Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT DEVlTĀ NODAĻA . tumsonīgais edema rū

PAGALMĀ IERAUDZĪJU Elksu Dalu, kas sveicienā pacēla roku. Kvout! Viņš man draudzigi uzsmaidīja. Tieši tevi es gribēju satikt. Vai drīkstu aizņemties brīdi no tava laika?

- Protams! es atbildēju. Kaut gan maģistrs Elksa Dals man patika, ārpus lekciju zāles mums nebija iznācis daudz sastapties. Vai drīkstu izmaksāt jums dzērienu vai kādu uzkodu? Es jau agrāk gribēju jums vēlreiz pateikties par aizstāvību tiesā, bet līdz šim biju ļoti aizņemts…

- Es arī, Elksa Dals atbildēja. Patiesībā es jau vairākas dienas grasos ar tevi aprunāties, bet laiks aizvien aizskrien pārāk ātri. Viņš palūkojās apkārt. No uzkodas es neatteiktos, bet dzēriens gan jāatraida. Pēc nepilnas stundas es sākas eksāmeni.

Mēs iegājām “Baltajā Briedī”. Es no iekšpuses to lāgā nebiju redzējis, jo tādiem kā es šī vieta bija pārāk dārga.

Elksa Dals savā tumšajā maģistra tērpā bija labi pamanāms un pazīs­tams, un viesmīlis mazliet iztapīgi aizveda mūs pie savrupa galdiņa. Elksa Dals apsēdās un acīmredzami jutās kā mājās, taču es kļuvu arvien nervozāks, jo nespēju iedomāties, kāpēc lai Simpātijas maģistrs gribētu ar mani runāt.

- Ko varu jums atnest? jautāja garais, kalsnais viesmīlis, līdzko mēs bijām apsēdušies savās vietās. Dzeramo? Dažādus sierus? Un mums ir brīnum garda forele ar citronu.

- Forele un siers man būtu pa prātam, Elksa Dals teica.

Saimnieks pagriezās pret mani. Un jums?

- Arī es ņemšu foreli, es sacīju.

- Lieliski! Viesmīlis patīkamās gaidās saberzēja rokas. Un ko dzersiet?

- Sidru, es teicu.

- Vai jums ir Fallovzas sarkanais? Dals vilcinādamies jautāja.

- Ir gan! saimnieks apstiprināja. Un no laba gada ražas, ja drīkstu slavēt pats savu mantu.

- Es paņemšu vienu krūzi, Elksa Dals teica un uzmeta man ašu skatienu. Viena krūze nevarētu pārlieku ietekmēt manu eksāmena vērtējumu.

Viesmīlis aizsteidzās, atstādams mūs divatā ar Elksu Dalu. Jutos diez­gan neparasti, sēdēdams pie galdiņa viņam pretī. Es nervozi sagrozījos krēslā.

- Nu, kā tev pašlaik klājas? Elksa Dals nepiespiesti vaicāja.

- Gluži labi, es atbildēju. Dimestris bija veiksmīgs, ja neņem vērā… Pamāju ar roku uz Imres pusi.

Dals pasmējās, taču bez jautrības. Savdabīga sastapšanās ar veca­jiem laikiem, vai ne? Viņš pašūpoja galvu. Sadarbība ar dēmoniem! Ak mūžs!

Atnāca viesmīlis, pasniedza mums dzērienus un atkal pazuda, netei­cis ne vārda.

Maģistrs Elksa Dals pacēla plato māla krūzi man pretī. Uz to, lai māņticīgi ļautiņi mūs nededzinātu sārtā! viņš teica.

Es pasmaidīju, par spīti neveiklībai, un pacēlu savu koka krūzi. La­ba tradīcija.

Abi iedzērām, un Elksa Dals atzinīgi nopūtās, apmierināts ar vīna garšu.

Tad viņš paskatījās pāri galdam uz mani. Nu tad saki, viņš teica,

- vai esi domājis, ko darīsi pēc tam, kad būsi beidzis mācības? Tas ir, pēc tam, kad būsi saņēmis gilderu?

- Neesmu par to daudz domājis, es godīgi atzinos. Tas šķiet vēl ļoti tālu.

- Spriežot pēc tempa, kādā tu kāp uz augšu, iespējams, ka tas nemaz nav tik tālu. Re’lara pakāpe tik agri… Cik tev īsti ir gadu?

- Septiņpadsmit, es veikli sameloju. Biju visai jūtīgs attiecībā uz savu vecumu. Daudzi studenti iestājās Universitātē gandrīz divdesmit gadu vecumā, nemaz nerunājot par iekļūšanu Arkanuma rindās.

- Septiņpadsmit, Elksa Dals domīgi novilka. To ir viegli aizmirst. Tu esi stalts un garš. Viņa skatiens brīdi vērsās neredzamā tālumā.

- Augstie kungi! Es septiņpadsmit gadu vecumā biju pašam sev nesa­protams juceklis. Mācības, savas vietas meklējumi pasaulē. Sievietes… Viņš lēni pašūpoja galvu. Bet ar laiku kļūst labāk. Paiet trīs četri gadi, un viss nostājas savā vietā.

Viņš ar īsu, ašu kustību pacēla māla krūzi pret mani un iedzēra nākamo malku. Tiesa gan, izskatās, ka tev īpašu grūtību nav. Re’lars septiņpadsmit gadu vecumā! Tā jau ir zināma izcilība.

Es mazliet pietvīku un nezināju, ko sacīt.

Atgriezās kroga saimnieks un sāka likt galdā ēdienus. Nelielu dēlīti ar dažādu šķirņu siera šķēlēm. Šķīvi ar maziem grauzdētas maizes gaba­liņiem. Bļodiņu ar zemeņu ievārījumu. Bļodiņu ar melleņu ievārījumu. Mazu šķīvīti ar lobītiem valriekstiem.

Elksa Dals paņēma mazu maizes gabaliņu un balta, drupana siera šķēli. Tu esi gluži labs simpātists, viņš teica. Tik prasmīgam cil­vēkam kā tu paveras diezgan plašas iespējas.

Es uzziedu mazliet zemeņu ievārījuma uz siera un grauzdētās maizes šķēles un iebāzu to mutē, cenzdamies iegūt laiku pārdomām. Vai Elksa Dals grib sacīt, ka gribētu, lai es mācību gaitā vairāk pievēršos simpātijas prasmēm? Vai viņš grib sacīt, ka vēlas virzīt mani uz El’thes pakāpi?

Manu iecelšanu par Re’laru bija panācis Elodins, taču es zināju, ka nekas nestāv uz vietas. Maģistri nereti sacentās, lai dabūtu daudzsološu studentu savā pusē. Piemēram, Mola bija strādājusi par skrīvu, pirms Arvils piedabūja viņu pārnākt uz “Mediķu”.

- Man itin labi patīk simpātijas mācība, es uzmanīgi teicu.

- Tas ir pilnīgi skaidrs, Elksa Dals smaidīdams sacīja. Dažiem taviem studiju biedriem gribētos, kaut tev tā patiktu mazāk, vari man ticēt! Apēdis vēl vienu siera gabalu, viņš turpināja: Bet jāņem vērā, ka tajā virzienā iespējams pārcensties. Vai Tekams savulaik nerakstīja: “Pārāk daudz mācību studentam kaitē”?

- Īstenībā tas bija Ertrams Viedais, es teicu. Biju izlasījis to vienā no grāmatām, kuras maģistrs Lorrens bija norādījis šī dimestra Re’laru eksāmeniem.

- Lai nu kā, tā ir pareiza atziņa, Elksa Dals sacīja. Varbūt tev nekaitētu paņemt kādu brīvu dimestri un drusku atpūsties. Paceļot, pa­priecāties par sauli. Viņš iedzēra vēl vienu malku. Kur tas der, ja Edema Rū puisim nav nekāda iedeguma?

Es nezināju, ko uz to atbildēt. Man nekad nebija ienācis prātā, ka varētu paņemt brīvdienas no Universitātes. Kurp tad es lai dotos?

Atnāca viesmīlis, nesdams šķīvjus ar kūpošu zivi, no kuras vēdīja cit­rona un sviesta smarža. Kādu laiku mēs abi veltījām uzmanību ēdienam. Es priecājos par ieganstu brīdi nesarunāties. Kāpēc Elksa Dals atzinīgi izsakās par manām studijām, bet pēc tam skubina doties projām?

Pēc neilga laika maģistrs tīksmīgi nopūtās un atbīdīja šķīvi no gal­da malas. Es tev pastāstīšu kādu īsu stāstu, viņš teica. Stāstu, ko man labpatīk saukt par “Tumsonīgo Edemu Rū”.

Pēc šiem vārdiem es pacēlu galvu, lēni košļādams zivs gabalu. Centos saglabāt rāmu, savaldīgu sejas izteiksmi.

Maģistrs jautājoši savilka uzacis, itin kā gaidīdams, vai man ir kaut kas sakāms.

Kad es klusēju, viņš turpināja: Reiz dzīvoja kāds skolots arkanists. Viņš pārzināja visu simpātiju, sigaldriju un alķīmiju. Viņa galvā bija rūpīgi noglabāti desmit duči slepeno vārdu, viņš runāja astoņās valodās un teicami rakstīja. Īstenībā vienīgie iemesli, kāpēc viņš nekļuva par maģistru, bija neprasmīga laika izvēle un sabiedriskā slīpējuma trū­kums.

Dals iedzēra mazu malciņu vīna. Tā nu šis cilvēks kādu laiku tvar­stīja vēju, cerēdams atrast savu laimi plašajā pasaulē. Un, būdams ceļā uz Tinuē, viņš nonāca pie ezera, kam vajadzēja tikt pāri.

Elksa Dals plati pasmaidīja. Par laimi, tuvumā bija kāds Edema Rū cilts laivinieks, kas piedāvājās pārcelt viņu uz otru krastu. Redzēdams, ka brauciens prasīs pāris stundu, arkanists mēģināja uzsākt sarunu.

“Ko jūs domājat par Tekama teoriju, ka enerģija ir drīzāk dabas pirmviela nekā materiāla esamība?”

Laivinieks atbildēja, ka viņš par to vispār nekad neesot domājis. Vēl vairāk, viņam neesot nodoma to darīt.

“Bet jūsu mācības taču noteikti ietvēra Tekama “Teofāniju”? arkanists jautāja.

“Man nekad nav bijis tā, ko jūs saucat par “mācībām”, godība,” lai­vinieks atbildēja. “Un, ja šis jūsu Tekams atnāktu pārdot manai sievai adatas, es viņu noteikti nepazītu.”

Kļuvis ziņkārīgs, arkanists uzdeva vēl dažus jautājumus, un laivi­nieks atbildēja, ka nezinot, kas ir Feltemi Reiss un kādai vajadzībai tiek izmantoti zobratriteņi. Arkanists turpināja šo sarunu veselu stundu, vispirms juzdams ziņkārību, vēlāk sašutumu. Pēdējais piliens viņam bija atklājums, ka laivinieks neprot ne rakstīt, ne lasīt.

“Nudien, ser,” arkanists satriekts teica, “pilnveidot sevi ir katra cil­vēka pienākums! Cilvēks bez izglītības ieguvumiem daudz neatšķiras no dzīvnieka!”

Elksa Dals pasmīnēja. Kā vari iedomāties, pēc tam saruna vairs lāgā nevedās. Apmēram stundu viņi brauca, saspringti klusēdami, bet tad, kad tālumā kļuva redzams pretējais krasts, sacēlās vētra. Pār mazo laiviņu šļācās viļņi, un koka dēļi čīkstēja un šņirkstēja.

Edemietis drūmi paskatījās uz mākoņiem un teica: “Pēc piecām minū­tēm būs pavisam slikti, un, pirms debesis noskaidrosies, kļūs vēl ļaunāk. Šī mazā laiva to neizturēs. Pēdējais posms mums būs jāveic peldus.” To teicis, laivinieks novilka kreklu un sāka siet to ap vidukli.

“Bet es neprotu peldēt,” arkanists teica.

Elksa Dals izdzēra pēdējo vīna malku, apgrieza krūzi otrādi un nolika to uz galda. Brīdi viņš vēroja mani gaidpilnā klusumā, un viņa seja pauda tikko jaušamu pašapmierinātību.

- Stāsts nav slikts, es atzinu. Bet Edema Rū akcents skanēja mazliet pārspīlēti.

Dals īsi un mazliet teatrāli paklanījās pret mani. To es ņemšu vērā! viņš teica, tad pacēla pirkstu un uzmeta man sazvērniecisku skatienu.

Šis stāsts domāts ne tikai izklaidei un priekam: tajā mīt patiesibas grauds, paslēpts dziļumā, kur to spēj atrast tikai visgudrākie studenti. Viņa sejas izteiksme kļuva mīklaina. Tu jau zini, ka stāstos slēpjas visas pasaules patiesības.

* * *

Vēlāk, kad mēs ar draugiem “Ankerā” spēlējām kārtis, es izstāstīju viņiem par neparasto tikšanos.

- Viņš tev deva mājienu, aunapiere! Manets ērcīgi izmeta. Mums visu vakaru neveicās ar iedalītajām kārtīm, un mēs bijām zaudējuši piecas partijas. Tu tikai negribēji to dzirdēt.

- Mājienu, ka man uz vienu dimestri jāpārtrauc simpātijas nodar­bības? es jautāju.

- Nē! Manets atcirta. Viņš tev pateica to, ko es esmu teicis jau divas reizes. Ja tu šajā dimestri kārtosi eksāmenus, tu esi augstākā līmeņa idiots.

- Ko? es pārjautāju. Kāpēc?

Manets profesionālā mierā nolika kārtis uz galda. Kvout, tu esi gudrs zēns, bet neparko neesi ar mieru klausīties to, ko negribi dzirdēt. Viņš paskatījās vispirms pa kreisi, tad pa labi, proti, uz Vilemu un Simmonu. Mēģiniet jūs viņam to iestāstīt!

- Paņem brīvu dimestri! Vilems teica, nepaceldams skatienu no kārtīm. Pēc tam viņš piebilda: Aunapiere!

- Tev tas tiešām ir jādara! Simmons nopietni piebilda. Visi joprojām runā par tavu tiesas prāvu. Ne par ko citu vispār vairs ne­runā.

- Par tiesas prāvu? es iesmējos. Tā bija pirms vairāk nekā dienkopas! Viņi runā par to, kā mani atzina par pilnīgi nevainīgu. Attaisnoja dzelzs likuma priekšā un visžēlīgā Tehlu priekšā.

Manets skaļi nosprauslājās. Labāk būtu bijis, ja tevi klusām atzītu par vainīgu nekā pasludinātu par nevainīgu ar tādu troksni. Viņš paskatījās uz mani. Vai tu zini, cik ilgs laiks ir pagājis, kopš pēdējais arkanists tika apsūdzēts sadarbībā ar dēmoniem?

- Nē, es atzinos.

- Ari es nezinu, viņš sacīja. Un tas nozīmē, ka ir pagājis ļoti, ļoti ilgs laiks. Tu esi atzīts par nevainīgu. Tev tas nāca par labu. Bet Universitātei tāda prāva bija sitiens zem jostasvietas. Tā ir atgādinājusi ļaudīm: kaut ari tevi varbūt nav jācepina uz sārta, daži citi arkanisti, iespējams, būtu to pelnījuši. Viņš papurināja galvu. Vari nešaubīties, ka visi maģistri uz tevi ir nikni kā traki suņi.

- Ari daži studenti nav iepriecināti, Vilems drūmi piebilda.

- Nav taču mana vaina, ka notika tāda prāva! es iebildu, tad drusku aprāvos. Vismaz ne tikai mana vaina. Visu to savārīja Ambrozs. Viņš slēpās visu notikumu aizmugurē un klusībā smējās.

- Tik un tā! Vilems teica. Un Ambrozs ir pietiekami saprātīgs, lai šajā dimestrl neietu uz eksāmeniem.

- Ko? es izbrīnījies pārjautāju. Viņš nekārtos eksāmenus?

- Nē, Vilems atbildēja. Viņš pirms divām dienām aizbrauca uz mājām.

- Bet viņu taču nekas nesaistīja ar tiesas prāvu! es teicu. Kāpēc lai viņš brauktu projām?

- Tāpēc, ka maģistri nav idioti, Manets atbildēja. Jūs abi jau kopš pirmās tikšanās plēšaties kā satracināti kaķi. Viņš domīgi piesita pirkstu pie lūpām, tēlodams mākslotu vientiesību. Starp citu, man kaut kas ienāca prātā. Ko jūs darījāt “Zelta Ponijā” tovakar, kad aizdegās Ambroza istabas?

- Spēlējām kārtis, es paskaidroju.

- Protams, jūs spēlējāt kārtis, Manets atkārtoja ar neslēptu ironiju balsi. Jūs abi esat metuši viens otram akmeņus jau veselu gadu, un beidzot viens no tiem ir trāpījis sirseņu pūzni. Vienīgais saprātīgais ieteikums te ir laisties projām drošā attālumā un nogaidīt, līdz satraci­nātā dūkoņa pierims.

Simmons bikli nokremšļojās. Man ļoti nepatīk vilkt kopīgu meldiņu, viņš vainīgi teica, taču klīst baumas, ka tu esot redzēts pusdienojam ar Slītu. Viņš sašķobīja seju. Un Fela man stāstīja, ka esot dzirdējusi… tu aplidojot Devi.

- Pats zini, ka par Devi tā nav taisnība! es atcirtu. Laiku pa laikam es viņu apmeklēju, lai uzturētu mierīgas attiecības. Vēl pavisam nesen viņa bija gatava apēst mani dzīvu! Un ar Slītu man ir bijusi tikai viena saruna. Nepilnas piecpadsmit minūtes.

- Devi? Manets sašutis iesaucās. Devi un Silts? Viens izslēgts no Universitātes, un otrs nav daudz labāks! Viņš nometa kārtis uz galda. Kāpēc tu ļāvi sevi redzēt kopā ar tādiem cilvēkiem? Un kāpēc es vispār Jauju sevi redzēt kopā ar tevi?

- Beidziet! Es paskatījos pēc kārtas uz Vilemu un Simmonu. Vai tiešām ir tik Jauni?

Vilems nolika kārtis. Es paredzu vienu, viņš rāmi teica. Ja tu iesi uz eksāmeniem, tava nākamā mācību maksa būs vismaz trīsdesmit

pieci talanti. Viņš paskatījās uz Simmonu, tad uz Manetu un atpakaļ.

Par to esmu gatavs derēt uz veselu zelta mārku. Vai kāds piedalās?

Neviens viņa piedāvājumu nepieņēma.

Jutu, ka man pakrūtē sažņaudzas izmisuma kamols. Bet tas taču nevar… es mēģināju sacīt. Šis…

Ari Simmons nolika kārtis uz galda, un drūmā izteiksme nemaz neie­derējās viņa draudzīgajā sejā. Kvout, viņš oficiālā tonī teica, es saku tev trīs reizes! Ņem brīvu dimestri!

* * *

Beidzot es aptvēru, ka draugi man saka patiesību. Diemžēl tas nozī­mēja, ka pēkšņi esmu palicis pilnīgi bez darāmā. Nebija jāgatavojas eksāmeniem, un sākt jaunu projektu “Frakcijā” būtu tīrā niekošanās. Pat doma par Arhīviem, kur varētu meklēt informāciju par čandriāniem vai Amiru, vairs nešķita pievilcīga. Biju meklējis ilgi un atradis pavisam maz.

Brīdi domāju, vai nevarētu turpināt meklējumus citur. Protams, bija ari citas bibliotēkas. Katrā aristokrātu namā glabājās kaut vai pieticīgs apkopojums par dzimtas saimniekošanas norisēm un viņu zemju un dzimtas vēsturi. Lielākajai daļai baznīcu bija gari un plaši pieraksti par tiesu prāvām, laulībām un pārvaldību, un tie sniedzās vairāku gadsimtu senā pagātnē. To pašu varēja sacīt par ikvienu vērā ņemamu pilsētu. Amirs taču nevarēja iznīcināt gluži visas pēdas par savu esamību.

Paši meklējumi nevarēja būt grūti. Pats grūtākais būtu saņemt atļauju bibliotēku izmantošanai. Es nevarēju ierasties Renerē, noskrandis un ceļa putekļu klāts, un lūgt atļauju pāršķirstīt pils arhīvu dokumentus.

Šī bija vēl viena situācija, kurā milzīga nozīme būtu ietekmīgam pat­ronam. Patrons man uzrakstītu ieteikuma vēstuli, kas man atvērtu visas durvis. Vēl vairāk ar patrona atbalstu es ceļojuma laikā varētu nopelnīt sev pienācīgu iztiku. Lielākā daļa mazo pilsētiņu neļāva muzikantam uzstāties pat vietējā viesnīcā, ja viņam nebija rakstiska dokumenta no sava patrona.

Universitāte bija kļuvusi par manas dzīves centru un bijusi tāda veselu gadu. Tagad, saprazdams, ka tā jāatstāj, es jutos kā izsviests no laivas, un man nebija ne jausmas, ko darīt tālāk.