Vieda vīra bailes

SEŠDESMITĀ NODAĻA . gudrības ierocis

PĒC MANIEM vārdiem maera acis plati iepletās, tad atkal savilkās šauras. Pat slimības nevarībā Alverona prāts darbojās asi. Tu darīji pareizi, ka runāji klusu un man pie auss, viņš teica. Tu esi sācis bīstamu spēli. Tomēr runā, es tevi uzklausīšu!

-Jūsu gaišība, man ir aizdomas, ka Threpe savā vēstulē nepieminēja divus apstākļus: ka es mācos Universitātē un esmu mūziķis.

Blāvais skatiens maera acīs neliecināja, ka viņš par to būtu dzirdējis.

- Kurā universitātē? viņš noprasīja.

- Tajā Universitātē, jūsu gaišība, es atbildēju. Esmu Arkanuma loceklis.

Alverons sarauca pieri. Tam tu esi krietni par jaunu. Un kāpēc lai Threpe nebūtu to pieminējis?

- Jūs nemeklējāt arkanistu, gaišība. Un šeit, tik tālu uz austrumiem, valda noliedzoša attieksme pret tāda veida studijām. Tas bija patiesī­bai tuvākais izteikums, kādu varēju atļauties, un patiesība bija tāda, ka vintasieši ir līdz stulbumam māņticīgi.

Maers lēni samirkšķināja plakstiņus, un viņa sejas izteiksme kļuva skarbāka. Nu labi! viņš teica. Ja tu esi tas, par ko uzdodies, tad parādi kaut ko no maģijas!

- Es esmu arkanists, kas vēl mācās, jūsu gaišība. Bet, ja vēlaties redzēt kādu maģiju… Es paskatījos uz trim lampām pie istabas sienām, nolaizīju pirkstus, koncentrējos un nodzēsu sveci, kas dega uz Alverona naktsskapīša.

Istaba satumsa, un es dzirdēju, kā viņš satrūcies ievelk elpu. Izvilku savu sudraba gredzenu, un pēc brīža tas sāka mirdzēt ar zilgani sud­rabainu gaismu. Manas rokas kļuva aukstas, jo mans vienīgais siltuma avots bija paša ķermenis.

- Pietiks! maers teica. Ja viņš bija satraucies, tad balss to neļāva manīt.

Pārgājis pāri istabai, es atvēru aizslēģotos logus. Istabā ielija saules gaisma. Uzvēdīja tikko jaušama mēnesspuķu smarža, atskanēja putna treļļi. Es vienmēr esmu pārliecinājies, ka svaigs gaiss ir labvēlīgs jebkā­dām miesas kaitēm, kaut ari daudzi tam nepiekrīt. Uzsmaidīju viņam.

Viņš neatbildēja manam smaidam. Jā, jā. Tu esi ļoti gudrs. Nāc šurp un apsēdies! Darīju, kā teikts, un novietoju krēslu blakus viņa gultai. Un tagad paskaidro to, ko teici!

- Es sacīju Kaudikam, ka strādāju pie stāstu krājuma par dižciltīga­jam dzimtām, es teicu. Tas ir ērts iegansts, turklāt ticami izskaidro, kāpēc es pavadu laiku ar jums.

Maera seja joprojām bija drūma. Redzēju, ka viņa acis aizmiglo sāpes, gluži kā mākonis, kas aizgājis priekšā saulei. Apliecinājums, ka tu esi prasmīgs melis, nebūt nenozīmē, ka esmu gatavs tev uzticēties.

Jutu, ka man pakrūtē briest salts kamols. Biju cerējis, ka maers vieglāk pieņems patiesību. Tieši tā, jūsu gaišība, es meloju viņam un stāstu patiesību jums. Tā kā viņš noturēja mani par parastu dīku kundziņu, tad mierīgi ļāva man skatīties, kā viņš gatavo jums domātās zāles. Es pacēlu dzintarkrāsas pudelīti. Saules gaisma atdūrās stiklā, veidojot varavīks­nes.

Alverons nepakustējās. Viņa allaž dzidrās acis aizmigloja neizpratne un sāpes. Es prasu pierādījumu, bet tu saceri stāstiņus. Kaudiks man ir uzticīgi kalpojis jau divpadsmit gadu. Tomēr es pārdomāšu, ko tu teici. Maera tonis lika saprast, ka šis pārdomas būs īsas un man nelabvēlīgas. Viņš pastiepa roku pēc pudelītes.

Jutu sevi uzzibam dusmu dzirksti. Tā mazināja saltās bailes, kas brieda man pakrūtē. Jūsu gaišība grib pierādījumu?

- Es gribu savas zāles! viņš atcirta. Un gribu gulēt. Lūdzu…

- Jūsu gaišība, es varu…

- Kā tu uzdrošinies mani pārtraukt? Alverons pūlējās uzslieties gultā sēdus, un viņa balsi kūsāja niknums. Tu atļaujies pārāk daudz! Ej projām, un es padomāšu, vai turpmāk vēl izmantot tavus pakalpo­jumus! Dusmās drebēdams, viņš joprojām stiepa roku pēc pudelītes.

Bridi iestājās klusums. Es pastiepu pudelīti, bet, pirms viņš to paguva satvert, teicu: Jūs nesen vēmāt. Baltu, pienīgu šķidrumu.

Sasprindzinājums gaisā jūtami pastiprinājās, bet pēc maniem vār­diem maers palika nekustīgi sēžam. Mēle jums šķiet piebriedusi un smaga. Jums mutē ir sausums un savāda, sīva garša. Kopš neilga laika jūs jūtat slimīgu tieksmi pēc saldumiem, pēc cukura. Nakti jūs pamostaties un jūtat, ka nespējat pakustēties un parunāt. Jūs jūtaties paralizēts, jūs moka graizes un neizprotama panika.

Kamēr es runāju, maera roka lēni atrāvās no pudelītes. Viņa seja vairs nebija nobālusi un saniknota. Viņš izskatījās nedrošs, gandrīz izbijies, tomēr viņa acis atkal bija kļuvušas dzidras, it kā bailes būtu pamodi­nājušas snaudošu piesardzību.

- To tu uzzināji no Kaudika, maers teica, taču viņa balss nepavisam neskanēja pārliecinoši.

- Vai Kaudiks pārrunātu jūsu slimības izpausmes ar svešu cilvēku? es uzsvērti atjautāju. Man rūp jūsu dzīvība, gaišība. Ja man jāgrēko pret piedienību, lai jūs glābtu, esmu gatavs to darīt. Ļaujiet man divas minūtes runāt, un jūs dzirdēsiet pierādījumus.

Alverons lēni pamāja ar galvu.

- Neapgalvošu, ka konkrēti zinu, kas šis ir par maisījumu. Es pamāju uz pudelīti. Bet galvenais indētājs ir svins. Tas rada kustību ierobežo­jumus, sāpes muskuļos un iekšējos orgānos. Izraisa vemšanu un para­līzi.

- Man nekādas paralīzes nav bijis.

- Hmm… Es pārlaidu viņam vērtējošu skatienu. Tad jums ir vei­cies. Bet šajā šķidrumā ir ne tikai svins. Mans minējums ir tāds, ka tas satur lielu devu ofala, kas pats par sevi nav inde.

- Kas tad tas ir?

- Drīzāk zāles vai narkotiska viela.

- Nu, kas tad īsti? maers neiecietīgi izmeta. Inde vai zāles?

- Vai jūsu gaišībai ir gadījies lietot opija tinktūru?

- Reiz, kad biju jaunāks un salauzu kāju, man to deva, lai remdētu sāpes un es varētu gulēt.

- Ofals ir līdzīgas zāles, bet parasti no tā cenšas vairīties, jo tas izraisa spēcīgu atkarību. Es brīdi klusēju. To sauc arī par dennera sveķiem.

To dzirdēdams, maers mazliet nobāla, un tajā brīdī viņa acis kļuva gandrīz pilnīgi skaidras. Par saldummāniem bija dzirdējis ikviens.

- Man ir aizdomas, ka viņš to pievienoja, redzēdams, ka jūs zāles lietojat neregulāri, es teicu. Ofals liktu jums tiekties pēc tām un vien­laikus mazinātu sāpes. Tas izskaidro arī to, kāpēc jums ir liela vēlēšanās pēc cukura un saldumiem un kāpēc jums rādās murgaini sapņi. Ko viņš vēl tur ir pievienojis? es prātoju pie sevis. Droši vien kaļas sakni vai mannumu, lai vemšana nebūtu pārāk bieži. Gudri darīts. Briesmīgi un gudri.

- Nemaz tik gudri nav. Maers greizi pasmaidīja. Viņam neizdevās mani nogalināt.

Bridi vilcinājies, es nolēmu pateikt viņam patiesību. Nogalināt bū­tu bijis vienkārši, jūsu gaišība. Viņš bez pūlēm varēja izšķīdināt šajā pudelītē tik daudz svina, lai jūs nomirtu. Pacēlu pudelīti pret gaismu.

- Bet nomērīt īsto devu, lai jūs kļūtu slims, tomēr nemirtu un nebūtu paralizēts, tas gan ir grūti.

- Kāpēc? Kāda jēga mani indēt, ja negrib nogalināt?

- Šo miklu atminēt jūsu gaišībai būs vieglāk nekā man. Jūs labāk pārzināt politiku, kas te iesaistīta.

- Kāpēc mani vispār jāindē? Maers izskatījās patiesi apjucis. Es viņam bagātīgi maksāju! Viņš ir augsti atzīts galma loceklis. Viņam ir atļauts brīvi darīt citus darbus un ceļot, kad viņš to vēlas. Viņš te ir nodzīvojis divpadsmit gadu. Kāpēc tieši tagad? Alverons papurināja galvu. Es tev saku, tur nav nekādas jēgas!

- Naudas dēļ? es ierosināju. Mēdz teikt, ka ikvienam cilvēkam esot sava cena.

Maers joprojām purināja galvu. Pēkšņi viņš paskatījās augšup. Nē! Es nupat kaut ko atcerējos. Es saslimu krietnu laiku pirms tam, kad Kaudiks sāka mani ārstēt. Viņš brīdi kavējās domās. Jā, tā bija. Vērsos pie viņa un jautāju, vai viņš var izārstēt manu slimību. Tie simptomi, kurus tu minēji, parādījās vairākus mēnešus pēc tam, kad viņš bija sācis mani ārstēt. Tas nevarēja būt viņš.

- Svins mazās devās iedarbojas lēni, jūsu gaišība. Ja viņš gribētu jūs saindēt, diez vai viņam būtu izdevīgi, lai jūs sāktu vemt desmit minūtes pēc viņa doto zāļu ieņemšanas. Piepeši atcerējos, ar ko runāju. Es neizteicos, kā pienākas, jūsu gaišība. Lūdzu piedošanu!

Viņš stīvi pamāja, pieņemdams manu atvainošanos. Tavs teiktais izklausās pārāk pamatots, lai es tam nepievērstu uzmanību. Un tomēr es nespēju ticēt, ka Kaudiks būtu uz to spējīgs.

- Mēs varam to pārbaudīt, jūsu gaišība.

Viņš paskatījās uz mani. Kādā veidā?

- Lieciet, lai uz jūsu istabām atnes pusduci putnu. Zeltknābīši būtu vispiemērotākie.

- Zeltknābīši?

- Sīki, spilgti putniņi ar dzeltenām un sarkanām spalvām. Parādīju ar pirkstiem apmēram divu collu garumu. Jūsu dārzos to ir ļoti daudz. Tie dzer nektāru no jūsu mēnesspuķēm.

- Ā! Mēs tos saucam par trillīšiem.

- Sajauksim jūsu zāles ar nektāru, ko viņi dzer, un paskatīsimies, kas notiks.

Maera seja satumsa. Ja svins, kā tu saki, iedarbojas lēnām, vaja­dzētu vairākus mēnešus. Es neesmu ar mieru iztikt bez zālēm vairākus mēnešus tavu nepamatoto iedomu dēļ! Jutu, ka viņa balsī ielaužas tikko apslāpētas, kvēlošas dusmas.

- Putnu svars ir krietni mazāks par jūsējo, gaišība, tāpēc vielmaiņa viņiem ir daudz ātrāka. Rezultātiem jābūt redzamiem dienas vai pāris dienu laikā. Tā es cerēju.

Šķita, ka Alverons apsver šo domu. Nu labi! viņš teica, paņem­dams no naktsskapīša zvaniņu.

Pirms viņš paguva to pašķindināt, es ātri ierunājos: Vai drīkstu lūgt jūsu gaišību izgudrot kādu ieganstu, lai pieprasītu šos putnus? Neliela piesardzība mums nenāktu par ļaunu.

- Steipsu es pazīstu ļoti sen, maers cieti noteica, un viņa acis bija dzidrākas un asākas nekā jebkad. Es viņam uzticu savu zemi, savu slēdzamo lādi un savu dzīvību. Nekad negribu dzirdēt tavus mājienus, ka viņš varētu nebūt absolūti uzticams. Maera balsī skanēja nelokāma ticība.

Es nodūru acis. Jā, jūsu gaišība.

Alverons piezvanīja, un nepagāja ne dažas sekundes, līdz druknais kambarsulainis atvēra durvis. Jā, ser?

- Steips, man ļoti pietrūkst pastaigu dārzā. Vai tu varētu sagādāt man pusduci trillīšu?

- Trillīšu, ser?

- Jā, maers atbildēja tādā tonī, it kā pasūtītu pusdienas. Tie ir ļoti jauki putniņi. Domāju, ka viņu dziesmas man palīdzēs aizmigt.

- Paskatīšos, ko varu darīt, ser. Iziedams pa durvīm, Steipss uzmeta man naidīgu skatienu.

Kad durvis bija aizvērušās, es paskatījos uz maeru. Vai drīkstu jautāt, kāpēc jūs tā teicāt, gaišība?

- Lai aiztaupītu viņam vajadzību melot. Viņam uz to nav ķēriena. Un tavos vārdos bija zināma gudrība. Piesardzība vienmēr ir gudrības ierocis. Redzēju, ka Alverona seju klāj plāna sviedru kārtiņa.

- Ja nemaldos, jūsu gaišība, šī nakts jums būs grūta.

- Visas manas naktis pēdējā laikā ir grūtas, viņš rūgti atteica.

- Kāpēc lai šī būtu sliktāka par iepriekšējo?

- Ofala dēļ, jūsu gaišība. Jūsu organisms to pieprasa. Pēc divām die­nām ļaunākajam vajadzētu būt pāri, bet pirms tam jums būs jāpacieš diezgan lielas neērtības.

- Izsakies skaidri!

- Būs sāpes žokļos un galvā, svīšana, slikta dūša, krampji un spaz­mas, it sevišķi kājās un krustos. Jums var zust kontrole pār vēdera izeju un palaikam uznākt spēcīgu slāpju un vemšanas lēkmes. Es pievērsu skatienu plaukstām. Piedodiet, jūsu gaišība!

Alverona sejas izteiksme, manam aprakstam turpinoties, bija kļuvusi arvien saspringtāka, tomēr viņš augstsirdīgi pamāja ar galvu. Labāk ir, ja es zinu.

- Ir dažas iespējas, kā padarīt to visu mazliet ciešamāku, jūsu gaišība.

Viņa seja mazliet atplauka. Kādas?

- Piemēram, opija tinktūra. Tā mazdrusciņ pieklusina organisma pra­sību pēc ofala. Un vēl daži līdzekļi. Nosaukumi nav svarīgi. Es varu tos pievienot jūsu tējai. Cita problēma ir tā, ka jūsu ķermenī joprojām ir daudz svina, kas pats no sevis nekur nepazudīs.

Šķita, ka tas viņu uztrauc vairāk nekā viss, ko biju teicis iepriekš.

Vai tas neizies dabiskā ceļā?

Es papurināju galvu. Metāli ir viltīgas indes. Tie paliek un uzkrājas organismā. Svinu var izsūkt tikai īpašā veidā.

Maera skatiens satumsa. Izsūkt? Nolādēts, es neciešu dēles!

- Tas bija tikai tāds teiciens, jūsu gaišība. Mūsu laikos dēles izmanto vienīgi tumsoņi un šarlatāni. Svins no organisma ir jāizvelk. Domāju, vai atklāt viņam patiesību, proti, to, ka viņš nekad no tā pilnībā netiks vaļā, tomēr nolēmu paturēt šo ziņu pie sevis.

- Vai tu vari to izdarīt?

Es krietnu brīdi domāju. Šķiet, ka pašreizējā stāvoklī varu dot vis­vairāk cerību, jūsu gaišība. Mēs atrodamies tālu no Universitātes. Esmu pārliecināts, ka diez vai pat katram desmitajam šejienes ārstam ir atbils­toša izglītība, un kas zina, varbūt daži no viņiem ir pazīstami ar Kaudiku. Vēl brīdi kavējos domās, tad papurināju galvu. Varu iedomāties apmēram piecdesmit cilvēkus, kuri šim darbam būtu piemērotāki par mani, taču viņi ir tūkstoš jūdžu tālumā.

- Es cienu tavu atklātību.

- Gandrīz visu vajadzīgo es droši vien atrastu Lejas Severenā. Taču… Es apklusu, cerēdams, ka maers sapratīs manas slēptās domas un aiz­taupīs neērto lūgumu pēc naudas.

Viņš neizteiksmīgu skatienu lūkojās manī. Taču?

- Man vajadzēs naudu, jūsu gaišība. To, kas jums vajadzīgs, nebūs viegli sagādāt.

- A, protams! Alverons izvilka maku un pasniedza to man. Mani izbrīnīja atklājums, ka maers glabā vismaz vienu pilnu naudas maku rokas stiepiena attālumā turpat gultā. Neviļus atcerējos savus daiļrunī­gos runas plūdus pirms daudziem gadiem Tarbeanas drēbnieka darbnīcā. Ko es biju viņam teicis? Džentlmenim naudas maks vienmēr jātur pie rokas. Apspiedu spējus smieklus, kas būtu pavisam nevietā.

Pēc īsa brīža atgriezās Steipss. Apliecinādams apbrīnojamu atjautību, viņš iestūma istabā skapja lieluma krātiņu uz riteņiem, kurā lidinājās ducis zeltknābīšu.

- Nudien, Steips! maers iesaucās, skatīdamies uz smalkā režģa sprostu. Tu esi pārspējis pats sevi!

- Kur vēlaties, lai es to novietoju, ser?

- Pagaidām atstāj tepat! Ja vajadzēs, Kvouts to pārbīdīs.

Steipss izskatījās mazliet aizskarts. Man nebūtu grūti.

- Es zinu, ka tu labprāt to darītu, Steips. Bet pašlaik es gribu, lai tu man atnes krūzi ar svaigu ābolu sulu. Domāju, ka tā man palīdzēs nomierināt māgu.

- Protams. Steipss atkal aizsteidzās projām, aizvērdams durvis aiz sevis.

Līdzko bijām palikuši divatā, es piegāju pie krātiņa. Mazie, krāšņie putni lidinājās no paliktņa uz paliktni ar tādu ašumu, ka gaisu piestrāvoja spilgtas svītras. Skaistuļi, dzirdēju maeru domīgi sakām.

- Man viņi bērnībā ļoti patika. Toreiz es domāju: kas nekait visu dienu ēst vienīgi cukuru!

Sprosta ārpusē bija piestiprināti trīs dzirdināmie trauki stikla cau­rulītes ar cukurūdeni. Diviem augšgals bija izveidots sīkas mēnesspuķes formā, trešajam tas atgādināja īrisa ziedu. Teicamas spēļlietiņas aris­tokrātiem. Kurš vēl varētu atļauties katru dienu barot savus mīluļus ar cukuru?

Atskrūvēju dzirdināmos traukus un ielēju katrā trešo daļu no maeram paredzētās pudelītes. Atdevu tukšo pudelīti Alveronam. Ko jūs parasti ar tām darāt?

Viņš to nolika blakus uz naktsgaldiņa.

Kādu laiku es vēroju putnus, un drīz viens no tiem pielidoja pie trauka padzerties. Ja pateiksiet Steipsam, ka gribat barot putnus pats, vai viņš neķersies klāt to ēdienam?

- Nē. Viņš vienmēr dara tieši to, ko es saku.

- Labi. Lai putni iztukšo traukus, pirms piepildīsiet tos no jauna. Tā tie saņems precīzāku devu un mēs drīzāk redzēsim rezultātus. Kur lai es novietoju šo sprostu?

Maers pārlaida istabai nogurušu, lēnu skatienu. Aizstum to uz atpūtas istabu un atstāj blakus kumodei! viņš beidzot teica. Tad es no šejienes varēšu to redzēt.

Es uzmanīgi iestūmu krātiņu blakusistabā. Atgriezies redzēju, ka Steipss lej maera glāzē ābolu sulu.

Paklanījos pret Alveronu. Vai drīkstu iet, jūsu gaišība?

Viņš pamāja ar roku, raidīdams mani projām. Steips, Kvouts pēc­pusdienā vēlreiz atnāks šurp. Ved viņu iekšā arī tad, ja esmu aizmidzis.

Steipss pamāja ar galvu un vēlreiz uzmeta man nosodošu skatienu.

- Varbūt viņš atnesīs man dažas vajadzīgas lietas. Lūdzu, nevienam to nesaki!

- Ja jums kaut kas ir vajadzīgs…

Alverons gurdi pasmaidīja. Zinu, ka tu par to gādātu, Steips. Es vienkārši gribu šo puiku lietderīgi izmantot. Un man labāk patiktu, ja tu uzturētos tuvumā. Alverons paplikšķināja savam sulainim pa roku, un Steipss šķita nomierināmies. Es klusi izslīdēju no istabas.

* * *

Mans gājiens uz Lejas Severenu prasīja krietni vairāk laika, nekā tam citkārt būtu vajadzīgs. Kaut gan kavēšanās darīja mani ērcīgu, tā bija nepieciešama. Iedams pa ielu, es pamanīju, ka man neuzkrītoši seko vairāki cilvēki.

Tas mani nepārsteidza. No tā, ko biju uzzinājis maera tenku pār­ņemtajā galmā, spriedu, ka manas gaitas Lejas Severenā noteikti vēros vairāki kalpotāji. Kā jau sacīju, biju izraisījis maera galmā pamatīgu ziņkārību, un jūs nevarat iedomāties, cik tālu spēj iet garlaicības mākti aristokrāti, ja tie nolēmuši bāzt degunu citu darīšanās.

Kaut gan pašas tenkas man nebūt nerūpēja, tām varēja būt liktenīgas sekas. Kā rīkotos Kaudiks, uzzinādams, ka pēc maera apmeklējuma esmu devies iepirkties uz pilsētas aptiekām? Cilvēks, kurš apņēmies saindēt maeru, ne mirkli nevilcinātos izdzēst manu dzīvību kā sveces liesmu.

Tāpēc vispirms, nokļuvis Severenā, es pasūtīju sev pusdienas. Labu, karstu sautējumu un rupju maizi. Man bija bezgala apnicis izsmal­cinātais ēdiens, ko savās pils istabās es allaž saņēmu jau gluži rem­denu.

Pēc tam nopirku divas pudeles, kādas parasti izmanto brendijam. Tad, ērti atlaidies krēslā uz ielas stūra, pusstundu skatījos nelielas ceļojošas trupas izrādi “Spoks un zosu gane”. Tas nebija gluži Edema Rū līmenis, tomēr viņi spēlēja labi. Kad skatītājus apceļoja cepure, tajā iegula dāsna deva no maera maka.

Beidzot nesteidzīgi sameklēju labi apgādātu aptieku. Nervozi un hao­tiski izdarīju dažus pirkumus. Kad biju iegādājies visu, ko vajadzēja, un šo to, ko nevajadzēja, es neveikli apvaicājos aptiekas īpašniekam, ko viņš ieteiktu vīrietim… kuram ir dažas grūtības… guļamistabā.

Aptiekārs nopietni pamāja ar galvu un dziļā nopietnībā ieteica man vairākus līdzekļus. Nopirku pa druskai no katra un daļēji ar draudiem, daļēji ar piekukuļošanu neveikli piekodināju viņam ciest klusu. Kad bei­dzot devos projām, aptiekars izskatījās dziļi aizvainots un aizkaitināts. Ja kāds viņu izjautātu, viņš nevilcinātos pastāstīt visu par rupjo jauno kundziņu, kurš vēlējies ārstēt impotenci. Tiesa, man nebija vēlēšanās pievienot savai reputācijai šādu jaunumu, tomēr tādā gadījumā līdz

Kaudikam diez vai nonāktu vēsts, ka esmu iegādājies opija tinktūru, panātri, biteni un vēl dažas tikpat aizdomīgas zāles.

Visbeidzot es izpirku no lombarda savu lautu, pagūdams izdarīt to veselu dienu pirms noteiktā termiņa. Pēc tam maera maks bija gandrīz iztukšots, taču šis bija mans pēdējais pirkums. Kad devos atpakaļ uz Kraujas pakāji, saule jau tuvojās rietam.

No Lejas Severenas nokļūt Augšas Severenā varēja tikai nedaudzos veidos. Visierastākais ceļš bija divas šauras kāpnes, kas bija izcirstas Kraujas sienā. Tās bija vecas, apdrupušas un vietām šauras, taču neko nemaksāja, tāpēc Lejas Severenas vienkāršie iedzīvotāji tās izvēlējās visbiežāk.

Tiem, kuri nevēlējās mērot divsimt pēdu attālumu pa šaurām kāpnēm, pastāvēja citas iespējas. Divi bijušie Universitātes studenti bija ierīkojuši kravas celtņus. Šie itin gudrie vīri nebija pilntiesīgi arkanisti, tomēr viņi pietiekami labi pārzināja simpātijas prasmes un tehniku, lai spētu veikt šo itin vienmuļo darbu uz lielas koka platformas pārvietot augšup un lejup vezumus un zirgus.

Kājāmgājējiem šāds celtnis maksāja peniju augšup un puspeniju le­jup, tomēr laiku pa laikam pirms došanās ceļā nācās pagaidīt, līdz kāds tirgonis pabeidz savas mantības iekraušanu vai izkraušanu.

Aristokrāti neizmantoja kravas celtņus. Vintasieši aizdomīgi izturējās pret visu, kam varēja būt kaut vai niecīgs sakars ar maģiju, tāpēc viņi izvēlējās zirgu darbinātus pacēlājus. Tos vilka divdesmit zirgi, piejūgti sarežģītai trīšu iekārtai. Zirgu pacēlāji bija mazliet ātrāki, un to izman­tošana maksāja veselu sudraba astotdaļbitu. Apmēram reizi mēnesī kāds piedzēries augstmanis nokrita no pacēlāja un nositās, bet tas tikai vairoja pacēlāju popularitāti un raksturoja klientu loka uzvedību.

Tā kā nauda makā nepiederēja man pašam, es nolēmu izmantot zirgu pacēlājus.

Piebiedrojos četriem kungiem un vienai dāmai, kuri jau stāvēja rindā, sagaidīju lejupslīdošo pacēlāju, pasniedzu plānu sudraba monētu un uzkāpu uz platformas.

Tā atgādināja lielu kasti ar vaļējām malām, ko norobežoja tikai misiņa aizsargstienis. Uz stūriem no vidus stiepās resnas kaņepāju virves, kas mazliet līdzsvaroja platformu, tomēr ikviena enerģiska kustība to sparīgi sašūpoja, izraisot visai neomulīgas sajūtas. Glīti tērpies zēns pavadīja katru braucienu augšup un lejup, ielaida un izlaida braucējus, atvēra vārtus un signalizēja zirgu uzraugiem uz klints, kad jāsāk vilkt virves.

Aristokrātiem, braucot augšup uz Severenu, bija paradums pagriezt pilsētai muguru. Ainavas vērošana bija vienkāršo ļaužu izprieca. Daudz

nebēdādams, ko par mani domās augstmaņi, es nostājos malā pie aizsargstieņa. Celdamies augšup, izjutu pakrūtē dīvainas tirpas.

Vēroju Severenu, kas pletās lejā. Tā bija veca un lepna pilsēta. Augstais akmens mūris tai visapkārt vēstīja par seniem un nedrošiem laikiem.

Tas, ka nocietinājumi tika uzturēti teicamā kārtībā arī šajās mierīgajās dienās, daudz liecināja par maera dabu. Visi trīs vārti bija apsargāti, un katru vakaru pēc saulrieta sargi tos aizslēdza līdz nākamajai dienai.

Celtnim turpinot ceļu, varēju apskatīt Severenas dažādos apgabalus gluži tā, it kā lūkotos kartē. Bagāts rajons ar dārziem un parkiem, visas ēkas būvētas no ķieģeļiem un veciem akmeņiem. Trūcīgs rajons ar šau­rām, līkumotām ieliņām, darvoti jumti un koka lubiņas. Klints pakājē uz akmens iezīmējās melna rēta, vēstīdama par senu ugunsnelaimi, kas piemeklējusi pilsētu un droši vien atstājusi aiz sevis tikai nomelnējušus māju karkasus.

Brauciens beidzās pārlieku drīz. Ļāvu pārējiem izkāpt vispirms un pats tikmēr pārliecos margai, vērodams lejā atstāto pilsētu.

- Ser! gurdi atgādināja zēns, kas pavadīja celtni. Visiem jāizkāpj!

Es pagriezos, nokāpu no platformas un ieraudzīju gaidītāju rindas

priekšgalā stāvam Dennu.

Biju paguvis tikai pārsteigumā ieplest acis, kad viņa pagriezās un sastapa manu skatienu. Viņas seja iemirdzējās priekā. Izsaukusi manu vārdu, viņa metās man pretī un iekrita manās rokās, pirms biju attapies no samulsuma. Apskāvu viņu un piespiedu vaigu viņai pie auss. Mūsu saskarsme notika viegli un brīvi, it kā šī būtu deja. It kā mēs būtu to izmēģinājuši neskaitāmas reizes. Viņas āda bija maiga un silta.

- Ko tu šeit dari? Denna jautāja. Viņas sirds dauzījās, un es jutu to sitamies pret savām krūtīm.

Stāvēju mēms un sastindzis, līdz viņa atkāpās soli atpakaļ. Tikai tad j

es pamanīju viņai vaiga augšdaļā vecu zilumu, kas vērtās dzeltenīgs. Ar visu to viņa bija skaistākā būtne, ko biju redzējis pēdējos divos mēnešos tūkstoš jūdžu apkārtnē. Un ko tu šeit dari? es atjautāju.

Denna pasmējās savus sudrabainos smieklus un pieskārās manai ro­kai. Tad viņas skatiens aizklīda man aiz muguras, un skaistā seja sadrūma.

- Pagaidi! Denna uzsauca zēnam, kas grasījās aizvērt vārtus uz pacēlāju. Man jāpaspēj uz šo braucienu, citādi būšu par vēlu! viņa teica ar tādu kā sāpīgu atvainošanos sejā un pasteidzās man garām, iedama uz platformas pusi. Nāc un uzmeklē mani!

Zēns aizvēra vārtus aiz viņas, un es, noskaņojumam krītoties, noska­tījos, kā celtnis pazūd no skatiena. Kur lai es meklēju? Piegājis tuvāk Kraujas malai, es saliecos, cenzdamies viņu saredzēt.

Denna raudzījās augšup, viņas seja balti iezīmējās uz tumšā fona un mati atgādināja ēnainu mākoni naktī. Otrajā ielā uz ziemeļiem no galvenā ceļa: Skārdnieku ielā!

Tad viņa pazuda krēslā, un pēkšņi es jutos bezgala viens. Stāvēju, joprojām juzdams gaisā ap sevi viņas smaržu, un siltums palēnām aiz­plūda no manām plaukstām. Vēl aizvien jutu viņas pukstošo sirdi, kas dauzījās man pret krūtīm kā krātiņā iesprostots putns.