Vieda vīra bailes

SIMT DESMITĀ NODAĻA . skaistums un zars

PILSĒTĀM CEĻOJUMA laikā mēs ātri izgājām cauri un uzkavējāmies tajas tikai tik daudz, lai papildinātu ēdamo un ūdeni. Lauku apkaime saplūda vienā miglainā ainā. Manas domas saistījās ar ketanu, lethani un valodu, kuru mācījos.

Kad nokļuvām līdz Negaisa kalnu pakājei, ceļš manāmi sašaurinājās. Apkārtne kļuva arvien akmeņaināka un nelīdzenāka, un taka locījās kā čūska, vairīdamās no dziļām ieplakām, stāvām kraujām un juku jukām sakritušiem klintsbluķiem. Gaiss mainījās un kļuva vēsāks, nekā vasarā varētu gaidīt.

Mūsu ceļojums beidzās pēc piecpadsmit dienām. Varu tikai minēt, taču domāju, ka tajā laikā mēs nogājām gandrīz trīssimt jūdžu.

Haerta bija pirmā ademu pilsēta, ko skatīju savām acīm, un piere­dzes trūkuma dēļ man šķita, ka to grūti saukt par pilsētu. Tajā nebija galvenās ielas, gar kuru rindojas mājas un veikali. Ēkas, kuras redzēju, atradās attālu cita no citas, tām bija dīvaini apveidi, un tās bija būvētas tā, lai pēc iespējas saplūstu ar dabisko apkārtnes ainavu, it kā vēlētos palikt nepamanītas.

Es nezināju, ka spēcīgie negaisi, kas bija devuši kalnu grēdai nosau­kumu, šeit ir pavisam ierasta parādība. Piepešie, mainīgie vēji sagrautu jebkādas stateniskas un stūrainas būves, ko pierasts redzēt zemākajos līdzenumos.

Tāpēc ademi cēla mājas saprātīgi, slēpdami tās no untumainā laika. Dzīvojamie nami bija iebūvēti kalnu sienās vai klinšu patvēruma aiz­vēja pusē. Dažas mītnes bija ieraktas zemē. Citas bija iekaltas klints akmeņainajos sānos. Dažas mājas palika gandrīz neredzamas, ja tām nenostājās gluži blakus.

Atšķirīgs no tām bija tikai kāds zemu, tuvu sabūvētu akmens ēku puduris netālu no ceļa.

Mēs apstājāmies pie lielākās no šīm ēkām. Tempi pagriezās pret mani, nervozi raustīdams ādas saites, ar kurām algotņa sarkanais ietērps bija cieši piesaitēts rokām. Man jāiet pie Šehinni. Tas var prasīt laiku. Bažas. Nožēla. Tev jāgaida šeit. Varbūt ilgi. Viņa ķermeņa valoda man pateica vairāk nekā vārdi. Nevaru vest tevi iekšā, jo tu esi barbars.

- Es pagaidīšu, mierinoši apgalvoju.

Tempi pamāja ar galvu un iegāja ēkā, vēlreiz atskatīdamies uz mani, pirms aizvēra durvis.

Skatījos apkārt un vēroju cilvēkus, kas rāmi gāja savās ikdienas gaitās: sieviete nesa grozu, mazs zēns veda saitē piesietu kazu. Ēkas bija celtas no tāda paša neapstrādāta akmens, kādi veidoja ainavu, un tās dabiski saplūda ar apkārtni. Debesis bija apmākušās, papildinot pasauli ar vēl vienu pelēku nokrāsu.

Visam pāri pūta vējš, svelpdams gar māju stūriem un zīmēdams zālē mainīgus rakstus. Brīdi domāju, ka derētu aplikt savu ēnsegu, tomēr nolēmu to nedarīt. Gaiss šeit bija retāks un vēsāks. Bet joprojām vēl turpinājās vasara, un saule patīkami sildīja.

Es jutos neparasti mierīgs šajā vietā, kur nebija lielākai pilsētai rak­sturīgās kņadas un smaku. Nebija pakavu klaboņas pret bruģi. Nebija ratu un pārdevēju, kas klaigājot daudzinātu savas preces. Varēju iztēlo­ties, kā šādā vietā uzaug Tempi vai viņam līdzīgs cilvēks, uzsūcot sevī apkārtnes mieru, piepildoties ar to līdz malām un pēc tam aiznesot to līdzi, lai kurp dotos tālāk.

kā man nebija daudz, ko apskatīt, es pagriezos pret tuvāko ēku. Tā bija būvēta no nevienādiem akmeņiem, kas salikti kopā kā mozaīkas gabaliņi. Ieskatījies tuvāk, izbrīnījies ievēroju, ka tos nesatur nekāda java. Pieklaudzināju pie sienas, brīdi iedomājies, ka tas varētu būt liels viengabala akmens, kas apstrādāts tā, lai izskatītos pēc daudziem sali­pinātiem akmeņiem.

Aiz muguras izdzirdēju balsi, kas ademu valodā jautāja: Ko tu domā par mūsu sienu?

Pagriezos un ieraudzīju pavecu sievieti ar ademiem raksturīgām bāli pelēkām acīm. Viņas seja bija neizteiksmīga, bet vaibsti pauda mātišķu labsirdību. Galvā viņai bija pār ausīm uzvilkta vilnas cepure. Tā bija rupji adīta, un no apakšas spraucās smilškrāsas šķipsnas, kas bija sākušas sirmot. Pēc ilgā ceļojuma kopā ar Tempi man šķita savādi redzēt ademieti, kas nevalkā sarkanās algotņa drānas un nenēsā zobenu. Sieviete bija ģērbusies vaļīgā, baltā kreklā un lina biksēs.

- Mūsu sienu ir vērts apskatīt, vai ne? viņa teica, ar vienu roku izda­rīdama kustības: viegls uzjautrinājums, ziņkārība. Ko tu par to domā?

- Domāju, ka tā ir skaista, es atbildēju ademu valodā, uzmanīgi atļaudamies tikai pavisam īsu acu kontaktu.

Viņas roka saliecās žestā, ko es nepazinu. Skaista?

Es pēc iespējas neuzkrītoši paraustīju plecus. Tas ir skaistums, kas piemīt vienkāršām, praktiskām lietām.

- Varbūt tu nepareizi saproti šo vārdu, viņa teica. Saudzīga atvai­nošanās. Skaistums ir puķe, sieviete vai dārgakmens. Varbūt tu gribēji teikt “noderīga”. Siena ir noderīga.

- Noderīga, bet ari skaista.

- Varbūt lieta kļūst skaista, kad to lieto.

- Varbūt to lieto atbilstoši skaistumam, es atbildēju, klusībā prā­todams, vai šis varētu būt ademu ekvivalents virspusējai tērzēšanai. Ja tā, man tas patika labāk nekā pliekanās valodas maera galmā.

- Un mana cepure? viņa jautāja, pieskardamās tai ar roku. Vai tā ir skaista tāpēc, ka to lieto?

Cepure bija adīta no biezas, rupjas dzijas un nokrāsota koši dzeltena kā kukurūzas matiņi, la bija drusku greiza, un adījums vietām izskatījās nevienāds. Tā šķiet ļoti silta, es piesardzīgi sacīju.

Sievietes kustība pauda vieglu uzjautrinājumu, un viņas acis tikko jaušami iedzirkstījās. Tā tas ir, viņa teica. Un man tā ir skaista, jo man to noadīja meitas meita.

- Tad tā ir ari skaista. Piekrišana.

Sieviete ar rokas kustību man uzsmaidīja. Viņas plauksta izliecās citādi nekā Tempi plauksta, izdarot šo žestu, un es nolēmu uztvert to kā mīlošas mātes smaidu. Saglabādams neizteiksmīgu seju, atbildēju viņai ar smaida kustību un centos, lai tā izdotos gan sirsnīga, gan pieklājīga.

- Kā barbars tu runā labi, viņa teica un, pastiepusi rokas, saspieda manējās draudzīgā žestā. Ciemiņi te ir reti un tik pieklājīgi vēl retāk. Nāc līdzi, un es tev parādīšu skaistumu, un tu man pateiksi, kādam derīgumam tas kalpo.

Es nolaidu skatienu. Nožēla. Nevaru. Es gaidu.

- To, kas iekšā?

Es pamāju ar galvu.

- Ja viņš iegāja iekšā, tev labu laiku būs jāgaida. Viņam noteikti patiks, ka tu esi gājis man līdzi. Tas varētu būt interesantāk nekā skatīties uz sienu. Pavecā sieviete pacēla roku un pievērsa kāda zēna uzmanību. Zēns pieskrēja klāt un gaidoši paskatījās uz viņu, un ziņkārīgās acis aši pārskrēja maniem matiem.

Sieviete izdarīja vairākas kustības, domātas zēnam, bet es sapratu tikai klusi. Pasaki tam, kas ir iekšā, ka es aizvedu šo vīrieti līdzi, lai viņš nestāv viens vējā. Drīz atvedīšu viņu atpakaļ.

Viņa pieklaudzināja pa manu lautas futrāli, pēc tam pa ceļamaisu un pa zobenu man pie sāniem. Atdod šos zēnam, un viņš tos ienesīs iekšā!

Nenogaidījusi atbildi, viņa sāka vilkt manu ceļamaisu lejā no pleca, un es neattapos izdomāt elegantu veidu, kā atteikties, lai neizdarītu

nepiedodamu nepieklājību. Katra kultūra ir atšķirīga, bet visām ir kopēja iezīme: drošākais ceļš, kā cilvēku apvainot, ir atraidīt mājinieku vies­mīlību.

Zēns aizskrēja projām ar manām mantām, un vecā sieviete, satvērusi mani aiz rokas, veda sev līdzi. Es itin pateicīgi pieņēmu viņas sabiedrību, un mēs klusēdami gājām, līdz nokļuvām pie dziļas ielejas, kas negaidot pavērās mūsu priekšā. Tā bija zaļa, un pa to tecēja upīte. Ielejas sienas deva patvērumu no uzstājīgā vēja.

- Ko tu teiksi par šādu vietu? sieviete jautāja, norādīdama uz ap­slēpto ieleju.

- Tā ir ļoti līdzīga Ademrei.

Viņa draudzīgi paplikšķināja man pa roku. Tev ir dotības pateikt bez teikšanas. Tādiem kā tu tas ir retums. Viņa sāka kāpt lejup pa šauru, līkumotu, akmeņainu taciņu ielejas sānā, turēdamās pie mana elkoņa. Netālu pamanīju zēnu, kas ganīja aitas. Viņš mums pamāja ar roku, bet neiesaucās.

Nokāpām līdz pašai ielejai, kur pāri akmeņiem, balti putodama, plūda upe. Vietām tā veidoja dzidrus ūdens laukumus, kuros es redzēju šau­dāmies zivis.

- Vai šo tu sauktu par skaistu? viņa jautāja, kad brīdi bijām vēro­juši upi.

-Jā-

- Kāpēc?

Nenoteiktība. Varbūt kustības dēļ.

- Akmens nekustējās nemaz, bet arī to tu nosauci par skaistu. Jautājums.

- Kustība nav akmens dabā. Varbūt skaistums nozīmē kustību atbil­stoši katra dabai.

Viņa pamāja ar galvu, it kā mana atbilde viņai būtu patikusi. Kādu laiku mēs atkal vērojām ūdeni.

- Vai tu esi dzirdējis par latanthu?

- Nē. Nožēla. Bet varbūt es vienkārši nezinu šo vārdu.

Viņa pagriezās un veda mani tālāk pa ieleju, līdz mēs nonācām pie plašāka klajuma, kas izskatījās apkopts kā dārzs. Tā vidū slējās liels koks, kam līdzīgu es nekad nebiju redzējis.

Mēs apstājāmies klajuma malā. Tas ir zobena koks, sieviete teica un paberzēja plaukstas virspusi pret vaigu: tāda kustība man nebija pazīstama. Latantha. Vai tu teiktu, ka tas ir skaists?

Es brīdi to vēroju. Ziņkārība. Man patiktu aplūkot to tuvāk.

- Tas nav atļauts. Uzsvērums.

Pamāju ar galvu un pētīju koku, cik iespējams, no attāluma. Tam bija augsti, izliekti zari kā ozolam, bet lapas bija platas un gludām malām. Kad uzpūta vējš, tās meta savādus apļus. Jā, es pēc ilgāka laika atbildēju.

- Kāpēc tev tik ilgi bija jādomā?

- Mēģināju izdibināt skaistuma cēloni, es atzinos.

- Un?

- Es varētu teikt, ka koks gan kustas, gan nekustas atbilstoši savai dabai, un tas nosaka tā skaistumu. Bet es nedomāju, ka tas ir īstais cēlonis.

- Kas tad?

Veltīju kokam vēl vienu ilgu skatienu. Es nezinu. Kāds tas varētu būt?

- Tas vienkārši ir, viņa teica. Ar to pietiek.

Es pamāju ar galvu, juzdamies mazliet muļķīgi par savām agrākajām pārsmalcinātajām atbildēm.

- Vai tu zini par ketanu? Viņas jautājums mani pārsteidza.

Tagad es jau zināju, cik svarīga ademiem ir šī dzīves daļa. Tāpēc

vilcinājos dot skaidru atbildi. Tomēr ari melot es negribēju. Varbūt. i4tvainošanās.

Viņa pamāja ar galvu. Tu esi piesardzīgs.

- Jā. Vai tu esi Šehinni?

Šehinni pamāja ar galvu. Kad tev radās aizdomas, kas es esmu?

- Kad tu jautāji par ketanu, es atbildēju. Un kad tev radās aiz­domas, ka es zinu vairāk, nekā barbaram jāzina?

- Kad redzēju, kā tu esi novietojis kājas.

Atkal iestājās klusums.

- Šehinni, kāpēc tu nevalkā sarkanu apģērbu kā pārējie ademu karo­tāji?

Viņa izdarīja vairākas nepazīstamas kustības. Vai tavs skolotājs tev ir stāstījis, kāpēc ademi valkā sarkanu apģērbu?

- Es neiedomājos pajautāt, atbildēju, negribēdams radīt iespaidu, it kā Tempi nebūtu mācījis mani pietiekami rūpīgi.

- Tad jautāšu es.

Bridi kavējos domās. Tādēļ, lai ienaidnieks neredzētu viņus asiņo­jam?

Atzinība. Bet kāpēc es valkāju baltas drēbes?

Vienīgā atbilde, ko varēju iedomāties, lika man sastingt. Tāpēc, ka tu neasiņo.

Viņas galvas mājiens pauda daļēju piekrišanu. Un ari tāpēc, ka ienaidnieks, ja tam tomēr izdotos ievainot mani līdz asinīm, būtu pel­nījis tās redzēt.

Nodrebēju sevī, visiem spēkiem cenzdamies saglabāt ademu ārējo savaldību. Pēc atbilstoši pieklājīgas pauzes jautāju: Kas notiks ar Tempi?

- To vēl redzēsim. Sievietes kustība pauda kaut ko diezgan tuvu aizkaitinājumam, un pēc tam viņa noprasīja: Vai par sevi tu neraizējies?

- Es vairāk raizējos par Tempi.

Zobena koks vējā zīmēja rakstus. Tie gluži hipnotiski saistīja skatienu.

- Cik tālu tu esi ticis ar treniņiem? Šehinni jautāja.

- Ketanu esmu mācījies vienu mēnesi.

Viņa pagriezās pret mani un pacēla rokas. Vai esi gatavs?

Nespēju nokratīt domu, ka viņa ir sešas collas mazāka par mani un pietiekami veca, lai būtu mana vecmāmiņa. Arī greizā, dzeltenā cepure nepiešķīra viņai īpaši biedējošu izskatu. Varbūt, es teicu un arī pa­cēlu rokas.

Šehinni lēni man tuvojās, izpildīdama Nažiem Līdzīgas Plaukstas. Es atbildēju ar Lietus Ķeršanu. Tad turpināju ar Dzelzs Kāpienu un Straujo Iegriezienu, tomēr man neizdevās viņai pieskarties. Šehinni kustības kļuva mazliet straujākas, un viņa vienlaikus izdarīja Mainīgo Elpu un Trieciensitienu. Vienu es apturēju ar Ūdens Vēdām, taču otru nespēju atvairīt. Viņas roka skāra mani zem ribām, tad piedūrās deniņiem, un kustība bija tik viegla, it kā viņa klusinādama piespiestu man pie lūpām pirkstu.

Lai ko es mēģinātu, uz viņu tas neatstāja nekādu iespaidu. Es izpildīju Mesto Zibeni, bet viņa tikai atkāpās, pat necenzdamās izdarīt pretsitienu. Reizi vai divas tiku pietiekami tuvu, lai skartu viņas balto kreklu, un pat sajutu auduma pieskārienu plaukstai, taču tas bija viss. Jutos tā, it kā censtos iesist vējā pakārtai auklai.

Sakodu zobus un uzsāku Kviešu Kulšanu, Sidra Spiešanu un Māti pie Upes, bez pārtraukuma pāriedams no katra paņēmiena uz nākamo un nemazinādams sitienu sparu.

Tādas kustības kā viņai es nekad vēl nebiju redzējis. Izšķirošais tajās nebija ātrums: kaut gan viņa kustējās ātri, galvenā būtība bija cita. Šehinni kustības bija nevainojami precīzas, viņa nekad nepaspēra divus soļus, ja pietika ar vienu. Viņa nepavirzījās par četru collu tiesu, ja pietika ar trim. Viņa kustējās gluži kā pasaku būtne, līganāka un graciozāka par Felurianu dejā.

Cerēdams pārsteigt viņu negaidot un pierādīt savas spējas, es kāpi­nāju ātrumu, cik vien tas bija manos spēkos. Izpildīju Dejojošo Jaunavu, Zvirbuļu Ķeršanu, Piecpadsmit Vilkus…

Šehinni paspēra vienu precīzu soli.

- Kāpēc tu raudi? Šehinni jautāja, izpildīdama Krītošo Gārni. Vai t(*v kauns? Vai tev bail?

Samirkšķināju acis, lai noskaidrotu skatienu. Mana balss bija aizsma­kusi no piepūles un emociju pārpilnības. Tu esi skaista, Šehinni. Jo tevi apvienojas mūra akmens, upes ūdens un koka kustība.

Šehinni pārsteigta samirkšķināja acis, un es izmantoju īso acumir­kli, lai satvertu viņu aiz pleca. Izpildīju Augšupskrejošo Pērkonu, tomēr Šehinni nepakrita, bet palika stāvam nesatricināma un stingra kā ak­mens.

Gandrīz izklaidīgi viņa atbrīvojās ar Uzvarēto Lauvu un izdarīja Kviešu Kulšanu. Es aizlidoju sešas pēdas atpakaļ un atsitos pret zemi.

Zibenīgi pielēcu kājās: kritiens neko man nebija nodarījis, tas bija viegls, velēna mīksta, un Tempi man bija iemācījis krist tā, lai nesasistos.

Taču, pirms paguvu atkal doties uzbrukumā, Šehinni ar rokas mājienu mani apturēja.

- Tempi gan ir tevi mācījis, gan nav tevi mācījis, viņa teica ar neizdibināmu sejas izteiksmi. Es atkal piespiedu sevi novērst skatienu sānis. Nav viegli mainīt mūža gaitā izveidojušos ieradumus. Tas ir gan slikti, gan labi. Nāc! viņa pagriezās un devās uz koka pusi.

Tas bija lielāks, nekā man bija izskatījies no attāluma. Brāzmas šūpoja mazākos zarus, un tie zīmēja gaisā līkumotus, trauksmainus vēja rakstus.

Šehinni pacēla nokritušu lapu un iedeva to man. Tā bija plata un gluda, liela kā apakštase un apbrīnojami smaga. Man iesāpējās plauksta, un es ieraudzīju, ka pār īkšķi lejup tek asinis.

Uzmanīgāk nopētījis lapas malu, redzēju, ka tā ir cieta un asa kā sav­vaļas zāles stiebrs. Patiešām zobena koks. Paskatījos augšup uz virmojošo lapotni. Ja kāds stāvētu tuvu kokam spēcīgā vējā, lapas viņu sagraizītu strēmelēs. I

-Ja tu gribētu uzbrukt šim kokam, Šehinni teica, kā tu to darītu?

Sistu pa saknēm? Nē. Pārāk stipras. Sistu pa lapām? Nē. Pārāk kustīgas.

Kur tu sistu?

- Pa zaru.

- Pa zaru. Piekrišana. Viņa pagriezās pret mani. To Tempi tev nav iemācījis. Būtu nepareizi, ja viņš tev to mācītu. Tomēr tu tāpēc dabūji ciest.

- Es nesaprotu.

Viņa ar rokas mājienu norādīja, lai es sāku ketanu. Es automātiski izpildīju Zvirbuļu Ķeršanu.

- Stāt! viņa mani apturēja, un es sastingu cīņas stāvoklī. Ja man būtu tev jāuzbrūk, kur tas notiktu? Šeit, saknēs? Viņa pagrūda manu

kāju, un es jutu, ka tā neizkustas no vietas. Šeit, lapā? Viņa pagrūda manu pacelto plaukstu un bez pūlēm to sakustināja, taču nekas vairāk nenotika. Šeit. Zarā. Viņa viegli pagrūda manu plecu, un mans stā­voklis mainījās. Un šeit. Viņa pagrūda manu gurnu, piespiezdama mani pagriezties. Redzi? Vai nu tu atrodi vietu, kur izlietot spēku, vai ari izšķied to velti. Spēka šķiešana nepieder pie lethani.

- Jā, Šehinni.

Viņa pacēla rokas, ieņemdama stāvokli, kurā man bija izdevies viņai trāpīt Krītošā Gārņa vidū. Izpildi Augšupskrejošo Pērkonu! Kur ir manas saknes?

Norādīju uz viņas pēdām, kas stingri balstījās zemē.

- Kur ir lapas?

Norādīju uz viņas plaukstām.

- Nē. Lapa ir no šejienes līdz šejienei. Šehinni norādīja uz roku visā garumā un nodemonstrēja, kā var brīvi izdarīt sitienu ar plaukstām, elkoņiem vai pleciem. Kur ir zars?

Krietnu brīdi domājis, piesitu viņai pie ceļgala.

Jutu, ka Šehinni ir pārsteigta, kaut gan ārēji viņa to neizrādīja. Un?

Piesitu viņai pa vietu zem paduses, pēc tam pa plecu.

- Parādi!

Pievirzījos tuvāk, atspiedu vienu kāju pret viņas ceļgalu un izpildīju Augšupskrejošo Pērkonu, sviezdams viņu uz sāniem. Biju pārsteigts, cik maz spēka tam vajadzīgs.

Tomēr Šehinni nevis uzlidoja gaisā, lai pēc tam nokūleņotu zemē, bet sagrāba manu augšdelmu. Sajutu spēcīgu rāvienu un sagrīļodamies pakāpos soli sānis. Šehinni izvairījās no sviediena, izmantojot tvērienu kā sviras atbalsta punktu, lai noturētos kājās. Viņa paspēra vienu nevai­nojami precīzu soli un bija atguvusi līdzsvaru.

Šehinni ieskatījās tieši man acīs un pēc ilga, dompilna brīža pagriezās un devās atpakaļ, ar rokas kustību aicinādama mani sekot.