Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . jautājumi

KAUT GAN Levinšīras mērs, šķiet, atzinīgi novērtēja manu apiešanos ar viltus aktieriem, es zināju, ka stāvoklis nebūt nav tik vienkāršs. Saskaņā ar dzelzs likumu es biju vainojams vismaz trijos kliedzošos nozie­gumos, un katrs no tiem bija pietiekami smags, lai man piespriestu pakāršanu.

Diemžēl ikviens Levinšīras iedzīvotājs zināja manu vārdu un pazina mani pēc izskata, tāpēc es raizējos, ka stāsti par notikušo varētu būt mani apsteiguši. Ja tā būtu, es viegli varētu nokļūt kādā pilsētiņā, kuras vietējie konstebli pildītu savu pienākumu un ieliktu mani aiz atslēgas līdz brīdim, kad ieradīsies miertiesnesis un piespriedīs man sodu.

Tāpēc es steidzos uz Severenu, cik ātri vien iespējams. Divas dienas cītīgi gāju kājām, tad samaksāju par vietu karietē, kas brauca dienvidu virzienā. Baumas ceļo ātri, bet, labi saņemoties un taupot laiku uz miega rēķina, ir iespējams aizsteigties tām priekšā.

Pēc triju dienu mokošas kratīšanās karietē es ierados Severenā. Kariete iebrauca pilsētā pa austrumu vārtiem, un es pirmoreiz ieraudzīju karā­tavas, par kurām bija stāstījis Bredons. Redzot izbalējušos kaulus dzelzs krātiņā, man nekļuva vieglāk ap sirdi. Maers bija pavēlējis izlikt tur cilvēku par parastu likumpārkāpumu. Ko viņš darītu ar tādu, kurš noga­linājis deviņus ceļojošas trupas dalībniekus?

Jutu milzīgu vilinājumu doties taisnā ceļā uz “Četrām Svecēm”, kur cerēju atrast Dennu par spīti visam, ko bija sacījis Ktehs. Bet mani klāja vairāku dienu putekļu un sviedru kārta. Pirms runāju ar kādu, man vajadzēja nomazgāties un sasukāties.

Līdzko biju nokļuvis maera muižas teritorijā, aizsūtīju Steipsam gre­dzenu un zīmīti, zinādams, ka tā visdrīzāk izdosies sarunāt privātu tik­šanos ar maeru. Ātri aizsteidzos uz savām istabām, kaut arī tas nozī­mēja gaiteņos nepiedienīgi aizspraukties garām vairākiem galminiekiem. Tikko biju nometis ceļamaisu un aizsūtījis kalpotāju zēnus pēc karsta ūdens, durvīs parādījās Steipss.

- Kvouta jaunskungs! viņš starodams iesaucās un satvēra manu roku, lai to sirsnīgi paspiestu. Cik labi, ka esat atpakaļ! Augstie kungi un dāmas, kā es par jums raizējos!

Viņa sajūsma izvilināja man gurdu smaidu. Ari es priecājos, ka esmu atpakaļ, Steips! Vai esmu daudz palaidis garām?

- Daudz? Viņš iesmējās. Kaut vai kāzas.

- Kāzas? es pārjautāju, taču atbildi zināju jau iepriekš. Maera kāzas?

Steipss pacilāti apstiprināja. Tās bija krāšņas dzīres! Žēl gan, ka jums vajadzēja būt projām. Ņemot vērā visus apstākļus… Viņš uzmeta man zinošu skatienu, tomēr vairāk neko neteica. Steipss prata būt ļoti diskrēts.

- Viņi daudz nezaudēja laiku, vai ne?

- Kopš saderināšanās pagāja divi mēneši, Steipss sacīja ar vieglu pārmetumu balsi. Tieši tik, cik prasa piedienība. Mazliet atraisījies, viņš pamirkšķināja man ar aci. Tiesa gan, abi bija diezgan nepacie­tīgi.

Pa atvērtajām durvīm iesteidzās izsūtāmie zēni ar kūpoša ūdens spai­ņiem, un es tīksmi iesmējos. Ūdens šļaksti, vannai pildoties, manām ausim šķita gluži kā mūzika.

Virssulainis pagaidīja, līdz viņi aiziet, tad pieliecās tuvāk un klusi teica: Jums būs prieks uzzināt, ka otrs mūsu neatrisinātais jautājums tagad ir veiksmīgi nokārtojies.

Es neizpratnē paskatījos uz viņu, pārcilādams agrākās atmiņas un cenzdamies uzminēt, par ko viņš runā. Kopš manas aizceļošanas bija pagājis daudz laika…

Steipss ievēroja manu sejas izteiksmi. Kaudiks! viņš teica, un viņa lūpas savilkās rūgtā vaibstā, izrunājot šo vārdu. Dagons atveda viņu šurp jau divas dienas pēc jūsu aiziešanas. Viņš bija paslēpies nepilnas desmit jūdzes no pilsētas.

- Tik tuvu? es izbrīnījies jautāju.

Steipss drūmi pamāja ar galvu. Viņš bija ielīdis kādā lauku saim­niecībā kā āpsis alā. Nogalināja četrus maera privātās apsardzes vīrus un sagandēja Dagonam aci. Beigu beigās viņu saņēma ciet tikai tad, kad pielaida mājai uguni.

- Un pēc tam? es jautāju. Tiesas prāva jau laikam nenotika?

- Viss ir nokārtots, Steipss atkārtoja. Veiksmīgi nokārtots. Pēdē­jos vārdus viņš izrunāja ar smagu, drūmu pabeigtību. Allaž labsirdīgās acis bija savilkušās šauras un gailēja naidā. Tajā brīdi vīrelis ar apaļo seju nemaz vairs neizskatījās pēc bodnieka.

Atcerējos, kā Alverons bija aukstasinīgi teicis: “Nocērt viņam īkšķus!” Pazīdams Alverona ātrās un apņēmīgās dusmas, es šaubījos, vai Kaudiku kādam jebkad vairs būs lemts redzēt.

- Vai maeram izdevās atklāt, kāpēc tā notika? Es runāju klusi un nepateicu visu līdz galam, jo zināju, ka Steipsam nepatiktu, ja es atklāti pieminētu indēšanu.

- Man neklājas par to runāt, Steipss piesardzīgi teica. Viņa tonis izklausījās mazliet aizskarts, it kā man vajadzētu saprast, ka nevajag uzdot viņam tādus jautājumus.

Zinādams, ka neko vairāk no Steipsa uzzināt neizdosies, es vairs nemēģināju par to runāt. Tu man izdarītu pakalpojumu, ja kaut ko nodotu maeram no manis, es teicu un aizgāju pie sava nobružātā ceļamaisa. Parakņājos tajā, līdz dibenā atradu maeram domāto aizslēgto lādīti.

Pasniedzu to Steipsam. īsti nezinu, kas tajā iekšā, es teicu. Bet uz vāka ir viņa dzimtas zīme. Un lāde ir smaga. Iespējams, ka tajā ir daļa no nolaupītajiem nodokļiem. Es pasmaidīju. Saki viņam, ka tā ir kāzu dāvana!

Steipss smaidīdams paņēma lādīti. Viņš noteikti priecāsies.

Atskrēja vēl trīs izsūtāmie zēni, bet tikai divi aizsteidzās garām ar kūpošiem spaiņiem. Trešais piegāja pie Steipsa un iedeva viņam zīmīti. Blakusistabā atkal atskanēja šļaksti, un visi trīs puikas aizskrēja projām, uzmetuši man ziņkārus skatienus.

Steipss pārlaida skatienu zīmītei un paskatījās uz mani. Maers cer, ka jums būs ērti satikties ar viņu dārzā pēc piektā zvana, viņš teica.

Tikšanās dārzā nozīmēja pieklājības sarunu. Ja maers būtu gribējis aprunāties no sirds, viņš būtu aicinājis mani uz savām istabām vai arī pats devies šurp pa slepeno gaiteni, kas savienoja mūsu istabas.

Paskatījos uz pulksteni pie sienas. Tas nebija simpātijas pulkstenis, kādus biju pieradis redzēt Universitātē. Tas bija harmonijas pulkstenis ar kustīgu svārstu un visu pārējo. Skaists mehānisms, taču ar precizitāti tas nevarēja lepoties. Rādītāji vēstīja bez ceturkšņa pilnu stundu.

- Vai tas pulkstenis steidzas, Steips? es ar cerībām jautāju. Ar piecpadsmit minūtēm tikko pietiktu, lai es nomestu ceļojuma drēbes un ietērptos atbilstoši piedienīgā galma apģērbā. Bet mani klāja netīrumu un sastāvējušos sviedru kārta, un vilkt tīras, skaistas drēbes būtu tikpat bezjēdzīgi kā siet zīda lenti ap kūpošu govs karašu.

Steipss paskatījās man pār plecu, tad pārbaudīja laiku pēc maza me­hāniskā pulksteņa, ko nēsāja kabatā. Patiesībā tas piecas minūtes atpaliek.

Es paberzēju seju, pārdomādams iespējamās izvēles. Biju ne tikai nesakopies pēc dienas ceļojuma. Es biju atbaidoši netīrs. Biju ilgi un enerģiski soļojis pa ceļu vasaras saulē un pēc tam pavadījis vairākas dienas smacīgi karstā karietē. Kaut gan maers nemēdza vērtēt cilvē­kus tikai pēc izskata, viņam tomēr rūpēja piedienība. Es neatstātu labu iespaidu, ja stātos viņa priekšā netīrs un smirdošs.

Man atmiņā nelūgts uznira dzelzs karātavu tēls, un es nolēmu, ka nedrīkstu riskēt un atstāt sliktu iespaidu. Arī atnesto ziņu dēļ. Steips, es būšu gatavs ne agrāk kā pēc stundas. Ja maers ir ar mieru, es varētu tikties ar viņu sestā zvana laikā.

Steipsa vaibsti pārakmeņojās un sejā parādījās aizvainota izteiksme. Viss bija skaidrs. Maeram Alveronam gluži vienkārši nebija pieņemts piedāvāt citu tikšanās laiku. Vēlamo stundu noteica viņš. la allaž tika ievērota. Tāda bija pieņemtā kārtība.

- Steips, es teicu, cik laipni vien spēdams. Paskaties uz mani! Paod mani! Pēdējās dienkopas laikā es esmu nogājis trīssimt jūdžu. Es nevaru iet pastaigāties dārzā, netīrs no ceļa putekļiem un smirdošs kā bar­bars!

Steipss savilka muti neatzinīgā vaibstā. Es pateikšu, ka jūs pašlaik esat aizņemts.

Atnāca zēni ar jauniem karsta ūdens spaiņiem. Saki viņam patie­sību, Steips! es teicu un sāku atpogāt kreklu. Esmu pārliecināts, ka viņš sapratīs.

* * *

Kad biju nomazgājies, sasukājies un pienācīgi apģērbies, aizsūtīju maeram savu zelta gredzenu un kartīti ar uzrakstu: “Lūdzu privātu sarunu Jums piemērotā laikā, cik drīz iespējams.”

Pēc nepilnas stundas izsūtāmais zēns atgriezās ar kartīti no maera, kas vēstīja: “Gaidi manu uzaicinājumu!”

Es gaidīju. Aizsūtīju zēnu pēc vakariņām, tad nogaidīju visu atlikušo vakaru. Nākamā diena pagāja bez jaunām ziņām. Un, tā kā es nezināju, kad varētu pienākt maera uzaicinājums, atkal sēdēju kā gūsteknis savā istabā, gaidīdams viņa gredzenu.

Bija patīkami atgūt iekavēto miegu un vēlreiz ieiet vannā. Taču es raizējos par to, ka mani var apsteigt vēsts no Levinšīras. Pamatīgi kremta ari tas, ka nevaru doties uz Lejas Severenu meklēt Dennu.

Tas bija savdabīgs mēms pārmetums, kas visai raksturīgs galma para­dumiem. Maera zemteksts bija skaidrs: “Tu nāksi tad, kad es teikšu! Noteikumus diktēju vienīgi es.”

Tā bija muļķīga bērnišķība, uz kādu spējīga tikai aristokrātija. Tomēr es neko nevarēju darīt. Tāpēc aizsūtīju savu sudraba gredzenu Bredonam. Viņš ieradās pietiekami agri, lai mēs paēstu kopīgas vakariņas, un pastāstīja man veselu gūzmu tenku, ko biju palaidis garām. Galma tenkas ir gauži pliekanas, tomēr Bredons pamanījās nosmelt un pasniegt man pašu krējumu.

Lielākā daļa valodu saistījās ar maera dedzīgo Laklesu mantinieces aplidošanu un steidzīgajām kāzām. Pēc visa spriežot, abi bija gluži ap­skurbuši. Daudzi pieļāva, ka varbūt jau gaidāms bērns. Reneres karalis­kajā galmā ari netrūka jaunumu. Princis reģents Alaits bija gājis bojā divkaujā, izraisot pamatīgu haosu dienvidu apgabalā, jo dažādi galma grupējumi centās pēc iespējas izmantot savā labā tik augstas pakāpes aristokrāta nāvi.

Klejoja ari citas baumas. Maera viri esot attālā Eldas meža nostūri likvidējuši bandītus. Tie acīmredzot uzglūnējuši nodevu vācējiem. Zie­meļu pusē rūgstot nemiers, jo cilvēki tur jau otrreiz bijuši spiesti paciest maera nodevu vācēju ierašanos. Tomēr tagad vismaz ceļi esot brīvi un vainīgie nogalināti.

Vēl Bredons izstāstīja man interesantas baumas par kādu jaunu cil­vēku, kas esot aizgājis pie Felurianas un atgriezies itin neskarts, tikai ar tādu kā aizpasaules pieskaņu. Šis gan nevarot saukt par galma tenkām. Tādus stāstus parasti gadoties dzirdēt krogu zālēs. Primitīvas baumas, ko neviena augstdzimusi persona nepūlēšoties uzklausīt. Bredona tumšajās pūces acis zibēja jautras uguntiņas.

Es piekritu, ka tādas valodas patiešām ir primitīvas un tik izsmalcinā­tiem cilvēkiem kā mēs neklātos pievērst tām uzmanību. Mans apmetnis? Diezgan elegants, vai ne? Nevarēju atcerēties, kur tas šūts. Laikam kādā neikdienišķā, svešā vietā. Starp citu, man nesen gadījies dzirdēt itin interesantu dziesmu par Felurianu. Vai viņš gribētu to dzirdēt?

Protams, mēs spēlējām arī taku. Kaut gan es ilgu laiku nebiju sēdies pie taka galdiņa, Bredons sacīja, ka es spēlējot ievērojami labāk. Laikam pamazām biju sācis apgūt skaistas spēles iemaņas.

* * *

Lieki piebilst, ka pēc Alverona nākamā aicinājuma es nevilcinādamies devos uz norādīto vietu. Liels vilinājums bija dažas minūtes nokavēties, taču es zināju, ka tas man nenāktu par labu.

Kad satikāmies, maers staigāja pa dārzu viens. Viņš izskatījās garš un stalts, un grūti būtu ticēt, ka viņam jebkad vajadzējis balstīties uz manas rokas vai izmantot spieķi.

- Kvout! viņš draudzīgi pasmaidīja. Priecājos, ka atradi laiku satikties ar mani!

- Vienmēr jūtos pagodināts par tādu iespēju, jūsu gaišība.

- Vai pastaigāsimies? maers jautāja. Šajā dienas laikā no dienvidu tiltiņa paveras pievilcīga aina.

Sāku iet viņam blakus, un kādu laiku mēs līkumojām gar rūpīgi ap­koptajiem dzīvžogiem.

- Es redzu, ka tu esi apbruņots, maers teica, un viņa balsī skanēja nepārprotams nosodījums.

Mana plauksta neviļus pārslīdēja Cezūrai. Pašlaik zobens karājās man pie sāniem, nevis uz pleca. Vai tas uzskatāms par nevēlamu, jūsu gaišība? Biju sapratis, ka Vintasā visiem vīriem ir tiesības nēsāt ieročus.

- Tas nav piedienīgi. Pēdējo vārdu viņš izrunāja ar īpašu uzsvaru.

- Biju dzirdējis, ka Reneres karaliskajā galmā neviens augstdzimis vīrietis neuzdrīkstētos parādīties sabiedrībā bez zobena.

- Lai cik gludi tu proti runāt, tu neesi augstdzimis vīrietis! Alverons vēsi atbildēja. Un to tev derētu atcerēties.

Es neko nesacīju.

- Turklāt tas ir barbarisks paradums, turklāt tāds, kas laika gaitā var nopietni sadusmot karali. Lai kādas paražas valdītu Renerē, manā pilsētā, manās mājās un manā dārzā tu nedrīksti stāties manā priekšā apbruņots! Viņš pievērsa man bargu skatienu.

-Ja esmu jūs aizvainojis, lūdzu piedošanu, jūsu gaišība! Es apstājos un paklanījos zemāk nekā iepriekš.

Mana padevīgā izturēšanās šķita viņu nomierinām. Viņš pasmaidīja un uzlika roku man uz pleca. Tas nav vajadzīgs. Paskaties uz košo ainavu! Lapkritis vairs nav tālu.

Mēs pastaigājāmies gandrīz stundu, sarunādamies par nenozīmīgiem sīkumiem. Es izturējos nevainojami pieklājīgi, un Alverona noskaņojums manāmi uzlabojās. Ja glaimošana maera patmīlībai palīdz man nodro­šināt viņa labvēlību, tā nav pārlieku barga maksa par viņa aizgādību.

- Man jāteic, ka apprecēšanās jūsu gaišībai ir nākusi par labu.

- Paldies! viņš atturīgi palocīja galvu. Man tā ir ļoti pa prātam.

- Un kā turas veselība? es jautāju, tuvodamies pieļaujamām savie­sīgas sarunas robežām.

- Izcili labi, viņš atbildēja. Nešaubos, ka tas ir vēl viens laulības dzīves ieguvums. Maers uzmeta man skatienu, kas nepārprotami teica, lai vairāk netaujāju vismaz tik publiskā vietā kā šī.

Turpinājām pastaigu, palaikam sasveicinādamies ar ceļā sastapta­jiem augstmaņiem. Maers tērzēja par dažādiem niekiem, stāstīja galma baumas. Es centos pieskaņoties, sacīdams atbilstošus vārdus atbilstošās vietās. Taču patiesībā dedzīgi vēlējos, kaut tas drīzāk beigtos un mēs sāktu nopietnu sarunu privātā situācijā.

Tomēr es zināju arī to, ka Alveronu nedrīkst steidzināt. Mūsu sarunas mēdza notikt pēc zināma rituāla. Ja es to pārkāptu, tas maeru tikai aiz­kaitinātu. Tāpēc es gaidīju, jūsmoju par puķu smaržu un tēloju interesi par galma tenkām.

Pēc stundas ceturkšņa sarunu noslēdza pazīstama pauze. Zināju, ka tagad mēs bridi nodosimies strīdīgu domu apmaiņai. Pēc tam varbūt dosimies uz kādu savrupu vietu, lai pārrunātu svarīgākus jautājumus.

- Es vienmēr esmu domājis, Alverons beidzot darīja zināmu gai­dāmās diskusijas tematu, ka ikvienam cilvēkam ir jautājums, kas mīt viņa būtības centrā.

- Kā to saprast, jūsu gaišība?

- Es uzskatu, ka ikvienam ir kāds jautājums, kas virza viņu uz priekšu. Jautājums, kas urda bezmiega naktīs. Jautājums, kas kaitina gluži kā suni vecs kauls. Ja saproti cilvēka jautājumu, tu piekļūsti tuvāk viņa būtī­bas izpratnei. Maers ar vieglu smaidu uzmeta man iesāņus skatienu.

- Vismaz tā es vienmēr esmu uzskatījis.

Brīdi pārdomāju viņa vārdus. Es labprāt jums piekristu, jūsu gaišība.

Alverons izbrīnījies sarauca uzacis. Tik vienkārši? Šķita, ka viņš ir mazliet vīlies. Biju gaidījis, ka tu drusku pacīnīsies!

Es papurināju galvu, priecādamies par ērtu izdevību pamest pašam savu temata pavedienu. Mani kāds jautājums urda jau vairākus gadus, un es paredzu, ka tas urdīs mani vairākus gadus arī turpmāk. Tāpēc jūsu gaišības doma man ir pilnīgi saprotama.

- Tiešām? viņš ieinteresēts atjautāja. Un kāds ir šis jautājums?

Apsvēru domu pastāstīt viņam patiesību. Par saviem čandriānu mek­lējumiem un par manas trupas bojāeju. Tomēr tūlīt sapratu, ka tas nav iespējams. Noslēpums joprojām gulēja man sirdī, smags kā liels, noglu­dināts akmens. Tas bija pārāk personīgs, lai to darītu zināmu tik gudram cilvēkam kā maers. Turklāt tas atklātu manas Edema Rū saknes, un līdz šim es maera galmā nevienam to nebiju teicis. Maers zināja, ka es neesmu aristokrāts, tomēr nezināja, ka man ir tik zema izcelsme.

- Acīmredzot tas ir smags jautājums, ja liek tev tik ilgi domāt, Alverons pazobojās, redzēdams manu vilcināšanos. Bet es gribu, lai tu pasaki! Turklāt piedāvāju abpusēju darījumu: jautājums pretjautājumu. Varbūt mēs palīdzēsim viens otram atrast atbildi.

Tas bija nenoliedzami iedarbīgs pamudinājums. Es centos uzmanīgi izvēlēties vārdus. Kur atrodas Amirs?

- Amirs ar asiņainajām rokām, Alverons klusi novilka pie sevis. Viņš sāniski uzmeta man skatienu. Laikam jau tu nejautā, kur ir apglabātas viņu mirstīgās atliekas.

- Nē, jūsu gaišība, es atbildēju ar drūmu nopietnību.

Viņa seja kļuva domīga. Interesanti! Es atvieglots ievilku elpu. Biju pa pusei gaidījis, ka atbilde būs strupa un nevērīga: Amirs ir beidzis pastāvēt pirms vairākiem gadsimtiem! Taču Alverons teica: Zini, kad biju jaunāks, es daudz lasīju un pētīju par Amiru.

- Tiešām, jūsu gaišība? es atjautāju, izbrīnījies par negaidīto veik­smi.

Maers paskatījās uz mani, un viņa lūpas izliecās tikko jaušamā smaidā. Tas vēl nebūtu nekas! Kad biju zēns, es gribēju būt viens no Amira bruņiniekiem. Mirkli es saklausīju viņā tādu kā mulsumu. Re­dzi, ne jau visi stāsti par Amira ordeni ir drūmi. Viņi darīja daudz ko svarīgu. Pieņēma grūtus lēmumus, ko neviens cits nevēlējās pieņemt. Tas cilvēkus biedē, tomēr es uzskatu, ka viņi bija nozīmīgs spēks cīņā par labo.

- Arī es tā vienmēr esmu domājis, es atzinos. Tīrās ziņkāres labad: kurš bija jūsu mīļākais stāsts?

- Par Atreionu, Alverons mazliet skumīgi atbildēja. Gadiem ilgi neesmu par to domājis. Astoņus Atreiona Zvērestus es laikam varētu noskaitīt no galvas. Viņš papurināja galvu un paskatījās uz manu pusi. Un tavējais?

- Atreions man ir drusku par asiņainu, es atzinos.

Alverons izskatījās uzjautrināts. Ne jau bez pamata viņus iedēvēja par “asiņainajām plaukstām”, viņš teica. Kiridu tetovējumi nebija necik dekoratīvi!

- Taisnība! es piekritu. Tomēr man labāk patīk sers Savjens.

- Protams, maers saprotoši pamāja ar galvu. Tu esi romantiķis.

Kādu laiku staigājām klusēdami, tad nogriezāmies ap stūri un pagā­jām garām strūklakai. Bērnībā es biju ļoti aizrāvies ar viņiem, Alve­rons beidzot teica, it kā atzīdamies mazliet mulsinošā vājībā. Vīrieši un sievietes, kam aiz muguras stāv visa baznīcas vara. Un tas bija laiks, kad aiz baznīcas stāvēja visa Aturas vara. Viņš pasmaidīja. Drosmīgi, cīņas spara pilni un atbildīgi tikai paši sev un Dievam.

- Un pārējiem amiriešiem, es piebildu.

- Un visbeidzot pontifikam, maers nobeidza. Tu noteikti esi lasījis viņa paziņojumu par Amiru?

-Jā-

Mēs nonācām pie neliela, izliekta koka un akmens tilta, velves augš­daļā apstājāmies un lūkojāmies ūdeni, vērojot gulbju lēno slidējumu pa straumi. Vai zini, ko es atklāju, kad biju jaunāks? maers jautāja.

Es papurināju galvu.

- Kad biju jau pārāk pieaudzis, lai mani interesētu bērnu stāstiņi par Amiru, es sāku prātot par konkrētākiem jautājumiem. Cik amiriešu bija pavisam? Cik viņu vidū bija muižnieku? Cik zirgu viņi varēja raidīt bruņotā kaujā? Alverons mazliet pagriezās, lai redzētu manu reakciju.

- Tolaik es dzīvoju Feltonā. Tur ir neliels kantoris, kurā viņi glabā visus baznīcas reģistrus visam ziemeļu apgabalam. Es divas dienas urbos pa viņu grāmatām. Vai zini, ko es atradu?

- Neko, es atbildēju. Jūs neatradāt neko.

Alverons pagriezās un paskatījās uz mani. Viņa sejā bija lasāms ap­valdīts pārsteigums.

- To pašu es atklāju Universitātē, es teicu. Radās iespaids, ka kāds ir aizvācis no Arhīviem informāciju par Amiru. Protams, ne jau visu. Tomēr konkrētu, saturīgu ziņu bija ļoti maz.

Redzēju maera gudrajās, pelēkajās acīs iedzirkstamies atskārsmi, it kā viņš izdarītu pats savus secinājumus. Un kurš kaut ko tādu būtu varējis izdarīt? viņš jautāja.

- Kuram būtu vēl nopietnāks iemesls kā pašiem amiriešiem? es atjautāju. Un tas nozīmē, ka viņi joprojām ir kaut kur tepat.

- Mēs atgriežamies pie tava jautājuma. Alverons atkal sāka iet, bet šoreiz lēnāk nekā iepriekš. Kur ir Amirs?

Nokāpām no tilta un sākām iet pa taku apkārt dīķim. Maera seja bija nopietna un domīga. Vai vari iedomāties, ka pēc Feltonas reģistru pār­meklēšanas man radās tieši tāda pati doma? viņš teica. Es spriedu, ka amirieši tādā veidā varbūt ir izvairījušies no stāšanās tiesas priekšā. Nozuduši paslēptuvēs. Es pat nodomāju, ka ari šodien varbūt pasaulē pastāv Amirs, kas slepeni darbojas augstāka mērķa vārdā.

Man krūtīs mutuļoja satraukums. Ko jūs atklājāt? es dedzīgi pajautāju.

- Ko atklāju? Alverons šķita izbrīnījies. Neko. Tajā gadā nomira mans tēvs un es kļuvu par maeru. Atmetu to visu kā zēniskas iedomas. Viņš lūkojās uz ūdeni un lēni slīdošajiem gulbjiem. Bet ja tu puspasaules attālumā atklāji to pašu… Alverona balss aizklīda tālumā un apklusa.

- Un izdarīju tādu pašu secinājumu, jūsu gaišība.

Alverons lēni pamāja ar galvu. Kļūst neomulīgi, domājot, ka tepat mums blakus pastāv tik nozīmīgs noslēpums. Viņš pārlaida skatienu muižas dārzam un mūriem. Turklāt manis paša zemē. Man tas nepa­tīk. Viņš atkal pagriezās pret mani, un pelēkās acis bija dzidras un vērīgas. Kur tu ieteiktu viņus meklēt?

Es skumīgi pasmaidīju. Kā jau jūsu gaišība atzīmēja, lai cik gludi es protu runāt, es nekad nebūšu augstdzimis vīrietis. Man nav vajadzīgo sakaru un līdzekļu, lai es varētu veikt pietiekami nopietnus meklējumus. Bet jūsu vārds atvērtu daudzas durvis un ļautu man izpētīt dažādas privātas bibliotēkas. Es varētu piekļūt tādiem arhīviem un reģistriem, kuri ir pārāk privāti vai pārāk apslēpti, lai kāds tos varētu izretināt…

Alverons pamāja ar galvu, un viņa acis nenovērsās no manējām.

- Domāju, ka es tevi saprotu. Es pats katrā ziņā dotu daudz, lai varētu uzzināt patiesību šajā jautājumā.

Viņš paskatījās turp, no kurienes skanēja smieklu skaņas un soļu troksnis: mums tuvojās pulciņš augstmaņu. Tu esi devis man daudz vielas pārdomām, viņš piebilda klusākā balsī. Pārrunāsim to sīkāk, kad būsim privātos apstākļos.

- Kādā laikā jums būtu ērti satikties, jūsu gaišība?

Alverons ilgāku laiku domīgi raudzījās manī. Atnāc šovakar uz manām istabām! Un, tā kā nevaru dot tev atbildi, es pretī likšu pats savu jautājumu.

- Es augstu vērtēju jautājumus, jūsu gaišība.