Vieda vīra bailes

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA . principi

- ES IZSTĀSTĪJU Molai, sacīju, jaukdams kārtis. Viņa teica, ka tas viss esot tikai man galvā, un izstūma mani pa durvīm.

- Varu tikai nojaust, kāda tev bija sajūta, Simmons drūmi noteica.

Es paskatījos uz viņu, izbrīnījies par skarbo balss toni, taču neko

nepaguvu pajautāt, jo sastapu Vilema skatienu: neuzkrītoši papurinā­dams galvu, viņš brīdināja mani neko neteikt. Zinādams šo to par Simmona agrākajām dēkām, es nojautu, ka viņš ari šoreiz piedzīvojis īsas un sāpīgas beigas īsām un sāpīgām attiecībām.

Nesacīju ne vārda un vēlreiz izdalīju kārtis “elpas” spēlei. Mēs trijatā kavējām laiku, gaidīdami, kad piepildīsies zāle un es varēšu spēlēt ieras­tajam Savaldīšanas vakara apmeklētāju pulkam Ankera krogā.

- Kā tev pašam šķiet, no kā tas varētu būt? jautāja Vilems.

Es brīdi vilcinājos, baidīdamies, ka skaļi izteiktas bažas mistiskā kārtā var kļūt par patiesību. Varbūt esmu saskāries ar kādu bīstamu vielu “Frakcijā”.

Vilems paskatījās uz mani. Piemēram?

- Varbūt ar kādu no maisījumiem, ko mēs izmantojam darbā, es teicu. Ir tādi, kas iespiežas tieši caur ādu un nogalina astoņpadsmit lēnos veidos. Atcerējos dienu, kad man “Frakcijā” bija saplīsusi tentena glāze. Atcerējos vienīgo pilienu, kas no pārneses vielas bija nokļuvis man uz krekla. Tā bija pavisam sīka lāsīte, tikai mazliet lielāka par naglas galviņu. Biju juties pilnīgi pārliecināts, ka tā nav pieskārusies man pie ādas. Ceru, ka šis nav tas gadījums. Tomēr nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu.

- Varbūt tās ir ieilgušas sekas no tā plūmju draņķa? Simmons drūmi prātoja. Ambrozs nav nekāds jēdzīgais alķīmiķis. Un, cik saprotu, viena no galvenajām sastāvdaļām ir svins. Ja viņš brūvēja to pats, pilnīgi iespējams, ka tavu organismu ir ietekmējuši kādi snaudoši principi. Vai tu šodien ēdi vai dzēri kaut ko citādu nekā parasti?

Bridi es kavējos domās. “Eolijā” iedzēru drusku meteglīna, es atzinos.

- Tas jebkuram var uzsūtīt slimību, norūca Vilems.

- Man tas garšo, pavēstīja Simmons. Bet pēc savas būtības tas ir ļoti universāls līdzeklis. Tajā notiek daudzi un dažādi procesi. Nekādas alķīmijas tur nav, bet tur ir muskatrieksts, timiāns, krustnagliņas visdažādākās garšvielas. Nav izslēgts, ka viena no tām ir iedarbinājusi kādu brīvo principu, kas slepeni mājo tavā organismā.

- Brīnišķīgi, es norūcu. Un kā lai es to konstatēju?

Simmons bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

- Tā jau es domāju! es teicu. Tomēr tas izklausās labāk nekā saindēšanās ar metālu.

Gudri izmantodams kārtis, Simmons paņēma četrus stiķus pēc kār­tas, un partijas beigās viņš atkal plati smaidīja. Simmons nekad ilgstoši neļāvās drūmām pārdomām.

Vilems savāca kārtis, un es atstūmu krēslu no galda.

- Nospēlē dziesmu par piedzērušo govi un sviesta ķērni! Simmons ierosināja.

Es nespēju apvaldīt smaidu. Varbūt mazliet vēlāk, atbildēju un, paņēmis savu lautu ar futrāli, kas izskatījās arvien bēdīgāks, devos uz zāles centru, retu, bet pazīstamu aplausu pavadīts. Vajadzēja krietnu bridi, lai es atdarītu futrāli, jo aizdares slēdzi joprojām aizvietoja savīta stieple.

Nākamās divas stundas es visu uzmanību veltīju spēlei. Nodziedāju “Vara podu”, “Ceriņa zaru” un “Emmas tantes toveri”. Klausītāji smējās, aplaudēja un gavilēja. Laizdams pirkstus pār stīgām, es jutu, ka visas manas raizes atkāpjas tālumā. Mūzika man vienmēr ir bijusi labākās zāles melna noskaņojuma ārstēšanai. Dziedāšanas laikā šķita, ka atkāpjas pat ievainojumu fiziskās sāpes.

Tad piepeši es sajutu saltumu, it kā skurstenī man aiz muguras būtu ielauzusies ziemas vētras brāzma. Apspiedu drebuļus un pabeidzu “Ābolu liķiera” pēdējo pantu, ko biju atstājis uz beigām, lai sagādātu prieku Simmonam. Kad biju nospēlējis pēdējo akordu, publika aplaudēja un telpu pamazām atkal piepildīja apmeklētāju sarunas.

Pametu skatienu uz kamīnu sev aiz muguras, taču liesmas plīvoja spraigi un nekas nelika domāt par negaidītu vēja plūsmu. Nokāpu no paaugstinājuma un pagājos tālāk no kamīna, cerēdams, ka daži izvingrināšanās soļi kliedēs dīvaino saltumu. Tomēr jau pēc pirmajiem soļiem es sapratu, ka tā nenotiks. Saltums bija pārņēmis mani līdz kauliem. Atgriezos pie kamīna un pacēlu rokas virs uguns, cenzdamies sasildīties.

Nākamajā brīdī ieraudzīju sev blakus Vilemu un Simmonu. Kas noticis? Simmons noprasīja. Tu izskaties galīgi nevesels!

- Tāds laikam arī esmu, es atbildēju un sakodu zobus, lai tie nekla­bētu. Ejiet un pasakiet Ankeram, ka es jūtos slims un šovakar beigšu agrāk. Pēc tam aizdedziniet sveci no šī kamīna un uznesiet to manā istabā! Paskatījos uz draugu nopietnajām sejām. Vil, vai tu vari man palīdzēt aiziet no šejienes? Es negribētu pievērst sev publikas uzma­nību.

Vilems pamāja ar galvu un pasniedza man elkoni. Es atbalstījos pret viņu un pūlējos apvaldīt drebuļus, kamēr mēs kopā aizgājām līdz kāp­nēm. Kroga apmeklētāji nepievērsa mums īpašu uzmanību. Droši vien es izskatījos tikai pavairāk iereibis. Manas plaukstas bija nejutīgas un smagas. Manas lūpas šķita saltas kā ledus.

Uzkāpis pirmo kāpņu posmu, es vairs nespēju apvaldīt drebēšanu. Joprojām spēju paiet, taču kājas man raustījās līdz ar katru soli.

Vilems apstājās. Mums jāiet uz “Mediķu”! viņš teica. Kaut gan viņa balss bija tikpat bezkaislīga kā vienmēr, keldieša akcents spēcīgāk lika sevi manīt, turklāt viņš palaikam izlaida kādu vārdu. Tā bija zīme, ka Vilems ir nopietni uztraucies.

Es enerģiski papurināju galvu un paliecos uz priekšu, likdams saprast, ka viņam vai nu jāpalīdz man uzkāpt līdz galam, vai arī jāļauj krist. Vilems aplika man apkārt roku un, pa pusei balstīdams, pa pusei nes­dams, uzdabūja mani līdz augšstāvam.

Nokļuvis savā mazajā istabiņā, es aizstreipuļoju līdz gultai. Vilems aplika man ap pleciem segu.

Gaitenī atskanēja soļi, un durvīs parādījās Simmona satrauktā seja. Viņš turēja rokā sveces galu, ar otru plaukstu sargādams liesmu. Es to atnesu! Bet kam tev to vispār vajag?

- Noliec tur! es parādīju uz naktsskapīti blakus gultai. Vai tu to aizdedzināji pie kamīna?

Simmona acīs vīdēja nepārprotamas bailes. Kādas tev lūpas! viņš izdvesa. Pilnīgi bez krāsas!

Es atplēsu skabargu no raupjā naktsskapīša koka un spēcīgi iedūru to plaukstas pamatnē. Izsprāga asinis, un es grozīju tajās garo skabargu, cenzdamies to viscaur saslapināt. Aizver durvis! es teicu.

- Nevar būt, ka tu dari to, ko es domāju! Simmons bažīgi sacīja.

Es iegrūdu garo skabargu sveces mīkstajā vaskā blakus degošajai

daktij. Liesma mazliet nosprauslājās, un skabarga aizdegās. Vienu pēc otras es nomurmināju divas sasaistes, runādams lēni, lai sastingušās lūpas neizdvestu nepareizas skaņas.

- Ko tu dari? Simmons noprasīja. Vai grasies pats sevi izcept? Kad es neatbildēju, viņš paspēra soli uz priekšu, it kā tiekdamies apgāzt sveci.

Vilems satvēra viņu aiz rokas. Kvouta plaukstas ir aukstas kā ledus, viņš klusi teica. Viņš ir nosalis. Ļoti, ļoti nosalis.

Simmona skatiens nervozi šaudījās starp mums abiem. Viņš atkāpās soli atpakaļ. Tikai… tikai esi uzmanīgs!

Bet es viņam vairs nepievērsu uzmanību. Aizvēru acis un sasaistīju sveces liesmu ar uguni lejasstāva kamīnā. Tad uzmanīgi izdarīju otru sasaisti starp asinīm uz skabargas un asinīm manā ķermenī. Šīs bija ļoti līdzīgas darbības tām, ko es “Eolijā” biju veicis ar vīna pilienu. Tikai šoreiz es, protams, nevēlējos, lai manas asinis sāktu vārīties.

Pirmajā brīdī sajutu īslaicīgu karstuma uzplūdu, bet tas nebija pie­tiekams. Koncentrējos ar lielāku piepūli un jutu, ka manī ieplūst vis­aptverošs siltuma vilnis, ļaudams tīkami atslābināties. Neatvēru acis, veltīdams visu uzmanību sasaistēm, līdz spēju izdarīt vairākas garas, dziļas ieelpas netrīcēdams un nedrebēdams.

Atvēru acis un redzēju, ka abi draugi raugās manī ar gaidām un cerībām sejā. Es uzsmaidīju viņiem. Viss ir kārtībā!

Taču nebiju paguvis vēl to pateikt, kad sāku svīst. Pēkšņi man bija pārāk silti, neizturami silti. Es pārtraucu abas sasaistes tik strauji, kā cilvēks atrauj roku no karstas dzelzs.

Pāris reižu dziļi ieelpoju, tad piecēlos kājās un aizgāju līdz logam. Atvēru to un smagi atspiedos pret palodzi, ar patiku vilkdams krūtīs auksto rudens gaisu, kas smaržoja pēc vītušām lapām un gaidāma lietus.

Iestājās ilgs klusums.

- Tas izskatījās pēc sasaistītāja drebuļiem, beidzot sacīja Simmons.

- Pēc ļoti nelāgiem sasaistītāja drebuļiem.

- Apmēram tā es jutos, es teicu.

- Varbūt tavs ķermenis ir zaudējis spēju regulēt savu temperātu? Vilems minēja.

- Temperatūru, Simmons izklaidīgi izlaboja.

- No tā nevarēja rasties apdegums uz krūtīm, es teicu.

Simmons piešķieba galvu. Apdegums?

Tagad es biju slapjš no sviedriem, tāpēc priecājos par ieganstu atpogāt kreklu un novilkt to pāri galvai. Uz krūtīm un rokas augšdelma āda bija koši sarkana spilgts kontrasts ar manu raksturīgo ādas krāsu. Mola teica, ka tie esot izsitumi un es satraucoties kā veca sieva. Bet līdz brī­dim, kad es ielēcu upē, nekā tāda nebija.

Simmons pieliecās un ieskatījās ciešāk. Es joprojām domāju, ka tie ir kādi atbrīvojušies principi, viņš teica. Tie ar cilvēku var izdarīt visādus brīnumus. Mums pagājušajā dimestrī bija kāds E’lirs, kurš neuz­manīgi rīkojās ar faktorizāciju. Viss beidzās ar to, ka viņš gandrīz divas dienkopas nespēja ne aizmigt, ne pievērst skatienu vienam punktam.

Vilems atkrita krēslā. Kas var likt cilvēkam salt, pēc tam svīst un tad atkal salt?

Simmons skopi pasmaidīja. Izklausās pēc miklas.

- Ciest nevaru mīklas! es teicu un pasniedzos pēc krekla. Nāka­majā brīdī iesmilkstēdamies saķēru atsegto kreisās rokas muskuli. Starp pirkstiem spiedās asinis.

Simmons pielēca kājās un drudžaini paskatījās apkārt, acīmredzami nesaprazdams, ko iesākt.

Es jutos kā saņēmis dūrienu ar neredzamu nazi. Nolādēta pasaule! izgrūdu caur sakostiem zobiem. Atvilcis plaukstu, ieraudzīju rokā mazu, apaļu brūci, kas bija radusies gluži ne no kurienes.

Simmons lūkojās tajā ar šausmu pilnu izteiksmi, plati ieplestām acīm, ar rokām aizsedzis muti. Viņš kaut ko teica, taču es biju pārāk sakon­centrējis uzmanību, lai klausītos. Turklāt es jau zināju, ko viņš saka: ļaunprātība. Protams! Tā bija nenoliedzama ļaunprātība. Kāds centās man uzbrukt.

Es ieslēdzos Akmens Sirdī un, cik vien spēdams, sakopoju visu savu Alaru.

Taču mans nezināmais uzbrucējs velti netērēja laiku. Es sajutu asas sāpes krūtīs pleca tuvumā. Šoreiz āda netika ievainota, bet es redzēju, kā man zem ādas uzplaukst sulīgi tumšs zilums.

Es vēl vairāk sasprindzināju savu Alaru, un nākamais dūriens bija tīrais mušas kodums. Pēc tam es ātri sadalīju savu prātu trijās daļās un divām uzdevu saglabāt Alaru, kas deva man aizsardzību.

Tikai pēc tam es dziļi izelpoju un teicu: Viss kārtībā!

Simmons izdvesa smieklus, kas pārtapa šņukstā. Viņš joprojām bija aizsedzis muti ar plaukstu. Kā tu tā vari teikt? bezgala satriekts, viņš izgrūda.

Es paskatījos lejup uz sevi. Asinis joprojām sūcās man starp pirkstiem un pilēja lejup pār plaukstu un rokas apakšdelmu.

- Tā ir, es viņam teicu. Tik tiešām, Sim!

- Bet ļaunprātība! viņš iesaucās. Tā taču nedara!

Es apsēdos uz gultas malas, neatlaizdams plaukstu no brūces. Ma­nuprāt, mums ir nepārprotami pierādījumi, ka dara gan.

Vilems apsēdās agrākajā vietā. Es piekritu Simmonam. Nekad nebūtu kaut kam tādam ticējis! Viņš nikni savēcināja roku. Arkanisti tā vairs nedara! Tas ir vājprāts! Viņš paskatījās uz mani. Par ko tu smaidi?

- Jūtos atvieglots, es atklāti atbildēju. Biju nobažījies, ka esmu saindējies ar kadmiju vai saķēris kādu mīklainu slimību. Bet tagad ir skaidrs, ka mani kāds vienkārši cenšas piebeigt.

- Kā tas iespējams? Simmons jautāja. Es nedomāju morālā ziņā. Kā viņš varēja dabūt tavas asinis vai matu?

Vilems paskatījās uz Simmonu. Ko tu izdarīji ar pārsējiem pēc tam, kad biji viņu sašuvis?

- Sadedzināju! Simmons aizstāvēdamies atbildēja. Neesmu jau idiots!

Vilems nomierinoši pamāja ar roku. Es tikai pārdomāju visas iespē­jas. “Mediķa” ari nevar būt vainīga. Viņi tur šajā ziņā ir ļoti uzmanīgi.

Simmons piecēlās. Mums tas kādam ir jāizstāsta. Viņš paskatījās uz Vilemu. Vai Džamisons šajā vakara stundā vēl varētu būt kabi­netā?

- Sim, es teicu, ja nu mēs drusku nogaidītu?

- Ko? Simmons nesaprata. Kāpēc?

- Mūsu vienīgais pierādījums ir mani ievainojumi, es atgādināju.

- Tas nozīmē, ka viņi gribēs, lai kāds no “Medikas” mani izmeklē. Un kad tas notiks… Ar vienu plaukstu joprojām spiezdams asiņaino roku, es pakustināju pārsieto elkoni. Es izskatos apbrīnojami līdzīgs kādam, kurš pirms pāris dienām nokrita no jumta.

Simmons atkrita atpakaļ krēslā. Pagājušas ir tikai trīs dienas, vai ne?

Es pamāju ar galvu. Mani izslēgtu no Universitātes. Un Molai būtu nepatikšanas, jo viņa neziņoja par maniem ievainojumiem. Tādās lietās maģistrs Arvils ir nepielūdzams. Droši vien arī jūs abi tiktu tur iepīti. Es to negribu.

Bridi valdīja klusums. Vienīgās skaņas bija attālas šķindas apmeklē­tāju pilnajā lejasstāva zālē. Es apsēdos uz gultas.

- Vai mums vispār jāgudro, kurš to dara? Simmons jautāja.

- Ambrozs, es atbildēju. Tas vienmēr ir Ambrozs. Acīmredzot viņš ir atradis manas asinis uz kāda no jumta dakstiņiem. To man jau sen vajadzēja iedomāties.

- Kā viņš varēja zināt, ka tās ir tavējās? jautāja Simmons.

- Tāpēc, ka es viņu ienīstu, es rūgti atbildēju. Protams, viņš zina, ka tas biju es.

Vilems lēni papurināja galvu. Nē. Tas neizskatās pēc viņa.

- Neizskatās pēc viņa? Simmons noprasīja. Viņš uzdeva tai sie­vietei sazāļot Kvoutu ar plūmju miksli! Tas ir tikpat kā inde. Un pagāju­šajā dimestrī viņš nolīga tos divus bandītus, kuri tumšā ieliņā uzbruka Kvoutam!

- Tieši to es gribu teikt, sacīja Vilems. Ambrozs pats Kvoutam neko nedarītu. Tādai vajadzībai viņš sameklē citus. Viņš atrada sievieti, kas tevi sazāļoja. Samaksāja bandītiem, lai tie tevi nodur. Esmu pārliecināts, ka ari šoreiz viņš pats nav darījis neko. Varu derēt, ka viņa vietā to visu ir nokārtojis kāds cits.

- Tas ir gluži vienalga, es teicu. Mēs zinām, ka aiz tā visa stāv viņš.

Vilems paskatījās uz mani, saraucis pieri. Tu nedomā sakarīgi. Es

nesaku, ka Ambrozs nav maita. Skaidrs, ka ir! Bet viņš ir slīpēts maita. Prot turēties drošā attālumā no visa, ko dara.

Simmona sejā bija lasāma neziņa. Viļam ir sava taisnība. Kad tevi nolīga par mūziķi “Zirgā un Četrotnē”, viņš nenopirka to māju un neiz­meta tevi aiz durvīm. Viņš parūpējās, lai to izdarītu barona Petres znots. Ar Ambrozu pašu tam nebija nekādas saistības.

- Saistības nav arī šeit, es teicu. Tāda ir simpātijas būtība. Tā darbojas netieši.

Vilems vēlreiz papurināja galvu. Ja tevi nodurtu tumšā šķērsielā, cilvēki būtu satriekti. Bet tādas lietas notiek visā pasaulē katru dienu. Bet ja tu ļaunprātīgas darbības rezultātā nokristu publiskā vietā un sāktu asiņot? Visus pārņemtu šausmas. Maģistri apturētu nodarbības. Bagāti tirgotāji un aristokrāti, to uzzinājuši, izņemtu savus bērnus no Universitātes. No Imres ierastos konstebli.

Simmons saberzēja pieri un domīgi paskatījās griestos. Tad viņš pa­māja ar galvu vispirms lēni, pie sevis, tad arvien noteiktāk. Tur ir sava jēga, viņš teica. Ja Ambrozs būtu atradis asinis, viņš būtu varējis nodot tās Džamisonam un likt, lai sameklē zagli. Nebūtu nekādas vajadzības uzdot, lai “Medikas” ļaudis raugās pēc aizdomīgiem ievaino­jumiem vai tamlīdzīgi.

- Ambrozam patīk atriebties, es teicu. Viņš varēja noslēpt asinis no Džamisona. Paturēt tās sev.

Vilems noraidoši purināja galvu.

Simmons nopūtās. Viļam ir taisnība. Simpātistu nav tik daudz, un visi zina, ka Ambrozam uz tevi ir zobs. Viņš ir pārāk uzmanīgs, lai uzsāktu kaut ko tādu. Tas pārāk skaidri norādītu uz viņu.

- Un vēl kas, sacīja Vilems. Cik ilgi tas jau turpinās? Daudzas dienas. Vai tu patiešām domā, ka Ambrozs būtu tik ilgi cieties, neko nelikdams tev manīt? Pat ne drusciņas?

- Tur man jāpiekrīt, es negribīgi atzinu. Tas neizskatās pēc viņa.

Bet es zināju, ka tam jābūt Ambrozam. Jutu to dziļi kaulu smadze­nēs. Savā ziņā man gandrīz vai gribējās, lai tas būtu viņš. Tas darītu stāvokli vienkāršāku.

Tomēr ar gribēšanu parasti ir par maz. Es dziļi ievilku elpu un pie­spiedu sevi pārdomāt notikušo racionāli.

- No viņa puses tas būtu neprāts, es beidzot sacīju. Un viņš nav no tiem, kuri gatavi smērēt rokas. Es nopūtos. Jauki. Lieliski. It kā nepietiktu ar vienu personu, kas cenšas man sabojāt dzīvi!

- Kurš tas varētu būt? Simmons prātoja. Vidusmēra cilvēks ne­spētu neko tādu izdarīt ar matu, vai ne?

- Elksa Dals spētu, es atbildēju. Kilvins ari.

- Laikam var teikt diezgan droši, Vilems sausi noteica, ka neviens no maģistriem nemēģina tevi nogalināt.

- Tādā gadījumā vainīgajam jābūt kādam, kurš ieguvis Kvouta asi­nis, Simmons sacīja.

Centos nepievērst uzmanību baisajai sajūtai, kas sažņaudza manu pakrūti. Tāds cilvēks ir, es teicu. Bet es neticu, ka to varētu būt darījusi viņa.

Vilems un Simmons pagriezās un paraudzījās uz mani, un es tūlīt nožēloju, ka esmu to pateicis. Kāpēc lai kādam būtu tavas asinis? Simmons noprasīja.

Es brīdi vilcinājos, tad sapratu, ka pašreizējā stāvoklī nav jēgas no viņiem to slēpt. Es dimestra sākumā aizņēmos naudu no Devi.

Ne viens, ne otrs nereaģēja uz šo paziņojumu tā, kā es biju gaidījis. Proti, nekādas reakcijas vispār nebija.

- Kas tā par Devi? Simmons jautāja.

Es mazliet nomierinājos. Varbūt viņi par Devi vispār nav dzirdējuši. Tas daudz ko atvieglotu. Gaelete, kas dzīvo otrā upes pusē, es pa­skaidroju.

- Tā, Simmons bezrūpīgi izmeta. Un ko nozīmē “gaelete”?

- Vai atceries, kā mēs kopā skatījāmies “Spoku un gani”? es atjau­tāju. Ketlers bija gaelets.

- Ā, vara vanags! Simmons attapās, un viņa seja atskārsmē atplauka, bet tūlīt atkal apmācās, jo viņš apjauta kopsakaru. Es nezināju, ka šajā apkaimē tādi cilvēki vispār darbojas.

- Tādi cilvēki darbojas visur, es atbildēju. Bez viņiem pasaule nepastāvētu.

- Pagaidi! Vilems pēkšņi iesaucās un pacēla roku. Vai tu teici, ka tava… Viņš brīdi klusēja, cenzdamies atcerēties atbilstošo vārdu aturiešu valodā. Tavu aizdevēju, tavu gatessor, sauc Devi? Izrunā­jot viņas vārdu, Vilema keldiešu akcents kļuva sevišķi jūtams, un tas izklausījās gandrīz kā Devid.

Es apstiprinoši pamāju. Tieši tādu reakciju es biju gaidījis.

- Ak Dievs! Simmons iztrūcies iesaucās. Vai tu runā par Dēmonu Devi?

Es nopūtos. Utad jūs tomēr esat dzirdējuši par viņu.

- Dzirdējuši? Simmons atjautāja, un viņa balsi ieskanējās spalgi toņi. Mana pirmā dimestra laikā viņu izslēdza no Universitātes! Tas bija iespaidīgs notikums.

Vilems tikai aizvēra acis un papurināja galvu, it kā nespētu skatīties uz tādu nejēgu kā es.

Simmons pacēla rokas dramatiskā žestā. Viņu izslēdza par ļaun­prātību! Ko īsti tu domāji?

- Nē, Vilems izlaboja. Viņu izslēdza “par nepiedienīgu uzvedību”. Ļaunprātībai nebija nekādu pierādījumu.

- Es tiešām nedomāju, ka tā varēja būt viņa, es teicu. Viņa ir gluži lādzīga. Draudzīga. Turklāt mans parāds ir tikai seši talanti, un es neesmu aizkavējis maksājumus. Viņai nav nekāda iemesla tā rīkoties pret mani.

Vilems veltīja man ilgu un ciešu skatienu. Papētīsim visas iespējas, viņš lēni sacīja. Vai tu varētu drusku pacensties man par prieku?

Es pamāju ar galvu.

- Atsauc atmiņā savas pēdējās sarunas ar viņu! Vilems teica. Pa­klusē kādu brīdi un pārdomā visu pēc kārtas un pa vārdam. Centies atcerēties, vai neesi pateicis kaut ko tādu, kas būtu varējis viņu aizvai­not vai satraukt!

Domās pārcilāju mūsu pēdējo sarunu, atkārtodams sevī visu runāto.

- Viņu interesēja kāda konkrēta informācija, kuru es atteicos viņai dot.

- Cik liela bija viņas interese? Vilema balss bija lēna un pacietīga, it kā viņš runātu ar neattapīgu bērnu.

- Diezgan liela, es atbildēju.

- “Diezgan” neko daudz neizsaka.

Es nopūtos. Nu labi! Ārkārtīgi liela. Pietiekami liela, lai… Es apklusu.

Vilems visgudri paskatījās uz mani, savilcis uzacis. Jā? Ko tu tikko atcerējies?

Brīdi vilcinājos. Laikam viņa piedāvājās arī pārgulēt ar mani, es atbildēju.

Vilems rāmi pamāja ar galvu, it kā būtu kaut ko tādu gaidījis. Un kā tu atbildēji uz šo jaunās sievietes augstsirdīgo piedāvājumu?

Jutu, ka man pietvīkst vaigi. Es… es tam nepievērsu uzmanību.

Vilems atkal aizvēra acis, un viņa seja pauda pagurumu un dzijas bažas.

- Tas ir daudz sliktāk nekā ar Ambrozu, sacīja Simmons, saņem­dams galvu rokās. Devi nav jābēdā par maģistriem vai tamlīdzīgiem iemesliem. Un runā, ka viņa spējot panākt astoņkārtlgu sasaisti! Astoņkārtīgu!

- Es biju bezizejā! mazliet pikti izmetu. Man nebija nekā, ko piedāvāt ķīlai. Atzīstu, ka tā nebija labākā doma. Kad viss būs noskaid­rots, varam noturēt simpoziju par manu muļķību! Bet pagaidām varbūt turpināsim? Es lūdzoši paskatījos uz viņiem.

Vilems ar plaukstu paberzēja acis un gurdi pamāja ar galvu.

Simmons ar visai pieticīgiem panākumiem centās atvairīt šausmu izteiksmi sejā. Viņš krampjaini norija siekalas. Lai notiek! Tātad ko mēs darām tālāk?

- Pašreizējā brīdī nav lielas nozīmes tam, kurš ir vainīgs, es teicu, piesardzīgi paskatīdamies, vai roka beigusi asiņot. Asinis bija mitēju­šās, un es atvilku notriepto plaukstu. Es veikšu dažus piesardzības paņēmienus. Pametu viņiem ar roku. Bet jūs abi ejiet un izgulie­ties!

Simmons saberzēja pieri un klusi iesmējās. Pie Dieva miesām, kā tu reizēm vari tracināt! Un ja tev uzbruks atkal?

- Kamēr mēs šeit sēžam, tas ir noticis jau divas reizes, es nevērīgi atmetu. Drusku jau kņud. Simmona seja man izraisīja smaidu. Viss būs labi, Sim! Goda vārds! Ne bez iemesla es esmu stiprākais divkauju dalībnieks Elksas Dala grupā. Man nekas nedraud.

- Kamēr tu esi nomodā, Vilems piebilda, un viņa acis bija ļoti nopietnas.

Mans smaids sastinga. Kamēr es esmu nomodā, es atkārtoju.

- Protams!

Vilems piecēlās, mēģinādams tēlot, ka ir saņēmies. Nu labi! Sakopies un veic savus piesardzības pasākumus! Viņš izteiksmīgi ieskatījās man acis. Vai mēs ar jauno Simmonu šonakt varam uzaicināt Dala stiprāko divkauju dalībnieku pārgulēt manā istabā?

Jutu, ka samulsumā drusku pietvīkstu. Jā, lai notiek! Tas nebūtu slikti.

Vilems pārspīlēti paklanījās pret mani un plati pasmīnēja. Tātad norunāts. Bet pirms nākšanas uzvelc kreklu! Es šonakt modri vērošu tevi kā zīdaini, kuru moka vēdergraizes, bet atsakos to darīt, ja gribēsi gulēt pliks!

* * *

Kad Vilems un Simmons bija aizgājuši, es izkāpu pa logu un uzrāpos uz jumta. Kreklu atstāju istabā, jo biju notriepies ar asinīm un negribēju to sabojāt. Uzticējos vakara tumsai un vēlajai stundai, cerēdams, ka neviens mani nepamanīs puskailu un asiņainu skrienam pa Universi­tātes jumtiem.

Aizsargāt sevi pret simpātijas iedarbību ir samērā viegli, ja vien zina, kas darāms. Ja kāds cenšas tevi sadedzināt, nodurt vai atņemt ķermeņa siltumu, līdz tu aizej bojā no hipotermijas, visi šie paņēmieni ir saistīti ar vienkāršu un tiešu spēka pielietojumu, tāpēc tiem nav grūti pretoties. Kamēr es zināju, kas notiek, un saglabāju ap sevi aizsardzību, varēju justies itin drošs.

Pašreiz mani māca citas bažas: tas, kurš man uzbruka, pēc neveiks­mes varētu padoties un izmēģināt kaut ko citu. Teiksim, izdibināt manu atrašanās vietu un pēc tam īstenot ikdienišķāku uzbrukumu tādu, ko es nespētu atvairīt ar gribasspēku.

Ļaunprātīga darbība ir biedējoša, tomēr bandīts ar asu nazi, kas pārsteidz upuri tumšā ieliņā, spēj nogalināt desmit reižu ātrāk. Un, ja uzbrucējs ar upura asiņu palīdzību spēj izsekot visām viņa darbībām, pavisam viegli ir atrast brīdi, kad upuris zaudējis modrību.

Tāpēc es devos pāri jumtiem. Biju iecerējis savākt sauju rudens lapu, notriept tās ar savām asinīm un izmētāt Vēja Namā uz visām pusēm. Tādu paņēmienu es biju izmantojis jau agrāk.

Taču brīdī, kad lēcu pāri šaurai ieliņai, redzēju mākoņos atplaiksnījam zibeni un sajutu gaisā lietus smaržu. Tuvojās negaiss. Lietus ne tikai notrieks un saplacinās lapas zemē, neļaudams tām aizlidot, bet noskalos arī manas asinis.

Stāvēdams tur augšā uz jumta un juzdamies tā, it kā man cauri būtu izskrējušas visas divpadsmit elles krāsas, es sevī sadzirdēju satraucošas atbalsis no Tarbeanā pavadītajiem gadiem. Brīdi vēroju tālīnās zibens strēles un centos nepadoties tādām izjūtām. Piespiedu sevi atcerēties, ka vairs neesmu tas bezpalīdzīgais, izsalkušais bērns, kas biju tolaik.

Tad izdzirdēju tikko jaušamu dunu un jutu sev aiz muguras ielieca­mies jumta skārdu. Es saspringu, bet tūlīt nomierinājos, jo nākamajā brīdī atskanēja Auri balss: Kvout?

Paskatījos pa labi un ieraudzīju desmit pēdu attālāk viņas sīko stāvu. Mākoņi aizēnoja viņas seju, taču balsī es saklausīju smaidu. Es redzēju, kā tu skrien pa jumtiem.

Es pagriezos viņai pretī, priecādamies, ka vakars ir apmācies un tumšs. Nezināju, kā Auri justos, ieraudzīdama mani puskailu un asiņainu.

- Sveika, Auri! eS teicu. Tuvojas negaiss. Šovakar tev nevajadzētu kavēties uz jumta.

Auri atmeta galvu. Bet tu pats to dari, viņa vienkārši atbildēja.

Es nopūtos. Jā. Bet tikai…

Debesīs atplaiksnīja liels, zirneklim līdzīgs zibens, ilgu sekundi ap­gaismodams visu apkārtni. Nākamajā brīdī tas bija pazudis, un es apžil­bis skatījos tumsā.

- Auri? es iesaucos, baidīdamies, ka mans izskats aizbaidījis viņu projām.

Zibens uzliesmoja vēlreiz, un es ieraudzīju, ka Auri ir pienākusi tuvāk. Ar līksmu smaidu viņa pastiepa pirkstu pret mani. Tu izskaties pēc Amira! viņa teica. Kvouts ir viens no kiridiem!

Es paskatījos lejup uz sevi un nākamā zibens gaismā redzēju, ko viņa ir gribējusi teikt. Manas plaukstas izraibināja sakaltušas asinis, kas uz tām bija nokļuvušas, kad spiedu rokas pie ievainojumiem. Tās izskatījās gluži kā senie tetovējumi, ar kuriem Amira ordenī tika iezīmēti visaugstākās pakāpes locekļi.

Viņas izteikums mani tā pārsteidza, ka es aizmirsu galveno, ko jau sen biju uzzinājis par Auri. Aizmirsu, ka jābūt uzmanīgam, un pajautāju viņai: Auri, no kurienes tu zini par kiridiem?

Atbildes nebija. Nākamajā zibens uzplaiksnījumā es redzēju tikai tukšu jumtu un pārmetuma pilnas debesis.