Vieda vīra bailes

DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA . uzticēšanās

KAUT GAN es biju gandrīz pārliecināts, ka Devi nav vaininiece ļaun­prātībai pret mani, būtu muļķīgi aizmirst to apstākli, ka viņas rīcībā bija manas asinis. Tāpēc, kad kļuva skaidrs, ka gramma izgatavošanai vajadzēs daudz laika un enerģijas, nospriedu, ka jāaiziet turp un jāpār­liecinās, ka viņa patiešām nav atbildīga par notikušo.

Diena bija nejauka un auksta, pūta drēgns vējš, kas dzēla cauri visam apģērbam. Man nebija ne cimdu, ne cepures, tāpēc uzvilku uz galvas kapuci un, savilcis apmetni ciešāk ap pleciem, paslēpu tajā rokas.

Uz Akmens tilta man prātā iešāvās jauna doma: varbūt kāds ir noza­dzis Devi manas asinis? Tāda iespēja šķita ticamāka par citām. Man vajadzēja pārliecināties, ka pudelīte ar manām asinīm atrodas drošībā. Ja tā joprojām būs pie Devi un nebūs aiztikta, es zināšu, ka viņa šajos notikumos nav iesaistīta.

Aizgājis līdz Imres rietumu daļai, es apstājos kādā krodziņā, lai izdzertu nelielu alus kausu un sasildītos pie uguns. Pēc tam devos tālāk pa tagad jau pazīstamo šķērsielu un uzkāpu pa šaurajām kāpnēm aiz skārņa. Par spīti aukstumam un nesenajam lietum, gaisā joprojām valdīja sastāvējušu tauku smaka.

Es dziļi ievilku elpu un pieklauvēju pie durvīm.

Pēc mirkļa tās pavērās, un šaurajā spraugā parādījās Devi seja. A, sveiks! viņa teica. Vai tu nāc darīšanās vai izklaides pēc?

- Galvenokārt darīšanās, es atbildēju.

- Žēl gan! Viņa atvēra durvis plašāk.

Ieiedams istabā, es paklupu pār slieksni, neveikli uzgrūdos viņai virsū un uz brīdi pieķēros viņai pie pleca, lai atgūtu līdzsvaru. Piedod! es samulsis atvainojos.

- Tu izskaties briesmīgi, Devi teica, aizbultēdama durvis. Ceru, ka nenāc vēlreiz aizņemties naudu! Es neaizdodu cilvēkiem, kuri izskatās kā pēc triju dienu plostošanas.

Es gurdi atlaidos krēslā. Atnesu tavu grāmatu, es sacīju, izņem­dams to no apmetņa apakšas un nolikdams uz viņas rakstāmgalda.

Devi pamāja ar galvu un mazliet pasmaidīja. Un ko tu domā par veco labo Malkafu?

- Sauss. Liekvārdīgs. Garlaicīgs.

- Un bilžu ari tur nav, viņa sausi noteica. Bet tas nav svarīgi.

- Viņa teorijas par percepciju kā aktīvu spēku ir diezgan interesan­tas, es atzinu. Bet viņš raksta tā, it kā baidītos, ka lasītājs viņu pa­tiešām var saprast.

Devi piekrītoši pamāja un savilka lūpas. Apmēram tā likās arī man. Pastiepusies pār galdu, viņa pievilka grāmatu sev tuvāk. Un kāda tev šķita nodaļa par propriocepciju?

- Man šķita, ka viņš smeļ argumentus no dziļas nezināšanas akas, es atbildēju. “Medikā” esmu redzējis cilvēkus ar amputētām rokām vai kājām. Domāju, ka Malkafs tādus nav redzējis.

Uzmanīgi vēroju Devi, cenzdamies pamanīt viņā varbūtēju vainas apziņu, neapzinātu mājienu, ka viņa ir veikusi ļaunprātīgas darbības pret mani. Tomēr nekā tāda es neredzēju. Viņa izskatījās gluži ikdienišķa, tikpat moža un atjautīga kā vienmēr. Taču es biju uzaudzis aktieru vidū. Zinu, cik daudzveidīgas ir iespējas noslēpt savas patiesās jūtas.

Devi pārspīlētās bažās savilka uzacis. Tu izskaties briesmīgi no­pietns! Par ko tu domā?

- Man ir daži jautājumi, es izvairīgi atbildēju. Nebija patīkami uzsākt šo sarunu. Bet tie nav par Malkafu.

- Mani ir nogurdinājuši komplimenti manam intelektam! Devi at­spiedās pret atzveltni un izstiepa rokas virs galvas. Kad es beidzot atradīšu jauku puisi, kurš vienkārši grib mani pašu? Viņa tīksmīgi izstaipījās, bet tad aprāvās un neizpratnē paskatījās uz mani. Es gaidu atjautīgu atbildi. Parasti tev tās padodas ātrāk.

Es vārgi pasmaidīju. Man ir pārāk pilna galva. Šodien laikam ne­spēšu ar tevi mēroties.

- Nekad neesmu domājusi, ka tu atjautībā spētu mēroties ar mani! Devi atmeta. Tomēr drusku paķircināties man palaikam patīk. Viņa saliecās uz priekšu un uzlika rokas uz galda. Kas tie ir par jautājumiem?

- Vai tu Universitātē daudz nodarbojies ar sigaldriju?

- Tātad personīgi jautājumi. Viņa sarauca pieri. Nē, sigaldrija man nepatika. Pārāk daudz sīkas skrubināšanās, lai tā būtu manā gaumē.

- Tu nemaz neizskaties pēc sievietes, kurai nepatiktu reizēm ap šo to paskrubināties, es teicu, izmocīdams smaidu.

- Tas jau ir labāk, Devi atzinīgi sacīja. Es zināju, ka tu to spēj.

- Tad j au laikam tev neatradīsies grāmatas par padziļinātu sigaldriju? es jautāju. No tādām, kas Re’lariem Universitātē nav pieejamas?

Devi papurināja galvu. Nē. Bet man ir daži vērtīgi materiāli par alķīmiju. Tādi, ko tu nekad neatradīsi savos dārgajos Arhīvos. Izrunājot pēdējo vārdu, viņas balsi ieskanējās nepārprotams rūgtums.

Tad manā prātā viss nostājās savās vietās. Devi nekad nebūtu tik neuz­manīga, lai Jautu kādam nozagt manas asinis. Un viņa tās nepārdotu, lai iegūtu ātru pejņu. Nauda viņai nebija vajadzīga. Un viņa neturēja ļaunu prātu uz mani.

Taču Devi pārdotu visu iespējamo, lai iekļūtu Arhīvos.

- Dīvaini, ka tu pieminēji alķīmiju, es teicu, cik mierīgi vien spē­dams. Vai tu esi dzirdējis par vielu, kuru sauc “plūmju mikslis”?

- Esmu gan! viņa bezrūpīgi atbildēja. Tas ir nejauks maisījums. Domāju, ka man ir recepte. Viņa mazliet pagrieza krēslu, lai ieskatītos plauktos. Vai gribi to redzēt?

Devi seja viņu nenodeva, taču pienācīgs treniņš ikvienam ļauj valdīt pār saviem vaibstiem. Ari viņas ķermeņa valoda neraidīja nekādas zīmes. Jaušams bija vienīgi neliels sasprindzinājums plecos un tikko jaušama vilcināšanās.

Tomēr Devi nodeva viņas acis. Līdzko es pieminēju plūmju miksli, pamanīju tajās iezibamies uguntiņu. Tā nebija tikai atskārsme. Tā bija vainas apziņa. Protams! Viņa ir pārdevusi recepti Ambrozam!

Un kāpēc lai viņa to nedarītu? Ambrozs bija augsta līmeņa skrivs. Viņš varēja ievest Devi Arhīvos. Sasodīts, ar viņa līdzekļiem un iespējām nebūtu jāpūlas darīt pat to! Visi zināja, ka Lorrens palaikam piešķir atjauju izmantot Arhīvus ari cilvēkiem ārpus Arkanuma, it sevišķi tad, ja viņu patroni ir gatavi bruģēt ceju ar dāsnu ziedojumu. Lai sariebtu man, Ambrozs reiz bija nopircis veselu viesnīcu. Cik viņš būtu ar mieru maksāt, lai iegūtu manas asinis?

Nē. Vilemam un Simmonam bija taisnība. Ambrozs nebija tāds cil­vēks, kurš smērētu rokas tur, kur no tā iespējams izvairīties. Daudz vienkāršāk viņam būtu nolīgt šim darbam Devi. Viņa jau bija izslēgta no Universitātes. Viņa neko nevarēja zaudēt, bet iegūt varēja visus Arhīvu noslēpumus.

- Nē, paldies! es teicu. Ar alķīmiju es nenodarbojos. Dziļi ievilku elpu un nolēmu runāt atklātu valodu. Bet es gribu redzēt savas asinis.

Devi sejas izteiksme acumirkli sastinga. Mute joprojām smaidīja, bet acis bija ledainas. Kā, lūdzu? Bet tas nebija jautājums.

- Man jāredz asinis, ko es šeit atstāju pie tevis, es teicu. Man jāredz, vai tās ir drošībā.

- Diemžēl tas nav iespējams. Smaids pilnīgi pazuda no Devi sejas, un mute savilkās šaurā, taisnā svītrā. Tas neiederas manos darījumos. Turklāt, vai tu domā, ka esmu tik dumja, lai glabātu tās šeit?

Sajutu pakrūtē mokošu nelabumu un joprojām nespēju ticēt. Mēs varam aiziet uz vietu, kur tu tās glabā, vienalga, kur tas būtu, es mierīgi teicu. Kāds pret mani veic ļaunprātīgas darbības. Man jāpārliecinās, vai manām asinīm nav piekļuvis svešinieks. Tas ir viss.

- It kā es būtu ar mieru tev rādīt, kur es tās glabāju! Devi indīgi atcirta. Tev kāds ir iesitis pa galvu vai izdarījis ko tamlīdzīgu?

- Diemžēl man jāuzstāj.

- To tu vari darīt! Devi raudzījās manī ar naidīgu skatienu. Uzstāj vesels! Tas neko nemainīs.

Tātad tomēr viņa! Atteikumam un slēpšanai nevarēja būt nekādu citu iemeslu. Ja tu atsakies tās rādīt, es turpināju, cenzdamies runāt pēc iespējas rāmāk un bezkaislīgāk, man jātic, ka tu esi vai nu pār­devusi manas asinis, vai kaut kāda iemesla dēļ esi pagatavojusi manu atdarinājumu.

Devi atlaidās dziļāk krēslā un izteiksmīgā vienaldzībā sakrustoja rokas uz krūtīm. Tu vari ticēt, kādām muļķībām vien vēlies! Savas asinis tu redzēsi tad, kad nokārtosi manu parādu, un ne mirkli agrāk.

Es izvilku no apmetņa apakšas vaska lelli un noliku roku uz galda, lai viņa to varētu redzēt.

- Vai tā esmu domāta es? Devi iesmējās. Ar tādiem gurniem? Tomēr jautrie vārdi bija tikai čaula, instinktīva reakcija. Viņas balss bija salta un dusmīga. Viņas skatiens bija ledains.

Ar otru roku es izvilku īsu, iesarkani blondu matu un piespiedu to lellei pie galvas. Devi plauksta neviļus pieskārās pašas matiem, un viņas sejā parādījās satriekta izteiksme.

- Kāds man atkārtoti uzbrūk, es teicu. Man jāpārliecinās, vai manas asinis…

Kad es šoreiz pieminēju asinis, redzēju, ka Devi acis mirkli pievēršas vienai no rakstāmgalda atvilktnēm. Viņas pirksti mazliet noraustījās.

Mūsu skatieni sastapās. Nedari to! es drūmi teicu.

Devi roka zibenīgi noslīdēja pie atvilknes un atrāva to vaļā.

Es ne mirkli nešaubījos, ka atvilktnē atrodas mans atdarinājums. Nedrīkstēju pieļaut, ka viņa to paņem. Koncentrējos un nomurmināju sasaisti.

Devi roka spēji sastinga pusceļā uz atvērto atvilktni.

Es nebiju darījis neko tādu, lai viņai kaitētu. Nebija dedzināšanas, nebija sāpju, nebija nekā tāda, ko viņa pēdējo dienu laikā bija darījusi man. Šī bija sasaiste, kas tikai atņēma kustību spēju. Kad iegriezos krogā sasildīties, es no kamīna biju paņēmis šķipsnu pelnu. Tas nebija labākais avots un atradās tālāk, nekā es vēlētos, tomēr tas bija vairāk nekā nekas.

Tomēr tā noturēt viņu es varēju tikai dažas minūtes kamēr paņemtu no kamīna tik daudz karstuma, lai uguns nodzistu. Bet ar tām vajadzēja pietikt, lai piespiestu Devi pateikt man patiesību un atdot viņas paga­tavoto lelli.

Plati iepletusi acis, Devi izmisīgi mēģināja pakustēties. Kā tu uz­drīksties! viņa iekliedzās. Kā tu uzdrīksties!

- Kā tu uzdrīksties! es saniknots izgrūdu. Nesaprotu, kā varēju tev uzticēties! Aizstāvēju tevi pret saviem draugiem… Es aprāvos, jo notika kaut kas neiedomājams. Par spīti manai sasaistei. Devi sāka kustēties, un viņas roka lēni virzījās uz vaļējās atvilktnes pusi.

Pastiprināju koncentrēšanās spēku, un Devi roka sastinga. Pēc brīža tā atkal sāka kustēties un ieslīdēja atvilktnē. Es nespēju tam noticēt.

- Tu iedomājies, ka vari atnākt šurp un man draudēt? Devi iešņācās, un viņas seja bija pārvērtusies naida maskā. Tu domā, ka es nepratīšu par sevi parūpēties? Es kļuvu par Re’laru, pirms mani izmeta no turienes, tu sīkais nejēga! Es to nopelnīju! Mans Alars ir kā okeāns vētrā. Viņas roka gandrīz vairs nebija redzama.

Jutu, ka manu pieri pārklāj lipīgi sviedri, un es sašķēlu savu prātu vēl trijās daļās. Nomurmināju vajadzīgos vārdus vēlreiz, likdams katrai daļai veidot atsevišķu sasaisti un koncentrēties uz viņas sastindzināšanu. Vilku karstumu no sava ķermeņa un jutu, ka manas rokas pārņem aukstums. Tās bija piecas sasaistes vienlaikus. Mana galējā robeža.

Devi kļuva nekustīga kā akmens, tomēr dziļi, dobji iesmējās un pasmī­nēja. 0 jā, tu esi lielisks! Tagad es gandrīz ticu stāstiem par tevi. Bet kāpēc tu iedomājies, ka spēj to, ko nespēja pat Elksa Dals? Kā tev šķiet, par ko mani izslēdza no Universitātes? Viņi baidījās no sievietes, kura jau otrajā gadā spēja mēroties ar maģistru! Gaišie, sviedros samirkušie mati lipa viņai pie pieres. Viņa sakoda zobus, un ļaunīgā, apņēmīgā seja kļuva gluži mežonīga. Viņas roka atkal sakustējās.

Tad Devi ar spēju, strauju kustību izvilka roku no atvilktnes, it kā izrautu to no muklāja. Viņa uzmeta uz galda kaut ko apaļu un metālisku, un lampas liesma noplandījās un sarāvās. Tas nebija mans atdarinājums. Tā nebija pudelīte ar manām asinīm.

- Tu, pretekli! viņa iesaucās gandrīz vai dziedošā balsi. Tu iedo­mājies, ka es neesmu gatava tādiem izlēcieniem? Tu iedomājies, ka esi pirmais, kurš mēģina mani pieveikt? Viņa pagrieza metāla lodes augš­daļu. Tā skanīgi noklikstēja, un viņa lēni atvilka roku. Par spīti visiem pūliņiem, es nespēju apturēt viņas kustības.

Tad es pazinu ierīci, kuru Devi bija izņēmusi no atvilktnes. Par tādām es biju mācījies iepriekšējā dimestri pie Maneta. Kilvins tās sauca par “autonomiem eksotermiskiem akseleratoriem”, bet visiem citiem tie bija vienkārši “kabatu sildītāji” vai “apaļkārbas”.

Tajos bija petroleja, ligroins vai cukurs. Līdzko šādu ierīci aktivizēja, degviela tajos sāka degt un piecas minūtes izdalīja tik daudz karstuma kā ēzes uguns. Pēc tam to vajadzēja izjaukt, iztīrīt un piepildīt no jauna. Tas bija neērts un bīstams darinājums, kas straujās degšanas un atdzi­šanas dēļ viegli varēja salūzt. Taču īsu brīdi tas nodrošināja simpātistam vesela ugunskura enerģiju.

Es iegāju Akmens Sirdī un atšķēlu vēl vienu prāta daļu, nomurmi­nādams sasaisti. Pēc tam mēģināju vēl septīto, tomēr cietu neveiksmi. Jutos paguris un samocīts. Saltums spiedās manī arvien dziļāk, un pēdējo dienu laikā es biju daudz pārcietis. Tomēr sakodu zobus un piespiedu sevi klusi nomurmināt vajadzīgos vārdus.

Devi, šķiet, pat nepamanīja sesto sasaisti. Kustēdamās tik lēni kā pulksteņa rādītājs, viņa norāva sev no piedurknes vaļīgu diegu. No ierīces atskanēja čerkstoša, metāliska skaņa, un karstums sāka plūst trīsošiem viļņiem.

- Man pašlaik nav jēdzīgas saiknes ar tevi, Devi teica, un viņas roka ar atrauto diegu lēni slīdēja atpakaļ pie apaļkārbas. Bet, ja tu tūlīt neatbrīvosi savu sasaisti, es izmantošu šo, lai sadedzinātu pēdējo skrandu tev mugurā un smaidot noskatīšos, kā tu brēksi!

Savādi, kādas domas mēdz uzzibēt galvā šādās situācijās. Mana pirmā doma nebija tāda, ka es cietīšu smagus apdegumus. Mana pirmā doma bija tāda, ka bojā ies Felas dāvātais apmetnis un man paliks tikai divi krekli.

Uzmetu zibenīgu skatienu Felas rakstāmgaldam, kura virsmā apkārt velnišķajai ierīcei jau veidojās burbuļojošas lakas gredzens. Jutu sejā strāvojam karstumu.

Es zinu, kad jāsamierinās ar sakāvi. Pārtraucu sasaistes, vieglā reibonī juzdams, ka nošķirtās prāta daļas atkal saslīd kopā.

Devi iztaisnoja plecus. Laid to vaļā! viņa teica.

Atvēru plaukstu, un vaska lelle nevarīgi nokrita uz galda. Paliku sē­žam, rokas salicis klēpī, un nekustējos, vairīdamies viņu izbiedēt vai apdraudēt.

Devi piecēlās un pārliecās pāri galdam. Pastiepusi roku, viņa ielaida pirkstus man matos, tad savilka tos dūrē un izrāva šķipsnu. Pret savu gribu es iesmilkstējos.

Devi apsēdās, paņēma vaska lelli un apmainīja savus matus pret vairākiem manējiem. Tad viņa nomurmināja sasaisti.

- Devi, tu nesaproti! es izdvesu. Man tikai vajadzēja…

Sasaistīdams Devi, es biju koncentrējies uz viņas rokām un kājām.

Tas ir visiedarbīgākais veids, kā apturēt otra kustības. Biju izmantojis visu izmantojamo siltumu un nevarēju tērēt enerģiju vairs nekam citam.

Taču Devi rīcībā pašlaik bija siltuma rezerve, un viņas sasaiste bija kā dzelzs spīles. Nespēju pakustināt ne rokas, ne kājas, ne žokļus, ne mēli. Tik tikko spēju elpot, vilkdams sīkas, seklas ieelpas, kas neprasīja krūškurvja kustības. Sajūta bija briesmīga, it kā kāds būtu sažņaudzis manu sirdi.

- Es tev uzticējos. Devi balss bija klusa un skarba kā smalks ķirurga zāģis, kas atdala amputējamu kāju. Es tev uzticējos! Viņa uzmeta man skatienu, kas pauda neslēptu naidu un riebumu. Pie manis patiešām bija atnācis kāds, kurš interesējās, vai varētu nopirkt tavas asinis. Par piecdesmit pieciem talantiem. Es viņu aizraidīju projām. Es pat nolie­dzu, ka tevi pazīstu, jo mums ar tevi bija darījumu attiecības. Es godīgi ievēroju savus līgumus.

Kurš? Man gribējās iekliegties. Taču es spēju izdvest vienīgi nearti­kulētu ūhūhūū.

Devi paskatījās uz vaska lelli sev rokā un pēc tam uz apaļkārbu, kas veidoja tumšu apli uz viņas galda. Tagad mūsu lietišķās attiecības ir galā, viņa ledaini teica. Es pieprasu, lai tu atdod parādu. Līdz dimestra beigām tev jāatmaksā man visa nauda. Deviņi talanti. Ja nokavēsi kaut vai pussekundi, es pārdošu tavas asinis, lai atgūtu savu ieguldījumu un tiktu no tevis vaļā.

Viņa nenovērsa no manis savu salto skatienu. Tas ir labāk, nekā tu būtu pelnījis. Tavas asinis joprojām ir pie manis. Ja tu vērsīsies pie Uni­versitātes maģistriem vai Imres konstebliem, tev būs ārkārtīgi jānožēlo.

Tagad no galda virsmas augšup cēlās dūmi, un Devi pacēla roku ar lelli virs čerkstošās ierīces metāla. Viņa klusi nomurmināja vārdus, un es jutu visā ķermenī iestrāvojam karstumu. Sajūta bija tieši tāda kā dažu pēdējo dienu drudža uzplūdu laikā.

- Kad es atbrīvošu šo sasaisti, tu teiksi: “Es saprotu, Devi.” Un pēc tam iesi projām. Dimestra beigās tu atsūtīsi kādu ar naudu, ko esi man parādā. Pats tu vairs nedrīksti nākt šurp. Es nekad tevi vairs negribu redzēt.

Devi paskatījās uz mani ar tādu nicinājumu, ka man pārskrien tir­pas, to atceroties. Tad viņa raidīja man spļāvienu, un sīkas siekalu piles trāpīja apaļkārbai un šņākdamas pārvērtās tvaikos. Ja es tevi kādreiz redzēšu kaut vai ar acs kaktiņu, tev klāsies ļoti bēdīgi!

Viņa pacēla vaska lelli virs galvas, tad strauji nosvieda to uz galda un uzlika tai virsū plaukstu. Ja es būtu spējis sarauties vai panikā iekliegties, tas noteikti būtu noticis.

Vaska atveidojums nodrebēja, rokas un kājas nokrita, galva atšķēlās un, aizripojusi pāri galdam, nokrita uz grīdas. Es sajutu spēju grūdienu.

it kā būtu nokritis no vairāku pēdu augstuma uz akmens grīdas. Tas bija baigi, bet ne tik ļauni, kā varēja gaidīt. Cauri šausmām es kaut kur dziļumos izjutu bijīgu apbrīnu par viņas precizitāti un kontroles spēju.

Sasaiste, kas bija turējusi mani gūstā, pazuda, un es dziļi ievilku elpu. Es saprotu, Devi, es teicu, bet vai varētu…

- ĀRĀ! viņa iekliedzās.

Es devos ārā. Man patiktu sacīt, ka darīju to ar pašcieņu, taču tā nebūtu patiesība.