Vieda vīra bailes

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA . meklējumi

APŅĒMIES ELODINA nodarbībās atstāt labu iespaidu, es uzmeklēju Vilemu, un mēs vienojāmies, ka turpmāk izmaksāšu viņam dzērienus, bet viņš man palīdzēs iegūt vajadzīgos materiālus Arhīvos.

Abi devāmies turp pa Universitātes pilsētiņas bruģētajām ielām, ku­rās brāzmoja vējš, un drīz pagalma viņā pusē ieraudzījām milzīgo akmens ēku bez logiem pelēkajās sienās. Virs masīvajām durvīm rin­dojās akmenī iekalti vārdi Vorfelan Rhinata Morie.

Kad bijām piegājuši tuvāk, es jutu, ka manas plaukstas ir gluži nosvī­dušas. Augstie kungi un dāmas… pagaidi brītiņu! es teicu un apstājos.

Vilems izbrīnījies paskatījās uz mani.

- Es esmu uztraucies kā staigule pirmajā izgājienā, es sacīju. Ļauj man drusku atjēgties!

- Tu taču teici, ka Lorrens pirms divām dienām esot atcēlis aizlie­gumu, Vilems atgādināja. Biju domājis, ka tu metīsies šurp, tiklīdz saņemsi atļauju.

- Es gaidīju, līdz viņi to ierakstīs reģistru grāmatās. Noslaucīju kreklā mitrās delnas. Kaut kas noteikti notiks, es bažīgi sacīju.

- Mana vārda tur nebūs. Vai ari pie reģistrācijas galda sēdēs Ambrozs, un man atkārtosies atskaņas no tā plūmju draņķa, un es kliegdams metīšos viņam pie rīkles.

- Man patiktu to redzēt, Vilems teica. Bet Ambrozs šodien nestrādā.

- Tas jau ir labāk, es atzinu un mazliet nomierinājos. Pamāju uz iegrebtajiem vārdiem virs durvīm. Vai tu zini, ko tas nozīmē?

Vilems paskatījās augšup. Alkas pēc zināšanām veido cilvēku, viņš teica. Vai kaut kas uz to pusi.

- Man tas patīk. Es dziļi ievilku elpu. Labi! Ejam iekšā!

Atvilcis smagās akmens durvis, es iegāju nelielā priekšnamā; tad

Vilems atgrūda iekšējās durvis un mēs nokļuvām reģistrācijas telpā. Istabas vidū stāvēja prāvs koka rakstāmgalds, uz kura gulēja dažas lielas reģistru grāmatas ādas vākos. Vairākas iespaidīga izskata durvis veda tālāk uz citām telpām.

Pie rakstāmgalda sēdēja Fela, sasējusi pakausī cirtainos matus. Sar­kanīgajā simpātijas lampu gaismā viņa izskatījās mazliet citāda, tomēr tikpat skaista. Viņa pasmaidīja.

- Sveika, Fela! es teicu, cenzdamies neielaist balsi satraukumu, ko patiesībā jutu. Dzirdēju, ka es esot atpakaļ Lorrena baltajos sarakstos. Vai tu varētu to pārbaudīt?

Fela pamāja ar galvu un sāka šķirstīt reģistru grāmatu, kas gulēja priekšā uz galda. Pēc brīža viņa iepriecināta izstiepa pirkstu. Tad pēkšņi viņas seja apmācās.

Es sajutu pakrūtē piepešu vājumu. Kas noticis? es jautāju. Vai kaut kas nav kārtībā?

- Nē, viņa atbildēja. Viss ir kārtībā.

- Bet tu izskaties tāda, it kā kaut kas būtu greizi, norūca Vilems.

- Kas tur rakstīts?

Brīdi vilcinājusies, Fela apgrieza reģistru grāmatu otrādi, lai mēs varētu izlasīt ierakstu. “Kvouts, Arlidena dēls. Sarkani mati. Gaiša sejas āda. Jauns.” Blakus tam bija citā rokrakstā uzšvīkāti vārdi: “Kretīns no Rū cilts.”

Es pasmīnēju. Viss ir pareizi. Vai drīkstu iet iekšā?

Fela pamāja ar galvu. Vai jums vajadzēs lampas? viņa jautāja un atvēra atvilktni.

- Man jā, Vilems atbildēja, jau rakstīdams savu vārdu citā reģistru grāmatā.

- Man ir pašam savējā, es teicu un izvilku no apmetņa kabatas savu mazo lampu.

Fela atvēra apmeklējumu reģistra grāmatu un atzīmēja mūsu vārdus. Mana roka parakstoties trīcēja, nejēdzīgi drebinot rakstāmspalvas galu, un es mazliet notraipīju lapu ar tinti.

Fela to nosusināja, aizvēra grāmatu un gaiši man uzsmaidīja. Ap­sveicu ar atgriešanos! viņa teica.

* * *

Ļāvu, lai Vilems rāda man ceļu starp “Krātuves” plauktiem un centos izrādīt pirmajam apmeklējumam atbilstošu pārsteigumu.

To nebija grūti notēlot. Kaut gan es jau ilgāku laiku biju iepazinies ar Arhīviem, līdz šim biju spiests slapstīties pa tiem kā zaglis. Biju no­regulējis lampu visvājākajā apgaismojumā un vairījies no galvenajām ejām, baidīdamies kādu nejauši sastapt.

Akmens sienas visā garumā un plašumā aizņēma grāmatplaukti. Dažas ejas bija platas, ar augstiem griestiem, turpretī citas tik šauras, ka tajās tik tikko viens otram garām varēja paiet divi cilvēki, pagriezušies sāniski. Gaisā jautās spēcīga ādas, putekļu, veca pergamenta un sējumu līmes smarža. Smarža, kas vēstīja par noslēpumiem.

Vilems izvadīja mani starp daudziem dažādu virzienu plauktiem, uzveda pa kāpnēm un ielaida garā, plašā gaitenī, kura sienas klāja vie­nādi iesietas grāmatas sarkanos ādas vākos. Visbeidzot mēs nonācām pie durvīm, kuru apmali apspīdēja blāva, sarkana gaisma.

- Arhīvos ir telpas, kurās var strādāt vienatnē, Vilems klusi sacīja.

- Lasāmkambari. Mēs ar Simmonu bieži nākam uz šo te. Daudzi par to nezina. Iepriekš pieklauvējis, viņš atvēra durvis, atklājot skatienam mazu istabiņu bez logiem. Gandrīz visu telpu aizņēma galds un daži krēsli.

Pie galda sēdēja Simmons, un sarkanīgajā simpātijas lampas gaismā viņa seja izskatījās sārtāka nekā parasti. Ieraudzījis mani, viņš iepleta acis. Kvout? Ko tu šeit dari? Viņš satriekts paskatījās uz Vilemu.

- Kā viņš tika iekšā?

- Lorrens atcēla aizliegumu, Vilems paskaidroja. Mūsu jaunajam draugam ir vesels literatūras saraksts. Viņš dodas pirmajos grāmatu meklējumos.

- Apsveicu! Simmons starodams paskatījās uz mani. Vai varu palīdzēt? Es te jau esmu gandrīz aizmidzis. Viņš pastiepa roku pēc gaidītā saraksta.

Es pieklaudzināju sev pie deniņiem. Ja kādu dienu vairs nespēšu atcerēties divdesmit grāmatu virsrakstus, es vairs nebūšu Arkanuma biedrs, es teicu. Tā gan bija tikai puse patiesības. Otra puse bija tāda, ka man piederēja vien nieka pusducis dārgo papīra lapu. Es nevarēju atļauties tērēt tās šādai vajadzībai.

Simmons izvilka no kabatas salocītu papīra gabalu un zīmuļa galu.

- Man viss ir jāpieraksta, viņš teica. Ne jau katrs ir pieradis prieka pēc mācīties no galvas veselas balādes.

Paraustīju plecus un sāku rakstīt nosaukumus. Varbūt vajadzēs mazāk laika, ja mēs sadalīsim sarakstu trijās daļās, es ierosināju.

Vilems uzmeta man pārsteigtu skatienu. Tu iedomājies, ka varēsi tā vienkārši staigāt starp plauktiem un pats atrast grāmatas? Viņš paskatījās uz Simmonu, kas plati, viszinīgi smīnēja.

Protams. Man taču bija jātēlo, ka neko nezinu par “Krātuves” plauktu un grāmatu izvietojumu. Vilems un Simmons nenojauta, ka es jau gan­drīz mēnesi vēlu vakaros klejoju pa Arhīviem.

Iemesls nebija tas, ka es viņiem neuzticētos, taču Simmons nespēja melot pat dzīvības vai nāves gadījumā, un Vilems strādāja par skrīvu. Es nevēlējos uzspiest viņam izvēli starp noslēpumu un pienākumu pret maģistru Lorrenu.

Tāpēc nolēmu turpināt nezinoša iesācēja lomu. Ek, gan jau kaut kā tikšu galā! es nevērīgi izmetu. Tas taču nevar būt tik sarežģīti.

- Arhīvos ir tik daudz grāmatu, Vilems lēni sacīja, ka visu virs­rakstu izlasīšana vien tev prasītu veselu dienkopu. Viņš apklusa un vērīgi paskatījās uz mani. Vienpadsmit pilnas diennaktis bez ēšanas un gulēšanas starplaikiem.

- Patiešām? Simmons izbrīnījies jautāja. Tik daudz?

Vilems apstiprinoši pamāja ar galvu. Es ar to iepazinos pirms gada. Tagad E’liri vairs tik daudz nečīkst, ka ilgi jāgaida, līdz es atnesu viņiem grāmatu. Viņš atkal paskatījās uz mani. Un šeit ir ari grāmatas bez virsrakstiem. Un seni tīstokļi. Un māli. Un tas viss ir daudzās valodās.

- Kādi māli? es jautāju.

- Māla plāksnītes, Vilems paskaidroja. Daļa no nedaudzajām lietām, kas saglabājās pēc Kaluptenas nodegšanas. Dažas ir pārrakstītas, bet visas ne.

- Tas nav tik svarīgi, Simmons viņu pārtrauca. Galvenā problēma ir izvietojuma sistēma.

- Grāmatu katalogu principi, Vilems papildināja. Gadu gaitā te ir bijušas daudzas un dažādas sistēmas. Dažiem maģistriem labāk patīk viena sistēma, citiem cita. Viņš sarauca pieri. Un vēl citi mēdz izvietot grāmatas paši pēc savas sistēmas.

Es iesmējos. Spriežot pēc tavas balss, viņi jāsien pie kauna staba.

- Varbūt tā ir, Vilems atrūca. Vismaz es par to neraudātu.

Simmons paskatījās uz viņu. Nevar taču pārmest maģistram, ja

viņš cenšas izveidot pēc iespējas labāku kārtību!

- Var gan! Vilems atmeta. Ja Arhīvos būtu neveiksmīga izvieto­juma sistēma, tā būtu kopēja neērtība, ar ko mēs spētu sadzīvot. Bet pēdējos piecdesmit gados ir bijušas pārāk daudzas sistēmas. Aplam apzī­mētas grāmatas. Aplam tulkoti virsraksti.

Viņš izlaida pirkstus caur matiem, un viņa balsī pēkšņi ieskanējās pagurums. Un visu laiku klāt nāk jaunas grāmatas, kas attiecīgi jāsagrupē un jāizvieto. Un “Sējumos” vienmēr gaida kāds slinks E’lirs, kas grib, lai mēs viņam visu pienesam klāt. Tas ir gluži kā rakt bedri upes dibenā.

- Tatad tu gribi sacīt, es lēni teicu, ka skrīva darbā pavadītais laiks tev sagādā prieku un gandarījumu.

Simmons piespieda abas plaukstas pie mutes, apslāpēdams smieklus.

- Un tad vēl gadās tādi kā jūs abi! Vilema balss izklausījās gluži vai draudīga. Studenti, kam dota brīvība pašiem staigāt pa “Krātuvi”. Jūs atnākat, izlasāt pusi no grāmatas un pēc tam to noslēpjat, lai citreiz varētu ērti paņemt un lasīt tālāk. Vilema plaukstas savilkās tvērienā, it kā viņš sagrābtu kādu aiz krekla. Vai varbūt aiz rīkles. Pēc tam jūs aizmirstat, kur esat to nolikuši, un tā ir pazudusi tikpat droši, it kā būtu sadedzināta.

Vilems izstiepa pirkstu pret mani. Ja es reiz atklāšu, ka tu esi darī­jis kaut ko tamlīdzīgu, viņš teica ar apspiestu niknumu balsī, tad neviens dievs neglābs tavu ādu!

Es ar vainas apziņu atcerējos trīs grāmatas, kuras tieši tā biju noslē­pis, gatavodamies eksāmenam. Svinīgi apsolu, es teicu, ka nekad tā nedarīšu! Vairs nedarīšu.

Simmons piecēlās no savas vietas pie galda un enerģiski saberzēja rokas. Labi! Vienkāršāk sakot, te valda pamatīgs juceklis, bet, ja tu vadīsies pēc Tolema grāmatu kataloga, tev vajadzētu atrast to, ko gribi. Pašlaik mēs lietojam Tolema sistēmu. Mēs ar Viļu tev parādīsim, kur glabājas reģistri.

- Un parādīsim vēl šo to citu, Vils piebilda. Tolems nebūt nav visaptverošs. Iespējams, ka pēc dažām tavām grāmatām vajadzēs rakties krietni dziļāk. Viņš pagriezās un atvēra durvis.

* * *

Izrādījās, ka Tolema reģistros atrodamas tikai četras no man vajadzī­gajām grāmatām. Pēc tam mēs bijām spiesti pagriezt muguru metodiski izkārtotajai “Krātuves” daļai. Šķita, ka Vilems manu sarakstu uzskata par personīgu izaicinājumu, tāpēc todien es par Arhīviem uzzināju daudz ko jaunu. Vilems aizveda mani uz Mirušajiem reģistriem, uz Aizmugures kāpnēm, uz Apakšējo spārnu.

Tomēr, par spīti visai šai laipnajai palīdzībai, pēc četrām stundām mums bija izdevies atrast tikai septiņas grāmatas. Vilems par to bija ļoti noraizējies, taču es viņam pateicos no visas sirds, apgalvodams, ka viņš ir darījis visu, lai es varētu turpināt meklējumus pats saviem spē­kiem.

Dažas nākamās dienas es gandrīz katru vaļas brīdi pavadīju Arhīvos, meklēdams Elodina sarakstā ietvertās grāmatas. No visas sirds vēlējos sākt šīs nodarbības ar stingru pamatu zem kājām un biju apņēmies izlasīt ikvienu viņa minēto grāmatu.

Pirmā grāmata bija ceļojuma apraksts, kas man šķita itin aizraujošs. Otrā bija visai bāls dzejas krājums, bet tā bija īsa, un es to izlasīju, sakodis zobus un palaikam aizvēris vienu aci, lai netraumētu savu sma­dzeņu viengabalainību. Trešā bija retoriskas filozofijas grāmata, rakstīta smagnēji nogurdinošā stilā.

Nākamā bija grāmata ar sīkiem aprakstiem par savvaļas puķēm Aturas ziemeļos. Ierobežotas informācijas rokasgrāmata ar visai mulsinošām ilustrācijām. Tai sekoja vēl viens dzejas krājums, šoreiz biezs kā ķieģelis un vēl pašapmierinātāks par iepriekšējo.

Kaut gan tas prasīja daudzas stundas, es izlasīju visas šīs grāmatas. Atļāvos pat izrakstīt piezīmes, iztērēdams divas no savām dārgajām papīra lapām.

Nākamā bija, kā es vistuvāk to varētu aprakstīt, jukuša cilvēka die­nasgrāmata. Kaut gan tas izklausās saistoši, patiesībā tās bija tikai gal­vassāpes, iespiestas starp grāmatas vākiem. Autors bija rakstījis cieši burtu pie burta, bez atstarpēm starp vārdiem. Nekādu atdalījumu starp rindkopām. Nekādu pieturzīmju. Nekādu gramatikas vai pareizrakstības normu.

Tas bija brīdis, kad es sāku pavirši pārlapot turpmākos tekstus. Nāka­majā dienā, kad sastapos ar divām grāmatām modegiešu valodā ar veselu virkni eseju par augu seku un monogrāfiju par vintiešu mozaīkām -, es pārstāju rakstīt piezīmes.

Pēdējās grāmatas, kuras es tikai pavirši izšķirstīju, nesaprazdams, kāpēc Elodins grib, lai mēs lasītu divsimt gadu vecus nodokļu reģistrus no Mazo Karaļvalstu baronu īpašumiem, novecojušu medicīnisku tekstu un slikti pārtulkotu moralizējošu lugu.

Kaut gan man strauji zuda vēlme lasīt Elodina ieteiktās grāmatas, es joprojām izjutu prieku par iespēju meklēt tās Arhīvu plauktos. Ar sa­viem nemitīgajiem jautājumiem pamanījos nokaitināt ne vienu vien skrīvu. Kurš ir atbildīgs par grāmatu izvietojumu plauktos? Kur atrodami vintiešu atzinumi? Kam pieder atslēgas uz ceturtā pagrabstāva tīstokļu krātuvi? Kur glabājas bojātās grāmatas, gaidot kārtu uz labošanu?

Beigu beigās es atradu deviņpadsmit grāmatas. Visas, izņemot En Temerant Voistra. Un to es neatradu ne jau tāpēc, ka nebūtu centies. Aptuveni rēķinot, viss šis pasākums man prasīja gandrīz piecdesmit stundu meklējumu un lasīšanas.

Nākamajā Elodina nodarbībā es ierados desmit minūtes pirms laika, juzdamies lepns kā priesteris. Atnesu līdzi abas pierakstītās lappuses un dedzīgi vēlējos atstāt iespaidu uz Elodinu ar savu aizrautību un centību.

Visi septiņi atnācām uz nodarbību pirms pusdienas zvana. Lekciju telpas durvis bija slēgtas, tāpēc stāvējām gaitenī, gaidīdami, kad parā­dīsies Elodins.

Dalījāmies pieredzē par saviem meklējumiem Arhīvos un prātojām, kāpēc Elodins nosauktās grāmatas uzskatījis par nozīmīgām. Fela jau gadiem bija strādājusi par skrīvu, tomēr viņai bija izdevies sameklēt tikai septiņpadsmit grāmatas. Neviens nebija atradis ne En Temerant Voistra, ne jebkādu norādi par to.

Līdz pusdienas zvanam Elodins joprojām nebija ieradies, un pēc stun­das ceturkšņa man apnika gaidīt gaitenī, tāpēc es vēlreiz mēģināju nospiest lekciju telpas durvju rokturi. Pirmajā brīdī tas nepadevās, bet, kad es aizkaitinājumā paraustīju to sparīgāk, noklikstēja aizbīdnis, un durvis pavērās spraugā.

- Man likās, ka tās ir aizslēgtas, Inisa teica, saraukusi pieri.

- Bija tikai iestrēgušas, es teicu un atgrūdu durvis vaļā.

Mēs iegājām lielajā, tukšajā telpā un nokāpām dažus pakāpienus līdz pirmajai sēdvietu rindai. Uz lielas tāfeles mums priekšā rēgojās viens vienīgs vārds, uzrakstīts Elodina neparasti kārtīgajā rokrakstā: “Pārru­nājiet!”

Apsēdāmies savās vietās un turpinājām gaidīt, taču no Elodina nebija ne miņas. Paskatījāmies uz tāfeli, pēc tam cits uz citu, nesaprazdami, ko tieši mums vajadzētu darīt.

Pārējo sejas liecināja, ka ne tikai es viens jūtos aizkaitināts, urbdamies viņa sasodīti bezjēdzīgajās grāmatās, biju iztērējis piecdesmit stundu. Es savu tiesu biju izdarījis. Kāpēc viņš nedara savējo?

Visi septiņi nogaidījām divas stundas, dīki tērzēdami un gaidīdami, kad atnāks Elodins.

Viņš neatnāca.