Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT sestā NODAĻA . starpspēle — Aizmiršanas sākums

KVOUTS PACĒLA roku, apturēdams Hronistu. Tagad uz bridi pārtrauk­sim stāstu! viņš teica un aplaida skatienu satumsušajai viesnīcai.

- Jūtu, ka esmu pārāk aizrāvies. Pirms kļuvis pavisam vēls, man vēl šis tas jāpadara.

Viesnīcnieks stīvi piecēlās kājās un izstaipījās. Viņš aizdedzināja ka­mīnā sveci un apstaigāja ēdamzāli, citu pēc citas aizdedzinādams lampas un lēnām atbīdīdams tumsu attālāk kaktos.

- Arī es biju diezgan aizrāvies, Hronists teica un piecēlies izstai­pījās. Cik šobrīd ir pulkstenis?

- Ir vēls, Basts atbildēja. Un man gribas ēst.

Hronists paskatījās pa logu uz tumšo ielu. Es būtu gaidījis, ka šajā laikā vismaz daži atnāks šurp vakariņās. Pusdienlaikā te saradās itin daudz ļaužu.

Kvouts pamāja ar galvu. Citkārt mani parastie apmeklētāji noteiktu būtu šeit, bet šodien ir atvadas no Šepa.

- Ā! Hronists nolaida skatienu. Biju piemirsis. Vai jūs abi palikāt tepat manis dēļ?

Kvouts aizdedzināja lampu aiz bāra un nopūta sveci. Tā gluži nav, viņš teica. Mēs ar Bastu neesam šejienieši. Un te dzīvo praktiski cilvēki. Viņi zina, ka man jāuzrauga sava iestāde, lai kāda tā būtu.

- Un tu neesi draugos ar Ebu Leodinu, Basts piebilda.

- Un es neesmu draugos ar vietējo priesteri, Kvouts atzinās. Bet tev derētu tur parādīties, Bast! Izskatīsies dīvaini, ja tevis nebūs.

Basta skatiens nervozi apskrēja telpai. Es negribu iet projām, Reši.

Kvouts viņam sirsnīgi uzsmaidīja. Bet vajadzētu, Bast. Šeps bija krietns vīrs, tāpēc aizej un iedzer, viņu pavadot. Patiesībā… Viņš no­liecās un brīdi meklēja kaut ko zem bāra letes, tad izslējās taisni ar pudeli rokā. Te būs! Laba veca šķirne. Labāka, nekā šejienieši parasti pieprasa. Ej un iztukšojiet to kopā! Kvouts ar cienīgu būkšķi nolika pudeli uz letes.

Basts negribīgi paspēra soli uz priekšu, un viņa sejā bija lasāma ' cīņa. Bet, Reši, es…

- Skaistas meitenes dejo, Bast, Kvouts sacīja klusā, mierinošā balsī.

- Kāds spēlē vijoli, un visi vienkārši priecājas, ka ir dzīvi. Meitenes mētā

svārkus mūzikas ritmā. Smejas un ir mazliet iereibušas. Sārti vaigi, kas gaida skūpstus… Kvouts pagrūda smago, brūno pudeli, un tā aizslīdēja pāri letei pie viņa audzēkņa. Tu esi mans sūtnis šajā pilsētiņā. Es esmu spiests palikt un uzraudzīt veikalu, bet tu vari būt tur un atvainoties manā vietā.

Basts satvēra plaukstā pudeles kaklu. Es izdzeršu vienu kausu, viņš teica ar ciešu apņēmību balsī. Un nodejošu vienu deju. Un vienreiz noskūpstīšu Ketiju Milleri. Un varbūt vienreiz arī atraitni Krīlu. Bet tas būs viss. Viņš paskatījās Kvoutam acīs. Būšu projām tikai pusstundu…

Kvouts silti pasmaidīja. Man ir savs darāmais, Bast. Es sarūpēšu vakariņas, un Jausim, lai mūsu draugs mazliet atpūtina roku.

Basts pasmīnēja un paņēma pudeli. Nu tad divas dejas! Aizstei­dzies pie durvīm, viņš tās atvēra, un viņu ieskāva vēja brāzma, sparīgi sapurinot viņa matus. Atstāj man kaut ko ēdamu! Basts uzsauca pāri plecam.

Durvis ar troksni aizcirtās.

Hronists ziņkāri paskatījās uz viesnīcnieku.

Kvouts viegli paraustīja plecus. Viņš pārāk dziļi iepinās stāstā. Viņš neko nespēj uztvert ar mēru. Neilga prombūtne palīdzēs viņam atgūt līdzsvaru. Turklāt man tiešām jāiet gatavot vakariņas, kaut arī ēdīsim tikai trijatā.

Pierakstītājs izņēma no ādas somas notraipītu lupatu un ar nepatiku to nopētīja. Nez vai es varētu dabūt no tevis kādu tīru drāniņu? viņš jautāja.

Kvouts pamāja ar galvu un izvilka no letes apakšas baltu linaudekla gabalu. Vai tev vajadzēs vēl kaut ko?

Hronists piecēlās un aizgāja pie letes. Ja tev atrastos kāds stiprāks dzēriens, tas man ļoti noderētu, viņš sacīja, izklausīdamies mazliet samulsis. Man nepatīk lūgt, bet pēc aplaupīšanas…

Kvouts nevērīgi atmeta ar roku. Neesi smieklīgs! viņš teica.

- Man jau vakar vajadzēja pajautāt, vai tev kaut kas nav vajadzīgs. Viņš izgāja no bāra un devās uz pagraba kāpņu pusi. Laikam vislabāk derētu koka spirts?

Hronists pamāja ar galvu, un Kvouts nozuda pagrabā. Pierakstītājs paņēma rūpīgi salocīto audekla gabalu un izklaidīgi paberzēja to pirk­stos. Tad viņa skatiens pievērsās zobenam, kas karājās aiz letes augstu pie sienas. Asmens pelēkais metāls krasi iezīmējās virs tumšā pamatnes koka.

Kvouts atgriezās no pagraba, nesdams mazu, caurspīdīgu pudelīti.

- Vai tev derētu vēl kaut kas? Man te ir arī pienācīgi papīra un tintes krājumi.

- Tos varbūt ievāj adzēsies rīt, Hronists atbildēja. Esmu izlietojis lielāko daļu papīra. Bet šovakar varu saberzt jaunu tinti.

- Aiztaupi pūles! Kvouts attrauca. Man ir vairākas pudeles labas kvalitātes tintes no Erues.

- Īsta Erues tinte? Hronists izbrīnījies pārjautāja.

Kvouts plati pasmaidīja un pamāja ar galvu.

- Tas ir ārkārtīgi laipni no tevis, Hronists teica un šķietami nomieri­nājās. Atzīšos, ka man nemaz negribējās šovakar veselu stundu noņem­ties ar beršanu. Viņš paņēma caurspīdīgo pudelīti un lupatiņu, tad apstājās. Vai drīkstu uzdot tev kādu jautājumu? Tā sakot, neoficiāli?

Kvouts lūpu kaktiņi savilkās vīpsnā. Labi, lai būtu neoficiāli!

- Es gribot negribot ievēroju, ka tavs Cezūras apraksts nesaskan ar… Hronists sastomījās. Nu, tas īsti neatbilst pašam zobenam. Viņa skatiens uzzibēja augšup līdz pakārtajam zobenam aiz bāra letes.

- Rokas aizsargs nav gluži tāds, kā tu stāstīji.

Kvouts plati, zobgalīgi pasmīnēja. Tu esi ļoti acīgs, vai ne?

- Es negribēju teikt, ka… Hronists aši piebilda, šķiet, juzdamies neveikli.

Kvouts pasmējās draudzīgus, sulīgus smieklus. To skaņa aizvēlās pāri zālei, un īsu bridi viesnīca nemaz vairs nešķita tukša. Protams, ne. Tev ir pilnīga taisnība. Viņš pagriezās un paskatījās uz zobenu. Tas nav… Kā zēns to šorīt nodēvēja? Kvouta skatiens brīdi aizklīda tālumā, bet tad viņš atkal pasmaidīja. Kaisera. Dzejnieku kāvējs.

- Es tikai gribēju pajautāt, Hronists kā atvainodamies teica.

- Vai man būtu jāņem ļaunā, ka tu esi uzmanīgs? Kvouts vēlreiz iesmējās. Kāds prieks būtu stāstīt, ja neviens tevī neklausās? Viņš enerģiski saberzēja rokas. Nu labi. Vakariņas! Ko tu vēlētos? Siltu vai aukstu ēdienu? Zupu vai sautējumu? Man sanāk arī tīri labs pudiņš.

Abi vienojās par vienkāršu maltīti, lai virtuvē nevajadzētu vēlreiz kurt plīti. Kvouts rosīgi darbojās, vākdams kopā vajadzīgās lietas. Dun­godams pie sevis, viņš uznesa no pagraba aukstu jērgaļu un pusi no cieta, pikanta siera rituļa.

- Šis Bastam būs patīkams pārsteigums. Kvouts pasmīnēja, iznesdams no pieliekamā burciņu ar sālītām olīvām. Acīmredzot viņš nezina, ka tādas šeit ir, citādi būtu jau apēdis. Viņš atraisīja priekšautu un novilka to pāri galvai. Šķiet, mums dārzā vēl ir saglabājušies ari daži tomāti.

Pēc dažām minūtēm Kvouts atgriezās ar pauniņā savīstītu priekšautu rokās. Viņš bija mazliet salijis, un vējš bija savēlis viņa matus nekār­tīgā ērkulī. Kvouta sejā vīdēja puicisks smīns, un šajā brīdī viņš nemaz neatgādināja drūmi nopietno, rāmo viesnīcnieku.

- Nevaru saprast, vai negaiss atnāks līdz mums vai neatnāks, viņš teica, nolikdams priekšautu uz letes un uzmanīgi ņemdams ārā tomātus.

- Bet, ja atnāks, tad būs tāds viesulis, kas gāž apkārt ratus. Izklaidīgi dungodams, viņš sāka griezt un likt ēdamo uz liela koka šķīvja.

“Ceļakmens” durvis atvērās, un sparīga vēja brāzma sadrebināja lampu liesmas. Viesnīcā ienāca divi karavīri, sakumpuši asajā vējā, un zobeni rēgojās tiem aiz muguras kā astes. Uz zili baltajām vestēm iezīmējās tumši lietus plankumi.

Viņi nometa smagos saiņus, un augumā mazākais ar plecu aizgrūda durvis, noslēgdams ceļu asajam vējam.

- Pie Dieva zobiem! izmeta garākais, izlīdzinādams apģērbu. Tādā vakarā nudien nav patīkami būt zem klajas debess! Viņam bija kails galvvidus un bieza, melna bārda, līdzena kā lāpsta. Viņš paskatījās uz Kvoutu. Hei, zēn! viņš mundri uzsauca. Ļoti nopriecājāmies, kad ierau­dzījām tavas ugunis. Skrien un pasauc saimnieku! Mums ar viņu jārunā.

Kvouts paņēma no letes priekšautu un uzmeta to pāri galvai. Tas esmu es! viņš teica un nokremšļojās, siedams ciet aizmugures len­ces. Tad viņš izlaida plaukstu caur izjukušajiem matiem, mazliet tos nogludinādams.

Bārdainais karavīrs ieskatījās viņā ciešāk, tad paraustīja plecus. Nu labi! Vai mēs varam te dabūt vakariņas?

Viesnīcnieks aplaida roku tukšajai telpai. Šovakar nebija vērts likt katlu uz uguns, viņš atbildēja. Bet tas, ko šeit redzat, ir dabūjams.

Karavīri aizsoļoja pie letes. Gaišmatis izlaida pirkstus caur sprogai­najiem matiem, nopurinādams no tiem lietus lāses. Ši pilsēta izskatās nedzīva kā stāvošs ūdens, viņš teica. Šī bija vienīgā gaisma, ko mēs redzējām.

- Visa diena pagāja, vācot ražu, viesnīcnieks paskaidroja. Un šovakar vienā no saimniecībām notiek atvadas no nelaiķa. Pašlaik mēs četri, šķiet, esam vienīgie cilvēki pilsētā. Viņš enerģiski saberzēja rokas.

- Vai varu jums, lāga ļaudis, piedāvāt kaut ko dzeramu, lai padzītu aukstumu no kauliem? Kvouts izvilka pudeli vīna un ar dobju, tīkamu skaņu nolika to uz letes.

- Mjā, tas ir sarežģīti, gaišmatainais karavīrs sacīja ar mazliet neveiklu smaidu. Es ļoti labprāt kaut ko iedzertu, bet mēs ar draugu tikai nupat iestājāmies armijā. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka spožu zelta monētu. Citas naudas man šobrīd nav. Diez vai tu varēsi samainīt veselu rojālu, ko?

- Arī man ir tāpat, bārdainais vīrietis novilka. Lielāka nauda, nekā jebkad esmu nēsājis kabatā, bet izdot to gandrīz nav iespējams.

Pilsētās, caur kurām mēs gājām, tirgotāji lāgā nevarēja saskaldīt daļās pat puspenija monētu. Viņš apmierināti pasmējās par savu joku.

- Domāju, ka varēšu jums palīdzēt, viesnīcnieks bez mulsuma at­bildēja.

Abi karavīri saskatījās. Gaišmatis pamāja ar galvu,

- Nu labi! Viņš iebāza monētu atpakaļ kabatā. Tad klausies patie­sību! Mēs negrasāmies pavadīt šeit vakaru. Viņš paņēma no letes siera gabalu un nokoda prāvu kumosu. Un negrasāmies ne par ko maksāt.

- Ak tā! viesnīcnieks noteica. Saprotu.

- Un, ja tev makā ir tik daudz naudas, ka vari samainīt divus zelta rojālus, bārdainais žirgti teica, tad mēs savāksim arī to!

Gaišmainais karavīrs pacēla rokas nomierinošā žestā. Bet tāpēc nav jākļūst nejaukiem. Mēs neesam nekādi briesmoņi. Tu atdod mums savu maku, un mēs ejam savu ceļu. Neviens nebūs ievainots, nekas nebūs salauzts. Protams, tas mazliet kremt. Viņš izteiksmīgi savilka uzacis pret viesnīcnieku. Bet labāk lai kremt nekā lai guli beigts! Vai tā nav?

Bārdainais vīrietis paskatījās uz Hronistu, kas sēdēja netālu no ka­mīna. Un tev gar to nav nekādas daļas! viņš drūmi teica. No tevis mums neko nevajag. Tikai paliec, kur esi, un nemaisies vidū!

Hronists uzmeta ašu skatienu sarkanmatainajam vīrietim aiz letes, bet viesnīcnieka acis bija pievērstas abiem karavīriem.

Gaišmatis nokoda vēl vienu kumosu siera un pārlaida skatienu ēdam­zālei. Tādam jaunam cilvēkam kā tu tik un tā neklājas slikti. Un tikpat labi klāsies arī pēc mūsu aiziešanas. Bet, ja tu sāksi lēkāt, mēs tev izsi­tīsim zobus, izdemolēsim tavu viesnīcu, un beigās tu tik un tā paliksi bez maka. Viņš nometa atlikušo sieru uz letes, moži sasita plaukstas un pasmaidīja. Nu, vai uzvedīsimies kā civilizēti ļaudis?

- Tas būtu prātīgs risinājums, Kvouts atbildēja un iznāca no bāra. Viņa kustības bija lēnas un uzmanīgas, it kā viņš tuvotos tramīgam zir­gam. Es neesmu nekāds barbars. Pameklējies kabatā, Kvouts izvilka naudas maku. Viņš pastiepa to uz priekšu, turēdams vienā rokā.

Gaišmatainais karavīrs mazliet plātīgā gaitā devās viņam pretī. Viņš paņēma maku un novērtēja plaukstā tā smagumu. Tad viņš pagriezās pret savu biedru un pasmaidīja. Redzi, es jau teicu…

Kvouts līdzeni paspēra soli uz priekšu un spēcīgi iesita vīrietim pa žokli. Karavīrs sagrīļojās un nokrita uz viena ceļgala. Naudas maks apmeta gaisā loku un ar smagu, metālisku troksni nokrita uz grīdas.

Pirms karavīrs paguva izdarīt nākamo kustību, Kvouts nesatricināmā mierā iespēra viņam pa plecu. Tas nebija ass, spēcīgs spēriens, kas salauž kaulus; tas tikai nogāza viņu atmuguriski zemē. Vīrietis smagi nokrita uz grīdas un pavēlās sānis, nevarīgi mētādams rokas un kājas.

Otrs karavīrs metās draugam garām, ļauni smīnēdams bārdā. Viņš bija garāks par Kvoutu, un viņa dūres bija masīvi rētu kamoli ar asiem kauliņu izciļņiem. Labi, lai notiek, stulbeni! viņš izgrūda ar drūmu apmierinājumu balsī. Tagad tu kļūsi par kotleti!

Viņš izdarīja zibenīgu sitienu, bet Kvouts pakāpās sānis un asi iespēra karavīram pa kāju mazliet virs ceļgala. Bārdainis pārsteigts nosēcās un brīdi sagrīļojās. Kvouts piesteidzās tuvāk, satvēra vīru aiz pleca, sagrāba viņa plaukstas locītavu un izgrieza pastiepto roku ačgārnā leņķī.

Masīvais pretinieks bija spiests saliekties, un viņa seja sašķiebās sā­pēs. Tad viņš strauji izrāva roku no viesnīcnieka tvēriena. īsu mirkli Kvouts izskatījās pārsteigts, un tad karavīra elkonis ietriecās viņam deniņos.

Viesnīcnieks atstreipuļoja atpakaļ, cenzdamies iegūt nelielu attālumu un bridi skaidrības atgūšanai. Bet karavīrs viņam sekoja, pacēlis dūres un gaidīdams piemērotu brīdi nākamajam sitienam.

Pirms Kvouts paspēja atgūt līdzsvaru, karavīrs metās viņam virsū un ietrieca dūri vēderā. Kad viesnīcnieks sāpīgi ieelsojās un salīka, karavīrs vēlreiz ietrieca dūri viņam sejā. Kvouta galva pasitās sānis, un viņš grīļodamies atkāpās, tomēr paguva pieķerties pie tuvākā galda un noturēties kājās. Viņš raidīja aklu dūres vēzienu, cenzdamies nepielaist uzbrucēju tuvāk. Taču plecīgais vīrietis to viegli atvairīja un ar masīvo ķetnu sagrāba viesnīcnieka plaukstas locītavu tik viegli kā tēvs, kas uz ielas satver nepaklausīgu bērnu.

Kvoutam pār seju plūda asinis, un viņš pūlējās atbrīvot roku. Apdul­lis viņš izdarīja ašu kustību ar abām rokām un atkārtoja to, raudamies projām. Uzmetis miglainu, nenoteiktu skatienu sagrābtajai plaukstai, viņš izdarīja to pašu kustību vēlreiz, tomēr karavīra rētainā roka turēja viņu kā spīlēs.

Bārdainais karavīrs paskatījās uz apdullināto viesnīcnieku ar uzjautri­nātu ziņkāri, tad pastiepa roku un spēcīgi iesita viņam pa galvu. Nekas, zēn, tu tīri labi proti kauties! viņš teica. Pamanījies pat vienreiz man trāpīt!

Gaišmatainais karavīrs viņiem aiz muguras lēni slējās kājās. Tas maitasgabals man ieblieza!

Plecīgais bārdainis parāva viesnīcnieka plaukstu, un tas klupdams paspēra soli uz priekšu. Un tagad atvainojies, stulbeni!

Viesnīcnieks nevarīgi pamirkšķināja acis, pavēra muti, it kā gribēdams runāt, bet tad sagrīļojās. Pareizāk sakot, šķita, ka viņš sagrīļojas. Piepeši viņa kustība kļuva apzināta un mērķtiecīga, un viesnīcnieks sparīgi spēra ar papēdi lejup, tēmēdams uz karavīra zābaku. Tajā pašā laikā viņš ar pieri triecās pret bārdaiņa degunu.

Tomēr bārdainis tikai pasmējās, pameta galvu sānis un vēlreiz parāva Kvouta sagrābto plaukstu, izsizdams viņu no līdzsvara. Tā vis nedari! viņš pārmetoši teica un ar plaukstas virspusi iesita viesnīcniekam pa seju.

Kvouts iesmilkstējās un pacēla brīvo plaukstu pie asiņojošā deguna. Karavīrs pasmīnēja un nevērīgi ietrieca celi viesnīcnieka cirksnī.

Kvouts saliecās čokurā un vispirms neskanīgi ieelsojās, tad sāka aiz­smacis rīstīties.

Karavīrs piesardzīgām kustībām atlaida Kvouta plaukstu, tad pastie­pās un paņēma no letes vīna pudeli. Satvēris to aiz kakla, viņš atvēzēja to kā rungu. Pudele atsitās pret viesnīcnieka galvu ar dobju, gandrīz metālisku skaņu.

Kvouts ļengani sabruka uz grīdas.

Lielais vīrs ziņkārīgi apskatīja pudeli, tad nolika to atpakaļ uz letes. Pēc tam viņš noliecās, sagrāba viesnīcnieku aiz krekla un aizvilka viņa nevarīgo ķermeni istabas vidū. Viņš ar pēdu bikstīja nesamaņā gulošo pretinieku, līdz tas nevarīgi sakustējās.

- Es taču teicu, ka pataisīšu tevi par kotleti, zēn! bārdainis norūca un ar zābaku iespēra Kvoutam pa sāniem.

Gaišmatainais karavīrs, braucīdams seju, pienāca tuvāk. Gribēji mētāt gudro, ja? Viņš nospļāvās uz grīdas, tad atvēzējās ar kāju un raidīja Kvoutam vēl vienu spērienu. Viesnīcnieks izdvesa skarbu, sēcošu skaņu, bet neiekliedzās.

- Un tu… Bārdainais karavīrs izstiepa pirkstu pret Hronistu. Neie­domājies, ka man ir tikai viens zābaks! Vai gribi redzēt otru? Dūres esmu jau notērējis. Bet man nebūs žēl, ja tu zaudēsi dažus zobus!

Hronists paskatījās apkārt un šķita patiesi pārsteigts, redzot, ka ir piecēlies kājās. Viņš lēni atslīga atpakaļ krēslā.

Gaišmatainais karavīrs aizkliboja līdz nokritušajam makam, bet bār­dainis tikmēr palika stāvam blakus Kvoutam Laikam jau tu izdomāji, ka vismaz jāmēģina! viņš sacīja sabrukušajam augumam un vēlreiz iespēra tam pa sāniem. Nožēlojamais idiots! Bāls viesnīcnieks pret diviem karaļa vīriem! Viņš papurināja galvu un nospļāvās. Nē, nudien, par ko tu sevi iedomājies?

Gulēdams čokurā uz grīdas, Kvouts sāka dvest lēnas, ritmiskas skaņas. Tas bija sauss, kluss troksnis, kas šķita skrāpējam istabas sienas. Sekoja klusuma brīdis, kamēr viņš samocīti ievilka elpu.

Bārdainais karavīrs sarauca pieri un spēra vēlreiz. Es tev uzdevu jautājumu, stulbeni!

Viesnīcnieks izdvesa to pašu skaņu, tikai šoreiz tā bija skaļāka. Tikai tad kļuva skaidrs, ka viņš smejas. Katrs smējiens izklausījās tā, it kā viņš izklepotu stikla lauskas. Un tomēr tie bija īsti smiekli, tumša uzjautri­nājuma piesātināti, it kā sarkanmatainais virs būtu dzirdējis joku, kas ir saprotams vienīgi viņam.

Kādu laiku tas turpinājās. Bārdainis paraustīja plecus un vēlreiz atvē­zēja kāju.

Hronists noklepojās, un abi viri pagriezās pret viņu. Manās inte­resēs ir saglabāt civilizētas robežas, viņš teica, tāpēc man varbūt derētu piebilst, ka viesnīcnieks aizsūtīja savu palīgu nelielā uzdevumā. Viņš drīz varētu atgriezties…

Bārdainais karavīrs ar plaukstu iesita biedram pa krūtīm. Viņam taisnība! Pazūdam no šejienes!

- Vienu mirkli! gaišmatainais atsaucās. Aizskrējis līdz bāra letei, viņš pakampa vīna pudeli. Labi, ejam!

Bārdainis pasmīnēja un aizgāja aiz letes, nepūlēdamies apiet apkārt gulošajam viesnīcniekam, bet uzkāpdams tam tieši virsū. Uz labu laimi paķēris vēl vienu pudeli, viņš apgāza pusduci citu, kas griezdamās aiz­ripoja pāri galda virsmai starp abām lielajām mucām, un garākā safīra krāsas pudele lēni pārvēlās pāri malai, tad atsitās pret grīdu un sašķīda druskās.

Nākamajā brīdi abi karavīri jau bija savākuši mantas un pazuduši aiz durvīm.

Hronists piesteidzās pie Kvouta, kas gulēja uz koka grīdas. Sarkan­matainais viesnīcnieks jau centās uzslieties sēdus.

-Jā, tas bija neveikli, Kvouts teica. Viņš pieskārās asiņainajai sejai un tad aplūkoja savus pirkstus. Atkal nokrakstēja neskanīgie, saraustītie smiekli. Uz brīdi aizmirsu, kas es esmu.

- Kā tu jūties? Hronists jautāja.

Kvouts domīgi pieskārās galvai. Laikam derētu dažas šuves.

- Kā es varu palīdzēt? Hronists vaicāja, mīņādamies no vienas kājas uz otru.

- Nestāvi un neblenz uz mani! Kvouts neveikli uzslējās kājās un atkrita uz viena no augstajiem bāra soliņiem. Ja gribi, vari atnest man glāzi ūdens! Un slapju lupatu.

Hronists aizsteidzās uz virtuvi. No turienes atskanēja drudžains meklē­šanas troksnis un daži būkšķi, vairākiem priekšmetiem nokrītot uz grīdas.

Kvouts aizvēra acis un smagi atspiedās pret bāra leti.

* * *

- Kāpēc durvis ir vaļā? iesaucās Basts, pārkāpdams pāri slieks­nim. Istaba ir tik auksta kā raganas pupi! Viņš sastinga ar satriektu izteiksmi sejā. Reši! Kas noticis? Kas… es… Kas te notika?

- Ai, Bast, Kvouts nopūtās, lūdzams, aizver durvis!

Basts sastingušu seju piesteidzās pie sava skolotāja. Kvouts sēdēja uz bāra soliņa pietūkušu un asiņainu seju. Hronists stāvēja viņam blakus, ar slapju audekla gabalu neveikli susinādams viesnīcnieka galvu.

- Laikam vajadzēs, lai tu uzliec man dažas šuves, Bast, Kvouts teica, ja tas tevi pārāk neapgrūtina.

- Reši! Basts atkārtoja. Kas šeit notika?

- Mēs ar Devanu drusku sastrīdējāmies, Kvouts teica, pamādams uz Hronista pusi. Par pareizu vēlējuma izteiksmes lietojumu. Uz beigām drusku par daudz iekarsām.

Hronists paskatījās uz Bastu, tad nobālēja un paspēra dažus soļus atpakaļ. Viņš joko! pierakstītājs ātri iesaucās, paceldams rokas.

- Šeit bija karavīri!

Kvouts klusi, sāpīgi iesmējās. Uz zobiem viņam rēgojās asinis.

Basts pārlaida skatienu tukšajai zālei. Ko tu ar viņiem izdarīji?

- Neko lielu, Bast, viesnīcnieks atbildēja. Tagad viņi droši vien ir jau vairākas jūdzes no šejienes.

- Vai viņi bija kaut kādā ziņā dīvaini, Reši? Kā tas radījums, kas te uzradās vakar? Basts noprasīja.

- Parasti karavīri, Bast, Kvouts atbildēja. Divi karaļa armijas vīri.

Basta seja kļuva pelnu pelēka. Ko? viņš iesaucās. Reši, kāpēc

tu to pieļāvi?

Kvouts neticīgi paskatījās uz Bastu. Viņš īsi, rūgti iesmējās, tad savieb­damies apklusa un skaļi ierāva elpu caur zobiem. Bet viņi izskatījās tādi kārtīgi, tikumīgi zēni! viņš izsmejoši sacīja. Un es nodomāju: kāpēc gan neļaut tik jaukiem puišiem mani aplaupīt un sirsnīgi pietest?

Basta seja bija satriekta un izmisusi. Bet tu taču…

Kvouts noslaucīja asinis, kas draudēja ieplūst viņam acī, un paskatījās uz Bastu tā, it kā tas būtu dumjākais radījums, kādu viņš šajā pasaulē sastapis. Ko? viņš noprasīja. Ko tu gribi, lai es saku?

- Divi karavīri, Reši?

- Jā! Kvouts iekliedzās. Nevajag pat divus! Arī viens būdīgs bandīts ar smagām dūrēm spēj sasist mani gandrīz līdz nāvei! Viņš pacēla rokas un paskatījās uz Bastu ar zvērojošu skatienu. Kā lai es tevi apklusinu? Vai tev jādzird viss stāsts? Vai tev jāuzzina visas detaļas?

Ugunīgais dusmu versmojums lika Bastam atkāpties soli atpakaļ. Viņš kļuva vēl bālāks, un viņa seja pauda pilnīgu paniku.

Kvouts ļāva rokām smagi nokrist gar sāniem. Beidz gaidīt, lai es esmu tas, kas neesmu! viņš teica, joprojām smagi elpodams. Viņa pleci saguma, un viņš izberzēja acis, iztriepdams asinis pa seju. Viņa galva gurdi noslīga lejup. Dieva māte, kāpēc tu nevari vienkārši likt mani mierā?

Basts stāvēja nekustīgi kā izbiedēts briedis, plati iepletis acis.

Istabu piepildīja klusums, biezs un rūgts kā dūmi.

Kvouts lēni ievilka elpu. Tā bija vienīgā kustība sastingušajā telpā.

- Piedod, Bast! viņš teica, nepaceldams skatienu. Man pašlaik drusku traucē sāpes. Tās ņēma virsroku. Ļauj man brīdi nomierināties un sakār­tot visu pa vietām!

Joprojām skatīdamies lejup, Kvouts aizvēra acis un vairākas rei­zes lēni, sekli ieelpoja. Kad viņš paskatījās augšup, viņa seja pauda nožēlu. Piedod, Bast! viņš atkārtoja. Es negribēju būt nelaipns pret tevi.

Basta vaigos atgriezās niecīgs sārtums, saspringtie pleci mazliet atslāba, un viņš nervozi pasmaidīja.

Kvouts paņēma no Hronista slapjo lupatu un vēlreiz izslaucīja asinis no acs. Piedod, ka pirmīt tevi pārtraucu, Bast. Ko tu gribēji jautāt?

Brīdi vilcinājies, Basts teica: Pirms nepilnām trim dienām tu noga­lināji piecus skraelus, Reši. Viņš pamāja uz durvju pusi. Kas salīdzi­nājumā ar tādiem ir divi laupītāji?

- Skraeliem es diezgan rūpīgi izvēlējos laiku un vietu, Bast, Kvouts atbildēja. Un arī tad netiku cauri gluži neskarts.

Hronists izbrīnījies paskatījās uz viņu. Tu biji ievainots? viņš jautāja. Es nezināju! Tu tāds neizskatījies…

Kvouta lūpu kaktiņi savilkās skopā, sājā smaidā. Veci ieradumi tik viegli nemirst, viņš teica. Man jāsaglabā sava reputācija. Turklāt mūs, varoņus, mēdz ievainot tikai dramatiski iespaidīgos veidos. Tas sabojātu stāstu, ja tu uzzinātu, ka Bastam pēc cīņas vajadzēja iztērēt veselu diega rituli manām šuvēm.

Basta sejā atausa atskārsme kā saullēkts pēc tumsas. Protams! viņš iesaucās ar dziļu atvieglojumu balsī. Es aizmirsu! Tu vēl neesi atkopies pēc skraela ievainojumiem. Es zināju, ka ir jābūt iemeslam.

Kvouts atkal pievērsa skatienu grīdai, un viss viņa augums pauda nevarīgu gurdumu. Bast…

- Es to zināju, Reši! Basts uzsvērti atkārtoja. Citādi neviens bandīts nebūtu ticis ar tevi galā.

Kvouts sekli ievilka elpu un strauji izelpoja. Skaidrs, ka tev taisnība, Bast, viņš bezrūpīgi sacīja. Ar svaigiem spēkiem es noteikti būtu viņus abus pieveicis.

Basta sejā atkal iezagās neziņa. Viņš pagriezās pret Hronistu. Kā tu to varēji pieļaut? viņš noprasīja.

- Tā nebija viņa vaina, Bast, Kvouts izklaidīgi teica. Es pirmais uzsāku cīņu. Viņš taustīdams iebāza mutē pirkstus. Kad viņš tos izvilka, tie bija sarkani no asinīm. Laikam šis zobs man būs jāzaudē, viņš domīgi novilka.

- Tu nezaudēsi zobu, Reši! Basts dedzīgi iesaucās. Tas nenotiks!

Kvouts tikko manāmi pagrozīja plecus, it kā mēģinātu tos paraustīt,

nepakustoties vairāk, nekā nepieciešams. Visā kopējā situācijā tam nav lielas nozīmes, Bast. Viņš piespieda audeklu pie galvas un to aplūkoja. Droši vien man nevajadzēs ari šuves. Kvouts izslējās uz soliņa taisni. Paēdīsim vakariņas un turpināsim stāstu! Viņš jautājoši paskatījās uz Hronistu. Protams, ja tu vēl esi tam gatavs.

Hronists raudzījās viņā ar pilnīgu neizpratni sejā.

- Reši, Basts noraizējies teica, tu izskaties atbaidoši! Viņš pa­stiepa roku. Ļauj man paskatīties tev acīs!

- Smadzeņu satricinājuma man nav, Bast, Kvouts nepacietīgi at­trauca. Man ir četras lauztas ribas, troksnis ausīs un vaļīgs zobs. Ir daži ievainojumi galvā, bet tie šķiet nopietnāki, nekā ir īstenībā. Mans deguns asiņo, bet nav lauzts, un rit es būšu viscaur raibs no zilumiem.

Kvouts vēlreiz tikpat piesardzīgi paraustīja plecus. Man ir klājies ari ļaunāk. Turklāt tie vīri man atgādināja to, ko es gandrīz biju sācis aiz­mirst. Par to man laikam jāsaka viņiem paldies. Viņš vērtējoši aptaustīja zodu un aplaida mēli mutes iekšpusei. Tiesa, ne īpaši sirsnīgs paldies.

- Reši, tev jāuzliek šuves! Basts teica. Un jāļauj man kaut ko darīt ar tavu zobu!

Kvouts nošļūca no soliņa. Dažas dienas es vienkārši košļāšu ar otru pusi.

Basts satvēra Kvouta elkoni. Viņa skatiens bija tumšs un ciets. Sēdi, Reši! Tas neizskanēja kā lūgums. Viņa balss bija klusa un stingra kā tālīns pērkona dārds. Sē-di!

Kvouts apsēdās.

Hronists atzinīgi pamāja un pievērsās Bastam: Ko es varētu palīdzēt?

- Nemaisīties pa kājām! Basts skarbi atmeta. Un neļauj viņam , celties, līdz es atnāku atpakaļ! Viņš devās uz augšstāvu.

Kādu laiku valdīja klusums.

- Skat, kā! Hronists noteica. Vēlējuma izteiksme!

- Labākajā gadījumā tai nav nozīmes, Kvouts teica. Tā nevajadzīgi sarežģī valodu. Tā mani aizvaino.

- Nu, beidz! Hronists iebilda tādā kā aizskartā toni. Vēlējuma izteiksme ir hipotētiska pieņēmuma pamats. Ja to pareizi lieto… Viņš aprāvās, jo no augšstāva atgriezās Basts ar nelielu koka kastīti rokās. Viņa skatiens bija drūms un bargs.

- Atnes ūdeni! Basts valdonīgi izrīkoja Hronistu. Svaigu, no lietusūdens mucas, nevis no sūkņa! Vēl man vajadzēs pienu no ledus kastes, sasildītu medu un lielu bļodu. Pēc tam satīri šo nekārtību un nestāvi ceļā!

Basts nomazgāja Kvouta galvas ievainojumus, tad ievēra kaula adatā vienu no saviem matiem un uzlika viesnīcnieka galvai četras stingras šuves, gludākas, nekā spētu veidot prasmīga šuvēja.

- Atver muti! Basts pavēlēja, tad ieskatījās tajā, saraucis pieri, un ar pirkstu pabakstīja kādu tālāku zobu. Viņš saprotoši pamāja ar galvu.

Basts iedeva Kvoutam glāzi ūdens. Izskalo muti, Reši! Dari to vai­rākas reizes un izspļauj turpat atpakaļ!

Kvouts paklausīja. Kad viņš beidza, ūdens bija sarkans kā vīns.

Hronists atgriezās, nesdams pudeli piena. Basts to paostīja, tad ielēja devu platā māla bļodā. Pievienojis drusciņu medus, viņš šūpojot samai­sīja šķidrumu. Visbeidzot viņš iebāza pirkstu asiņainā ūdens glāzē, izvilka atpakaļ un ļāva vienam pilienam iekrist bļodā.

Tad Basts vēlreiz sašūpoja bļodu un iedeva to Kvoutam. Paņem mutē! viņš teica. Bet nerij nost! Turi mutē tik ilgi, cik es teikšu.

Kvouts ar ziņkāri sejā piešķieba bļodu un paņēma mutē malku piena.

Arī Basts paņēma mutē malku no bļodas. Tad viņš aizvēra acis un ilgi stāvēja ar saspringtu, koncentrētu sejas izteiksmi. Pēc tam viņš atvēra acis un, pielicis bļodu Kvoutam pie mutes, izdarīja pavēlošu rokas kus­tību.

Kvouts izspļāva mutē paņemto malku. Tas bija tīrs un krēmīgi balts.

Basts pacēla bļodu pats sev pie mutes un izspļāva pienu. Tas bija putains un sārts.

Kvouts iepleta acis. Bast, viņš sacīja, tā nevajag…

Basts izdarīja asu kustību, un viņa skatiens joprojām bija ciets un skarbs. Es neprasu tev padomu, Reši!

Viesnīcnieks neomulīgi pievērsa acis grīdai. Tas ir vairāk, nekā tev pienāktos darīt, Bast.

Jaunais, tumšmatainais vīrietis pacēla roku un saudzīgi pieskārās sava skolotāja sejai. Brīdi viņš izskatījās noguris, novārdzis līdz nespēkam. Basts lēni papurināja galvu, un viņa sejā jautās mulsas bailes. Tu esi idiots, Reši!

Basts atvilka roku atpakaļ, un gurdums bija izgaisis. Viņš pamāja Hronistam, kas stāvēja pie bāra letes. Nes šurp ēdamo! Pēc tam viņš pievērsās Kvoutam: Turpini stāstu!

Tad Basts apgriezās uz papēža, aizgāja atpakaļ pie galdiņa blakus kamīnam un atlaidās krēslā tik izteiksmīgi, it kā tas būtu tronis. Viņš divas reizes spēcīgi sasita plaukstas. Izklaidē mani! viņš teica ar platu, trakulīgu smaidu. Pat no attālās vietas pie bāra abi pārējie redzēja viņam uz zobiem asinis.