Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT pirmā nodaļa . tīģelis

TAGAD, KAD biju atguvis lautu, mana dzīve viegli atguva līdzsvaru. Mans darbs “Frakcijā” kļuva vieglāks. Pat nodarbības pie Elodina šķita iegūstam kaut kādu jēgu.

Ar vieglu sirdi es aizgāju uz alķīmijas kompleksu pie Simmona. Pēc mana klauvējiena viņš atvēra durvis un ar rokas mājienu aicināja mani iekšā. Izdevās! viņš pacilāti pavēstīja.

Es aizvēru durvis, un viņš aizveda mani pie galda, uz kura rindojās pudeles, caurulītes un gāzes degļi. Simmons lepni pasmaidīja un pacēla nelielu, zemu trauciņu, līdzīgu tādiem, kuros mēdz glabāt krāšļus un pūderus.

- Vai tu vari man parādīt? es jautāju.

Simmons aizdedzināja mazu gāzes degli, un liesma sāka laizīt seklas metāla pannas apakšu. Mēs brīdi stāvējām klusēdami un klausījāmies tās sīkšanā.

- Man ir jauni zābaki! Simmons bezbēdīgi paziņoja un pacēla kāju, lai es varētu apskatīt.

- Skaisti, es automātiski noteicu, tad apklusu un ielūkojos ciešāk.

- Ar naglām? neticīgi noprasīju.

Viņš velnišķi pasmīnēja. Es iesmējos,

Dzelzs panna sakarsa, un Simmons, atskrūvējis trauciņu, iebāza pirk­stu tā caurspīdīgajā saturā. Pēc tam viņš ar izteiksmīgu kustību pastiepa roku un piespieda pirkstgalu karstās pannas virsmai.

Es saviebos. Simmons apmierināti smaidīja un palika šādi stāvam garas nopūtas ilgumā un tikai tad atvilka pirkstu atpakaļ.

- Neticami! es teicu. Jūs šeit darāt trakas lietas. Karstuma aizsargs!

- Nē, Simmons nopietni atbildēja. Tā ir pilnīgi nepareiza pieeja. Tas nav aizsargs. Tas nav izolators. Tas ir kaut kas līdzīgs papildu ādas kārtai, kas sadeg, pirms karstums sasniedz īsto ādu.

- Kā ūdens uz plaukstām, es teicu.

Sims atkal papurināja galvu. Nē, ūdens vada siltumu. Šis nevada.

- Tātad tas ir izolators.

- Izbeidz! Simmons aizkaitināts attrauca. Apklusti un paklausies! Tā ir alķīmija. Tu neko nesajēdz no alķīmijas.

Es ar žestu mēģināju viņu nomierināt. Zinu. Zinu.

- Nu tad pasaki to! Saki: “Es neko nesajēdzu no alķīmijas.”

Es nikni pablenzu uz viņu.

- Alķīmija nav ķīmija ar dažām piedevām, Simmons teica. Tas nozīmē, ja tu neklausīsies manī un izdarīsi pats savus secinājumus, tie būs pilnīgi aplami un ačgārni. Aplami un ačgārni.

Es dziļi ievilku elpu un nopūtos. Nu labi! Apgaismo mani!

- Tā jāuzziež ļoti ātri, Simmons teica. Tavā rīcībā būs tikai des­mit sekundes, lai vienmērīgi noklātu plaukstas un apakšdelmus. Viņš norādīja uz savām rokām.

- Ziede turas labi, bet, ja pārāk ilgi berzēsi rokas, tā ies mazumā. Sejai pat nepieskaries! Neieberz acīs! Neurbini degunu! Negrauz nagus! Tā ir mazliet indīga.

- Mazliet? es pārjautāju.

Simmons nepievērsa tam uzmanību un pacēla pirkstu, kuru bija spie­dis pie pannas. Tā nav līdzīga bruņucimdiem. Līdzko to pakļauj kar­stumam, tā sadeg un pazūd.

- Vai degot rodas kāda smaka? es jautāju. Kaut kas tāds, kas to nodotu?

- Nē. Tā nesadeg vārda tiešajā nozīmē. Tā vienkārši sairst un pār­veidojas.

- Par ko tā pārveidojas?

- Par šo un to, Simmons īdzīgi atbildēja. Par šo un to komplicētu, ko tu nevari saprast, jo neko nesajēdz no alķīmijas.

- Vai to drīkst ieelpot? es jautāju.

- Jā. Citādi es nemaz tev to nedotu. Šī ir veca formula. īsta un pār­baudīta. Tā kā ziede nevada siltumu, tavi pirksti paliks vēsi arī tad, kad piespiedīsi tos kaut kam kvēloši karstam. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani. Iesaku pārtraukt pieskārienu, pirms tā ir izlietojusies.

- Kā lai es zinu, kad tā būs izlietojusies?

- To tu nevari zināt, Simmons vienkārši atbildēja. Tāpēc iesaku nerīkoties ar kailām rokām.

- Brīnišķīgi.

- Saskarē ar spirtu tai ir skāba reakcija. Bet tikai vāji skāba. Tev pie­tiks laika nomazgāt rokas. Ja tai piekļūs mazdrusciņ slapjuma, teiksim, tavi sviedri, nekas ļauns nenotiks. Bet saskarē ar lielu ūdens daudzumu, teiksim, simt pret vienu, viela kļūs ugunsnedroša.

- Un, ja es samaisīšu to ar mīzaliem, tā pārvērtīsies par saldu konfekti, vai ne? es iesmējos. Vai tu saderēji ar Vilemu, cik lielu daļu no tās es apēdīšu? Saskarē ar ūdeni nekas nekļūst ugunsnedrošs!

Simmona acis savilkās šaurākas. Viņš paņēma tukšu tīģeli. Labi! viņš teica. Tad piepildi šo ar ūdeni!

Joprojām smaidīdams, es aizgāju līdz ūdenstvertnei telpas kaktā. Tā bija tāda pati kā “Frakcijas” ūdenstvertnes. Tīrs ūdens ir svarīgs ari artefakcijas darbā, it sevišķi jaucot mālus un rūdot metālu, ko nedrīkst piesārņot.

Ielēju tīģelī ūdeni un aiznesu to atpakaļ Simmonam. Viņš iebāza tajā pirksta galu, apmaisīja ūdeni un ielēja to karstajā dzelzs pannā.

Virs pannas rūkdama pacēlās liela, oranža liesma, kas sasniedza trīs pēdu augstumu, tad noraustījās un apdzisa. Simmons ar vieglu klikstu nolika tukšo tīģeli uz galda un nopietni paskatījās uz mani. Tagad pasaki!

Pievērsu skatienu grīdai. Es neko nesajēdzu no alķīmijas.

Simmons apmierināts pamāja ar galvu. Pareizi! viņš teica un pagriezās pret darbgaldu. Atkārtosim visu vēlreiz!