Grafs Monte-Kristo

VII Ifas pils

Priekšistabā policijas komisārs pamāja diviem žandarmiem, kuri nostā­jās Dantesam abās pusēs — viens pa labi, otrs pa kreisi. Tika atvērtas durvis, pa kurām karaliskā prokurora dzīvoklis bija savienots ar krimi­nāltiesas namu, un žandarmi apcietināto ilgāku laiku veda pa drūmiem gaiteņiem, kuri caurgājējiem ari tad liek drebēt, kad viņiem nav iemesla drebēšanai.

Tāpat kā prokurora dzīvoklis bija savienots ar krimināltiesas namu, tas bija atkal savienots ar cietumu, drūmu ēku liesas nama tuvumā.

Kad viņi bija līču ločus izstaigājuši pa gaiteņiem, Dantess ieraudzīja, ka viņa priekšā atver durvis ar dzelzs bultām. Policijas komisārs trīs reizes pieklauvēja ar dzelzs āmuriņu, trīs reizes klauvējieni sāpīgi atskanēja Dan­tesa sirdī, tad durvis atsprāga vaļā un žandarmi pabīdīja apcietināto, kurš vēl stāvēja šaubīdamies. Dantess pārkāpa pār augsto slieksni, un durvis ar troksni aizkrita aiz viņa. Viņš šeit ieelpoja neparastu, smagu un mitru gaisu — viņš bija cietumā.

Viņš bija ievests diezgan tīrā istabiņā, tikai ar bultām un dzelzs skār- diņiem logu priekšā. Viņš pārāk neizbijās, jo viņa sirdī vēl atskanēja pro­kurora palīga līdzjūtības pilnie vārdi, kuri viņam deva jaukākās cerības.

Bija jau pulkstenis četri, kad Dantesu ieveda cietumā. Notikums nori­sinājās 1. martā, tātad apcietinātais drīz vien palika tumsā.

Tagad redzes spējas vietā bija jāpaļaujas uz dzirdi, un viņš uztraukts sekoja vismazākajam troksnim un ik reizi domāja, ka nu nāk viņu atsva­bināt. Viņš pat uzlēca kājās un devās uz durvju pusi, bet troksnis drīz vien apklusa vai nogriezās uz citu pusi, un Dantess atkrita atpakaļ.

Beigās ap pulksten desmitiem vakarā, kad Dantess jau sāka zaudēt cerību, no jauna atskanēja troksnis, kas, kā likās, tuvojās viņa istabiņai: tiešām, gaitenī dzirdējās soļi un apstājās viņa durvju priekšā. Atslēga no- žvadzēja un apgriezās, eņģes nočīkstēja, un smagās ozola durvis atvērās, ielaizdamas viņa kamerā apžilbinošu lāpu gaismu.

Lāpu gaismā Dantess ieraudzīja mirdzam zobenus un šautenes.

Dantess pagāja uz priekšu un palika nekustīgi stāvam, redzēdams, ka divu žandarmu vietā tagad ir četri.

— Jūs atnācāt pēc manis? — viņš beidzot jautāja.

— Jā, — atbildēja kāds no žandarmiem.

— No prokurora palīga?

— Es domāju gan.

— Labi, — atteica Dantess, — esmu gatavs iet jums līdzi.

Jauneklis bija pārliecināts, ka pēc viņa ir sūtījis Vilfors, un tas atņēma

viņam visas baiļu jūtas: mierīgs, drošiem soļiem viņš pats stājās pavadoņu konvojiem vidū.

Laukā viņus gaidīja kariete; uz bukas sēdēja kučieris, viņam blakus — kāds zaldāts.

— Vai tad šī kariete ir domāta man? — izbrīnījies jautāja Dantess.

— Jums, — atkal atbildēja kāds žandarms. — Sēdieties iekšā!

Dantess gribēja vēl kaut ko piebilst, bet karietes durvis atvērās un viņš juta, ka viņu pagrūž. Viņš nedz spēja, nedz domāja pretoties, un pēc minūtes jau sēdēja karietē starp diviem žandarmiem, kamēr divi pārējie apsēdās viņam priekšā. Smagā kariete sāka kustēties ar savādu troksni.

Apcietinātais palūkojās uz karietes durvīm: viņš tikai bija pārmainījis cietumu; bet šis cietums kustējās uz priekšu pretī nezināmam mērķim. Caur karietes režģotajiem lodziņiem viņš pazina dažas ielas, viņi brauca uz ostmalu.

Kariete apstājās, kareivis nokāpa zemē un tuvojās kara sardzei Kon- sinā, kuras priekšā viņi bija piebraukuši. Iznāca divpadsmit zaldāti un nostājās vidū.

Dantess lāpu gaismā ieraudzīja spīdam bajonetes.

Pavadonis kareivis atvēra karietes durvis, kuras bija ar atslēgu aizslēg­tas, un nu Dantess, izkāpjot no karietes, atradās starp divām rindām zal­dātu, kuri viņam bija atstājuši ceļu.

Divi žandarmi, kuri bija sēdējuši Dantesam priekšā, bija izkāpuši pir­mie, tiem sekoja Dantess un atkal divi žandarmi. Viņi gāja uz laivu ost­malā, kur kāds matrozis viņus jau gaidīja. Kareivji lūkojās uz Dantesu ar muļķīgu ziņkārību.

Vienā minūtē Dantess jau sēdēja laivā starp četriem žandarmiem, ka­mēr pavadoņi kareivji nosēdās aiz viņiem. Četri airētāji laivu ātri ira uz priekšu, un driz bija sasniegts Pilons. No laivas atskanēja sauciens, un ķēde, kura noslēdz ostu, tika nolaista. Dantess tagad atradās tā sauktajā Friulā, kas ir ārpus īstās ostas.

Cietumnieka pirmās jūtas, kad viņš nāca brīvā gaisā, bija prieka jūtas. Brīvs gaiss — tā jau ir gandrīz vai brīvība. Viņš dziļi ieelpoja šo svaigo vēsmu, kura sev līdzi nesa nakts un jūras vēsmu. Bet drīz vien viņu pār­ņēma skumjas, un viņš nopūtās, kad viņi brauca garām „Rezervas" vies­nīcai, kur viņš bija tik laimīgs bijis vēl līdz pašai viņa apcietināšanai un no kurienes pa atvērtajiem, gaiši apgaismotajiem logiem plūda jautras bal­les skaņas.

Laiva peldēja arvien tālāk. Tā pabrauca garām Miroņa galvai pretim Fora līcim, tad apbrauca apkārt ap bateriju, kas Dantesam likās gluži nesaprotami.

— Kurp tad jūs mani vedat? - viņš beidzot jautāja kādam žandar­mam.

— Tūdaļ uzzināsit.

— Bet tagad…

— Mums ir aizliegts dot jums jebkādus paskaidrojumus, — teica žan­darms.

Dantess bija pa pusei kareivis: izjautāt apakšniekus, kuriem ir aizliegts atbildēt, viņam likās neprātīgi. Tāpēc viņš cieta klusu.

Visdīvainākās domas viņam tagad šāvās prātā, jo šādā laiviņā tālu pro­jām ai/braukt nebija iespējams un tuvuma viņš arī neredzēja nevienu kuģi, bet viņš domāja, ka viņu kaut kur izcels malā un teiks, lai nu viņš iet, kur grib. Viņš jau nebija saistīts, nebija pat mazākā mēģinājuma viņam uzlikt kaut kādas važas. Tas viss viņam likās kā laba zīme, bet tam jau prokurora palīgs, kurš ar viņu bija apgājies tik varen laipni, bija taču teicis, ka viņam nekas ļauns nenotikšot, ja vien neizrunāšot vārdu „Nu- artjē". Vai tad prokurora palīgs nebija viņa acu priekšā iznīcinājis vēstuli, vienīgo pierādījumu pret viņu?

Tātad viņš gaidīja, klusuciezdams un domīgi mēģinādams ar savu jūr­nieka skatienu iespiesties tumsā.

Laiva atstāja aiz sevis Rotonno salu, kur dega bāka, un, gar krastu braucot, sasniedza Katalānu līci. Šeit cietumnieka skatieni lūkojās ar div­kārtēju cītību: šeit bija Mersedese, un ar katru minūti viņam likās, ka viņš redz kādu nenoteiktu sievietes tēlu krastmalā. •

Tikai viena uguntiņa bija redzama Katalānās. Tuvāk novērodams to vietu, kur dega uguntiņa, Dantess noprata, ka tā spīdēja no Mersedeses lodziņa. Mersedese viena pati visā ciemā vēl negulēja. Ja jauneklis būtu skaļi saucis, viņa varbūt būtu to sadzirdējusi.

Vajadzīga kaunība atturēja Dantesu. Ko šie ļaudis, kas uz viņu lūkojās, būtu sacījuši, ja viņš būtu kliedzis kā ārprātīgais?

Viņš turpināja savu drūmo klusēšanu, acis pavērsis uguntiņai. Tikmēr laiva peldēja tālāk, bet jauneklis vairs nedomāja par to, viņš domāja par Mersedesi.

Kāds pakalniņš piepeši aizstājās priekšā uguntiņai. Dantess pagriezās un ievēroja, ka nu laivu dzen vējš.

Dantess nevarēja vairs ilgāk paciest. Apspiezdams savu riebumu, viņš satvēra žandarmu aiz rokas un jautāja:

— Kurp jūs mani vedat? Sakiet man jel to, un, jūrnieka godavārds, es padošos savam liktenim!

Žandarms pakasīja aiz auss un palūkojās apkārt, kas varētu nozīmēt tik daudz kā: „Nu jau gan varētu pateikt."

— Jūs esat jūrnieks un marselietis, — atbildēja žandarms, — un jūs jautājat, kurp mēs braucam?

— Jā, jo es tiešām nezinuj kurp mēs braucam.

— Vai nevarat atminēt?

— Nebūt ne.

— Tas taču nav iespējams.

— Es zvēru pie visa, kas man svēts, ka nezinu. Sakiet jel man aiz līdzcietības!

— Bet sargs?

— Sargs jums neaizliegs man to teikt, jo es to tā kā tā dabūšu zināt pēc desmit minūtēm, pēc pusstundas. Jūs mani tikai atpestīsit no liekām šaubām.

— Vai tad jums ir aizsietas acis, vai jūs nekad neesat bijis ārpus Mar­seļas ostas, ka nevarat pats atminēt?

— Nē jel.

— Nu tad palūkojieties sev apkārt!

Dantess pacēlās un paskatījās, dabiski, uz to pusi, kurp brauca laiva; ne visai tālu savā priekšā viņš ieraudzīja melnu, kailu klintu, uz kuras pacēlās drūmā Ifas pils.

Šis dīvainais veidols, šis cietums, kuram apkārt valda tik dziļas šausmas, šis cietoksnis, kurš trīssimt gadus Marseļu apēno ar savu drūmo pagātni, piepeši pacēlās Dantesa priekšā, kurš par to vismazāk bija domājis, un atstāja uz viņu tādu iespaidu, kā ešafots uz notiesājamiem, kas tiek vesti izpildīt nāvessodu.

— Ak, mans Dievs! — jauneklis iesaucās. — Tā jau ir Ifas pils! Ko tad mēs tur darīsim?

Žandarms pasmējās.

— Bet tur jau ved tikai tos, kas cietumā ieslogāmi! — turpināja Dan­tess. — Ifas pils taču ir valsts cietums, kurš nolemts tikai svarīgiem poli­tiskajiem noziedzniekiem! Es taču neesmu izdarījis nekādu noziegumu. Vai tad ir kādi tiesneši vai citi ierēdņi Ifā?

— Es domāju, ka tur ir tikai cietuma priekšnieks, uzraugi, kareivji un stipras sienas. Ko nu jūs esat tik izbrīnījies, mīļais draugs?!

Dantess spēcīgi saspieda žandarma roku.

— Vai tad jūs tiešām domājat, ka mani ved uz Ifas cietumu, lai tur ieslodzītu?

— Laikam gan tā, — teica žandarms, — bet visādā ziņā ir gluži lieki man tik stipri spiest roku.

— Bez jebkādas izmeklēšanas, bez tiesas?! — iesaucās jauneklis.

— Tiesas formalitātes taču ir izpildītas, izmeklēšana izdarīta.

— Bet Vilfors taču solījās mani palaist brīvībā!

— To es nezinu, ko Vilfors solījās, — teica žandarms, — bet zinu to, ka mēs braucam uz Ifu. Nu! Nu! Ko nu jūs darāt? Ē, biedri, turiet!

Zibens ātrumā Dantess piepeši bija piecēlies un gribēja lēkt jūrā; bet žandarms, kurš no piedzīvojumiem jau zināja tādus gadījumus, bija pa­steidzies vēl ātrāk, un stipras rokas atrāva jaunekli atpakaļ.

Dantess atkrita laivā, rēkdams izmisuma dusmās.

— Labi, labi! — nu kliedza žandarms, eeli atspiedis pret Dantesa krū­tīm. — Tad tā jūs turat jūrnieka godavārdu! Tici nu tādiem klusiem ļau­tiņiem!

Te ari laiva stipri sakustējās — tā bija uzskrējusi uz Ifas klints. Matroži aši izlēca, un laiva tika piestiprināta krastā.

Žandarmi, kuri nu turēja Dantesu aiz rokām un aiz apkakles, pacēla viņu, uznesa krastā un vilka pa kāpnēm augšā citadelē, kamēr pavadonis kareivis ar šauteni rokās gāja iepakaļ.

Dantess tagad neizrādīja veltīgu pretimturēšanos, viņam riebās šie ļau­dis. Viņš bija kā apreibis, spēki viņu bija atstājuši, viņš tik tikko spēja vilkt kājas. Viņš redzēja kareivjus, kuri rindās stāvēja, viņš juta pakā­pienus, kuri viņa kājām lika saliekties. Viņš vēroja, kā iegāja pa durvīm un durvis aizvērās aiz viņa, — bet visu viņš redzēja un vēroja it kā caur miglu, nekā viņš nespēja skaidri izšķirt. Viņš pat neredzēja jūru, šīs cie­tumnieku nebeidzamās skumjas, kuri lūkojās tālumā sava bezspēka bries­mīgajā apziņā.

Brīžiem viņš lūkoja saņemt spēkus. Viņš paskatījās apkārt. Viņš atradās četrstūrainā pagalmā starp četrām augstām sienām. Bija dzirdami sargu lēnie soļi, un katru reizi, kad viņi pagāja garām diviem vai trim gaismas stariem, kuri nāca no lodziņiem pils sienā, varēja redzēt, kā spīguļo viņu durkļi.

Šeit visi uzgaidīja kādas desmit minūtes. Žandarmi, kuri bija pārlie­cināti, ka nu Dantess nemēģinās bēgt, palaida viņa rokas vaļā. Kā likās, viņi gaidīja kādu pavēli; šī pavēle drīz atskanēja.

— Kur cietumnieks? — jautāja kāda balss.

— Šeit viņš ir, — atbildēja žandarmi.

— Lai viņš nāk man līdzi! Es viņu novedīšu viņa kamerā.

— Ejiet! — teica žandarmi, pagrūzdami Dantesu.

Cietumnieks sekoja savam pavadonim, kurš viņu veda uz kādu kameru, gandrīz vai apakšzemes telpu, kuras sienas, kailas un mitras, likās nosla- cītas ar asarām. Lampiņa, kuras dakts tumši dega smirdošos taukos, vāji apgaismoja šā briesmīgā dzīvokļa sienas un pavadoni nodriskātā apģērbā — kādu zemāku cietuma uzraugu.

— Tā būs jūsu kamera šai naktij, — viņš teica, — ir jau vēls, un cietuma priekšnieks guļ. Rīt, kad viņš uzcelsies un izlasīs papīrus, viņš varbūt pārmainīs kameru. Līdz tam šeit jums būs maize, ūdens krūzē, salmi ir tur kaktā. Ardievu!

Un pirms Dantess vēl bija atvēris muti, lai atbildētu, pirms viņš bija ievērojis, kur sargs noliek maizi un ūdens krūzi, kur atrodas salmi guļai, — sargs bija jau paņēmis lampiņu un, durvis aizvērdams, atņēmis viņam

(irāfs Montc-Kristo

pēdējo gaismiņu, pie kuras viņš bija spējis lik tikko i/šķirt sava cietuma mitrās sienas.

Tagad viņš palika viens pats tumsā un klusumā, kura bija tikpat mēma un drūma kā velve, kas ar ledainu aukstumu dvesa viņam karstajā pierē.

Kad pirmie dienas stari drusciņ apgaismoja šo pagrabu, atnāca uzraugs ar pavēli atstāt cietumnieku tur, kur viņš atradās. Dantess nepakustējās no vietas. Kāda dzelžaina roka, likās, bija viņu piekalusi tanī vietā, kur viņš bija vakar apstājies. Viņa dzijās acis slēpās aiz plakstiņiem, kuri bija uztūkuši no asarām. Viņš stīvi lūkojās zemē.

Visu nakti viņš bija pavadījis stāvus, bez miega.

Uzraugs tuvojās viņam, apgāja viņam apkārt, bet Dantess, kā likās, viņu neredzēja.

Viņš uzsita Dantesam uz pleca: tas nodrebēja un pagrieza galvu.

— Vai tad jūs negulējāt? — jautāja uzraugs.

— Nezinu, — atbildēja Dantess.

Cietuma uzraugs brīnīdamies palūkojās uz viņu.

— Vai jūs negribat ēst? — jautāja uzraugs.

— Nezinu, — atkal atteica cietumnieks.

— Vai jūs kaut ko nevēlaties?

— Es gribētu redzēt cietuma priekšnieku.

Uzraugs paraustīja plecus un izgāja.

Kad durvis aizdarījās, Dantesa krūtis il kā pārtrūka ilgās raudās. Asa­ras, kas viņu sildīja, lija kā strautiņi. Viņš nokrita zemē uz vaiga. Atmiņā viņš aplūkoja visu savu dzīvi un jautāja sev, kādu noziegumu viņš gan spējis pastrādāt savā tik īsajā mūžā, ka izpelnījies lādu briesmīgu sodu.

Pagāja diena. Dantess bija tikai spējis apēst dažus kumosus maizes un izdzert kādu lāsi ūdens. Viņš vai nu sēdēja, nogrimis savās domās, vai staigāja pa savu cietumu kā noķerts maža zvērs pa savu krātiņu.

Vienas domas viņu sevišķi mocīja, ka viņš, braukdams šurp un nezinā­dams, kurp viņu ved, bija izturējies tik mierīgi: viņš taču būtu varējis mesties jūrā, un kā labs peldētājs un nirējs — viņš bija pats slavenakais peldētājs Marselā — būtu zem ūdens spējis izbēgt no saviem sargiem. Viņš tad būtu licis līdz krastam, būtu kaut kur paslēpies, nogaidījis kādu itāliešu vai katalāniešu kuģi un aizbraucis uz Itāliju vai Spāniju, no kurie­nes būtu rakstījis Mersedesei, lai tā atbrauc pie viņa. Par savu iztikšanu viņš nebūt nerūpējās: viņš zināja, ka krietni jūrnieki visur ir atrodami; viņš prata runāt itāliski un spāniski; viņš būtu brīvs un laimīgi dzīvojis ar Mersedesi un savu tēvu, kurš arī būtu pie viņa atnācis. Bet lagad viņš ir cietumnieks, ieslodzīts šinī cietumā, no kura nav iespējams izbēgt; ne par tēvu, ne par Mersedesi viņš nekā nezina, un tas viss noticis tikai tāpēc

vien, ka viņš ticējis šim Vilforam, šim. prokuroram; kā viņš bija izdarījis lādu ārprālibu? Trakās dusmās Dantess tagad valstījās pa salmiem.

Otrā dienā ap lo pašu laiku atkal atnāea uzraugs.

— Nu, — viņš jautāja Dantesam, — vai jūs šodien esat prātīgāks nekā vakar?

Dantess nekā neatbildēja.

— Saņemieties jel mazliet! — turpināja uzraugs. — Vai jūs nevēlaties kaut ko tādu, kas no manis ir atkarīgs?

— Es gribu runāt ar cietuma priekšnieku.

— Ak. — teica uzraugs nepacietīgi, — cs jau jums sacīju, ka tas nav iespējams.

— Kāpēc nav iespējams?

— Tāpēc, ka pēc cietuma noteikumiem nav atļauts cietumniekiem to prasīt.

— Kas tad šeit ir atļauts? — vaicāja Dantess.

— Atļauts ir par naudu dabūt labāku ēdienu, pastaigas un reizēm arī saņemt gramalas.

— Es negribu neko citu, es tikai gribu redzēl cieluma priekšnieku.

— Ja jūs man prasīsit aizvien vienu un lo pašu, — dusmīgi leica uz­raugs, — es jums nenesīšu ēst.

— Nu, kas tad par lo, — teica Dantess, — ja jūs nenesīsit ēst, es nomiršu badā, vairāk nekā.

Dantesa vārdi bija atstājuši dziļu iespaidu uz cietuma uzraugu, kurš piepeši apdomāja, ka no katra cietumnieka viņam bija ik dienas gandrīz vai desmit sū ienākumu un ka Dantesa nāve nestu viņam iztrūkumu. Tā­pēc uzraugs tūdaļ uzsāka runāt mīkstākā balsī:

— Paklausieties jel, tas nav iespējams, ko jūs vēlaties. Neprasiet vairāk pēc la, jo nav neviena piemēra, ka priekšnieks būtu iegājis cietumnieka istabā pēc viņa lūguma. Esiet tikai prātīgs, jums atļaus pastaigāties, un varbūt kādu reizi, kad priekšnieks ies garām, jūs varēsit viņu uzrunāt.

— Bet cik ilgi man tādā kārtā būtu jāgaida, — jautāja Dantess, — kamēr gadilos tāda iespējamība?

— A, — sacīja uzraugs, — varbūt mēnesis, trīs mēneši, pusgads, varbūt gads.

Nē, nē! - iesaucās Dantess.- Es gribu viņu redzēt tūdaļ.

— Ak, nenododieties neizpildāmam vēlējumam, vai arī jūs divās ne­dēļās kļūsit ārprātīgs, — teica uzraugs.

— A, vai jūs tā domājat? — vaicāja Dantess.

— Jā, kļūsit ārprātīgs. Arprātība aizvien tā sākas, mums šeil ir pie­mērs: tā baltais abats, kurš pirms jums uzturējās šinī kambarī, nepār­traukti piedāvāja valdībai veselu miljonu par savu atsvabināšanu un tad kļuva ārprātīgs.

— Vai jau sen viņš atstāja šo kameru?

— Ir pagājuši divi gadi.

— Un viņu palaida vaļā?

— Nē viņu pārveda uz nodaļu ārprātīgajiem.

— Klausieties, — Dantess teica, es neesmu abats un neesmu ārprātīgs; varbūt kļūšu ārprātīgs, bet par nelaimi tagad esmu pie pilna prāta: es jums kaut ko piedāvāšu.

— Ko tad?

— Es jums nesolīšu miljonu, jo nevaru tik daudz dot, bet došu simt dālderu, ja pirmo reizi, kad būsit Marselā, aiziesiet uz Katalānām un nodosit vēstuli kādai meitenei, Mersedesei, pat ne vēstuli, bet tikai divas rindiņas.

— Ja es nonestu šīs divas rindiņas un tiktu noķerts, tad es pazaudētu savu vietu, kura gadā ienes tūkstoš liru, nemaz neskaitot blakusienākumus un uzturu. Jūs redzat, ka man vajadzētu būt ļoti lielam muļķim, jo es gribētu pazaudēt tūkstoš liru, lai dabūtu trīs simtus vietā.

— Nu, — teica Dantess, — tad uzklausies un iegaumē labi, ko tev teikšu: ja tu liedzies aiznest vēstuli, tad es kādu reizi noslēpšos aiz durvīm un, kad tu ienāksi iekšā, sadragāšu tev galvu ar šo solu.

— Ko? Draudi?! — iesaucās uzraugs atkāpdamies. — Nu jūs tiešām kļūstat traks. Abats iesāka tāpat kā jūs, un pēc trim dienām jūs būsit tikpat tālu kā viņš. Par laimi, Ifas pilī ir nodaļa ārprātīgajiem.

Dantess paķēra solu un atvēzējās ar to.

— Labi, labi, — teica uzraugs, — tā kā jūs visādā ziņā to gribat, tad arī paziņošu priekšniekam.

— Ej vien! — teica Dantess, nolikdams solu un atsēzdamies uz tā ar nolaistu galvu un neskaidrām acīm, it kā tiešām būtu kļuvi ārprātīgs.

Uzraugs izgāja un pēc īsa brīža atnāca atpakaļ četru kareivju un kap­rāļa pavadībā.

— Pēc priekšnieka pavēles, — viņš teica, — novediet cietumnieku vie­nu stāvu zemāk!

— Tātad uz nodaļu ārprātīgajiem? — jautāja kaprālis.

— Uz ārprātīgo nodaļu: trakos jāliek kopā ar trakajiem.

Četri kareivji satvēra Dantesu, kurš iekrita it kā ģībonī un bez pre­tošanās tika aizvests.

Viņi nokāpa piecpadsmit pakāpienus zemāk. Tur tika atvērtas durvis, pa kurām Dantesu iegrūda iekšā.

Durvis aizvērās. Rokas izstiepis, viņš gāja uz priekšu, līdz atdūrās pret sienu, tad atsēdās kaktā un palika nekustīgi sēžam.

Maz pamaz viņa acis sāka pierast pie tumsas un viņš sāka izšķirt priekš­metus.

Uzraugam bija bijusi taisnība: ļoti maz vairs trūka, lai Dantesu varētu uzskatīt par ārprātīgu.