Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . skrējiens

KĀDU LAIKU visi pieci stāvējām kā sasaluši. Rāmie vilnīši uz ūdens virsmas meta ņirbošas ēnas pār Felurianas daiļo augumu. Viņa sēdēja mēnesgaismā kaila un dziedāja:

“cae-lanion luhial di mari felanua kreata tu ciar tu alaran di dirella. amauen. loesi an delian tu nia vor ruhlan Felurian thae."

Viņas balsij bija dīvains skanējums. 11 bija klusināta un maiga, pārāk klusa, lai mēs to dzirdētu pāri visam klajumam. Pārāk klusa, lai mēs to dzirdētu cauri ūdens un lapu šalkoņai. Un tomēr es to dzirdēju. Dzies­mas vārdi skanēja liegi un dzidri kā kāpjošas un krītošas tālīnas flautas skaņas. Manā atmiņā sakustējās kaut kas sens un tāls, ko es nespēju skaidri apjaust.

Tā bija tā pati dziesma, kuru bijām dzirdējuši Dedana stāstā. Es nesa­pratu neviena vārda un uztvēru vienīgi Felurianas vārdu pēdējā rindā. Un tomēr es jutu tajā neizskaidrojamu un neatvairāmu pievilkšanas spēku. It kā manas krūtis būtu sagrābusi neredzama roka un aiz sirds censtos vilkt mani uz klajuma pusi.

Es centos pretoties. Novērsu skatienu un atspiedu roku pret tuvāko stumbru, lai nezaudētu pamatu zem kājām.

Aiz muguras dzirdēju Martenu klusi murminām: Nē, nē, nē, it kā viņš censtos pats sevī pārliecināt. Nē, nē, nē, nē, nē. Ne par kādu naudu!

Atskatījos pāri plecam. Martena acis drudžaini spīdēja un nenovērsās no klajuma, taču viņš šķita drīzāk pārbijies nekā uzbudināts. Tempi allaž neizteiksmīgajā sejā jautās neslēpts izbrīns. Dedans stāvēja, nekustīgi sastindzis, un Hespes skatiens satraukti zibēja no viņa uz klajumu un atpakaļ.

Tad Feluriana atsāka dziedāt. Dziesma skanēja kā silta pavarda solī­jums aukstā naktī. Kā jaunas meitenes smaids. Es jutu, ka domāju par Losiju no “Penija” viesnīcas un par viņas sarkanajām cirtām, kas atgā­dināja ugunskura liesmas. Atcerējos viļņojošās krūtis un plaukstu, kas slīdēja caur maniem matiem…

Feluriana dziedāja, un es jutu, kā dziesma velk mani pie sevis. Tas bija varens spēks, tomēr ne tik varens, lai es nespētu tam pretoties. Atkal palūkojos uz klajumu un redzēju viņas sudrabbalto augumu zem naksnīgajām debesīm. Feluriana pieliecās un iemērca plaukstu ūdenī, kustēdamās līganāk par visizcilāko dejotāju.

Manas domas piepeši kļuva neparasti skaidras. No kā es baidos? No pasakas brīnuma? Te bija maģija, visīstākā maģija. Turklāt tā bija dziesmas maģija. Ja es palaistu garām tādu izdevību, nemūžam sev ne­spētu piedot.

Vēlreiz atskatījos uz pārējiem ceļabiedriem. Martenu kratīja acīmre­dzami drebuļi. Tempi lēnām kāpās atpakaļ. Dedans stāvēja, piespiedis plaukstas pie sāniem un sažņaudzis dūrēs. Vai es lai būtu tāds pats pārbijies un māņticīgs? Nē! Neparko! Es biju arkanists, es biju vārdnieks. Es biju Edema Rū cilts pārstāvis.

Jutu laužamies augšup nevaldāmus smieklus. Tiksimies pēc trim dienām “Penija” viesnīcā! es uzsaucu pārējiem un iegāju klajumā.

Tagad Felurianas pievilkšanas spēks sagrāba mani jūtamāk. Viņas āda mirdzēja mēnesgaismā. Melnie, garie mati kā ēna ieskāva viņas augumu.

- Nolādēts! dzirdēju aiz muguras Dedana balsi. Ja viņš iet, tad iešu arī… Atskanēja saķeršanās troksnis, un kaut kas smags atsitās pret zemi. Pametis skatienu atpakaļ, redzēju, ka Dedans guļ zemajā zālē ar seju lejup. Hespe bija piespiedusi celi viņam pie muguras un atlauzusi atpakaļ roku, ko cieši turēja savējā. Dedans vārgi lamājās un sparīgi cīnījās pretī.

Tempi viņus vienaldzīgi vēroja, it kā skatītos spēkošanās sacensības. Martens izmisīgi māja man ar roku. Puika! viņš skaļi iešņācās. Nāc atpakaļ! Puika! Nāc atpakaļ!

Es pagriezos pret upi. Feluriana mani vēroja. Pat no simt pēdu attā­luma es redzēju viņas tumšās, neparastās acis. Viņas lūpas savilkās platā, baisā smaidā. Viņa iesmējās dīvainus, pirmatnīgus smieklus. Tie bija dzirkstoši, līksmi smiekli. Tie bija smiekli no citas pasaules.

Tad viņa aiztraucās pāri klajumam strauja kā putns, gracioza kā stirna. Es metos viņai pa pēdām un, par spīti smagajam ceļamaisam un zobenam pie sāna, lidoju tā, ka apmetnis plandījās man aiz muguras kā karogs. Nekad mūžā neesmu tā skrējis ne pirms, ne pēc tam. Tas bija ka bērna skrējiens viegls un straujš, bez jebkādām bailēm no kritiena.

Feluriana traucas man pa priekšu. Viņa ieskrien mežā. Miglaini atce­ros kokus, zemes smaržu, pelēkus akmeņus mēnesgaismā. Viņa smejas. Viņa līkumo, virpuļo, traucas tālāk. Viņa nogaida, līdz esmu gandrīz skāriena attālumā, tad atkal aizzib projām. Viņas augums mirdz mēness staros. Sejā sitas zari, ūdens šļakatas, silts vējš…

Un tad es esmu viņu notvēris. Viņas rokas ieķeras manos matos un velk mani tuvāk. Viņas mute ir alkaina. Viņas mēle ir tramīga un aša. Viņas elpa ieplūst man mutē, ieplūst man galvā. Viņas karstie krūšgali skaras pie manām krūtīm. Viņa smaržo pēc āboliņa, pēc muskusa, pēc gatava, zemē nokrituša ābola…

Un nav nekādas vilcināšanās. Nav šaubu. Es nemaldīgi zinu, kas jā­dara. Manas plaukstas satver viņas plecus. Glāsta viņas seju. Iegrimst viņas matos. Slīd pār viņas samtaini gludo augšstilbu. Ieurbjas viņas sānā. Spiež viņas tievo vidukli. Paceļ viņu. Nogulda viņu zemē…

Un viņa lokās zem manis, tvīksma un piekļāvīga. Lēna un salda kā nopūta. Viņas kājas apvijas man apkārt. Viņas mugura izliecas. Viņas karstās plaukstas satver manus plecus, manas rokas, iespiežas man mugurā…

Un tad viņa ir jāteniski virs manis. Viņas kustības ir mežonīgas. Viņas garie mati glauž manu ādu. Trīcēdama un drebēdama viņa atmet galvu un iekliedzas man nesaprotamā valodā. Viņas asie nagi ieurbjas man krūtīs…

Un pāri tam visam ir mūzika. Viņas bezvārdu kliedzienu kāpums un kritums. Viņas nopūtas. Mana dimdošā sirds. Viņas kustības kļūst lēnākas. Es piebalsoju melodijai, satverdams viņas gurnus. Mūsu ritms ir dziesma bez skaņas. Kā piepešs pērkons. Kā tikko dzirdama tālīnu bungu duna…

Un tad viss apstājas. Mans ķermenis ir galēji saspringts. Esmu kā cieši nostiepta lautas stīga. Dreboša. Smeldzoša. Esmu nospriegots pārāk stingri. Es lūstu…