Vieda vīra bailes

SIMT PIRMĀ NODAĻA . pieskāriena attālumā

PĒC MŪSU ēnu meklēšanas ceļojuma es uzdevu Felurianai vairākus kon­krētus jautājumus par viņas maģiju. Lielākā daļa viņas atbilžu joprojām bija bezcerīgi vienkāršotas. Kā var satvert ēnu? Viņa izdarīja rokas kus­tību, it kā plūktu augli. Tātad, lūk, tā.

Citas atbildes bija gandrīz nesaprotamas, piebārstītas Fae valstības vārdiem, kurus es nesapratu. Kad viņa mēģināja man tos aprakstīt, mūsu sarunas pārvērtās retoriskos mudžekļos. Brīžiem man šķita, ka esmu sastapis rāmāku un pievilcīgāku Elodina versiju.

Tomēr dažas drumstalas man izdevās uzzināt. To, ko Feluriana darīja ar ēnu, sauca par gramāriju. Kad vaicāju sīkāk, viņa atbildēja, ka tā esot “māksla likt lietām būt”. Tā atšķiroties no glamurijas, kas esot “māksla likt lietām šķist”.

Uzzināju arī to, ka Fae zemē nav virzienu vārda ierastajā nozīmē. Jūsu trejlapu kompass tur būtu tikpat nederīgs kā skārda gabals. Ziemeļi neeksistē. Un, ja debesīs valda mūžīgs mijkrēslis, jūs nevarat austrumos vērot saullēktu.

Bet, ja uzmanīgi ieskatīsieties debesīs, redzēsiet, ka vienā pusē pa­male ir mazdrusciņ gaišāka, bet otrā par toni tumšāka. Ja iesiet pretī gaišākajai pamalei, pamazām ieiesiet dienā. Pretējais virziens ved arvien tumšākā naktī. Ja pietiekami ilgi iesiet vienā virzienā, jūs redzēsiet, kā vesela “diennakts” paiet un beidzas tajā vietā, no kuras sākāt iet. Vismaz tāda ir teorija.

Feluriana šos divus Fae kompasa punktus nosauca par Dienu un Nakti. Otrus divus punktus viņa dažādos laikos sauca par Tumsu un Gaismu, Vasaru un Ziemu vai Turp un Atpakaļ. Reiz viņa tos pat nosauca par Drūmību un Smaidu, taču no viņas toņa es spriedu, ka tas varētu būt joks.

* * *

Man ir laba atmiņa. Varbūt tieši tas vairāk nekā pārējais raksturo manu būtību. Tā ir spēja, no kuras atkarīgas daudzas manas pārējās prasmes.

Varu tikai minēt, kāpēc esmu iemantojis tādu atmiņu. Varbūt iemesls bija mans agrais skatuves treniņš. Varbūt spēles, kuras izmantoja mani vecāki, lai palīdzētu man atcerēties tekstu. Varbūt garīgie vingrinājumi, kurus man mācīja Abentijs, gatavodams mani Universitātei.

Lai kāds būtu iemesls, atmiņa man vienmēr ir kalpojusi nevainojami. Reizēm tā darbojas labāk, nekā es vēlētos.

Taču, par spīti teiktajam, attiecībā uz Fae valstībā pavadīto laiku varu sacīt, ka mana atmiņa ir ļoti neviendabīga. Manas sarunas ar Felurianu tā glabā pilnīgi skaidri. Viņas mācībstundas ir tikpat kā ar spalvu ierakstītas man asinīs. Visos sīkumos atceros viņas izskatu. Viņas mutes garšu. Šīs atmiņas ir tik dzīvas, it kā viss būtu noticis vakar.

Taču šo to citu es vispār nespēju atcerēties.

Es, piemēram, atceros Felurianu mijkrēšļa violetajā pusgaismā. Tā iz­raibināja viņas augumu caur koku zariem un radīja iespaidu, it kā viņa atrastos zemūdens pasaulē. Atceros viņu zibošā sveces gaismā, kur drais­kās ēnas vairāk slēpa nekā atsedza. Un atceros viņu lampu dāsnajā dzintarkrāsas gaismā. Viņa gozējās tajā kā kaķis, un viņas āda staroja siltā mirdzumā.

Bet es nemaz neatceros lampas. Vai sveces. Šie gaismekļi prasa pama­tīgu aprūpi, taču es nespēju atcerēties nevienu reizi, kad svecei būtu apgriezts deglis vai no lampu stikla kupoliem tīrīti kvēpi. Neatceros eļļas, dūmu vai vaska smaržu.

Atceros, kā mēs ēdām. Augļus, maizi un medu. Feluriana ēda puķes. Svaigas orhidejas. Savvaļas mežlilijas. Sulīgas mēnesspuķes. Arī es uzdro­šinājos dažas nomēģināt. Vislabāk man garšoja vijolītes.

Tas nenozīmē, ka viņa ēda vienīgi puķes. Viņai garšoja maize, sviests un medus. Sevišķi viņai garšoja kazenes. Mēs ēdām ari gaļu. Ne katrā ēdienreizē, bet laiku pa laikam. Ēdām brieža gaļu. Fazānus. Lāča gaļu. Feluriana to ēda reti, turklāt gandrīz jēlu.

Ēšanas ziņā viņa nebija pārsmalcināta. Feluriana necentās būt klīrīga vai māksloti manierīga. Mēs ēdām ar pirkstiem, kodām ar zobiem, un, ja pēc maltītes mūsu pirksti bija lipīgi no medus vai lāču asinīm, mēs noskalojāmies netālajā ezeriņā.

Arī šobrīd es acu priekšā redzu viņu kailu un smejošu, medījuma asinīm ritot pāri zodam. Viņa bija majestātiska kā karaliene. Dedzīga kā bērns. Lepna kā kaķene. Un tomēr viņa nelīdzinājās nevienam no tiem. Nepavisam. Ne kripatas.

Gribu sacīt, lūk, ko: es atceros mūsu kopīgās maltītes. Taču neatce­ros, no kurienes nāca mūsu ēdiens. Vai kāds to mums atnesa? Vai viņa to sagādāja pati? Neparko nespēju atcerēties, kā tas notika. Doma, ka mūsu krēslainajā, privātajā klajumā varētu ielauzties sveši kalpotāji, man šķiet pilnīgi neiespējama, taču tikpat neiespējama ir doma par to, ka Feluriana varētu pati cept maizi.

Turpretī es gluži viegli varu iedomāties, kā mēs tikām pie brieža gaļas. Man nebija nekādu šaubu, ka viņa spēj notvert dzīvnieku un nogalināt to pati savām rokām, ja tā vēlētos. Tikpat labi varu arī iztēloties, kā briedis pats bikli iesoļo Felurianas krēslainajā meža klajumā. Domās redzu, kā Feluriana rāmi un pacietīgi sēž, gaidīdama, kad dzīvnieks pie­nāks pieskāriena attālumā…