Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . vārdi

Šī BIJA diena, kurā man vajadzēja vai nu palikt, vai aiziet. Sēdējām kopā ar Vašetu zaļā pakalnā un raudzījāmies, kā austrumu pusē no mākoņiem augšup kāpj saule.

- Saicere nozīmē lidot, tvert, lauzt, Vašeta klusi atkārtoja jau simto reizi. Tev jāatceras visas rokas, kuras to turējušas. Daudzas rokas, un visas tās ir bijušas daļa no lethani. Tu nekad nedrīksti to lietot nepie­dienīgā veidā.

- Es apsolu, atkārtoju jau simto reizi un pēc neilgas vilcināšanās ierunājos par to, kas mani kādu laiku bija mulsinājis. Bet, Vašeta, tu izmantoji savu zobenu, lai apdarinātu vītola zaru, ar kuru man siti. Reiz es redzēju, kā tu ar zobena palīdzību atvēri logu. Tu ar to apgriez nagus…

Vašeta neizpratnē paskatījās uz mani. Jā?

- Vai tas nav nepiedienīgi? es jautāju.

Viņa atmeta galvu atpakaļ un iesmējās. Vai tu gribi teikt, ka man vajadzētu to lietot tikai cīņās?

Es izdarīju kustību acīmredzams secinājums.

- Zobens ir ass, viņa teica. Tas ir rīks. Es to pastāvīgi nēsāju līdzi. Kāpēc lai to lietot būtu nepiedienīgi?

- Man tas šķiet necienīgi, es paskaidroju.

- Cieņu lietai izrāda, to saprātīgi izmantojot, Vašeta teica. Var paiet gadi, iekams es atkal došos uz barbaru zemēm un cīnīšos. Kā manam zobenam var kaitēt tas, ka es starplaikos ar to griežu burkānus un plēšu skalus? Vašetas acis kļuva nopietnas. Nēsāt zobenu visu mūžu, zinot, ka tas domāts tikai nogalināšanai… Viņa papurināja galvu.

- Ko tas nodarītu cilvēka prātam? Tas būtu briesmīgi.

Vašeta iepriekšējā vakarā bija atgriezusies Haertā un jutusies ļoti neapmierināta, ka nav bijusi klāt manā akmens pārbaudījumā. Viņa teica, ka es esot darījis pareizi, nolikdams zobenu pēc tam, kad Karsereta aizmeta savējo, un ka viņa ar mani lepojoties.

Vakar Šehinni bija oficiāli uzaicinājusi mani palikt un trenēties skolā. Teorētiski es šīs tiesības biju jau ieguvis, bet visi zināja, ka tā ir tīrā formalitāte. Šāds piedāvājums bija pagodinošs, tas nozīmēja izdevību, kāda diez vai jebkad vēl varētu rasties.

Mēs noskatījāmies, kā zēns dzen lejup pa nogāzi kazu baru. Vašeta, vai tā ir patiesība, ka ademiem nepastāv tēva jēdziens?

Vašeta bezrūpīgi pamāja ar galvu un bridi klusēja. Ceru, ka tu nenostādīji mūs abus neveiklā stāvoklī, runādams par to ar visiem pēc kārtas, kamēr es biju projām, viņa nopūzdamās teica.

- Es runāju tikai ar Penthi, es atbildēju. Viņai tas šķita jocīgākais, ko viņa pēdējo desmit mēnešu laikā dzirdējusi.

- Tas patiešām ir uzjautrinoši, Vašeta teica, viegli izliecot lūpas.

- Tātad tā ir taisnība? es jautāju. Un pat tu tam tici? Tu taču esi…

Vašeta pacēla roku, un es apklusu. Miers! viņa teica. Domā

par savām vīriešmātēm, ko gribi! Man tas ir pilnīgi vienalga. Viņa viegli pasmaidīja, kavēdamās atmiņās. Mans karaliskais dzejnieks visā nopietnībā uzskatīja, ka sieviete nav nekas vairāk kā zeme, kurā vīrietis var iestādīt bērnu.

Vašeta uzjautrināti nosēcās, taču tie nebija īsti smiekli. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par savu taisnību. Nekas nespēja mainīt viņa domas. Es jau pirms daudziem gadiem sapratu, ka strīdēties par tādiem jautāju­miem ar barbaru nozīmē tikai ilgi un bezjēdzīgi tērēt savu laiku. Viņa paraustīja plecus. Domā par bērnu radīšanu, ko vēlies! Tici dēmoniem. Skaiti lūgšanas kazai. Kāpēc lai es uztrauktos, kamēr tas mani neskar?

Es brīdi pārdomāju viņas vārdus. Tur ir sava gudrība, es atzinu.

Viņa pamāja ar galvu.

- Bet neatkarīgi no tā, vai vīrietim ir nozīme bērna radīšanā vai ne, es teicu, par konkrētu jautājumu var būt dažādas domas, tomēr patiesība ir tikai viena.

Vašeta laiski pasmaidīja. Tādā gadījumā man tas varētu rūpēt tad, ja mans mērķis būtu patiesības meklējumi. Viņa gari nožāvājās, izstai­pīdamās kā apmierināta kaķene. Bet es labāk domāju par prieku manā sirdī, par skolas labklājību un lethani izpratni. Ja pēc tam vēl atliks laiks, varbūt es to izmantošu centieniem izdibināt patiesību.

Kādu laiku mēs klusēdami vērojām saullēktu. Es aptvēru, ka Vašeta ir pavisam citāda būtne, kad necenšas pēc iespējas drīzāk iedzīt man galvā ketanu un visas ademu gudrības.

- Un vēl es tev varu dot padomu, Vašeta piebilda. Ja tu katrā ziņā gribi turēties pie savas barbaru ticības par vīriešmātēm, es tev ieteiktu par to klusēt. Labākajā gadījumā tu sastapsies ar uzjautrinājumu. Lielākā daļa cilvēku tādu iedomu dēļ vienkārši uzskatīs tevi par idiotu.

Es pamāju ar galvu. Pēc laba brīža beidzot uzdrošinājos uzdot jautā­jumu, ko daudzas dienas biju glabājis sevī. Magvina deva man vārdu Maedre. Ko tas nozīmē?

- Tas ir tavs vārds, Vašeta atbildēja. Nesaki to nevienam!

- Vai tas ir noslēpums? es jautāju.

Viņa pamāja ar galvu. Tas domāts tikai tev, taviem skolotājiem un Magvinai. Darīt to zināmu citiem būtu bīstami.

- Kā tas var būt bīstami?

Vašeta paskatījās uz mani tā, it kā es nebūtu pie pilna prāta. Ja tu zini vārdu, tev pār to ir vara. Tas taču tev ir zināms?

- Bet es zinu tavu vārdu, Šehinni un Tempi vārdus. Kas tur bīstams?

Viņa atmeta ar roku. Ne jau par tādiem vārdiem ir runa. Tie ir

dziļie, iekšējie vārdi. Tempi nav vārds, ko viņam deva Magvina. Tāpat kā tavs vārds nav Kvouts. Dziļajiem vārdiem ir nozīmes.

Es jau zināju, ko nozīmē Vašetas vārds. Ko nozīmē Tempi?

- Tempi nozīmē “maza dzelzs”. “Tempa” ir dzelzs, un tas nozīmē sist dzelzi, tas nozīmē dusmas. Šehinni deva viņam šo vārdu pirms daudziem gadiem. Viņš bija ļoti apgrūtinošs audzēknis.

- Aturiešu valodā dusmas ir temper, es satraukts sacīju, izbrīnījies par sakritību. Un tas nozīmē arī dzelzs rūdīšanu, kad to pārvērš par tēraudu.

Vašeta vienaldzīgi paraustīja plecus. Tā ar vārdiem mēdz būt. Tempi ir mazs vārds, bet ietver daudz. Tāpēc tev nevajag runāt par savu vārdu pat ar mani.

- Bet es pietiekami labi nezinu tavu valodu, lai pats saprastu, ko tas nozīmē, es iebildu. Cilvēkam taču jāzina sava vārda nozīme.

Brīdi vilcinājusies, Vašeta piekāpās. Tas nozīmē “liesma, pērkons un nolauzts koks”.

Brīdi padomāju un nolēmu, ka man tas patīk. Kad Magvina man deva šo vārdu, tu izskatījies pārsteigta. Kāpēc?

- Man nepieklātos izteikties par otra cilvēka vārdu. Pilnīgs norai­dījums. Viņas žests bija tik skarbs, ka gandrīz vai sāpīgi bija to redzēt. Vašeta piecēlās un noberzēja plaukstas gar biksēm. Nāc, tev ir laiks doties pie Šehinni un dot viņai atbildi!

* * *

Kad iegājām Šehinni istabā, viņa ar rokas mājienu aicināja mūs apsēs­ties. Pēc tam viņa apsēdās pati un pārsteidza mani ar ļoti atturīgu smai­du. Tas bija ārkārtīgi glaimojošs intimitātes apliecinājums. Vai esi izlēmis? viņa jautāja.

Es pamāju ar galvu. Pateicos tev, Šehinni, bet es nevaru palikt. Man jāatgriežas Severenā un jātiekas ar maeru. Tempi savu pienākumu izpildīja, kad ceļiem tika atdota drošība, bet man ir jāatgriežas un viss jāizstāsta. Es domāju arī par Dennu, tomēr viņu nepieminēju.

Šehinni izdarīja žestu, kurā eleganti apvienojās atzinība un nožēla.

Pildīt pienākumu ir saskaņā ar lethani. Viņa nopietni paskatījās uz mani. Atceries, tev ir zobens un vārds, bet tu nedrīksti piedāvāt savus pakalpojumus par maksu, it kā būtu ieguvis sarkanās drānas.

- Vašeta man visu paskaidroja, es teicu. Atkārtots apliecinājums.

- Nokārtošu visu vajadzīgo, lai manas nāves gadījumā zobens tiktu nogādāts atpakaļ uz Haertu. Es nemācīšu citiem ketanu un nevalkāšu sarkanas drānas. Piesardzīga, uzmanīga ziņkāre. Bet vai man ir atļauts stāstīt citiem, ka esmu mācījies pie jums cīņas prasmi?

Atturīga piekrišana. Tu drīksti teikt, ka esi mācījies pie mums. Bet nedrīksti stāstīt, ka esi viens no mums.

- Protams, es sacīju. Un ka esmu jums līdzvērtīgs.

Šehinni izdarīja kustību rāms apmierinājums. Tad viņa pārvietoja rokas un atturīgi pavēstīja mulsa atzīšanās. Tā nav gluži dāvana, viņa teica. Tu būsi labāks karotājs par daudziem barbariem. Ja tu cīnīsies un uzvarēsi, barbari domās: Kvouts tikai mazliet ir pamācījies ademu cīņas mākslu un jau tagad ir izcils karotājs. Cik prasmīgiem tad jābūt viņiem? Un tomēr. Ja tu cīnīsies un zaudēsi, viņi domās: Kvouts ir iemācījies tikai daļu no tā, ko prot ademi.

Vecās sievietes acis tikko jaušami iedzirkstījās. Viņa izdarīja kustību uzjautrinājums. Kā vienā, tā otrā gadījumā mūsu labā slava ies pla­šumā. Tā ir kalpošana Ademrei.

Es pamāju ar galvu. Labprātīga piekrišana. Tas nekaitēs ari manai labajai slavai, es teicu. Mīkstināts izteikums.

Pēc garāka klusuma brīža Šehinni izdarīja kustību svinīga nopietnība.

- Mūsu nesenajā sarunā tu jautāji par rhintām. Vai atceries? viņa jautāja. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Vašeta neveikli sagrozās savā krēslā.

Piepešā satraukumā es pamāju ar galvu.

- Es atcerējos vienu no šiem stāstiem. Vai tu gribētu to dzirdēt?

Es atbildēju ar kustību ļoti dedzīga interese.

- Tas ir sens stāsts, tik sens kā Ademre. To vienmēr stāsta vienādi. Vai esi gatavs klausīties? Pilnīga formalitāte. Šehinni balsij bija rituāla pieskaņa.

Es vēlreiz pamāju ar galvu. Dedzīgs lūgums.

- Tāpat kā visur, te ir savi noteikumi. Es izstāstīšu šo stāstu vienu reizi. Pēc tam tu nedrīksti par to runāt. Pēc tam tu nedrīksti uzdot jau­tājumus. Šehinni skatiens pārslīdēja no manis pie Vašetas un atpakaļ. Dziļa nopietnība. Tu nedrīksti par to runāt, iekams nebūsi nogulējis tūkstoš naktis. Tu nedrīksti uzdot jautājumus, iekams nebūsi noceļojis tūkstoš jūdzes. Tagad, kad to zini, vai gribi to dzirdēt?

Es trešoreiz pamāju ar galvu, un mans satraukums auga augumā.

Šehinni sāka runāt ļoti oficiālā balsi:

- Reiz bija izcila zeme, kuru apdzīvoja izcili cilvēki. H nebija Ademre. Tas bija Ademres pirmsākums, kad mēs vēl nebijām kļuvuši tie, kas esam.

Bet tajos laikos cilvēki bija tie, kas bija, skaisti un stipri vīrieši un sievietes. Viņi dziedāja dziesmas par varu un cīnījās tikpat labi kā Ademres cilts.

Šiem cilvēkiem bija dižena valsts. Tās vārds ir aizmirsts. Tas nav svarīgs, jo valsts ir gājusi bojā, un kopš tā laika zeme ir saplaisājusi un debesis pārvērtušās.

Šajā valsti bija septiņas pilsētas un viena pilsēta. Septiņu pilsētu vārdi ir aizmirsti, jo tās ir pazudinājusi nodevība un izputinājis laiks. Ari viena pilsēta gāja bojā, bet tās vārds ir palicis dzīvs. To sauca Tariniela.

Valstij bija ienaidnieks, jo spēks izaicina spēku. Bet ienaidnieks nebija tik varens, lai nopostītu valsti. Ienaidnieks nebija tik stiprs, lai sadragātu to triecienā vai uzbrukumā. Ienaidnieka vārds nav aizmirsts, taču tam vēl jāpagaida.

Tā kā ar spēku ienaidnieks nespēja uzvarēt, tas virzījās uz priekšu kā auglī ieēdies tārps. Ienaidnieks nepazina lethani. Viņš saindēja septiņus citus prātus pret valsti, un tie aizmirsa lethani. Seši no tiem nodeva pilsētas, kuras bija tiem uzticējušās. Sešas pilsētas krita, un to vārdi ir aizmirsti.

Viens no septiņiem atcerējās lethani un nenodeva pilsētu. Viņa pil­sēta negāja bojā. Viens no septiņiem atcerējās lethani, un valstij palika cerība. Vienas nesagrautas pilsētas cerība. Taču pat tās pilsētas vārds ir aizmirsts, un to ir apracis laiks.

Bet septiņi vārdi ir dzīvi. Viens vārds un seši vārdi, kas nāk tam līdzi. Septiņi vārdi ir izdzīvojuši cauri sabrukušai valstij, saplaisājušai zemei un pārvērstām debesīm. Septiņi vārdi ir saglabājušies atmiņā cauri ilga­jiem Ademres laika lokiem. Septiņi vārdi ir saglabājušies atmiņā, un tie ir septiņu nodevēju vārdi. Atceries tos un iegaumē viņu septiņas zīmes:

“Saifu pavada zila liesma,

Sterkus dzelzij pakļāvīgs vergs.

Ferula acis saltas kā ledus,

Usnea rūsa un sairums.

Pelēkais Dalcenti allaž mēms,

Bālā Alenta sērgu dveš.

Un vispēdējais Septiņu valdnieks,

Alaksels, visu nievāts un nīsts,

Mūžīgās ēnas sagūstīts. ”