Grafs Monte-Kristo

I Kontrabandisti

Dantess nebija vēl ne pilnu dienu pavadījis uz mazā dženoviešu kuģī­ša, bet jau zināja, ar ko viņam ir darīšana. Kaut arī nebūdams abata Faria skolnieks, mazā kuģīša „Jaunā Amēlija" kapteinis tomēr puslīdz prata visas valodas, kuras tiek runātas šā lielā ezera piekrastē, kuru mēdz saukt par Viduszemes jūru; viņš varēja sarunāties tikpat labi arābiski, kā provansiešu valodā. Tas viņam ļoti labi noderēja, jo tā viņam nevajadzēja rēķināties ar tulkiem, kuri pa lielākai daļai mēdz būt garlaicīgi un ziņ­kārīgi ļaudis. Viņam tā bija atvieglota saskarsme ar kuģiem uz jūras, ar barkām piekrastēs un krastmalās, ar visādiem ļaudīm bez vārda, bez kār­tas un tēvijas, kuru tik daudz ir jūrmalu pilsētās un kuri dzīvo no noslē­pumainiem, tumšiem ienākumiem, kas tiem, kā liekas, nāk no paša lik­teņa, jo nekādi redzami dzīves līdzekļi nav pamanāmi.

Dantess bija ticis uz kontrabandistu kuģa - kā lasītājs jau sen būs no- jautis. Kuģa saimnieks viņu arī no paša sākuma bija uzlūkojis ļoti neuz­ticīgi. Šis savādais kapteinis bija pazīstams visiem muitnīcu ierēdņiem gar visu piekrasti, un, tā kā muitnieku un kontrabandistu starpā notiek pastā­vīgas sacīkstes viltībā un apšmaukšanā, tad tartanas kapteinis sākumā bija Dantesu uzlūkojis par slepenu muitas ierēdni, kuri reizēm lieto šādu līdzekli, lai atklātu kontrabandistu noslēpumus. Tomēr Dantess ar savu uzstāšanos bija viņa pārbaudījumu spīdoši izturējis un bija atbrīvojies no vismazākajām aizdomām. Kad kontrabandistu kapteinis redzēja lidojam vieglo dūmu mākonīti kā spalvu kušķi ap Ifas pils torņiem un dzirdēja izšaujam lielgabalu, viņš vienu acumirkli domāja, ka ir uzņēmis savā kuģī vīru, kuram par godu tiek izšauts lielgabals, bet arī šādas aizdomas viņu mazāk baidīja; vairāk viņš būtu bijies, ja būtu netīšām uzņēmis pie sevis muitas ierēdni. Šīs otrās aizdomas izzuda tikpat ātri kā pirmās, kad kap­teinis redzēja, cik mierīgs joprojām jaunais matrozis.

Edmons tātad bija labākā stāvoklī nekā viņa jaunais kapteinis, jo viņš labi zināja, ka šis kapteinis ir kontrabandists, kamēr kapteinis nezināja, kas ir Edmons. No kuras puses arī nemēģināja viņu iztaujāt tiklab kap­teinis, kā arī matroži, Edmons prata veikli izvairīties un nevienu reizi nepārskatījās. Viņš visos sīkumos saviem jaunajiem biedriem stāstīja par Neapoli un Maltas salu, kuru viņš pazina tikpat labi kā Marseļu, un pali­ka uzticīgs savam pirmajam stāstam ar tādu loģiku, kāda darīja godu viņa atmiņai.

Galu galā Dantess apmānīja dženoviešus, neskatoties uz viņu veiklību un viltību. Par labu nāca arī viņa laipnība un viņa zināšanas kuģniecībā, kamēr viņa spēks visiem iedvesa lielu cienību. Bez tam laikam kapteinis piederēja pie tiem gudrajiem ļaudīm, kuri aizvien zina tikai to, ko viņi drīkst zināt, un tic tikai tam, kam vēlas ticēt. Drīz kuģis sasniedza Livorno pilsētu.

Livorno Dantesam vajadzēja pārciest pirmo pārbaudījumu: viņš gribēja redzēt, vai pats sevi pazīs, jo visus šos četrpadsmit gadus viņš pats sevi nebija ne reizes redzējis. Viņš gluži labi atcerējās, kā bija izskatījies kā jauneklis, un vēlējās redzēt sevi kā vīru. Matrožiem viņš bija sacījis, ka savu novēlējumu necirpt matus nu esot izpildījis, tāpēc gāja pie bārd­dziņa, kuru agrāk bija pazinis. Bārddzinis gan brīnījās par šo vīru ar lielo bārdu un kuplajiem matiem, bet nepazina viņu un gluži mierīgi izpildīja savu pienākumu, apcirpdams Dantesam bārdu un matus.

Kad darbs bija pabeigts un Edmons aptaustīja savu gludo zodu, viņš lūdza pēc spoguļa un lūkojās tanī ļoti uzmanīgi. Viņš tagad bija trīsdesmit trīs gadus vecs, un četrpadsmit gadi cietuma bija atstājuši viņa sejā lielas pārmaiņas. Viņš cietumā bija nokļuvis ar to apaļo, smaidošo, atklāto seju, kādas mēdz būt jaunekļiem, kuru pirmie soļi dzīvē ir gājuši pa puķotām pļavām un kuru cerības par nākotni ir dibinātas uz pagātnes laimīgajiem piedzīvojumiem. Tagad viņa sejā viss bija pārvērties.

Viņa diezgan apaļā, pilnā seja bija kļuvusi iegarena; viņa citkārt smai­došo muti tagad aplidoja drošas un cietas apņēmības vaibsti; viņa sa­kuplojušās uzacis šķīra dziļa grumba, kas bija radusies no pārdomu skumjām; viņa acis lūkojās dziļi sērīgi un palaikam uzliesmoja drūmos ienaida zibšņos; vaigu krāsa no ilgās noslēgšanās no gaismas un gaisa bija kļuvusi bāla, kāda mēdz būt ziemeļnieku dūšīgo vīru vaigu bārda.

Dziļās un pamatīgās zināšanas, kādas viņš bija mantojis no abata Faria, izplatīja pār viņa seju drošas un visu izdibinošas gudrības starus. Turklāt viņa jau tā augstais, slaikais augums izrādīja vingrību, kādu mēdz nomanīt pie stāviem, kas bijuši spiesti ilgi savaldīt savus spēkus. Viņa balss no raudāšanas un pašapceres bija pieņēmusi svešādu maigumu, kuram tomēr laiku pa laikam skanēja cauri pat niknas skaņas. Viņa acis, pieradušas pie pastāvīgas pusgaismas, ar laiku bija ieguvušas sevišķu, bet retu īpašī­bu: tumsā redzēt kā vilkam. Edmons pasmaidīja, sevi uzlūkodams, viņa vecais draugs nebija viņu pazinis, — viņš jau pats sevi tik tikko varēja atkal pazīt.

„Jaunās Amēlijas" kapteinis, kuram ļoti rūpēja paturēt tādu krietnu vīru kā Edmons, bija viņam piesolījis dažādus labumus, un Edmons uz laiku arī palika, bet ne ilgāk kā uz trim mēnešiem. Kad pie bārddziņa bija licis sevi pārvērst, viņš tūdaļ devās uz drēbju veikalu, kur nopirka matrožu uzvalku. Šāds matrožu uzvalks dienvidu zemēs ir ļoti vienkāršs: baltas bikses, strīpains krekls un frīģiešu cepure. Šādā uzvalkā Edmons parādījās atkal saviem biedriem un atdeva Džakopam aizdotās drēbes. Kapteinis nemaz negribēja atkal pazīt šinī smalkajā vīrā to nabaga vīreli ar garo, biezo bārdu, lielajiem, dūņu pilnajiem matiem, kas pilēja no jūras ūdens, kailu un tik tikko dzīvu, kuru viņš bija izglābis un uzņēmis savā kuģī.

Kapteinis bija rosīgs un uzņēmīgs vīrs un nemīlēja velti zaudēt laiku. Tikai astoņas dienas viņi palika Livorno un piekrāva savu kuģi pilnu ar aizliegtām kokvilnas precēm, muslīniem, visādām angļu precēm un tabaku, kuru valdība nebija paspējusi apzīmogot ar muitas zīmogu. Kapteinim vi­sur vajadzīgas šīs preces no Livorno, kura bija brīvosta un kurā preces netika aplūkotas; vajadzēja preces izvest un nogādāt uz Korsiku, kur zi­nāmi spekulanti jau gaidīja, lai bez muitas varētu tās ievest Francijā. Drīz viņi izbrauca no Livorno.

Edmons nu brauca atkal pa debeszilo jūru, savas agrās jaunības dar­bības vietu, kuru viņš tik bieži bija redzējis sapņos cietumā. Kuģis tuvojās Napoleona tēvijai. Kad otrā rītā ļoti agri kuģa saimnieks iznāca no kajītes, viņš atrada Dantesu atslējušos pie kuģa malas un savādu skatienu aplū­kojam augstās klinšu kraujas, kuras degošā saule apgaismoja iesarkaniem stariem: tā bija Monte-Kristo sala. „Jaunā Amēlija" pabrauca salai garām apmēram pusjūdzes attālumā un devās tālāk uz Korsiku.

Braukdams garām Monte-Kristo salai, Dantess domāja, ka viņam tikai vajadzētu lēkt jūrā un viņš pēc pusstundas būtu sasniedzis savu apsolīto laimības zemi. Bet tad viņš apdomājās, ko tur iesāktu bez rīkiem, ar ko uzmeklēt savu bagātību, bez ieročiem, ar ko to apsargāt. Un ko sacītu kuģa ļaudis un kapteinis? Nē, viņam vajadzēja gaidīt, viņš jau bija mācījies gaidīt cietumā, četrpadsmit gadus gaidīt savu brīvību, tagad viņš uz bagā­tību varēja pagaidīt vēl pusgadu vai gadu.

Kad ausa diena, kuģis atradās netālu no Alerijas. Visu dienu viņi brau­ca gar krastu. Vakarā tika aizdegti ugunskuri, no kuriem kuģotāji varēja redzēt, ka var bez briesmām piestāt krastā; par atbildi kuģis uzvilka mastā ne karogu, bet laternu un tuvojās krastam šāviena attālumā.

Dantess bija pamanījis, ka kapteinis bija uzlicis divus mazus lielga­balus, kad viņi tuvojās krastam, bet šovakar viss pagāja mierīgi. Četras laivas tuvojās kuģim, no kuģa pretim arī tika izsūtīta laiva; šīs piecas laivas tik labi zināja savā starpā saprasties, ka ap pulkstens diviem no rīta visa kontrbandas krava no „Jaunās Amēlijas" bija pārvesta uz krastu drošā vietā. Vēl tajā pašā naktī notika peļņas sadalīšana — tik ļoti kārtīgs bija kapteinis šādās veikala lietās, — katrs matrozis saņēma savu daļu- simt Toskānas liru, tas ir, apmēram astoņdesmit franku.

Otrais veikals izdevās tikpat labi kā pirmais: «Jaunajai Amēlijai" smai­dīja laime. Šoreiz krava bija vedama uz Lūkas pilsētu Itālijā un sastāvēja gandrīz vai vienīgi no Havannas cigāriem un spāniešu vīniem. Bet aiz­braucot piepeši iejaucās muitas ierēdņi, kuri mūžīgi traucēja kapteiņa dar­bību: izcēlās mazs kautiņš, viens muitnieks krita, divi matroži tika ievai­noti; viņu vidū arī Edmons, bet lode, par laimi, bija ķērusi tikai miesu kreisajā plecā un kaulu atstājusi sveiku.

Dantess bija gandrīz vai laimīgs par šo mazo starpgadījumu, kurš rā­dīja, ka viņš droši izturas briesmās un prot paciest sāpes. Viņš redzēja arī krītam muitnieku, un viņa sirds nedrebēja. Viņš bija nocietinājies un varēja uzņemt cīņu pret sabiedrību un tās aizstāvjiem.

Kad Dantess ievainots bija pakritis, Džakopo viņam piesteidzās līdz­cietīgi klāt un neatstāja viņu visu laiku, kamēr jaunais jūrnieks izveseļojās, pateicoties dažām tautas zālēm. Edmons, gribēdams Džakopo vēl vairāk pārbaudīt, deva viņam savu daļu no kontrabandas peļņas, bet Džakopo to dusmīgi atraidīja, un abi vīri kļuva draugi. Vienkāršais kuģinieks Dža­kopo manīja Dantesa garīgo pārsvaru par sevi un labprāt to atzina. Dan­tess atkal viņu lūkoja ieinteresēt apzinīgākai dzīvei un vaļas brīžos mācīja viņam tās zinātnes, kuras pats bija mācījies no abata Faria. Džakopo vi­ņam sekoja uzmanīgi un ar lielu cītību, izsalcis pēc zināšanām kā visi ļaudis no zemākām šķirām, kuri arī grib tikt pie gaismas.

Un kad Džakopo šaubīdamies jautāja:

— Kam man, nabaga matrozim, der zināt visas tādas augstas lietas?

Tad Edmons atbildēja:

— Kas zina, kas no tevis vēl iznāks. Tavs tautietis — korsikānietis Napoleons kļuva par ķeizaru.

Tā bija atkal pagājuši divi mēneši. Edmons bija tapis par tikpat labu piekrastes braucēju kā agrāk bija drošs tālbraucējs. Viņš bija iepazinies ar visiem kontrabandistiem, zināja visas viņu slepenās zīmes. Vairāk nekā divdesmit reižu viņš bija garām braucis Monte-Kristo salai, bet ne reizes viņam nebija izdevies pie tās piestāt. Nu viņš apņēmās, kad būs aizgājis no „Jaunās Amēlijas", nopirkt sev barku, — jo bija iekrājis jau pāri par simts piastru, — un tad doties uz salu, kaut gan arī baidījās no savu biedru ziņkārības.

Viņš vēl atradās šādās šaubās, kad kapteinis atkal reiz paņēma viņu līdzi uz Livorno kontrabandistu krogu, kuru ar pilnām tiesībām varēja saukt par kontrabandas biržu, jo tur tika noslēgti visi lielākie kontra­bandas veikali. Cik daudz reižu Dantess šeit bija pie sevis pārdomājis, kādu varu vajadzētu iegūt vīram, kurš spētu šos nesakārtotos, velti iz­gaisinātos spēkus sakopot un vadīt pēc savas gribas.

Šoreiz kontrabandas biržā bija runa par lielu uzņēmumu: ar turku tepiķiem, austrumnieku zīda audumiem un kašmiru piekrauts kuģis bija novedams uz neitrālu vietu, kur kravu varētu saņemt, lai to nogādātu franču piekrastē. Radās jautājums, kā to vislabāk izdarīt; pejņa bija ce­rama laba — uz katru vīru pa piecdesmit sešdesmit piastriem.

„Jaunās Amēlijas" kapteinis lika priekšā par neitrālo vietu izmantot Mote-Kristo salu, jo tā bija neapdzīvota un brīva no muitas ierēdņiem un kareivjiem, it kā Merkurija — tirgotāju un zagļu dieva — tieši šīm nolūkam jūrā iemesta.

Monte-Kristo vārdu dzirdot, Dantesam sirds priekā iedrebējās: viņš piecēlās, lai nepamanītu viņa uztraukumu. Priekšlikumu visi pieņēma, un jau nākamajā naktī bija jāizbrauc.