Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . starpspēle — Žogi

KVOUTS SĒDĒJA savā krēslā, taisni izslējies un pastiepis kaklu, lai labāk redzētu, kas notiek aiz loga. Viņš nupat bija pacēlis roku, lai dotu zīmi Hronistam, kad ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja aša, viegla dipoņa. Tik aša un viegla, ka to nevarēja izraisīt zemnieku smagie zābaki, turklāt nākamajā brīdi aiz durvīm atskanēja gaiši bērnu smiekli.

Hronists ātri nosusināja aprakstīto lapu un pabāza to zem tīru papīru kaudzes, bet Kvouts piecēlās kājās un devās pie bāra. Basts atliecās atpakaļ, atgāzdams krēslu uz divām kājām.

Nākamajā bridi atvērās durvis un viesnīcas zālē ienāca jauns, plecīgs vīrietis ar pašķidru bārdiņu, saudzīgi iebīdīdams pāri slieksnim mazu, gaišmatainu meiteni. Aiz viņa nāca jauna sieviete, turēdama uz rokas sīciņu puisēnu.

Viesnīcnieks pasmaidīja un sveicinādams pacēla roku. Mērij! Hep!

Jaunais pāris īsi pārmija dažus vārdus, un garais vīrietis devās uz Hronista pusi, joprojām bīdīdams sev pa priekšu mazo meiteni. Basts piecēlās un piedāvāja Hepam savu krēslu.

Mērija devās pie bāra letes, ar ikdienišķu kustību atbrīvodama sev no matiem mazā zēna rociņu. Viņa bija jauna un glīta, ar smaidā savilktām lūpām un nogurušām acīm. Labdien, Kot!

- Sen neesmu jūs abus redzējis! viesnīcnieks teica. Vai varu pie­dāvāt krūzi sidra? Pavisam svaigs, šorīt izspiedu sulu.

Sieviete piekrītoši pamāja, un viesnīcnieks piepildīja trīs krūzes. Basts aiznesa divas Hepam un viņa meitai. Heps paņēma savējo, bet meitene paslēpās aiz tēva un bikli raudzījās viņam pār plecu.

- Vai jaunais saimnieks Bens gribētu pats savu krūzi? Kots jautāja.

- Gribētu gan, Mērija atbildēja un uzsmaidīja zēnam, kas sūkāja pirkstus. Bet es tavā vietā viņam to nedotu, citādi tūlīt būs jāmazgā grīda. Viņa iebāza roku kabatā, kaut ko meklēdama.

Kots enerģiski papurināja galvu un atraidīdams pacēla plaukstu. Par to nevar būt ne runas! viņš teica. Heps nepaņēma ne pusi no tā, kas viņam pienācās par manu žogu labošanu aiz viesnīcas.

Mērija veltīja viņam gurdu, noraizējušos smaidu un paņēma savu krūzi. Mīļš paldies, Kot! Tad viņa devās pie galdiņa, kur sēdēja viņas vīrs un sarunājās ar Hronistu. Viņa kaut ko sacīja pierakstltājam, viegli šūpodama bērnu uz viena gurna. Heps piekrītoši māja ar galvu un brīžiem iestarpināja kādu vārdu. Hronists iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt.

Basts atgriezās pie bāra un atspiedās pret leti, ziņkāri skatīdamies uz attālo galdiņu. Es joprojām nesaprotu, viņš teica. Skaidri zinu, ka Mērija pati prot rakstīt. Viņa ir sūtījusi man vēstules.

Kvouts pameta ziņkārīgu skatienu uz savu audzēkni un paraustīja plecus. Domāju, ka viņš raksta testamentus un novēlējumus, nevis vēstules. Tādiem dokumentiem jābūt ļoti skaidrā rokrakstā, bez pareiz­rakstības kļūdām vai pārpratumiem. Viņš norādīja uz Hronistu, kas spieda uz papīra lapas masīvu zīmogu. Redzi? Tas liecina, ka viņš ir tiesas ierēdnis. Visam, ko viņš apstiprina, ir likuma spēks.

- Bet to taču dara priesteris! Basts iebilda. Ebs Graimzs ir likumīga amatpersona. Viņš reģistrē laulības un darījumus, ja kāds pērk zemes gabalu. Tu pats teici, ka viņiem ļoti patīkot tādi reģistri.

Kvouts pamāja ar galvu. Tiesa gan, bet priesterim patīk, ja baz­nīcai atstāj naudu. Ja viņš uzrakstīs tev testamentu, bet tu neatstāsi baznīcai ne nodilušu peniju… Viņš zīmīgi paraustīja plecus. Tādā mazā pilsētiņā kā šī tas var ievērojami apgrūtināt dzīvi. Un, ja tu neproti lasīt… nu, tad priesteris var uzrakstīt, ko vien vēlas, vai ne? Un kas to apstrīdēs, kad tu būsi miris?

Basts izskatījās satriekts. Ebs Graimzs neko tādu nedarītu!

- Droši vien ne, Kvouts piekrita. Graimzs nav sliktākais priesteru vidū. Bet varbūt tu vēlies atstāt zemes gabalu jaunajai atraitnei, kas dzīvo tur, ceļa galā, un naudu viņas otrajam dēlam? Kvouts izteiks­mīgi savilka uzacis. Tādus darījumus vīrietis nelabprāt uzdos reģistrēt savam priesterim. Labāk lai ziņa nāk atklātībā pēc tam, kad tu esi miris un aprakts dziļi zemē.

Basta acīs atplaiksnīja atskārsme, un viņš pārlaida skatienu abiem jaunajiem cilvēkiem, it kā mēģinādams uzminēt, kādus noslēpumus tie vēlas glabāt.

Kvouts izvilka baltu audekla gabalu un sāka izklaidīgi spodrināt leti.

- Parasti gan viss ir vienkāršāk. Dažs vēlas atstāt savu gramofonu Ellijai, bet negrib nākamos desmit gadus klausīties, kā par to gremžas viņas māsas.

- Tā kā toreiz, kad nomira atraitne Gredena?

- Tieši tā kā toreiz, kad nomira atraitne Gredena. Pats redzēji, kā ģimene plūcās ap viņas mantām. Puse radinieku vēl šodien nerunā cits ar citu.

Telpas otrā malā mazā meitene piegāja pie mātes un sāka neatlaidīgi raustīt to aiz kleitas. Pēc brīža Mērija kopā ar meiteni pienāca pie letes.

- Mazajai Silai ir vajadzība, viņa vainīgi teica. Vai mēs varētu…?

Kots apstiprinoši pamāja uz durvīm blakus kāpnēm.

Mērija pagriezās un iedeva zēnu Bastam. Tev nav nekas pretī?

Ar gluži instinktīvu kustību Basts pastiepa abas rokas, lai paņemtu /enu, un palika neveikli stāvam, kamēr Mērija aizveda meiteni projām.

Zēns možām acīm skatījās apkārt, īsti nesaprazdams, kā uztvert tādu apstākļu maiņu. Basts pagriezās pret Kvoutu, joprojām turēdams pui­sēnu stīvi izstieptās rokās sev priekšā. Bērna sejā ziņkārību pamazām nomainīja neziņa un pēc tam neapmierinātība. Beidzot viņš sāka klusi, satraukti šņukstēt. Kādu bridi viņš itin kā nevarēja izlemt, vai grib raudāt vai ne, un lēnām aptvēra, ka tieši to viņš grib darīt.

- Ak mūžs, Bast! Kvouts sašutis teica. Dod šurp! Pagājies uz priekšu, viņš paņēma zēnu un apsēdināja to uz letes, stingri turēdams ar abām rokām.

Tur mazais, šķiet, jutās labāk. Viņš ziņkārīgi pataustīja letes gludo virsmu, atstādams tur matētu nospiedumu. Tad viņš paskatījās uz Bastu un pasmaidīja. Suns! zēns teica.

- Burvīgi, Basts sausi norūca.

Mazais Bens sāka sūkāt pirkstus un atkal paskatījās apkārt, šoreiz kaut ko nepārprotami meklēdams. Mamm! viņš iesaucās. Mammam-ma! Viņa sejiņa kļuva bažīga, un viņš atkal klusi iešņukstējās.

- Pieturi viņu! Kvouts teica un nostājās zēnam tieši pretī. Kad Basts bija droši satvēris mazo, viesnīcnieks saņēma zēna kājas un sāka dziedoši skandēt:

“Kurpniek, apavus man taisi!

Zemniek, graudus zemē kaisi!

Maizniek, maizi samīci,

Skroder, gādā cepuri!, '

Puisēns uzmanīgi vēroja, kā Kvouts katras rindas laikā izdara citu rokas kustību, izlikdamies sējam kviešus un mīcām maizi. Klausoties pēdējo rindu, viņš jau smējās jautrus, guldzošus smieklus un ar plaukstiņām pliķēja sev pa galvu tāpat kā sarkanmatainais dziedātājs.

“Melder, miltus maisos ber!

Podniek, māla piku tver!

Moder, pienu salūko!

Bērniņ, tēti samīļo!"

Pēdējās rindas laikā Kvouts neizdarīja nekādu kustību, tikai atlieca galvu un zīmīgi palūkojās uz Bastu.

Basts bridi samulsis skatījās uz abiem. Tad viņa sejā uzausa skaidrība.

- Reši, kā tu varēji iedomāties kaut ko tādu? viņš noprasīja mazliet aizskartā balsī, tad parādīja uz mazo zēnu. Viņš taču ir gaišmatains!

Bena skatiens pārslīdēja abiem vīriem pēc kārtas, un viņš nolēma, ka tomēr gribētu drusku paraudāt. Mazā sejiņa saviebās, un zēns sāka žēli činkstēt.

- Tā ir tava vaina! Basts pārliecināti noteica.

Kvouts pacēla puisēnu no letes un šūpodams mēģināja nomierināt. Pēc brīža ēdamzālē atgriezās Mērija, un mazais ieraudājās vēl skaļāk, stiepdams viņai pretī abas rokas.

- Piedod! Kvouts teica, un viņa balsī skanēja mulsums.

Mērija paņēma bērnu, un tas tūlīt apklusa, kaut gan acīs vēl kavē­jās asaras. Tā nav tava vaina, viņa sacīja. Bens vienkārši pēdējā laikā ļoti meklē mammu. Viņa smaidīdama paberzēja bērna degunu ar savējo, un zēns atkal līksmi, guldzoši iesmējās.

* * *

- Cik tu no viņiem paņēmi? Kvouts jautāja, atgriezies pie Hronista galdiņa.

Hronists paraustīja plecus. Pusotra penija.

Kvouts brīdi palika nekustīgi stāvam, tad iekārtojās krēslā un, piemie­dzis acis, cieši palūkojās uz Hronistu. Tas nesedz pat maksu par papīru.

- Es taču neesmu kurls! Hronists atbildēja. Kalēja māceklis teica, ka Bentlijiem klājoties grūti. Pat ja viņš to nebūtu teicis, man ir acis pierē. Tam vīram bija ielāpi uz abiem ceļgaliem un kājās galīgi novalkāti zābaki. Un meitenei kleita bija par mazu un viscaur salāpīta.

Kvouts sadrūmis pamāja ar galvu. Viņu dienvidpuses lauki applūda divus gadus pēc kārtas. Un šajā pavasari nobeidzās abas kazas. Pat labā­kos laikos viņiem šis gads nebūtu viegls. Un tagad vēl mazais puika… Viņš dziļi ievilka elpu un lēni, domīgi nopūtās. Galvenā bēda ir mantas apķīlāšana nesamaksātu nodokļu dēļ. Šogad tas ir noticis jau divas reizes.

- Vai gribi, lai es vēlreiz sabojāju žogu, Reši? Basts dedzīgi jautāja.

- Cst, nerunā par to, Bast! Kvouta lūpās pavīdēja tikko jaušams smaids. Šoreiz mums jāizdomā kaut kas cits. Viņa smaids pazuda.

- Pirms nodokļu piedzinēji ierodas nākamo reizi.

- Varbūt nākamās reizes nebūs, Hronists sacīja.

Kvouts papurināja galvu. Līdz ražas novākšanai nebūs, bet agri vai vēlu būs. Arī regulārie nodevu vācēji nav nekas patīkams, bet tie vismaz vajadzības reizē prot skatīties caur pirkstiem. Viņi zina, ka ieradīsies atkal nākamgad un aiznākamgad. Bet īstie izspiedēji…

Hronists pamāja ar galvu. Tie ir citādi, viņš drūmi teica, tad noskandēja: “Ja šie spētu, atņemtu pat gaisu. Ja nav naudas, pievāks graudu maisu.”

Kvouts skumīgi pasmaidīja un turpināja:

"Ja nav graudu, paņems tavu teli,

Paņems kaķi līdz ar visu peli.

Novilks katru zābaku no kājas,

Beigu beigās paņems tavas mājas."

- Izspiedējus ienīst visi, Hronists drūmi piekrita. Un aristokrāti viņus ienīst vēl divreiz vairāk.

- Tam ir grūti ticēt, Kvouts iebilda. Tev derētu dzirdēt, ko runā šejienes zemnieki. Ja pēdējā reizē nodokļu piedzinējam pie sāniem ne­būtu stāvējis līdz zobiem apbruņots sargs, diez vai viņš no šejienes būtu aizgājis dzīvs.

Hronists sāji pasmaidīja. Ja tu būtu dzirdējis, kādos vārdos viņus sauca mans tēvs! viņš teica. Un piedzinēji pie viņa bija tikai divas rei­zes divdesmit gadu laikā. Viņš teica, ka labprātāk piedzīvotu siseņu uzbru­kumu un ugunsgrēku nekā karaļa nodokļu izspiedējus savās zemēs. Hronists pameta skatienu uz viesnīcas durvīm. Vai tie cilvēki ir pārāk lepni, lai lūgtu palīdzību?

- Vēl lepnāki, Kvouts atbildēja. Jo cilvēks nabadzīgāks, jo vērtī­gāks viņa lepnums. Es to labi saprotu. Neparko nespētu lūgt draugam naudu. Drīzāk ciestu badu.

- Bet var taču aizņemties, Hronists sacīja.

- Kam šajos laikos ir nauda, ko aizdot? Kvouts drūmi atjautāja.

Lielākajai daļai ļautiņu šo ziemu pašiem būs grūti izvilkt. Bet pēc

trešās apķīlāšanas Bentlijiem būs jāsedzas ar vienu segu un līdz sniega nokušanai jāēd sēklai domātie graudi. Tas ir, ja viņi nezaudēs arī mājas…

Viesnīcnieks paskatījās lejup uz savām plaukstām un šķita izbrīnījies, ka viena no tām ir savilkta dūrē. Viņš lēni atlieca pirkstus un nolika izplestās plaukstas uz galda virsmas. Tad viņš ar skumju smaidu paska­tījās uz Hronistu. Vai tu zini, ka es nekad neesmu maksājis nodokļus, pirms ierados šeit? Edema Rū ļaudīm parasti nav nekāda īpašuma. Viņš aplaida roku viesnīcai. Nekad nebiju zinājis, cik tas ir aizvainojoši. Pilsētiņā ierodas kaut kāds pašapmierināts kretīns ar kantorgrāmatu un liek tev maksāt par to, ka tev kaut kas pieder.

Kvouts pamāja Hronistam, mudinādams ņemt rakstāmspalvu. Tagad es, bez šaubām, saprotu lietas dziļāko būtību. Zinu, kādas tumšas vēlmes liek cilvēku grupai gaidīt ceļa malā un nogalināt nodokļu vācējus, metot atklātu izaicinājumu karalim.