrati vai logu rūtis no divkāršas stiprības stikla. Par nelielu samaksu tos varēja tūlīt pārdot darbnīcai.

Bet, tā kā ar nelielu samaksu man nepietika, es pagatavoju divas dzelteno emiteru partijas. Ja tos izmantoja simpātijas lampām, to apgais­mojums bija patīkami dzeltens un atgādināja saulesgaismu. Tie mak­sāja diezgan dārgi, jo to dopēšanā vajadzēja izmantot bīstamus mate­riālus.

Smagie metāli un gaistošās skābes nebija pats ļaunākais. Visbīsta­mākie bija dažādi dīvaini alķīmijas savienojumi. Pārneses līdzekļi, kas izkļuva cauri ādai, neatstājot nekādas pēdas, un pēc tam nemanāmi izēda no kauliem kalciju. Citas vielas vienkārši palika ķermenī un vai­rākus mēnešus tur kavējās bez jūtamām sekām, taču pēc tam cilvēkam sāka asiņot smaganas un izkrist mati. Salīdzinājumā ar to, ko ražoja Alķīmijas komplekss, arsēnu varēja uzskatīt par cukura piedevu tējai.

Es darbojos ļoti uzmanīgi, tomēr brīdī, kad strādāju pie otrās emiteru porcijas, mans tentena stikls ieplīsa un sīki pārneses vielas pilieni atsitās pret manas darba nišas tvaika nosūcēja stikla virsmu. Neviens no tiem nenokļuva man uz ādas, bet viena lāse uzkrita uz krekla, augstu virs garajiem ādas cimdiem, kuros es strādāju.

Lēnām kustībām es paņēmu tuvumā gulošo bīdmēru, satvēru cietušo krekla vietu un atvilku to no miesas. Tad rupji nogriezu visu satverto auduma gabalu, lai tas nevarētu man vairs pieskarties. Pēc šī atgadījuma es ilgi svīdu un drebēju, un nospriedu, ka atradīšu labākus veidus, kā pelnīt naudu.

Par vienu džotu es piekritu aizvietot citu studentu “Medikas” novēro­šanas maiņā un palīdzēju kādam tirgotājam izkraut trīs vezumus ar kaļķu maisiem, saņemdams puspeniju par katru vezumu. Tās pašas dienas vakarā sastapu vairākus alkatīgus azartspēlmaņus, kas vēlējās iesaistīt mani “elpas” spēlē. Divu stundu laikā es pamanījos zaudēt astoņpa­dsmit penijus un sauju sasmalcinātas dzelzs. Lai cik ļoti tas kremta, es piespiedu sevi aiziet no spēles, pirms stāvoklis bija kļuvis ļaunāks.

Pēc šīs izmisīgās ķepurošanās mans maks bija kļuvis tukšāks nekā visu šo pūliņu sākumā.

Par laimi, man padomā bija vēl kāds triks.

* * *

Izvingrināju kājas, iedams pa plato akmens ceļu uz Imri.

Kopā ar mani nāca Simmons un Vilems. Vilemam bija izdevies ar itin pieklājīgu peļņu pārdot savu vēlīno eksāmena laiku kādam izmisušam skrivam, tāpēc abiem maniem draugiem pārbaudījumi jau bija aiz mugu­ras un tie jutās bezrūpīgi kā jauni kaķēni. Vilema nākamā mācību maksa bija seši talanti un astoņi džoti, bet Simmons nemitējās priecāties, ka viņam tā noteikta samērā zema: pieci talanti un divi džoti.

Manā makā gulēja viens talants un trīs džoti. Neiepriecinošs dau­dzums, kas nevēstīja neko labu.

Ceturtais līdznācējs mūsu pulciņā bija Manets. Kuplais sirmo matu ērkulis un ierasti sagumzītais apģērbs piešķīra viņam tādu kā izklaidīgu, samulsušu izskatu, it kā viņš nupat būtu pamodies un īsti neapjēgtu, kur atrodas. Bijām paņēmuši viņu līdzi pa daļai tāpēc, ka mums vajadzēja ceturto dalībnieku “stūru” spēlei, un pa daļai arī tāpēc, ka uzskatījām par savu pienākumu laiku pa laikam izvilkt veco draugu ārpus Universi­tātes.

Pa augsti izliekto Akmens tiltu mēs četratā šķērsojām Omethi upi un iegājām Imrē. Rudens jau tuvojās beigām, un es biju uzlicis apmetni, lai nesaaukstētos. Uz pleca, ērti novietots, karājās mans futrālis ar lautu.

Nokļuvuši Imres centrā, mēs šķērsojām plašu bruģētu pagalmu un pagājām garām strūklakai, kas slējās tā vidū un atveidoja satīru tvarstām nimfas. Juzdami sejā sīkas, vēja nestas ūdens lāsītes, mēs iestājāmies rindā uz “Eoliju”.

Kad nokļuvām pie ieejas, es pārsteigts redzēju, ka ārdurvīs nestāv Deohs. Viņa vietu bija ieņēmis drūms neliela auguma vīrietis ar masīvu kaklu. Viņš izstiepa roku. Jums jāmaksā viens džots, ser!

- Acumirkli! Es atbīdīju nost lautas futrāja siksnu un parādīju viņam mazo sudraba stabulīšu komplektu, ko biju piespraudis pie apmetņa. Tad pamāju uz Vilemu, Simmonu un Manetu. Viņi ir kopā ar mani.

Svešais durvju sargs nopētīja stabulītes ar aizdomīgu skatienu. Tu izskaties briesmīgi jauns, viņš teica, vēlreiz ielūkodamies man sejā.

- Es esmu briesmīgi jauns, es bezrūpīgi atbildēju. Tā ir daļa no manas pievilcības.

- Pārāk jauns, lai būtu nopelnījis stabulītes, viņš papildināja sacīto, pieklājīgā formā izteikdams šķietami pamatotu apvainojumu.

Es īsu bridi vilcinājos. Zināju, ka izskatos vecāks par saviem piec­padsmit gadiem, bet acīmredzot man varēja dot tikai par pāris gadiem vairāk. “Eolijā” es neapšaubāmi biju pats jaunākais mūziķis. Parasti tas man nāca par labu, jo priekšnesumu rīkotājiem nozīmēja savdabīgu jauninājumu. Bet šoreiz…

Pirms paguvu izdomāt atbildi, man aizmugurē no rindas atskanēja kāda balss: Viņš neizliekas, Ket! Slaida sieviete ar vijoles futrāli rokā pamāja man sveicienu. Viņš nopelnīja stabulītes, kamēr tu biji projām. Viss ir godīgi.

- Paldies, Marī! es teicu, paiedams garām vīrietim, kas bija atkāpies sānis, lai ielaistu mūs “Eolijā”.

Mēs sameklējām galdiņu pie aizmugures sienas, vietā, no kuras varēja labi pārredzēt skatuvi. Es pārlaidu skatienu tuvāko apmeklētāju sejām un izjutu pazīstamo vilšanās dūrienu: Denna nekur nebija ierau­gāma.

- Kas jums tur notika pie durvīm? Manets jautāja, lūkodamies apkārt un pētīdams skatuvi un augstos velvētos griestus. Vai cilvēkiem jāmaksā, lai tiktu te iekšā?

Es paskatījos uz viņu. Tu esi mācījies Universitātē trīsdesmit gadu, bet nekad neesi bijis “Eolijā”?

- Nu un tad? viņš nevērīgi atmeta ar roku. Es vienmēr esmu bijis aizņemts. Man reti gadījies būt šajā upes pusē.

Simmons iesmiedamies iekārtojās krēslā. Ļauj man paskaidrot tev saprotamā valodā, Manet! Ja mūziķiem būtu Universitāte, tā atrastos šeit un Kvouts tajā būtu pilntiesīgs arkanists.

- Neveiksmīga analoģija, sacīja Vilems. Šis ir mūziķu galms, un Kvouts ir no muižnieku kārtas. Mēs te iekļūstam tikai ar viņa svētību. Tieši tāpēc esam tik ilgi piecietuši viņa neciešamo sabiedrību.

- Un jāmaksā vesels džots, lai tiktu iekšā? Manets pārjautāja.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Manets neizteiksmīgi norūcās un vēlreiz aplaida skatienu telpai, nopētīdams labi ģērbtos aristokrātus, kas pulcējās balkonā stāvu virs mums. Nu, ko tur lai saka, viņš novilka. Šķiet, ka šodien esmu uzzinājis kaut ko jaunu.

* * *

“Eolijas” apmeklētāji pulcējās palēnām, tāpēc mēs kavējām laiku, spēlēdami “stūrus”. Spēles noteikumi bija draudzīgi: drabs par esošajām un divi par piemelotajām kārtīm, tomēr manā trūcīgajā stāvoklī jebkāda likme bija augsta. Par laimi, Manets spēlēja ar pulksteņa mehānisma precizitāti: bez aplamiem gājieniem, bez pārgalvīgas solīšanas, bez nepa­matotiem minējumiem.

Simmons izmaksāja mums pirmos dzēriena kausus, un nākamajā rei­zē to darīja Manets. Līdz brīdim, kad “Eolijas” zālē nodzisa gaisma, mēs ar Manetu bijām desmit partijas priekšā galvenokārt tāpēc, ka Simmonam piemita tieksme aizrauties ar pārsolīšanu. Ar drūmu apmierinājumu es iebāzu kabatā vienu vara džotu. Viens talants un četri.

Uz skatuves uzkāpa pavecāks vīrietis. Pēc īsiem Stančiona iepazīstinā­šanas vārdiem viņš nospēlēja uz mandolīnas skaistu un dziļi aizkustinošu “Taetna pēdējās dienas” versiju. Viņa pirksti pār stīgām slīdēja viegli, ātri un pārliecināti. Taču balss…

Gadiem ritot, lielākā daļa cilvēkam dāvāto spēju un prasmju iet mazumā. Mūsu rokas un muguras kļūst stīvākas. Acis kļūst miglainākas. Ada aprepē, un skaistums novīst. Vienīgais izņēmums ir balss. Ja par to pienācīgi rūpējas, aizvadītie gadi un pastāvīga vingrināšanās dara to arvien patīkamāku. Dziedātāja balss bija kā salds medus vīns. Kad viņš pabeidza dziesmu, atskanēja jūsmīgi aplausi, pēc brīža visapkārt iedegās gaismas un zāli piestrāvoja sarunu šalkas.

- Starp priekšnesumiem ir pārtraukumi, es paskaidroju Manetam.

- Lai klausītāji varētu aprunāties, izstaigāties un pasūtīt dzērienus. Ja gribēsi sarunāties priekšnesuma laikā, tevi nespēs pasargāt ne Tehlu, ne viņa eņģeļi.

Manets pikti nosēcās. Neuztraucies, es tev nesagādāšu nepatikša­nas. Neesmu jau galīgs tumsonis!

- Tas bija tikai godīgs brīdinājums, es teicu. Tu man stāsti, kas ir bīstami Artefakcijā, un es tev stāstu, kas ir bīstami šeit.

- Viņa lauta bija citāda, Vilems teica. Skanēja citādi nekā tavējā. Un tā bija mazāka.

Es apslāpēju vēlēšanos iesmieties un nolēmu nepievērst tam īpašu uzmanību. Tādu lautu sauc par mandolīnu, es paskaidroju.

- Tu taču ari spēlēsi, vai ne? Simmons jautāja, dīdīdamies krēslā kā nemierīgs kucēns. Tev vajadzētu nodziedāt to dziesmu par Ambrozu. Viņš brīdi dungoja, tad nodziedāja:

"Mūlis spēj lasīt, burties un studēt; mūlis uz mutes nav kritis,

Jo, tāpat kā mūsu Rozijs, viņš tikai pa pusei ir ēzelītis."

Manets iesmējās, pacēlis krūzi pie mutes. Vilems atļāvās vienu no retajiem, skopajiem smaidiem.

- Nē! es apņēmīgi atbildēju. Ar Ambrozu man vairs nav nekādu darīšanu. Attiecībā uz mani mēs esam nokārtojuši rēķinus.

- Kā tad! Vilems bezkaislīgi noteica.

- Es runāju nopietni, es teicu. Tur nav nekāda ieguvuma. Tā nemitīgā rīvēšanās tikai lieki kaitina maģistrus.

- “Kaitina” ir pārāk maigi sacīts, Manets sausi izmeta. Es izvē­lētos citu apzīmējumu.

- Tu viņam neesi atdarījis! Simmons iesaucās dusmīgi zibošām acīm. Un tevi taču nesodīs “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzve­dību” tikai tāpēc, ka krodziņā nodziedāsi vienu dziesmu!

- Nē, nesodīs, Manets piekrita. Tikai paaugstinās viņa mācību maksu.

- Ko? Simmons iesaucās. To viņi nevar! Mācību maksa ir atkarīga no eksāmena rezultātiem!

Maneta sēciens dobji atbalsojās krūzē, un viņš iedzēra vēl vienu malku. Eksāmens ir tikai daļa no kopējās spēles. Ja vari atļauties mak­sāt, tevi var paspaidīt. To pašu var tad, ja tu sagādā nepatikšanas. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Gan tu šoreiz par to pārliecināsies. Cik reižu tu iepriekšējā dimestrī biji izsaukts uz ragiem?

- Divreiz, es atzinos. Bet otrajā reizē tā nebija mana vaina.

- Protams! Manets atmeta un atklāti ieskatījās man acīs. Un tāpēc tevi piesēja un nopēra līdz asinīm, vai ne? Tāpēc, ka tā nebija tava vaina?

Es neveikli sagrozījos krēslā un tūlīt sajutu uz muguras iesmeldzamies pa pusei aizdzijušās rētas. Galvenais, kas notika, nebija mana vaina, es izlaboju sacīto.

Manets nevērīgi atmeta ar roku. Vaina nav svarīga! Pērkona negaiss nav koka vaina, bet visi zina, kur iespers zibens.

Vilems nopietni pamāja ar galvu. Manā pusē mēdz sacīt: “Āmurs vispirms trāpa pa garāko nagu.” Viņš sarauca pieri. Siaru valodā tas izklausās labāk.

Simmons rādija norūpējušos vaigu. Bet mācību maksas galveno daļu tomēr nosaka pārbaudes intervija, vai tad ne? Spriežot pēc Simmona balss toņa, viņam pat prātā nebija ienākusi iespēja, ka tādu lēmumu varētu ietekmēt personiski motīvi vai cita veida apsvērumi.

- Galveno daļu jā, Manets piekrita. Bet jautājumu izvēle ir pašu maģistru ziņā, un tos uzdod viņi visi pēc kārtas. Viņš sāka uzskai­tīt teikto uz rokas pirkstiem. Hemme tevi neieredz un nekad nelai­dis garām iespēju tev sariebt. Tu agri izpelnījies Lorrena nepatiku, un tajā ziņā nekas nav mainījies. Tu allaž uzprasies pēc nepatikšanām. Iepriekšējā dimestra beigās tu gandrīz veselu dienkopu izlaidi nodar­bības. Iepriekš nebrīdināji un vēlāk neko nepaskaidroji. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.

Es neveikli pievērsu skatienu galdam, apzinādamies, ka tajā laikā biju kavējis arī vairākas Maneta vadītās Artefakcijas mācekļa nodarbības.

Pēc brīža Manets paraustīja plecus un turpināja: Un, pats galvenais, šoreiz viņi pārbaudīs tevi kā Re’laru. Ar katru nākamo pakāpi mācību maksa kļūst augstāka. Ne jau bez iemesla es tik ilgi esmu palicis E’lira pakāpē. Viņš bargi ieskatījās man acīs. Vai gribi, lai izsaku minējumu? Tev ļoti paveiksies, ja nākamā maksa būs zemāka par desmit talantiem.

- Desmit talanti! Simmons skaļi ievilka elpu caur zobiem un līdz­jūtīgi papurināja galvu. Labi, ka tu esi tik bagāts.

- Tik bagāts es tomēr neesmu, es teicu.

- Kā nu ne? Simmons brīnījās. Kad Ambrozs salauza tavu lautu, maģistri lika viņam samaksāt tev divdesmit talantus. Kur tu varēji izgrūst tādu summu?

Es paskatījos lejup un ar pēdu saudzīgi pabikstīju pa savu lautu.

- Tu to izdevi jaunai lautai? Simmons satriekts noprasīja. Divdes­mit talantus? Vai tu vispār zini, ko par tādu naudu būtu varējis nopirkt?

- Lautu? jautāja Vilems.

- Man pat prātā nenāca, ka tik daudz ir iespējams izdot par instru­mentu! Simmons nerimās.

- Izdot ir iespējams daudz vairāk, sacīja Manets. Instrumenti ir tādi paši kā zirgi.

Tas viņus uz brīdi apklusināja. Vilems un Simmons samulsuši paska­tījās uz Manetu.

Es iesmējos. Trāpīgs salīdzinājums!

Manets visgudri pamāja ar galvu. Zirgu izvēle, redz, ir ļoti plaša. Nodzītu arkla vilcēju var nopirkt lētāk par vienu talantu. Labs volders ar augstu soli var maksāt četrdesmit talantus.

- Diez vai! Vilems norūca. īstu volderu par tādu naudu nenopirksi.

Manets pasmaidīja. Pilnīgi pareizi. Lai cik kurš jebkad būtu maksājis par zirgu, tikpat daudz var samaksāt par labu arfu vai vijoli.

Tāda ziņa Simmonu gluži satricināja. Bet mans tēvs reiz samaksāja divsimt piecdesmit par augsto kepkenu! viņš teica.

Es paliecos sānis un pamāju ar roku. Re, tur tam gaišmatim man­dolīna maksā divreiz vairāk!

- Bet tas taču nevar būt! Simmons nesaprata. Zirgiem ir ciltsraksti. Var izaudzēt tīršķirnes zirgu un pēc tam to pārdot.

- Tai mandolīnai arī ir ciltsraksti, es teicu. To darinājis pats Antresors. Un tā ir simt piecdesmit gadu veca.

Ar interesi vēroju, kā Simmons cenšas aptvert dzirdēto un pēc kārtas apskata visus zālē redzamos instrumentus. Un tomēr! viņš beidzot teica un papurināja galvu. Divdesmit talantu! Kāpēc tu nepagaidīji līdz eksāmenu beigām? Tad tu būtu varējis nopirkt lautu par to, kas palicis pāri no mācību maksas.

- Man tā bija vajadzīga, lai spēlētu “Ankerā”, es paskaidroju.

- Esmu viņu nolīgtais mūziķis un par to saņemu brīvu istabu un uzturu. Ja nespēlēšu, nevarēšu tur palikt.

Tā bija patiesība, tomēr ne gluži visa patiesība. Ja es būtu pastāstījis Ankeram par savu spiedīgo stāvokli, viņš man droši vien būtu atvēlējis kādas priekšrocības. Taču, ja es būtu nolēmis pagaidīt, man gandrīz divas dienkopas būtu bijis jāiztiek bez lautas. Tas būtu tikpat kā dzīvot bez zoba, rokas vai kājas. Tas būtu tikpat kā dzīvot divas dienkopas ar aizšūtu muti. Tādu dzīvi es nespēju iedomāties.

- Turklāt es neiztērēju visu naudu par lautu, es teicu. Man bija sakrājušās vēl dažas citas vajadzības. Pats galvenais, es biju atmaksājis savu parādu gaeletei. Tie bija veseli seši talanti, taču pēc atbrīvošanās no Devi parāda man no sirds bija novēlies liels smagums.

Tomēr tagad es jutu, ka tas pats smagums atgriežas manī no jauna. Ja Maneta minējums bija kaut daļēji patiess, mans stāvoklis draudēja kļūt krietni bēdīgāks, nekā biju cerējis.

Par laimi, nākamajā brīdī nodzisa gaismas, un zālē iestājās klusums, aiztaupot man vajadzību sniegt tuvākus paskaidrojumus. Mēs redzējām, kā Stančions uzved uz skatuves Marī. Kamēr viņš sarunājās ar tuvāka­jiem apmeklētājiem, Marī uzskaņoja vijoli un visi sagatavojās klausīties priekšnesumu.

Man patika Marī. Viņa bija slaidāka par daudziem vīriešiem, lepna un stalta un prata runāt vismaz četrās valodās. Daudzi Imres mūziķi ļoti pūlējās ģērbties pēc jaunākās modes, cerēdami izskatīties pēc aris­tokrātiem, bet Marī valkāja parastas ceļojuma drēbes. Viņa staigāja garās biksēs, kas piemērotas ikdienas darbam, un zābakos, ar kuriem varētu nostaigāt divdesmit jūdzes.

Turklāt lieciet vērā, ka viņas apģērbi nebija no primitīvas, pašaustas drānas. Marī gluži vienkārši neinteresēja mode un kruzuļaini nieciņi. Viņas drēbes bija acīmredzami šūtas pēc pasūtījuma, tās izskatījās glītas un nevainojami piegulēja. Šovakar viņa bija ģērbusies tumši sarkanās un brūnās krāsās tās bija viņas patroneses lēdijas Džeheilas krāsas.

Mēs visi četri vērojām skatuvi. Man jāatzīstas, Vilems klusi teica,

- ka es kādreiz daudz tiku domājis par Marī.

Manets klusināti pasmējās. Tā ir sieviete par simt piecdesmit punk­tiem, viņš teica. Tas nozīmē, ka viņa ir piecreiz vērtīgāka par jebkuru citu, ar ko jums bijusi darīšana. Citkārt tāds izteikums būtu izvilinājis no mums, pārējiem trim, plātīgus protestus. Taču Manets to pateica bez jebkādas ķircinošas pieskaņas balsī, tāpēc mēs necentāmies iebilst. Jo vairāk tāpēc, ka tā droši vien bija taisnība.

- Man ne! Simmons teica. Viņa vienmēr izskatās tāda, it kā gra­sītos mesties tuvcīņā. Vai lēkt mugurā neiejātam zirgam.

- Taisnība, Manets vēlreiz pasmējās. Ja mēs dzīvotu labākos laikos, cilvēki tādai sievietei droši vien uzceltu templi.

Mēs apklusām, jo Marī bija uzskaņojusi vijoli un sāka spēlēt jauku rondo, lēnu un maigu kā pavasarīga vēsma.

Kaut gan es nepaguvu Simmonam to pasacīt, viņš daudz nekļūdījās. Reiz “Kramā un Dadzī” es biju redzējis, kā Marī pamatīgi iebelž kādam vīrietim, kurš bija nosaucis viņu par “plātīgu vellatu ar vijoli”. Kad vīrietis gulēja zemē, viņa tam turklāt vēl iespēra ar kāju. Bet tikai vienreiz, un pa vietu, kur sekas nemēdz būt ilgstošas.

Marī turpināja savu rondo, un piemīlīgi lēnais temps pakāpeniski pie­auga līdz raitam, enerģiskam solim. Dejot pie tādas melodijas varētu vēlēties tikai tad, ja kājas ir nepārspējami vieglas vai ari cilvēks ir ne­pārspējami apreibis.

Vijolniece kāpināja tempu, līdz tas sasniedza tādu līmeni, kurā ne­viens vairs neiedrošinātos dejot. Tas vairs nebija raits dejas solis. Tas zibēja tik sparīgi kā bērnu kājas, sacenšoties skrējiena ātrumā. Es ar apbrīnu vēroju, cik tīri un nekļūdīgi darbojas viņas pirksti par spīti ugunīgajam tempam.

Ātrāk un ātrāk! Tik aši kā brieža skrējiens, kad pakaļ tam dzenas medību suns. Es sāku nervozēt, zinādams, ka tikai mirklis šķir viņu no brīža, kad paslīdēs pirksti, gadīsies kļūme vai pazudīs kāda nots. Tomēr Marī izpildījums turpinājās nevainojami un ikviena skaņa bija teicama, precīza, skanīga un melodiska. Viņas zibošie pirksti kustējās augstā lokā virs stigām. Labās plaukstas locītava, kas virzīja vijoles lociņu, palika atbrīvota un nesteidzīga par spīti trakulīgajam tempam.

Ātrāk, arvien vēl ātrāk! Viņas seja bija saspringta un koncentrēta. Lociņš trakulīgi zibēja, un tā kustības saplūda miglā. Vēl ātrāk! Viņa sakopoja spēkus, stingri balstīdama slaidās kājas pret skatuves grīdu un spiezdama vijoli pret zodu. Ikviena skaņa bija asa un skaidra kā putna dziesma agrā rīta stundā. Vēl ātrāk!

Krāšņā kāpinājuma kulminācijas vidū Marī spēji pabeidza priekšne­sumu, ne reizes nekļūdījusies, un izteiksmīgi paklanījās klausītājiem. Es sēdēju nosvīdis kā sacīkšu zirgs, sirdij strauji sitoties krūtīs.

Un es nebiju vienīgais. Arī Vilemam un Simmonam pieri klāja spīdīga sviedru kārtiņa.

Manets tik cieši bija sažņaudzis galda malu, ka viņa pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Žēlīgais Tehlu! viņš izdvesa gluži kā bez elpas. Vai tā viņi te spēlē katru vakaru?

Es pasmaidīju. Vēl ir agrs, es atbildēju. Tu neesi dzirdējis mani!

* * *

Vilems nopirka nākamos dzērienus, un mūsu sarunas pievērsās dažā­dām sīkām Universitātes tenkām. Manets bija pavadījis Universitātē ilgāku laiku nekā puse no maģistriem un tāpēc zināja vairāk skandalozu atgadījumu nekā mēs, pārējie trīs, kopā.

Lautas spēlētājs ar kuplu, sirmu bārdu izpildīja melodisku “En Faeant Morie” versiju. Pēc tam divas sievietes viena ap gadiem četrdesmit, otra tik jauna, ka varētu būt viņas meita, nodziedāja duetu par atkal jauno Lanielu, ko es nekad agrāk nebiju dzirdējis.

Pēc publikas aicinājuma uz skatuves vēlreiz uzkāpa Marī un nospē­lēja vienkāršu džigu ar tādu aizrautību, ka apmeklētāji cēlās kājās un sāka starp galdiņiem dejot. Pēdējā piedziedājuma laikā tiem pievienojās arī Manets, pārsteigdams mūs ar gluži negaidītu soļa vieglumu. Mēs sajūsmināti aplaudējām, un pēc dejas viņš atgriezās vietā pietvīcis un elsodams.

Vilems izmaksāja viņam dzēriena kausu, un Simmons, acīm aizrautīgi zibot, atkal pievērsās man.

- Nē! es atbildēju. To es nespēlēšu. Es taču tev jau teicu!

Simmona seja izstiepās, un viņš izskatījās tik vīlies, ka es nespēju novaldīt smieklus. Vai zini ko? Es paiešos apkārt pa zāli. Ja redzēšu Threpi, pierunāšu, lai to dara viņš.

Lēni iedams cauri pārpildītajai telpai, es tiešām lūkojos pēc grāfa Threpes, taču patiesībā daudz vairāk cerēju atrast Dennu. Nebiju redzējis, ka viņa ienāktu pa galvenajām durvīm, taču mūzika, kāršu spēle un apkārtējā kņada viegli varēja novērst manu uzmanību, un varbūt es vienkārši nebiju viņu pamanījis.

Kamēr es, uzmanīgi skatīdamies, izstaigāju visu galveno zāli ar dau­dzajiem apmeklētājiem, ielūkojos katrā sejā un pārmiju vārdus ar dažiem pazīstamiem mūziķiem, pagāja stundas ceturksnis.

Tikko biju uzkāpis otrajā stāvā, “Eolija” atkal satumsa. Es apstājos pie margām un noskatījos, kā illiešu stabulnieks spēlē skumju, plūstošu melodiju.

Kad gaisma iedegās no jauna, es izstaigāju “Eolijas” otro līmeni puslokā veidotu balkonu. Mani meklējumi patiesībā bija ierasts rituāls. Meklēt Dennu bija tikpat veltīgas pūles kā lūgties debesim saulainu laiku.

Tomēr šis vakars izrādījās izņēmums. Klīzdams pa “Eolijas” otro stāvu, es ieraudzīju viņu pastaigājamies kopā ar slaidu, tumšmatainu kungu. Pamanījos mainīt virzienu, lai varētu it kā nejauši gadīties viņiem ceļā.

Denna mani ieraudzīja pusminūti vēlāk. Ar gaišu, pacilātu smaidu viņa atvilka plaukstu no sava pavadoņa elkoņa un ar rokas mājienu aicināja mani tuvāk.

Vīrietis, kas viņu pavadīja, bija izskatīgs un lepns kā pāvs, un viņa zoda līnija bija asa kā apdedzināta ķieģeļa mala. Mugurā viņam bija žilbinoši balts zīda krekls un koša zamša žakete asiņu krāsā. Ar sudra­botiem apšuvumiem. Sudrabotas sprādzes un sudraboti izšūtas aproces. Viņš izskatījās pēc nevainojama Modegas džentlmeņa. Viņa apģērbs, pat neņemot vērā gredzenus, maksāja summu, ar kādu man veselu gadu būtu pieticis Universitātes mācību maksai.

Denna teicami spēlēja viņa valdzinošās, apburošās līdzgājējas lomu. Agrāk es viņu bieži biju redzējis līdzīgā apģērbā, kādu valkāju pats: vien­kāršās drēbēs, kas piemērotas ilgai lietošanai un ceļošanai. Taču šovakar viņai mugurā bija garš zaļa zīda vakartērps. Tumšie mati bija savīti māk­slīgās sprogās ap seju un virs pleciem. Kaklā viņai karājās gluds sma­ragda piekariņš ar asaras apveidiem. Tas tik lieliski saskanēja ar kleitas krāsu, ka nevarēja būt izvēlēts nejaušības pēc.

Uz viņu fona es jutos mazliet noplucis. Ne tikai mazliet. Viss apģērbs, kas man šajā pasaulē piederēja, sastāvēja no četriem krekliem, divām garajām biksēm un nedaudziem sīkiem papildinājumiem. Un pat tas bija iegādāts lietotu preču veikalā un mazliet apvalkāts jau iepriekš. Šovakar es biju uzvilcis pašu labāko, kas man bija, tomēr jūs sapratīsiet, ka ari “pats labākais” man nebija nekas izsmalcināts.

Vienīgais izņēmums bija mans apmetnis Felas dāvana. Tas bija zaļ­gani melns, silts un krāšņs, šūts īpaši man, un tam oderē bija iestrādātas daudzas kabatas. Tas nebija elegants aristokrātijas izpratnē, tomēr bija glītākais, kas man piederēja.

Kad es tuvojos viņiem, Denna panācās pretī un pacēla roku, lai es to noskūpstītu; kustība bija samākslota, gandrīz vai augstprātīga. Viņa lūkojās manī ar apvaldītu sejas izteiksmi un pieklājīgu smaidu. Paviršs vērotājs viņā būtu redzējis tikai augstdzimušu dāmu, kas laipni izturas pret jaunu, nabadzīgu mūziķi.

Taču viņas acis runāja pavisam citu. Tis bija tumšas un dziļas, kafijas un šokolādes krāsā. Viņas acīs dejoja uzjautrinājuma un smieklu dzirk­stis. Brīdī, kad Denna man sniedza roku, viņas pavadonis, kas stāvēja aizmugurē, tikko jaušami sarauca pieri. Es nezināju, kādu spēli Denna spēlē, tomēr savu lomu tajā varēju uzminēt.

Tāpēc es zemu paklanījos, noliecos pār viņas roku un viegli to no­skūpstīju. Jau zēna gados biju apguvis galantas manieres, tāpēc zināju, kas man jādara. Viduklī saliekties spēj jebkurš, bet, lai eleganti pakla­nītos, ir vajadzīgas zināmas iemaņas.

Man tas izdevās pievilcīgi un nepiespiesti, un, pieskardamies ar lūpām viņas plaukstas virspusei, es ar nevērīgu rokas kustību pametu apmetni uz vienu pusi. Šī bija pati grūtākā daļa, un es vairākas stundas biju pacietīgi vingrinājies mazgājamās telpas spoguļa priekšā, lai kustība izdotos pietiekami atbrīvota.

Denna atbildēja ar reveransu, kas bija graciozs kā krītoša lapa, un atkāpās atpakaļ līdzās savam pavadonim. Kvout, šis ir lords Kellins Vantenjers. Kellin, tas ir Kvouts.

Kellins nomēroja mani ar skatienu no galvas līdz kājām un izveidoja sevī gatavu priekšstatu par mani ašāk, nekā jūs spētu ievilkt elpu. Ar noraidošu sejas izteiksmi viņš viegli palocīja galvu pret mani. Nicinoša attieksme man nav nekas jauns, tomēr jutos pārsteigts, cik ļoti tā šoreiz mani aizskāra.

- Gatavs pakalpot, milord! Es pieklājīgi paklanījos un pārnesu auguma svaru uz otras kājas, tādējādi ļaudams apmetnim noslīdēt no pleca un atklāt skatienam manas sudraba stabulītes.

Viņš grasījās ar iestudētu vienaldzību novērst skatienu no manis, bet tad viņa acis piesaistīja mirdzošais sudraba priekšmets. Kā rotaslieta šīs stabulītes nebija nekas sevišķs, taču šajā vietā tām bija liela nozīme. Vilemam bija taisnība: “Eolijā” es piederēju pie muižnieku kārtas.

Un Kellins to zināja1 . Ātri aptvēris situāciju, arī viņš paklanījās pret mani. Patiesībā šī kustība daudz neatšķīrās no galvas mājiena. Tas bija pats mazumiņš, ko prasīja pieklājība. Jums un jūsu ģimenei! viņš atbildēja nevainojamā aturiešu valodā. Viņa balss bija zemāka un sulīgāka par manējo samtains bass ar tikko jaušamu Modegas akcentu, kas piešķīra balsij savdabīgu melodiskumu.

Denna pielieca galvu uz viņa pusi. Kellins māca mani spēlēt arfu.

- Es esmu šeit, lai iegūtu stabulītes, viņš teica, un sulīgajā balsī skanēja drošā pārliecība.

Kad viņš ierunājās, tuvumā sēdošās sievietes pagriezās un uzlūkoja viņu alkainām, puspievērtām acīm. Uz mani viņa balss atstāja pretēju iespaidu. Ir gana slikti, ja cilvēks ir gan bagāts, gan skaists. Bet, ja viņam turklāt vēl ir balss kā medus uz siltas maizes, tas ir pilnīgi nepiedodami. Šī skaņa lika man justies kā kaķim, ko tur aiz astes un ar slapju roku glauda pretēji spalvai.

Es paskatījos uz viņa rokām. Tātad jūs spēlējat arfu?

- Esmu arfists, viņš stīvi izlaboja. Es spēlēju pendenheilu. In­strumentu karali.

īsi ievilcis elpu, es aizvēru muti. Modegas lielā arfa bija instrumentu karalis pirms pieciem gadiem. Šajos laikos tā bija tikai senlaicīgs retums. Dennas dēļ es tomēr atturējos no komentāriem. Vai domājat izmēģināt veiksmi šovakar? es pajautāju.

Kellina acis savilkās mazliet šaurāk. Kad es spēlēju, veiksmei nav nozīmes. Bet nē, šovakar es nespēlēšu. Šovakar gribu kavēties milēdijas Dinelas sabiedrībā. Viņš pacēla Dennas roku pie lūpām un nevērīgi to noskūpstīja. Tad viņš pārlaida apkārtējiem īpašniecisku skatienu, it kā visa plašā, šalcošā publika piederētu viņam. Ceru, ka šeit man būs cienījama sabiedrība.

Es pametu skatienu uz Dennu, bet viņas acis vairījās no manējām. Viegli pieliekusi galvu uz sāniem, viņa spēlējās ar auskaru, kas pirms brīža bija slēpies zem matiem. Tas bija mazs smaragds ar asaras apvei­diem, teicami pieskaņots kaklarotas piekariņam.

Kellins vēlreiz nomēroja mani ar skatienu. Manas neizskatīgās drēbes. Manus matus, kas bija pārāk īsi, lai lepotos ar modemu sakārtojumu, un pārāk gari, lai izskatītos rūpīgi sasukāti. Un jūs esat… stabulētājs?

Stabule bija pats lētākais instruments. Stabulnieks, es nepiespiesti izlaboju. Bet nē. Es dodu priekšroku lautai.

Viņa uzacis savilkās augšup. Jūs spēlējat galma lautu?

Mans smaids mazliet sastinga, kaut gan es centos to neizrādīt. Ak­tieru trupas lautu.

- Ā! viņš iesmējās, it kā viss būtu pēkšņi kļuvis skaidrs. Tautas dziesmiņas!

Arī to es atstāju bez atbildes, taču šoreiz man tas padevās grūtāk.

- Vai esat jau atraduši sēdvietas? es moži jautāju. Mums, dažiem draugiem, lejā ir galdiņš, no kura var labi pārredzēt skatuvi. Varat mums pievienoties!

- Manai dāmai un man ir galdiņš augšējā balkonā, Kellins atbildēja, pamādams uz Dennu. Es daudz labprātāk dodu priekšroku turienes sabiedrībai.

Stāvēdama mazliet ārpus viņa redzesloka, Denna izteiksmīgi pabolīja acis uz manu pusi.

Saglabādams nopietnu sejas izteiksmi, es vēlreiz pieklājīgi paklanījos pret Kellinu tik atturīgi, lai tas daudz neatšķirtos no galvas mājiena.

- Tādā gadījumā es jūs neaizkavēšu.

Pagriezos pret Dennu. Milēdij, vai drīkstu jūs kādreiz apciemot?

Viņa nopūtās, izturēdamās kā nevainojama augstākās sabiedrības dāma, kurai pieklājas izrādīt laipnību, taču viņas acis visu laiku dzirk­stoši smējās par smieklīgo formalitāšu apmaiņu. Ceru, ka sapratīsiet, Kvout! Vairākas nākamās dienas man ir aizņemtas no rīta līdz vakaram. Bet, ja vēlaties, varat mani apciemot dienkopas nogalē. Esmu apmetusies “Pelēkajā Vīrā”.

- Jūs esat ļoti laipna, es atbildēju un paklanījos pret viņu daudz izteiksmīgāk nekā iepriekš pret Kellinu. Šoreiz viņa pabolīja acis tieši uz mani.

Kellins pasniedza viņai elkoni, vienlaikus pagriezdams man muguru, un es noskatījos, kā abi ieslīd pūlī. Redzot, cik graciozi un nepiespiesti viņi iet cauri apmeklētāju pulkam, viegli varētu nodomāt, ka viņi ir šīs vietas īpašnieki vai varbūt grasās to nopirkt, lai izmantotu par savu vasaras māju. Tikai senās aristokrātijas pārstāvji spēj kustēties ar tik pašapzinīgu eleganci, paužot neizteiktu pārliecību, ka šajā pasaulē viss ir paredzēts vienīgi viņu priekam un ērtībai. Denna teicami tēloja savu lomu, taču Kellinam Ķieģeļžoklim tāda izturēšanās bija tikpat dabiska kā elpošana.

Nolūkojos pakaļ, kā viņi dodas pa kāpnēm uz “Eolijas” augšējo bal­konu. Kāpņu pusceļā Denna pēkšņi apstājās un piespieda roku pie galvas. Tad viņa ar noraizējušos seju paskatījās lejup zālē. Abi pārmija dažus vārdus, un viņa norādīja uz balkona pusi. Kellins pamāja ar galvu un devās augšā, drīz pazuzdams skatienam.

Nojauta vedināja mani paskatīties uz grīdu tieši zem margām, pie kurām stāvēja Denna, un es ieraudzīju tur spīguļojam sīku, sudrabainu priekšmetu. Piegāju tuvāk un paslēpu to zem pēdas, likdams vairākiem keldiešu tirgotājiem mest man apkārt līkumu.

Izlikos, ka vēroju apakšstāva apmeklētāju pūli, līdz Denna pienāca klāt un pieskārās man pie pleca. Kvout! viņa noraizējusies teica.

- Piedod par apgrūtinājumu, bet es laikam esmu pazaudējusi auskaru! Vai būsi tik labs un palīdzēsi man to sameklēt? Es droši zinu, ka pirms brīža tas vēl bija vietā.

Es piekritu, un drīz mums piederēja daži privāti mirkļi, kamēr mēs piedienīgi pārmeklējām grīdu, noliekuši galvas tuvu vienu otrai. Par laimi, Dennas tērps bija šūts Modegas stilā, un audums brīvi, vaļīgi krita lejup. Ja tam sānos būtu šķēlums atbilstoši Kopvalstības pašreizējai modei, viņa pietupdamās izraisītu skandalozas valodas.

- Pie Dieva miesām! es norūcu. Kur tu atradi šito tipu?

Denna klusi, guldzoši iesmējās. Cst! Tu pats man ieteici mācīties

arfas spēli. Kellins ir itin labs skolotājs.

- Modegas pedāļu arfa ir piecreiz smagāka par tevi pašu, es teicu.

- Tas ir salona instruments. Tu nekad to nevarēsi ņemt līdzi ceļā.

Viņa pārstāja izlikties meklējam auskaru un izteiksmīgi paskatījās uz mani. Un kurš ir teicis, ka man nekad nebūs salona, kurā spēlēt?

Es atkal pievērsu skatienu grīdai un pēc iespējas nevērīgi paraustīju plecus. Lai nu kā, mācībām tas varētu būt piemērots instruments. Kā tev tas pagaidām patīk?

- Labāk nekā lira, viņa atbildēja. Tik daudz esmu jau sapratusi. Bet es vēl tikai ar grūtībām varu nospēlēt “Vāveri niedrēs”.

- Vai viņš pats kaut ko spēj? Es šķelmīgi pasmīnēju. Tas ir, ar rokām.

Denna mazdrusciņ pietvīka, un īsu mirkli šķita, ka viņa ir gatava man sist. Tomēr viņa laikus attapās, ka jāuzvedas piedienīgi, un tikai šaurāk samiedza acis. Tu esi briesmonis! viņa teica. Kellins ir nevainojams džentlmenis.

- Lai Tehlu mūs sargā no nevainojamiem džentlmeņiem! es izmetu. Denna papurināja galvu. Es to domāju burtiski, viņa teica. Viņš

nekad agrāk nav aizceļojis no Modegas. Gluži kā kaķis būrītī.

- Tātad pašlaik tu esi Dinela? es jautāju.

- Pagaidām jā. Un tikai viņam, Denna atbildēja, uzmezdama man iesāņus skatienu un tikko jaušami pasmaidīdama. No tavas mutes man vislabāk patīk dzirdēt Dennas vārdu.

- Man ir patīkami to zināt, es teicu un pacēlu plaukstu no grīdas, turēdams tajā gludo smaragda asaru šķietami pazaudēto auskaru. Denna pacēla to pret gaismu, veiksmīgi tēlodama prieku par atradumu.

- Ā! Lūk, kur tas ir!

Es piecēlos kājās un palīdzēju piecelties arī viņai. Denna atmeta matu vilni atpakaļ pāri plecam un pieliecās man tuvāk. Es ar šiem nieciņiem esmu gauži neveikla, viņa teica. Vai tu varētu man palīdzēt?

Piegāju viņai pavisam klāt, un viņa man pasniedza auskaru. No viņas strāvoja tikko jaušama savvaļas puķu smarža. Bet tai cauri vēdīja rude­nīgu lapu aromāts. Kā viņas matu tumšā smarža, kā ceļa putekļi un gaiss pirms vasaras vētras.

- Nu, kas tad viņš īsti ir? es klusi jautāju. Kādas svarīgas per­sonas otrais dēls?

Denna tikko jaušami papurināja galvu, un krītoša matu cirta glāstoši pārslīdēja manas plaukstas virspusei. Viņš ir lords ar visām likumī­gajām tiesībām.

- Skethe te retaa van, es izgrūdu lāstu. Turiet savus dēlus un mei­tas aiz atslēgas!

Denna vēlreiz klusi iesmējās. Cenzdamās apslāpēt smieklus, viņa vis­caur noraustījās.

- Stāvi mierīgi! es teicu un uzmanīgi satvēru viņas ausi.

Denna dziļi ievilka elpu un ļāva tai atkal izplūst, cenzdamās savaldī­ties. Es iebīdīju auskaru viņas auss ļipiņā un atkāpos soli atpakaļ. Viņa pacēla roku, lai pārliecinātos, ka tas ir savā vietā, un eleganti pakniksēja.

- No sirds pateicos par jūsu palīdzību!

Es vēlreiz paklanījos pret viņu. Tas neizdevās tik eleganti kā iepriek­šējā reizē, toties tajā bija vairāk atklāta godīguma. Esmu gatavs jums pakalpot, milēdij!

Denna sirsnīgi pasmaidīja un pagriezās, lai dotos projām, un viņas acīs atkal zibēja apvaldītu smieklu dzirkstis.

* * *

Skata pēc izstaigāju vēl arī otrā līmeņa balkonu, tomēr Threpe nekur nebija redzams. Nevēlēdamies riskēt ar iespēju vēlreiz saskrieties ar Dennu un viņas dižciltīgo pavadoni, nolēmu trešajā stāvā nemaz neie­griezties.

Simmons izskatījās tieši tik dzīvelīgs, kāds mēdza izskatīties pēc piektā dzēriena kausa. Manets sēdēja sakumpis savā krēslā, pa pusei pievēris acis un ērti novietojis dzēriena kausu uz izvirzītā vēdera. Vilems izskatījās tāds pats kā vienmēr, un viņa tumšās acis, kā allaž, bija neiz­dibināmas.

- Threpe nekur nebija atrodams, es apsēzdamies teicu. Diemžēl!

- Jā, žēl gan, Simmons novilka. Vai viņam tā arī nav izdevies atrast tev patronu? -

Es drūmi papurināju galvu. Ambrozs ar draudiem vai piekukuļošanu ir atbaidījis ikvienu aristokrātu simt jūdžu attālumā no šejienes. Viņi neielaidīsies nekādās darīšanās ar mani.

- Kāpēc Threpe pats nepiedāvājas kļūt par tavu patronu? Vilems jautāja. Šķiet, tu viņam gluži labi patic!

Es papurināju galvu. Threpe jau ir paguvis savākt zem sava spārna trīs citus mūziķus. Patiesībā četrus, bet divi ir laulāts pāris.

- Četrus? Simmons satriekts pārjautāja. Tad jau jābrinās, kā viņš vēl var atļauties paēst!

Vilems ziņkāri piešķieba galvu, un Simmons paliecās uz priekšu, ga­tavs paskaidrot. Threpe ir grāfs. Tomēr viņa ienākumi nemaz nav tik izcili. Ar tādiem līdzekļiem atbalstīt četrus mūziķus ir diezgan… pārdroši.

Vilems sarauca pieri. Dzērieni un jaunas stīgas taču nevar izmaksāt pārāk dārgi!

- Patronam tie nav vienīgie izdevumi! Simmons sāka uzskaitīt sa­kāmo uz rokas pirkstiem. Vispirms jau pats oficiālais patrona sais­tību apstiprinājums. Pēc tam viņš uzņemas atbildību par savu spēlētāju apmešanās vietu un uzturu, par gada ienākumiem un apģērbu, kam jābūt viņa dzimtas krāsās…

- Tradicionāli ir pieņemts, ka vajadzīgas divas kārtas apģērba, es iestarpināju. Katru gadu. Tā kā biju uzaudzis ceļojošu aktieru trupā, nekad nebiju pratis pienācīgi novērtēt ietērpus, kurus mums piešķīra lords Greifallovs. Tomēr pašreizējā brīdī spēju gluži labi iztēloties, cik ļoti manu garderobi uzlabotu divas jaunas drēbju kārtas.

Pienāca apkalpotājs, un SLmmona smaids atklāja, kurš ir parūpējies par mums atnestajām kazeņu brendija glāzēm. Simmons klusēdams pacēla glāzi mēmā tostā un iedzēra prāvu malku. Ari es pacēlu savējo, un to pašu darīja Vilems, kaut gan viņam acīmredzami nebija vēlēšanās dzert. Manets palika nekustīgi sēžam, un man bija aizdomas, ka viņš ir iesnaudies.

- Es tomēr tur neredzu jēgu, Vilems teica, nolikdams brendija glāzi. Patronam tāds stāvoklis tikai tukšo kabatu.

- Tas vairo patrona labo slavu, es paskaidroju. Tāpēc jau mūziķi valkā viņa krāsas. Turklāt viņam vienmēr ir pieejami publikas izklaidētāji viesībās, ballēs, svētkos. Dažreiz aizbilstamie pēc viņa lūguma sacer mūziku vai lugas.

Vilems joprojām izturējās skeptiski. Man tik un tā liekas, ka patrons paliek zaudētājos.

- Tāpēc, ka tu redzi tikai pusi no kopējās ainas, sacīja Manets, izsliedamies krēslā taisni. Tu esi pilsētas zēns. Tu nezini, ko nozīmē izaugt mazā ciemā, kas uzbūvēts uz viena īpašnieka zemes.

- Te ir lorda Ponsingtona īpašumi, Manets turpināja, ar izšļakstīto alu uzvilkdams galdiņa vidū apli. Tu tur dzīvo kā parasts, sīks cilvēciņš. Viņš paņēma Simmona tukšo glāzi un nolika to apļa vidū.

- Kādu dienu cauri ciemam iet vīrs, ģērbies lorda Ponsingtona krāsās. Manets pacēla savu pilno brendija glāzi un pastūma to pāri galdam, iebīdīdams aplī blakus Simmona tukšajai glāzei. Un tas vīrs spēlē un dzied visiem, kas ieradušies vietējā viesnīcā. Manets ielēja Simmona glāzē mazliet brendija.

Simmons nebija jāskubina: viņš pasmīnēja un iztukšoja glāzi.

Manets pabīdīja savu glāzi apkārt galdam un nolika to atpakaļ apļa vidū. Nākamajā mēnesī uzrodas vēl pāris vīru, kas valkā viņa krāsas, un sarīko leļļu izrādi. Viņš ielēja otrā glāzē vēl vienu malku brendija, un Simmons to nadzīgi izdzēra. Un vēl pēc mēneša kāds tur izrāda lugu. Jau atkal.

Tad Manets pacēla savu koka kausu un aizstūma to pāri galdam uz apļa vidu. Pēc tam uzrodas nodokļu vācējs, un arī viņš ir ģērbies tajās pašās krāsās. Manets nepacietīgi paklaudzināja tukšo kausu pret galdu.

Simmons brīdi sēdēja neziņā, tad paņēma pats savu kausu un ielēja tajā šļācienu alus.

Manets vēroja viņu un vēlreiz sparīgi iesita ar savu kausu pa galdu.

Simmons smiedamies ielēja savu atlikušo alu Maneta kausā. Kazeņu brendijs man tomēr labāk iet pie dūšas.

- Lordam Ponsingtonam labāk patīk tāda veida nodokļi, Manets teica. Un cilvēkiem patīk izklaides. Un nodokļu vācējam patīk, ja viņu nenoindē un neaprok seklā bedrē aiz vecajām dzirnavām. Viņš iedzēra malku alus. Un tā, lūk, apmierināti ir visi!

Viļa tumšās acis nopietni vēroja notiekošo. Tādā skatījumā vismaz ir kāda jēga.

- Ne jau vienmēr aprēķins spēlē tik lielu lomu es teicu. Threpe patiešām grib palīdzēt mūziķiem attīstīt viņu spējas. Daži aristokrāti pret mūziķiem izturas apmēram tāpat kā pret zirgiem savos staļļos. Es nopūtos. Un pat tāds stāvoklis man būtu labāks nekā tagad, jo šobrīd man nav nekā.

- Nepārdodies lēti! Simmons moži sacīja. Pagaidi, līdz uzradīsies labs patrons. Tu to esi pelnījis. Tu neesi ne par matu sliktāks kā visi pārējie šejienes mūziķi.

Es klusēju, jo biju pārāk lepns, lai stāstītu draugiem patiesību. Mana nabadzība bija tādā līmenī, kādu viņiem būtu grūti saprast. Simmons nāca no dižciltīgas aturiešu dzimtas, un Vilema ģimene bija vilnas tir­gotāji no Raljenas. Pēc viņu domām, nabadzība nozīmēja, ka cilvēkam nav iespējas iedzert katru reizi, kad sirds vēlas.

Tagad, kad tuvojās mācību maksas laiks, es nedrīkstēju izdot ne pliku peniju. Nevarēju nopirkt sveces, tinti vai papīru. Man nebija dārglietu, ko varētu ieķīlāt, nebija kabatas naudas, nebija vecāku, kuriem varētu aizrakstīt, lai lūgtu palīdzību. Neviens augļotājs neaizdotu man ne graša. Par to nebija jābrinās, jo es biju cilvēks bez saknēm, Edema Rū cilts bārenis, kura mantība viegli ietilptu audekla maisā. Turklāt maisam ne­vajadzētu būt lielam.

Lai nedotu iespēju sarunai ievirzīties nevēlamās sliedēs, es piecēlos kājās. Domāju, ka man laiks iet spēlēt.

Paņēmis lautu, devos pie Stančiona, kurš sēdēja bāra letes galā. Nu, kas tev šovakar ir padomā? viņš jautāja, ar plaukstu braucīdams bārdu.

- Pārsteigums.

Stančions apstājās, līdz galam nenotrausies no bāra soliņa. Vai tāds pārsteigums, kas var izraisīt kautiņu vai vedināt klausītājus aizdedzināt manu iestādi? viņš noprasīja.

Es smaidīdams papurināju galvu.

- Labi! Viņš pasmaidīja pretī un veda mani uz skatuves pusi. Tādā gadījumā man patīk pārsteigumi.