Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMIT DEVITA NODAĻA . citāda maģija

LĪDZ ŠIM savas dzīves brīdim es biju iemantojis itin vērā ņemamu repu­tāciju.

Nē, tas nav gluži patiesi teikts. Pareizāk būtu sacīt, ka es biju izveidojis savu reputāciju. Biju to apzināti radījis. Biju to spodrinājis.

Trīs ceturtdaļas no stāstiem, kas par mani klejoja Universitātē, bija smieklīgas baumas, ko uzsācis biju es pats. Es runājot astoņās valodās. Es spējot redzēt tumsā. Triju mēnešu vecumā māte esot ielikusi mani pīlādžkoka grozā un pakārusi to pilnmēness gaismā. Tajā naktī ieradusies feja un apveltījusi mani ar burvju spēku, kam vienmēr lemts gādāt par manu drošību. Manas zilās acis viņa padarījusi lapu zaļas.

Redziet, es zināju, kāda mēdz būt stāstu iedarbība. Neviens neticēja, ka es būtu pārdevis riekšavu savu asiņu dēmonam, lai pretī iegūtu Alaru, kas stiprs kā Ramstona tērauds. Tomēr Elksas Dala nodarbību divkaujās es biju pārāks par visiem. Veiksmīgā dienā spēju pieveikt jebkurus divus pretiniekus vienlaikus.

Šī patiesības stīdziņa vijās cauri katram stāstam un piešķīra tam spēku. Tāpēc pat tad, ja jūs neticētu šim stāstam, jūs to varētu pastāstīt kādam izbrīnītam, mazliet ieskurbušam pirmā dimestra studentam tīrās izklaidēšanās labad, lai vienkārši pavērotu viņa seju. Un, ja jūs pats būtu izdzēris pāris kausu, varbūt jūs sāktu pat prātot…

Tā stāsti izplatījās un gāja tālāk. Un tā mana niecīgā reputācija vismaz Universitātē auga arvien lielāka.

Daži stāsti pat atbilda patiesībai. Kādu daļiņu no savas reputācijas es biju godīgi nopelnījis. Biju izglābis Felu no uguns elles. Biju pērts liela skatītāju pūļa priekšā un nebiju asiņojis. Biju izsaucis vēja vārdu un pārlauzis Ambrozam roku…

Tomēr es zināju, ka visumā mana reputācija ir mētelis, kas austs no zirnekļu tīkliem. Blēņu pasaka bērniem. Nekādi dēmoni neklīda apkārt un nepiedāvāja darījumus ar asinīm. Nekādas fejas naktīs nenāca pie šūpuļiem, lai piešķirtu bērniem burvju spēku. Un, lai cik meistarīgi es pratu tēlot, labi zināju, ka neesmu Taborlins Lielais.

Tādas bija manas domas, kad pamodos Felurianas apskāvienos. Kādu laiku rāmi gulēju spilvenos, viņas galva dusēja uz manām krūtīm, un viņas kāja bija viegli pārmesta pāri manējai. Paskatīdamies augšup caur koku lapotnēm mijkrēšļa debesīs, aptvēru, ka šīs zvaigznes es nepa­zīstu. Tās bija spožākas par zvaigznēm mirstīgās pasaules debesīs, un to zīmētie raksti man bija sveši.

Tikai tad es sapratu, ka manā dzīvē ir noticis jauns pavērsiens. Līdz šim es biju tēlojis kaut ko līdzīgu jaunam Taborlinam. Biju audis ap sevi melu tīklu, izlikdamies par stāstu varoni.

Bet tagad izlikšanās bija zaudējusi jēgu. Mans paveiktais patiešām bija stāsta vērts; viss notikušais bija tik savāds un brīnumains kā jeb­kurš stāsts par Taborlinu Lielo. Biju sekojis Felurianai Fae valstībā un īsā tuvcīņā pārspējis viņu ar maģiju, kuru nepratu izskaidrot un nepavisam nespēju kontrolēt.

Tagad es jutos citādi. Biju kļuvis tāds kā stabilāks. Nebiju vecāks. Nebiju viedāks. Tomēr zināju šo to tādu, ko nebiju zinājis agrāk. Zināju, ka Fae valstības būtnes ir reālas. Zināju, ka viņu maģija ir reāla. Feluriana ar skūpstu spēja sadragāt vīrieša prātu. Viņas balss spēja vadīt mani kā raustāmu lelli. Šeit es varēju uzzināt daudz neizdibināma. Daudz svešāda, spēkpilna un noslēpumaina. Daudz tāda, ko man nekad varbūt vairs nebūs iespējas uzzināt.

Saudzīgi atraisījos no dusošās Felurianas skāviena un aizgāju līdz tuvējam dīķim. Noskaloju seju un ar saujām vairākas reizes pasmēlu ūdeni, lai padzertos.

Aplūkoju augus, kas zaļoja dīķa malā. Noplūcu dažas lapas un, košļā­dams tās, prātoju, kā uzsākt sarunu par šo tematu ar Felurianu. Sajutu mutē piparmētru garšu.

Kad pagriezos, lai dotos atpakaļ, Feluriana stāvēja netālu aiz manis, laizdama bālos pirkstus caur garajiem, melnajiem matiem.

Pasniedzu viņai vijolīti, kuras krāsa bija tikpat tumša kā viņas acis. Viņa man uzsmaidīja un to apēda.

Nolēmu sākt sarunu uzmanīgi, lai viņu neaizvainotu. Es prātoju, piesardzīgi teicu, vai tu negribētu man kaut ko iemācīt?

Viņa pastiepa roku un pieskārās manam vaigam. saldais nejēga, viņa maigi sacīja, vai tad es jau neesmu to sākusi?

Jutu krūtis uzviļņojam pacilātību un izbrīnu, ka tas izdevies tik viegli.

- Vai esmu gatavs nākamajai mācību stundai? es jautāju.

Viņas smaids kļuva platāks, un viņa pārlaida man skatienu no galvas līdz kājām caur puspievērtām, noslēpumainām acīm. Vai tu jūties gatavs?

Es pamāju ar galvu.

- labi, ka tu esi tik aizrautīgs, Feluriana teica, un flautai līdzīgajā balsī skanēja viegls uzjautrinājums. tev piemīt zināma gudrība un dabas dotas prasmes, tomēr tev vēl daudz jāmācās. Viņa ieskatījās man acīs, un smalkajos vaibstos iegula dziļa nopietnība, es nepieļaušu, lai tu dari man kaunu, kad dosies projām, lai staigātu mirstīgo vidū.

Satvērusi mani aiz rokas, Feluriana ievilka mani savā zīda mājoklī un norādīja uz spilvenu. sēdi!

Apsēdos, un mana galva bija vienā līmenī ar viņas samtaino vēdera līdzenumu. Valdzinošā naba ar pūlēm ļāva man koncentrēt domas.

Viņa paskatījās lejup uz mani ar lepnu un karalisku izteiksmi sejā.

- amouen, viņa teica, izplezdama vienas rokas pirkstus izteiksmīgā žestā, mēs sauksim to par “maigo briedi”, tā ir viegla sākumstunda, un es domāju, ka tev tā patiks.

Tad Feluriana man uzsmaidīja un palūkojās manī vecīgām, viszinošām acīm. Un, jau pirms viņa atgāza mani spilvenos un iekodās man kaklā, es sapratu, ka viņa nedomā mācīt man maģiju. Un, ja arī domā, tad tā būs pavisam citāda maģija.

Kaut gan tas nebija temats, ko es cerēju viņas vadībā apgūt, godīgi jāatzīstas, ka es nejutos pārāk sarūgtināts. Felurianas mācība mīlas māk­slā ievērojami pārspēja jebkuru Universitātes piedāvāto mācību pro­grammu.

Es šeit nerunāju par sviedraini sparīgo darbošanos, ko vairākums vīriešu un diemžēl arī vairākums sieviešu uzskata par mīlestību. Kaut gan sviedri un spars tajā ir patīkama daļa, Feluriana pievērsa manu uzmanību daudz smalkākām niansēm. Ja man lemts atgriezties mirstīgo pasaulē, viņa teica, tad es nedrīkstot sagādāt viņai kaunu kā neprasmīgs mīlnieks, tāpēc viņa rūpēšoties, lai es uzzinātu daudz ko jaunu.

Dažas no šīm niansēm viņa nosauca vārdos. Roku saistīšana. Nopūta ausī. Kodieni kaklā. Lūpu sūkšana. Skūpsti uz kakla, uz nabas un uz kā izteicās Feluriana uz sievietes krāšņākā zieda. Elpas apdvests skūpsts. Pūkas maiguma skūpsts. Neskaitāmi un daudzveidīgi skūpstu veidi. Par daudz, lai spētu atcerēties. Gandrīz.

Ūdens vilkšana no akas. Ziboša plauksta. Putna dziesma rīta agrumā. Lidojums apkārt mēnesim. Rotaļīga efeja. Izmocīts zaķis. Jau šie nosau­kumi vien varētu aizpildīt veselu grāmatu. Tomēr šķiet, ka šeit nav īstā vieta tādiem aprakstiem. Varu izteikt tikai nožēlu cilvēku pasaulei.

* * *

Negribu radīt iespaidu, ka visu laiku mēs pavadījām tikai vieglprātīgi miesiskās izpriecās. Es biju jauns, un Feluriana bija nemirstīga, tomēr

divu augumu saskarsmes spējām pastāv zināma robeža. Pārējā laikā mēs izklaidējāmies citādos veidos. Mēs peldējāmies, mēs baudījām maltītes.

I s spēlēju, un Feluriana dejoja manas mūzikas pavadībā.

Uzdevu Felurianai dažus piesardzīgus jautājumus par maģiju, cenzda­mies neaizvainot viņu ar tieksmi iedziļināties viņas noslēpumos. Diemžēl I elurianas atbildes nedeva nekādu skaidrību. Maģija viņai bija tikpat dabiska kā elpošana. Tikpat labi es būtu varējis jautāt zemniekam, kā ■.eklas laiž asnus. Ja viņas atbildes nebija bezcerīgi nevērīgas, tās bija mulsinošas un mīklainas.

Tomēr es nemitējos jautāt, un viņa atbildēja, cik labi prazdama. Un retumis es sajutu pat sīku sapratnes dzirksteli.

Bet visvairāk laika mēs pavadījām stāstot. Mums bija tik maz kopēja, ka pārmīt varējām vienīgi stāstus.

Jums var likties, ka mūsu spēki šajā ziņā bija pārāk nevienlīdzīgi. Felu­riana bija senāka par debesim, bet man vēl nebija septiņpadsmit gadu.

Taču Feluriana nebija tik lieliska stāstniece, kā varētu domāt. Vai viņa bija spēkpilna un gudra? Protams. Enerģiska un pievilcīga? Pavisam noteikti. Bet ar stāstīšanas spējām viņa nevarēja lepoties.

Turpretī es biju no Edema Rū cilts, un mēs zinām visus stāstus, kādi ir pasaulē.

Tā nu es izstāstīju viņai “Spoku un zosu gani”. Izstāstīju “Tamu un skārdnieka lāpstu”. Stāstīju par mežcirtējiem, atraitnes meitām un bāreņu gudrajiem prātiem.

Feluriana savukārt stāstīja man Fae stāstus par “cilvēcēniem”: “Roka pērles sirdī”, “Zēns, kurš iegāja starp divām pasaulēm”. Fae valstībai ir pašai savs leģendāro tēlu klāsts: Mavins Cilvēkveidīgais, Alavins Daudzsejainais. Pārsteidzošā kārtā Feluriana nekad nebija dzirdējusi par Taborlinu Lielo vai Orenu Velsiteru, tomēr viņa zināja, kas ir Iljens. Es jutos lepns, ka Edema Rū cilts pārstāvis ir iekarojis vietu Fae valstības stāstos.

Cerēju, ka Feluriana varētu zināt arī to, ko es jau sen biju pūlējies atrast: ziņas par Amiru un čandriāniem. Uzzināt patiesību no viņas būtu nesalīdzināmi aizraujošāk nekā bezgalīgi rakties pa senu grāmatu kau­dzēm putekļainās telpās.

Diemžēl necik daudz Feluriana man nevarēja pastāstīt. Viņa atcerējās stāstus par Amiru, taču tie bija tūkstošiem gadu veci.

Kad taujāju pēc jaunākiem Amira stāstiem un izvaicāju viņu par baz­nīcas bruņiniekiem un kiridiem ar asinssarkaniem tetovējumiem, Felu­riana tikai pasmējās. starp dzīviem cilvēkiem neviena amira nekad nav bijis, viņa teica, uz vietas atmezdama šo domu. izklausās, ka tu runā par bērniem, kas ietērpušies vecāku drēbēs.

Kaut gan līdzīgi izteikumi no citiem mani nebūtu pārsteiguši, tādi vārdi no Felurianas mutes manāmi laupīja man dūšu. Tomēr patīkami bija dzirdēt, ka neesmu maldījies attiecībā uz Amiru: ordenis bija pastā­vējis jau sen, pirms tā locekļi kļuva par tehliešu baznīcas bruņiniekiem.

Kad sapratu, ka par Amiru neko vairāk neuzzināšu, mēģināju uzsākt sarunu par čandriāniem.

- nē, Feluriana teica, izslējusies taisni un skatīdamās man tieši acīs. par Septiņiem es nerunāšu. Viņas balsī nebija nekādas untu­mainais rotaļības. Nekāda draiska viegluma. Nekādu apspriešanās vai pierunāšanas iespēju.

Pirmo reizi kopš mūsu sākotnējās sadursmes jutu, ka mani caururbj ledainu baiļu šautra. Viņa izskatījās tik trausla un pievilcīga, ka viegli varēja aizmirst viņas patieso būtību.

Tomēr es nevarēju tik viegli atteikties no sava temata. Šī nenolie­dzami bija izdevība, kāda gadās tikai reizi mūžā. Ja man izdotos pierunāt Felurianu izstāstīt kaut vai pašu mazumiņu no tā, kas viņai zināms, es varētu uzzināt to, kas visai pasaulei palicis noslēpums.

Veltīju viņai savu apburošāko smaidu un ievilku elpu, taču nepa­guvu pateikt pat pirmo vārdu, jo Feluriana strauji saliecās uz priekšu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām. Viņas lūpas bija dāsnas un siltas. Viņas mēle sataustīja manējo, un viņa rotaļīgi iekoda man apakšlūpā.

Kad viņa atrāvās no manis, es bridi sēdēju bez elpas, sirdij dimdoši dauzoties krūtīs. Viņa lūkojās manī ar maigu mirdzumu tumšajās acīs. Pastiepusi roku, viņa noglauda manu vaigu, un glāsts bija maigs kā puķes pieskāriens.

- mana saldā mīlestība, viņa teica, ja tu vēlreiz šajā vietā vaicāsi man par Septiņiem, es padzīšu tevi no šejienes, vienalga, vai tu jautāsi maigi vai stingri, tieši vai aplinkus, ja tu jautāsi, es padzīšu tevi no šejienes ar ērkšķainiem zariem un čūskām, es triekšu tevi pa priekšu, asiņainu un raudošu, un neapstāšos, līdz tu būsi miris vai izdzīts no Fae zemes.

Viņa nenovērsa skatienu no manas sejas. Un, kaut gan arī es nebiju novērsies vai pamanījis pārmaiņu viņas acis, tās vairs nebija maigas un jūsmīgas. Tās bija tumšas kā negaisa mākoņi un skarbas kā ledus.

- es nejokoju, viņa teica. es to zvēru pie savas puķes un mūžam mainīgā mēness, zvēru pie sāls, pie akmens un debesīm, zvēru pie dziesmām un smiekliem, un pie sava vārda skaņas. Viņa vēlreiz mani noskūpstīja, viegli skardama manas lūpas. es to izdarīšu.

Un ar to viss bija galā. Varbūt es biju nejēga, taču ne tik liels nejēga, lai neņemtu šo brīdinājumu nopietni.

Feluriana ļoti labprāt runāja par pašu Fae valstību. Un daudzi viņas ■.lāsti atklāja neaprēķināmo Fae galmu politiku. Šie galmi bija Tainu Maelu, Daendanu un Gorsu galms. Man bija grūti izsekot šiem stāstiem, im es neko nezināju par nesamierināmajiem grupējumiem, par sarežģīto apvienību tīklu, par viltus draudzību, par vispārzināmiem noslēpumiem un senām pārestībām par saitēm, kas turēja kopā Fae sabiedrību.

Vēl grūtāk tas bija tāpēc, ka Feluriana daudz ko uzskatīja par paš­saprotamu un necentās paskaidrot. Ja es, piemēram, izklaidētu jūs ar kādu stāstu, diez vai es iedomātos piebilst, ka lielākā daļa augļotāju ir keldieši vai Modegas karaliskā dzimta ir pati senākā no visām valdnieku dzimtām. Kurš gan to nezina?

Arī Feluriana savos stāstos nepieminēja tādus sīkumus. Piemēram, kurš gan nezina, ka Gorsu galms ir iejaucies berentalthā starp Maeliem un Smalko Namu?

Un kāpēc tas ir svarīgi? Bet tas taču noveda pie tā, ka Gorsu galma pārstāvjus nicina tie, kuri mājo Dienas pusē. Un kas ir berentaltha? Kaut kas līdzīgs dejai. Un kāpēc šī deja ir tik svarīga?

Kad biju uzdevis vairākus šādus jautājumus, Felurianas acis savilkās šaurāk. Es drīz sapratu, ka gudrāk ir vienkārši klausīties un neziņā klusēt, nevis censties izdibināt katru sīkumu un riskēt ar viņas nelabvēlību.

Tomēr no šiem stāstiem es uzzināju daudz ko jaunu tūkstošiem šķietami nesaistītu, sīku faktu par Fae valstību. Galmu nosaukumus, senas kaujas un ievērojamu personu vārdus. Uzzināju, ka nekad nedrīkst skatīties uz kādu no Thianiem ar abām acīm reizē un ka sinnas auglis tiek uzlūkots par smagu apvainojumu, ja to pasniedz kādam no Beladari.

Varbūt jūs domājat, ka šie daudzie sīkumi deva man plašāku ieskatu par Fae. Ka es spēju salikt tos kopā kā bilžu mīklas gabaliņus un atklāt kopējo jēgu un būtību. Galu galā tūkstošiem faktu taču nav maz…

Bet tā tas nebija. Tūkstotis izklausās daudz, bet debesīs ir vairāk nekā tūkstošiem zvaigžņu, un tās nekļūst par karti vai gleznu. Pēc Felurianas stāstiem es droši zināju tikai to, ka man nav vēlēšanās iekulties pat visnekaitīgākā Fae galma nostūrī. Ar savu mirstīgā cilvēka saprašanu es varētu sadomāt pastaigāties zem vītoliem svilpodams un tādējādi apvainot Dieva bārddzini vai pastrādāt kaut ko tikpat nepieļaujamu.

Vienu patiesību šie stāsti man atklāja pavisam skaidri: Fae valstība nav tāda kā mūsu pasaule. To ir neticami viegli aizmirst, jo turienieši daudzējādā ziņā šķiet tādi paši kā mēs. Viņi runā mūsu valodā. Viņiem ir divas acis. Viņiem ir tādas pašas rokas, un mute smaidot savelkas tāpat kā mums. Taču tā ir tikai šķietamība. Mēs neesam tādi kā viņi.

Esmu dzirdējis izteikumus, ka cilvēki atšķiroties no Fae būtnēm tāpat kā suņi no vilkiem. Kaut gan tā ir ērta analoģija, tāds apgalvojums ir tālu no patiesības. Vilkus un suņus atšķir tikai neliela asiņu nianse. Kā vieni, tā otri naktīs gaudo. Kā vieni, tā otri kož, ja tos sit.

Nē. Mūsu cilvēki atšķiras no viņu būtnēm tāpat kā ūdens no spirta. Ielieti vienādās glāzēs, abi izskatās vienādi. Abi ir šķidrumi. Abi ir caur­spīdīgi. Abi, var teikt, ir slapji. Taču viens deg un otrs nedeg. Tam nav nekāda sakara ar temperamentu vai pareizā brīža izvēli. Abas šīs vielas ir dažādas, jo atšķiras pašos pamatos un dzijākajā būtībā.

To pašu var sacīt par cilvēkiem un Fae būtnēm. Bīstami ir to aizmirst.