Vieda vīra bailes

SIMT TREŠĀ NODAĻA . pieskāriena attālumā

LAIKS RITĒJA. Feluriana aizveda mani Dienas virzienā uz meža daļu, kas bija vēl senāka un majestātiskāka par to, kura ietvēra viņas mijkrēšļa klajumu. Tur mēs kāpām kokos, kas bija augsti un plaši kā kalni. Augstā­kajos zaros varēja just, ka koks šūpojas vējā kā kuģis sabangotā jūrā. Tur, kur visapkārt bija tikai zilas debesis un apakšā koka lēnās kustības, Feluriana man mācīja efeju ozolā.

Es mēģināju mācīt Felurianai taka spēli, bet pārliecinājos, ka viņa to jau prot. Viņa bez pūlēm mani sakāva un spēlēja tik lieliski, ka Bredons, to redzot, droši vien apraudātos aiz sajūsmas.

Es iemācījos šo to no Fae valodas. Pavisam nedaudz. Atsevišķas drum­slas.

Patiesībā, ja runājam pavisam godīgi, man jāatzīstas, ka mani mēģi­nājumi apgūt Fae valodu nožēlojami izgāzās. Feluriana nepavisam nebija pacietīga skolotāja, un valoda bija grūta un komplicēta. Mana neveiksme izpaudās ne vien nepietiekamā prasmē: Feluriana beigu beigās man aizliedza viņas klātbūtnē mēģināt sarunāties šajā valodā.

Galu galā es apguvu dažas frāzes un krietnu tiesu pazemības. Viss ir noderīgs.

Feluriana man iemācīja vairākas Fae dziesmas. Tas man bija grūtāk atcerēties nekā mirstīgās pasaules dziesmas, jo melodijas šķita izvai­rīgas un juceklīgas. Kad mēģināju nospēlēt tās uz savas lautas, stīgas zem pirkstiem uzvedās savādi, un es klupu un stomījos kā lauku zēns, kas pirmoreiz paņēmis rokās instrumentu. Dziesmu tekstus es vienkārši iekalu, pat nenojauzdams, par ko tajos varētu būt runa.

Visu šo laiku mēs turpinājām darbu pie mana ēnsega. Pareizāk sakot, to turpināja Feluriana. Es uzdevu jautājumus, vēroju un centos nejusties kā ziņkārīgs bērns, kas virtuvē maisās lielajiem pa kājām. Jo brīvāk mēs jutāmies viens ar otru, jo uzstājīgāki kļuva mani jautājumi…

- Bet kā? es jautāju jau desmito reizi. Gaismai taču nav svara, nav masas. Tā ir kā vilnis. Tai nav iespējams pieskarties!

Feluriana bija beigusi darboties ar zvaigžņu gaismu un tagad caur­auda ēnsegu ar mēnesgaismu. Nepaceldama skatienu, viņa atbildēja:

- tev ir tik daudz domu, mans kvout. tu pārāk daudz zini, lai būtu laimīgs.

Tam bija neomulīgi daudz līdzības ar to, ko varētu sacīt Elodins. Nolēmu izvairīgo atbildi neievērot. Tai nav iespējams…

Viņa piebikstīja man ar elkoni, un es redzēju, ka viņai abas rokas ir pilnas. saldā liesma, viņa teica, padod to šurp! Feluriana norādīja uz mēness staru, kas bija izspraucies cauri kokiem un iedūries zemē man blakus.

Viņas balsī jautās pazīstamais, izsmalcinātais pavēles tonis, un es nedomādams satvēru mēness staru, it kā tā būtu vīnogulāja stīga. Brīdi jutu pirkstos kaut ko vēsu un gaistošu. Iztrūcies sastingu uz vietas, un pēkšņi tas atkal bija parasts mēness stars. Vairākas reizes izlaidu caur to plaukstu, bet skaidrība neradās.

Feluriana smaidīdama pastiepa roku un to satvēra, it kā tā būtu vis­ikdienišķākā kustība pasaulē. Ar brīvo roku viņa pieskārās manam vai­gam, tad atkal pievērsa uzmanību klēpja saturam un ieauda mēnesgais­mas kūli ēnas krokās.