Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA . neveiksmes

PAVASARA DIMESTRA laikā es cietu vairākas neveiksmes.

Pirmā bija galvenokārt neveiksme manis paša acīs. Biju gaidījis, ka illiešu valodas apguve būs samērā viegla. Taču izrādījās, ka tas ir ārkār­tīgi tālu no patiesības.

Nedaudzu dienu laikā biju iemācījies temu valodu tādā līmenī, ka varēju aizstāvēties tiesā. Bet temu valodā pastāv stingra sistēma, un es jau iepriekš šo to biju zinājis no savām studijām. Varbūt galveno lomu spēlēja tas, ka temu un aturiešu valodai bija daudz kopēja. Viens un tas pats alfabēts rakstu valodā, daudzi radniecīgi vārdi.

Illiešu valodai nebija nekā kopēja ar aturiešu vai šaldu valodu; tai nebija līdzības pat ar ademu valodu. Tā atgādināja neloģisku, samu­džinātu jucekli. Četrpadsmit darbības vārdu laiki īstenības izteiksmē. Dīvainas formālās uzrunu galotnes.

Nevarēja teikt, piemēram, “rektora zeķes”. O nē! Tas būtu pārāk vien­kārši. Visas piederības formas bija dīvaini divpusējas: it kā rektoram piederētu viņa zeķes, bet tajā pašā laikā zeķēm neizprotamā kārtā būtu īpašumtiesības uz rektoru. Tas komplicētā veidā ietekmēja abu vārdu gra­matisko formu. It kā tāds vienkāršs apstāklis kā zeķu piederība pamatos mainītu attiecīgā cilvēka dabu.

Tā nu pat pēc vairāku mēnešu mācīšanās rektora vadībā illiešu gra­matika man joprojām bija neizdibināms jūklis. Apguvis biju tikai nelielu savstarpēji nesaistītu vārdu krājumu. Mana izpratne par stāstu mezgliem bija vēl bēdīgāka. Mēģināju labot stāvokli, sarunādamies ar Deohu. Taču viņš nebija nekāds labais skolotājs un atzinās, ka pazinis tikai vienu cilvēku, kurš pratis lasīt stāstu mezglus: savu vecmāmiņu, kas mirusi, kad viņš vēl bijis zēns.

Otru neveiksmi es cietu padziļinātās ķīmijas kursā, ko vadīja Mandraga gillers Anisats. Kaut gan viela man šķita saistoša, es nespēju saprasties ar Anisatu.

Man ļoti patika atklājumi, ko piedāvāja ķīmijas pasaule. Mani aizrāva eksperimenti un atkārtotu mēģinājumu izaicinājums. Mani saistīja sarež­ģīto problēmu šķetināšana. Un jāatzīstas, ka muļķīgi vilinošas man šķita ari izmantojamās iekārtas un piederumi. Pudeles un caurulītes. Skābes un sāļi. Dzīvsudrabs un liesma. Ķīmijai piemīt kaut kas pirmatnējs, kaut kas tāds, ko nevar izskaidrot vārdos. To var tikai just vai nejust.

Anisats to nejuta. Viņam ķīmija nozīmēja pierakstītas lappuses un rūpīgi izstrādātas skaitļu rindas. Viņš lika man atkārtot vienu un to pašu titrēšanu tikai tāpēc, ka nebiju izdarījis pareizu pierakstu. Kāpēc skaitlis noteikti jāpieraksta? Kāpēc man desmit minūtes jāraksta tas, ko manas rokas spēj paveikt piecās minūtēs?

Tā nu mēs strīdējāmies. Sākumā iecietīgi, tomēr neviens nebija ar mieru atkāpties. Rezultātā nebija pagājušas pat divas dimestra dienkopas, kad mēs “Tīģelī” kliedzām viens uz otru, bet pārējie studenti klausījās un vēroja mūs vaļējām mutēm un satriektām sejām.

Viņš lika man atstāt klasi un nosauca mani par nekaunīgu dennerlingu, kas neprot cienīt autoritātes. Es viņu nosaucu par iedomīgu pe­dantu, kura patiesais aicinājums meklējams rēķinvedības kantori. Godīgi sakot, mums abiem bija zināma taisnība.

Neveiksmi es piedzīvoju arī matemātikā. Kad vairākus mēnešus biju klausījies Felas pacilātajos stāstos par mācībām maģistra Brandera vadībā, nolēmu pilnveidot savas zināšanas skaitļu pasaulē.

Diemžēl matemātikas augstākās virsotnes mani nesajūsmināja. Es neesmu dzejnieks. Es nemīlu vārdus pašu vārdu dēļ. Un es neesmu arī aritmētiķis. Skaitļi, kas saistās tikai ar skaitļiem, mani nespēj ieinteresēt.

Pēc aiziešanas no ķīmijas un aritmētikas nodarbībām man atlika daudz brīva laika. Daļu no tā es pavadīju “Frakcijā”, kur pagatavoju pats savu Bezasiņu Dūri. Tā aizceļoja pie pircēja, lāgā nesasniedzis plauktu. Daudz laika es pavadīju ari Arhīvos un “Medikā”, strādādams pie esejas ar virsrakstu “Par marantas nelietderību”. Arvils pret to izturējās skep­tiski, tomēr atzina, ka mani sākotnējie pētījumi esot uzmanibas vērti.

Zināmu laiku es atvēlēju ari romantikai. Tas man bija jaunums, jo agrāk sievietes man nebija pievērsušas daudz uzmanības. Vai varbūt es gluži vienkārši nebiju pratis reaģēt uz viņu uzmanību.

Taču tagad es biju vecāks un savā ziņā ari gudrāks. Un pēc stāstiem, kuri ceļoja no mutes mutē, sievietes sāka izrādīt interesi par mani.

Mani romantiskie piedzīvojumi allaž bija patīkami un īsi. Nevaru pateikt, kāpēc tie bija īsi, varu tikai konstatēt acīmredzamu faktu: man nepiemīt nekas tāds, kas radītu sievietē vēlēšanos ilgstoši uzturēt attie­cības ar mani. Simmons, piemēram, varēja piedāvāt daudz vairāk. Viņš bija kā neapstrādāts dārgakmens. Pirmajā brīdī, šķiet, nekā žilbinoša, bet zem virskārtas atklājas ievērojama vērtība. Simmons bija tik maigs, laipns un uzmanīgs, cik sieviete varēja vēlēties. Viņš darīja Felu laimīgu līdz apskurbumam. Simmons bija princis.

Bet ko varēju piedāvāt es? Neko īpašu. Es biju drīzāk savdabīgs ak­mentiņš, ko var pacelt, kādu laiku nēsāt līdzi un beidzot aizmest projām līdz ar atskārsmi, ka zem interesantās virskārtas ir tikai sacietējusi masa.

* * *

- Maģistr Kilvin, es jautāju, stāvēdams kabineta durvis, vai jūs varat iedomāties metālu, kas pēc divtūkstoš gadu intensīva lietojuma nebūtu nodeldēts vai nobružāts?

Lācīgais artefakcijas meistars pacēla galvu no misiņa ierīces, kurā greba rakstus, un pievērsa skatienu man. Nu, kādu izgudrojumu tad tu pašlaik plāno, Re’lar Kvout?

Pēdējos trijos mēnešos es biju mēģinājis radīt jaunu ierīci, kas būtu tikpat veiksmīga kā mana Bezasiņu Dūre. Daļēji darīju to naudas dēļ, bet ari tāpēc, ka biju uzzinājis: Kilvins daudz labprātāk izvirza tos stu­dentus, kuri var lepoties ar trim vai četriem vērtīgiem izgudrojumiem.

Diemžēl arī te es biju cietis veselu rindu neveiksmju. Man bija vairāk nekā ducis gudru ideju, taču neviena nebija guvusi īstenojumu.

Lielāko daļu ideju bija noraidījis Kilvins pats. Astoņas no manām gudrajām iecerēm bija jau īstenotas, turklāt dažas jau pirms vairāk nekā simt gadiem. Piecās, kā paziņoja Kilvins, vajadzētu izmantot rūnas, kuras Re’laram nav atļautas. Trīs idejas bija matemātiski nepamatotas, un Kil­vins ar vienkāršu skici ātri vien parādīja, kāpēc tās lemtas neveiksmei, aiztaupīdams man daudzas veltīgi izšķiestas stundas.

Vienu no manām idejām viņš noraidīja kā “pilnīgi nepiemērotu atbil­dīgam artefakcijas meistaram”. Es apgalvoju, ka mehānisms, kas saīsi­nātu šaujamieroča atkārtotai pielādēšanai nepieciešamo laiku, palīdzētu aizsargāt kuģus no pirātiem. Tas palīdzētu aizstāvēt pilsētas pret Vi Sembi uzbrucējiem…

Bet Kilvins par to negribēja ne dzirdēt. Kad viņa seja sāka apmākties kā negaisa debesis, es aši pārtraucu savus rūpīgi pārdomātos argumentus.

Beigu beigās par pamatotām, pieņemamām un oriģinālām tika atzī­tas tikai divas manas idejas. Taču pēc vairāku nedēļu darba biju spiests mest pie malas ari tās, jo nespēju iedvest tām dzīvību.

Kilvins nolika malā irbuli un nepabeigto misiņa ierīci un pagrie­zās pret mani. Es cienu studentus, kuri savos projektos ņem vērā izturigumu, Re’lar Kvout. Tomēr tūkstoš gadu ir daudz prasīts pat no akmens, kur nu vēl no metāla. Nerunāsim nemaz par metālu, kas tiek aktīvi lietots.

Mans jautājums, protams, bija saistīts ar Cezūru. Tomēr es atturējos stāstīt Kilvinam patiesību. Labi zināju, ka Artefakcijas maģistrs neatzīst artefakcijas izmantojumu saistībā ar jebkāda veida ieročiem. Droši vien viņš prastu novērtēt meistarību, ko prasījusi šī zobena darināšana, taču viņam noteikti nepatiktu, ka tāds ierocis ir manā īpašumā.

Es pasmaidīju. Tas nav izgudrojumam, es teicu. Jautāju tīrās ziņkārības pēc. Ceļojuma laikā man gadījās redzēt zobenu, kas bija pil­nīgi lietojams un ass. Tomēr daži apstākļi liecināja, ka tas ir vairāk nekā divtūkstoš gadu vecs. Vai jūs zināt tādu metālu, kas tik ilgā laikā varētu nesalūzt? Turklāt palikt ass?

- Ā! Kilvins noteica, neizskatīdamies īpaši pārsteigts. Tādas lietas pastāv. Sena maģija, tā varētu teikt. Vai ari senas prasmes, kas mums šodien ir zudušas. Tādi priekšmeti ir šur tur izkaisīti pa pasauli. Apbrī­nojamas ierīces. Mīklaini darinājumi. Ir daudz drošu avotu, kas stāsta par mūžīgi degošu lampu. Kilvins ar plašu žestu pamāja uz stikla puslodēm, kas bija sakrautas uz viņa darba galda. Kaut kas no tā mums ir pat šeit, Universitātē.

Manī uzbangoja ziņkāre. Kas tieši? es jautāju.

Kilvins izklaidīgi plucināja bārdu. Man ir kāda ierīce bez jebkādas sigaldrijas, kas nedara, šķiet, neko citu kā tikai patērē leņķisko kustības daudzumu. Man ir četri stieņi no balta metāla, vieglāki par ūdeni, un es tos nekādi nevaru ne izkausēt, ne deformēt. Melna stikla loksne, kuras vie­nai pusei nav pilnīgi nekādu berzes īpašību. Neparastas formas akmens, kas saglabā siltumu mazliet virs sasalšanas temperatūras, vienalga, cik silta ir apkārtējā vide. Viņš paraustīja masīvos plecus. Mīklainas lietas.

Gribēju kaut ko sacīt, bet aprāvos, tomēr pēc brīža turpināju: Laikam būtu nepiedienīgi jautāt, vai drīkstu kaut ko no tā apskatīt?

Kilvina smaids balti iezīmējās pret tumšo seju un bārdu. Jautāt nekad nav nepiedienīgi, Re’lar Kvout, viņš atbildēja. Studentam jābūt zinātkāram. Man nepatiktu, ja tu pret tādām lietām būtu vienaldzīgs.

Plecīgais artefakcijas meistars piegāja pie sava lielā koka rakstām­galda, kas bija tik apkrauts un nokaisīts uzmetumiem un skicēm, ka virsma tik tikko bija redzama. Izvilcis no kabatas atslēgu, viņš atslēdza vienu no atvilktnēm un izņēma divus nespodrus metāla kubiņus, mazliet lielākus par spēļu kauliņiem.

- Daudzas senās lietas mēs nespējam ne izprast, ne izmantot, viņš teica. Tomēr dažas ir apbrīnojami noderīgas. Viņš sakratīja abus kubiņus plaukstā, un tie sasizdamies tīkami iedzinkstējās. Šos mēs saucam par sargakmeņiem.

Kilvins noliecās un nolika tos abus uz grīdas vairāku pēdu atstatumā vienu no otra. Viņš tiem pieskārās un kaut ko ļoti klusi sacīja bārdā. Pārāk klusi, lai es varētu sadzirdēt.

Es sajutu gaisā tikko jaušamu pārmaiņu. Pirmajā brīdi man šķita, ka istaba kļūst aukstāka, bet pēc brīža sapratu patiesību: es vienkārši vairs nejutu karstuma starojumu no gruzdošās ēzes Kilvina kabineta tālākajā kaktā.

Kilvins kā starp citu paņēma dzelzs stieni, ar ko mēdza rušināt ogles, un spēcīgi trieca to pret manu galvu. Kustība bija tik nevērīga, ka pār­steidza mani pilnīgi negaidot, un es nepaguvu ne atkāpties, ne sarauties.

Stienis apstājās divu pēdu attālumā no manis, it kā būtu atsities pret neredzamu šķērsli. Tas notika bez jebkādas skaņas, un satvertais gals Kilvina plaukstā nenoraustījās atlēciena iespaidā.

Es piesardzīgi pastiepu roku, un tā atdūrās pret… neko. Gluži tā, it kā netveramais gaiss manā priekšā piepeši būtu sacietējis.

Kilvins pasmīnēja. Sargakmeņi ir sevišķi noderīgi, ja veicam bīs­tamus eksperimentus vai pārbaudām jaunu iekārtu, viņš teica. Tie neizprotami rada taumisku un kinētisku barjeru.

Pārvilku roku neredzamajai barjerai. Tā nebija cieta un nebija pat stin­gra. Kad piespiedu plaukstu, tā padevās un šķita slidena kā ieziests stikls.

Kilvins vēroja mani ar vieglu uzjautrinājumu sejā. Patiesību sakot, Re’lar Kvout, pirms Elodina izteiktā ierosinājuma man bija doma nosaukt tavu bultu ķērāju par Mazo Sargu. Viņš drusku sarauca pieri. Pro­tams, tas nebūtu gluži precīzs nosaukums, tomēr trāpīgāks par Elodina teatrālo ērmību.

Es atspiedos pret neredzamo barjeru. Tā bija noturīga kā akmens siena. Tagad, ieskatīdamies ciešāk, es pamanīju tādu kā gaisa kropļojumu, it kā es raudzītos cauri nekvalitatīvai stikla rūtij. Tas ir daudzkārt pārāks par manu bultu ķērāju, maģistr Kilvin.

- Taisnība! Kilvins samierinoši pamāja ar galvu un noliecies pacēla kubiņus, kaut ko klusi nomurminādams. Barjera pazuda, un es mazliet sagrīļojos. Toties tavu izgudrojumu mēs varam bezgalīgi atkārtot. Šī mīkla ir neatkārtojama.

Kilvins brīdi turēja abus metāla priekšmetus masīvajā saujā. Šie ir noderīgi, tomēr nekad neaizmirsti: artefakcijas meistaru veido gudrība un piesardzība. Viņš sakļāva plaukstu pār sargakmeņiem. Mistika lai paliek dzejniekiem, priesteriem un muļķiem.

* * *

Par spīti pārējām neveiksmēm, mācības maģistra Elodina vadībā man padevās gluži labi. Viņš apgalvoja: lai es pilnveidotos kā vārdnieks, man esot vajadzīgs tikai laiks un patiesa nodošanās. Es netaupīju ne vienu, ne otru, un viņš to izmantoja visai dīvainos veidos.

Mēs stundām ilgi minējām mīklas. Viņš lika man izdzert pinti ābolu liķiera un pēc tam izlasīt Tekama “Teofāniju” no vāka līdz vākam. Trīs dienas no vietas viņš lika man nēsāt acu apsēju, un tas, protams, neuz­laboja manas sekmes citās mācībās, toties sagādāja nebeidzamu jautrību Vilemam un Simmonam.

Viņš mudināja mani izpētīt, cik ilgi es spēju palikt nomodā. Un, tā kā varēju atļauties tērēt neierobežotu daudzumu kafijas, es izturēju gan­drīz piecas diennaktis. Tiesa, uz beigām kļuvu diezgan nesakarīgs un sāku dzirdēt balsis.

To visu vēl papildināja notikums uz Arhīvu jumta. Šķiet, tādā vai citādā atstāstā par to ir dzirdējis ikviens.

Tuvojās mežonīgs negaiss, un Elodins nosprieda, ka man būtu node­rīgi kādu laiku pabūt tam pašā vidū. Jo tuvāk, jo labāk, viņš teica. Elodins zināja, ka Lorrens neparko neļautu mums kāpt uz Arhīvu jumta, tāpēc viņš gluži vienkārši nozaga atslēgu.

Diemžēl tam bija neizbēgamas sekas: pēc tam kad atslēga noripoja no jumta, neviens nezināja, ka mēs esam iesprostoti tur augšā. Tā nu mēs abi bijām spiesti pavadīt veselu nakti uz akmens jumta zem klajas debess, pilnīgi pakļauti trakojošas vētras varai.

Tikai nākamajā priekšpusdienā stihija pierima tiktāl, ka varējām lejas pagalmā sasaukt palīdzību. Pēc tam izrādījās, ka otras atslēgas nav, un Lorrens izvēlējās taisnāko ceļu: lika vairākiem plecīgiem skrīviem vien­kārši sadragāt durvis, kuras veda uz jumtu.

Tur vēl nebūtu nekā briesmīga, ja Elodins, sākoties lietum, nebūtu uzstājis, ka mums jāizģērbjas kailiem, jāievīsta drēbes vaskadrānā un virsū jāuzliek ķieģelis. Pēc Elodina domām, tam bija jāpalīdz man izjust negaisu visaugstākajā pakāpē.

Vējš sacēlās pamatīgāks, nekā viņš bija domājis, un gan ķieģeli, gan mūsu apģērba sainīti tas uzsvieda gaisā kā sausu lapu klēpi. Tāpēc mēs palikām arī bez atslēgas. Tā bija noglabāta Elodina bikšu kabatā.

Šī iemesla dēļ maģistrs Lorrens, Lorrena gillers Distrels un trīs mus­kuļoti skrivi ieraudzīja Elodinu un mani uz Arhīvu jumta pilnīgi kailus un slapjus kā žurkas. Piecpadsmit minūšu laikā par notikušo bija uzzinā­jusi visa Universitāte. Elodins par to smējās, palikdams bez elpas, taču man nepavisam nebija jautri, kaut ari šobrīd es itin labi spēju saskatīt notikuma jautro pusi.

Neapgrūtināšu jūs ar garu sarakstu par visām mūsu izdarībām. Varu tikai sacīt, ka Elodins neatturējās ne no kādiem paņēmieniem, lai pamodinātu manu dusošo prātu. Un daudzi paņēmieni bija nenoliedzami smieklīgi.

Tomēr ar lielu izbrīnu man nācās secināt, ka mūsu darbs gūst panā­kumus. Šī dimestra laikā es trīs reizes izsaucu vēju.

Pirmajā reizē es apklusināju vēju gara elpas vilciena ilgumā, nakts vidū stāvēdams uz Akmens tilta. Elodins bija turpat un vadīja šo norisi. Tas nozīmē, ka viņš bikstīja mani ar jājampātagas kātu. Es biju basām kājām un jūtami iereibis.

Otrā reize pienāca, man pašam negaidot, kad sēdēju “Sējumos” un studēju grāmatu par illiešu vēsturi. Piepeši alai līdzīgajā telpā es izdzir­dēju vēja čukstu. Ieklausījos, kā bija mācījis Elodins, un tad klusi izrunāju maģisko vārdu. Tikpat klusi neredzamais vējš pāršalca telpai, izbiedē­dams studentus un iedzīdams panikā skrīvus.

Pēc dažām minūtēm vārds izgaisa man no atmiņas, bet tajā īsajā brīdī es skaidri zināju: ja vēlētos, es tikpat viegli spētu izraisīt vētru vai pērkona grāvienu. Ar šo apziņu man bija jāapmierinās. Ja es Arhīvos būtu skaļi izsaucis vēja vārdu, Lorrens būtu pakāris mani aiz īkšķiem pie parādes durvīm.

Varbūt jūs domājat, ka šie nav nekādi dižie vārdnieka mākslas snie­gumi, un droši vien jums ir taisnība. Bet tajā pavasarī es trešo reizi izsaucu vēju, un trešā reize allaž ir izšķirošā.