Grafs Monte-Kristo

IV Lokusta*

Valentīna palika viena pati; vēl divi citi pulksteņi arī sita divpadsmit.

Garām braucot, norībēja kādi rati, tad visapkārt iestājās dziļš klusums.

Slimniece skatījās pulkstenī un skaitīja sekundes, kuras viņai likās bez­gala garas.

Un tomēr viņa šaubījās; nevainīgā Valentīna nevarēja iedomāties, ka tiešām kāds vēlētos viņas nāvi. Kāpēc? Kam viņa bija kaut ko ļaunu da­rījusi?

Viņa baidījās iemigt. Vienas vienīgas briesmīgas domas turēja viņu no­modā: ka pasaulē varētu būt persona, kas mēģina viņu nonāvēt. ,Un, kad nu šī persona, apnikusi lietotās indes gausos panākumus, ņems citu, sti­prāku indi? Kad nu Monte-Kristo nepaspēs viņu laikā brīdināt un glābt? Kad viņa vairs neredzēs Maksimiliānu?..

Domas par Maksimiliānu lika viņai bailēs nobālēt; viņa jau gandrīz gribēja ķerties pie zvana un saukt pēc palīga.

Divdesmit minūtes — divdesmit mūžības bija pagājušas, tas pats dziļais klusums. Pagāja vēl desmit minūtes, un pulkstenis sita pusvienu.

Viņa izdzirda lēnus klaudzienus pie bibliotēkas durvīm; Monte-Kristo bija nomodā un aicināja arī viņu būt nomodā.

Pazīstama indētāja senos laikos.

Tad viņai drīz vien šķita, it kā viņa Eduāra istabā dzird vieglu troksni; elpu aizturēdama, viņa klausījās. Tiešām, pastinkšķēja durvju atslēga, un durvis pakustējās eņģēs.

Valentīna bija piecēlusies uz elkoņa, bet nu aši atkal atgulās un ar roku aizsedza acis.

Tad viņa klausījās, uztraukta, ar drebošu sirdi, kas pilna neizsakāmām bailēm.

Kāds tuvojās viņas gultai un atbīdīja priekškarus.

Valentīna saņēma visus spēkus, lai elpotu kārtīgi un lēni kā dziļi ie­migušie.

— Valentīna! — teica kāda balss gluži klusi.

Valentīna neatbildēja, bet izlikās guļam.

Viss palika nekustīgi. Valentīna tikai dzirdēja, it kā nedaudzas piles iekrīt ūdenī.

Tagad viņa iedrošinājās mazliet atvērt acis un ieraudzīja sievieti baltā nakts apģērbā, kura no kāda flakona pilināja viņas glāzē šķidrumu.

Neviļus Valentīna bija pārāk dzirdami elpojusi; baltā sieviete apstājās un pārliecās pār Valentīnu, lai redzētu, vai tā ir aizmigusi.

Valentīna tagad pazina savu pamāti, Vilfora kundzi, un sāka tik spēji drebēt, ka gultas segas pakustējās.

Acumirklī Vilfora kundze pazuda aiz priekškariem, lai no turienes klusi uzlūkotu Valentīnu.

Valentīna, atcerēdamās Monte-Kristo vārdus, saņēma visus savus spē­kus, lai izliktos mierīga, un sāka lēni un kārtīgi elpot.

Šīs lēnās elpošanas pamudināta, Vilfora kundze atkal pienāca pie gul­tas un visu flakona saturu ielēja glāzē.

Tad viņa klusi pazuda Eduāra istabā.

Valentīna nekā nedzirdēja, viņa tikai redzēja šo skaisto, pilno roku, kas lēja nāves zāles viņas glāzē; viņas domas bija uztrauktas līdz pēdējai pakāpei.

Klauvējiens pie bibliotēkas durvīm viņu izrāva no briesmīgajām domām; viņa uztrūkās un ieraudzīja ienākam grāfu Monte-Kristo.

— Nu, — viņš jautāja, — vai jūs vēl šaubāties?

— Ak, mans Dievs, — čukstēja Valentīna.

— Vai redzējāt?

— Ak!

— Vai pazināt?

Valentīna tikai dziļi ievaidējās.

— Jā, — viņa teica, — bet es tam nevaru ticēt.

— Tātad jūs gribat labāk mirt un nabaga Maksimiliānu ari nonāvēt?

— Mans Dievs, mans Dievs! — teica Valentīna gluži apjukusi. — Bet vai es nevaru atstāt šo namu, bēgt un glābties?

— Bērns, jūsu vajātāja jūs visur aizsniegtu, jūsu apkalpotāji tiktu pie­kukuļoti un nopirkti, un nāve draudētu jums visur, vēl jo vairāk tāpēc, ka jūsu ienaidniecei tad būtu jābaidās, ka jūs viņu neuzrādāt, kamēr tagad viņa ir pārliecināta, ka jūs neturat viņu aizdomās un esat viņai nekaitīga.

— Bet vai jūs nesacījāt, ka vectēva Nuartjē uzmanība esot mani glā­busi?

— Jā, viņš jūs aizsargāja pret vienu indi un ne pārāk lielā daudzumā, bet tiks ņemta cita inde un lielākā daudzumā.

Viņš paņēma glāzi un baudīja.

— Ā, tiešām, — viņš teica, — tas jau ir noticis, ir dota stiprāka inde, ne brucins. Es jūtu alkohola garšu. Ak, Valentīna, ja jūs būtu šo dzērusi, jūs būtu beigta!

— Bet, mans Dievs, kāpēc tad mani vajā?

— Jūs esat bagāta, Valentīnam, jums ir 200000 franku rentes, kuri va­rētu noderēt Eduāram.

— Kā tā? Mana manta jau nav viņa, bet nāk no mana vectēva Sen5 merāna.

— Protams, un tādēļ Senmerāna kungam un kundzei bija jāmirst, lai jūs kļūtu mantiniece, tāpēc ari Nuartjē kungs bija notiesāts un tāpēc ari jums, Valentīnas jaunkundze, jāmirst, jo tad jūsu tēvs mantos no jums un jūsu brālis mantos no tēva kā vienigais dzimtas mantinieks.

— Eduārs! Nabaga bērns, tātad viņa dēļ tiek izdarīti visi šie nozie­gumi?

— Vai nu jūs saprotat?

— Ak, mans Dievs, neliec viņam par to ciest!

— Jūs esat eņģelis, Valentīna!

— Bet mans vectēvs Nuartjē jau nav miris, un pret viņu netiek vairs izdarīti mēģinājumi.

— Jā, viņa ir izdomājusi, ka pēc jūsu nāves Eduārs būs dabiskais man­tinieks, un tātad Nuartjē nāve vairs nav vajadzīga.

— Ak, un sievietes galvā varēja rasties šis briesmīgās domas par no­ziegumu, — nopūtās Valentīna.

— Atcerieties Vilfora kundzes sarunu Itālijā ar ārstu par indes saga­tavošanu, — no tā laika viņā perinās šīs domas.

— Ak, mans kungs, — raudādama teica meitene, — es redzu gan, ka bez žēlastības esmu notiesāta uz nāvi.

— Nē, nē, Valentīna, — atbildēja Monte-Kristo, — es esmu šos ļaunos nodomus paredzējis, mēs esam pārvarējuši mūsu ļauno ienaidnieci, jo vi­ņas nodomi mums ir zināmi. Jūs dzīvosit, Valentīna, lai kļūtu laimīga un lai skaidru, cēlu sirdi darītu laimīgu. Bet lai dzīvotu, jums man pilnīgi jāuzticas.

— Pavēliet, kas tad man ir jādara!

— Jums būs jāieņem tās zāles, kuras es jums došu.

— Ak, Dievs zina, es jau labprāt mirtu, ja būtu viena.

— Nevienam jūs nedrīkstat nekā sacīt par manu plānu, pat savam tē­vam ne.

— Ak, mans tēvs taču nav arī pret mani sazvērējies? — jautāja Valen­tīna, rokas lauzīdama.

— Nē, un tomēr jūsu tēvam, kurš pats ir prokurors, vajadzēja nomanīt, ka visi šie nāves gadījumi nav dabiski. Jūsu tēvam vajadzēja būt šeit manā vietā un jūs apsargāt; viņam vajadzēja slepkavu pazīt un sodīt, — teica Monte-Kristo.

— Es darīšu visu, mans kungs, lai uzturētu sevi pie dzīvības, jo ir divas būtnes, kuras mirtu, ja manis vairs nebūtu. Tie ir mans vectēvs un Maksi­miliāns, kuri mani mīl.

— Es sargāšu abus, kā esmu sargājis jūs.

— Pateicos, dariet ar mani, ko gribat, — teica Valentīna. — Ak, mans Dievs, kas man vēl būs jāizcieš! Kas vēl ar mani notiks!

— Lai notiek kas notikdams, Valentīna, nebaidieties! Kaut arī jūs zau­dētu jušanu, kad uzmostos un nezinātu, kur esat, kad sevi atrastu bēru drēbēs tērptu, kad atrastu sevi kapu velvē, — nebaidieties, atcerieties aizvien, ka jūs sargā vīrs, kas Maksimiliānam solījis glābt jūsu dzīvību!

— Ak, kas par briesmīgām domām!

— Valentīna, vai jūs gribat labāk uzstāties tiesas priekšā par savas pa­mātes apsūdzētāju?

— Nē, nē, tad jau es simtkārt labāk mirstu!

— Ja jūs viņu apsūdzat, varbūt jūs varētu likt viņu uz nāvi notiesāt un tad būtu brīva, bet, ja jūs neuzstājaties kā apsūdzētāja, tad nekādā ziņā nevarat glābties no viņas vajāšanām un jums būs jāmirst, bet, lai nemirtu patiesi, izliecieties mirusi, un jūs dzīvosit. Domājiet par Maksimiliānu un dzīvojiet!

Valentīna uzlūkoja viņu satriekta, bet paklausīja.

Monte-Kristo no kabatas izņēma smaragda kastīti un pasniedza Valen­tīnai mazu, zirņa lielumā pastilu: tās bija miega zāles, kuras iemidzināja uz ilgāku laiku un lika cilvēkam izlikties, it kā tas būtu -miris.

Valentīna palūkojās Monte-Kristo cēlajā, laipnajā vaigā un, paļaudamās • uz viņu, iebāza pastilu mutē.

— Un tagad uz redzēšanos, mans bērns! Es iešu gulēt, jo tu esi glābta.

— Ejiet, es jums apsolos nebaidīties, lai notiktu kas notikdams!

Valentīna miegu zāļu iespaidā sāka iemigt, bet Monte-Kristo paņēma

glāzi, izlēja pusi no šķidruma krāsnī, lai domātu, ka Valentīna dzērusi indi un mirusi, un tad nozuda pa slepenajām durvīm.